VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Sirds gudrība Jānis Borgs, mākslas kritiķis Valda Podkalne. en face_vol. 3 12.01.–25.02.2012. Galerija “21” Klausies | |
| Viņu gadiem ilgi zinājām kā porcelāna mākslas izcilnieci, kas jau rezervējusi sev ložu klasiķu Olimpā. Viņu jau gadiem ilgi bijām zaudējuši no redzesloka. Tikai retas vēstis liecināja par izcilās radošās personības Valdas Podkalnes darbošanos citās zemēs, un šīs retās ziņas vēstīja par mākslinieciski enerģētisku esenci un dzīvību, kas mums šeit neļāva piepildīties citkārt patiesam teicienam – out of sight, out of mind. Interese par Valdas mākslu turpināja gruzdēt. Tagad nu atkalredzēšanās ar šīs īpašās intereses konkrētu piepildījumu, jo Valda Podkalne atgriezusies “ar pilnām rokām” – personālizstādi en face_vol. 3, kas līdz pat februāra nogalei bija apskatāma galerijā “21”. | |
 Skats no Valdas Podkalnes izstādes en face_vol. 3. 2012 | |
| Nenoliedzami – atkal piedzīvojām lielu un priecīgu pārsteigumu. Taču pilnīgi atšķirīgu no gaidītā. Vilšanos izjuta tie, kas še sagaidīja ieraudzīt keramikas mākslā sakņotu un it kā likumsakarīgu kārtējo lietišķās mākslas skati. No šī Valdas Podkalnes tik spēcīgā ampluā izstādē bija palikusi tikai nojauta. Tagad negaidīti atklājām daudz lielāka domas kalibra mākslinieci, kas spējusi pārvarēt rūpīgi iekopto lietišķuma un izsmalcināta estētisma gravitāciju un pacēlusies filosofiskuma augstajā orbītā. Še mēs sastapām konceptuāli domājošu un multimediālu mākslinieci, kas uzrunā skatītājus laikmetīgas mākslas valodā. Viņai tā ir ar poētisku emocionalitāti uzlādēta un dramatismu spriegota. Aiz visas ekspozīcijas “oderes” jaušams liels dzīves pieredzes un meistarības uzkrājums. Tā vairs nav vieglā un šampaniski dzirkstošā Valda Podkalne, kādu pazinām kādreiz. Klāt nācis pārdzīvojumu smagums un tādu domu nogulumu ieži, kuru spiedienā dzimst dimanti. Māksliniece tos izslīpējusi un sakārtojusi garīgas baudas mielastā – en face_vol. 3. Izstādes kodols veidots kā divu ar pilnīgi dažādām, tomēr kaut kur radniecīgām pieredzēm apveltītu sieviešu dialogs. Viena no tām ir pati Valda ar savām nostalģiskajām atmiņām, bet pretskatā – en face – mūža finālam pietuvojusies 89 gadus veca vācu sirmgalve. Liktenis viņas abas satuvināja “mātes un meitas” attiecībās, kas veidojās uz Valdas reiz pieņemtajiem veca cilvēka aprūpētāja un sargeņģeļa pienākumu pamatiem. Izstādē šī līnija iezīmēta vecās kundzes lielu fotogrāfiju sērijas veidā, kur vērojam viņas ikdienas rosīšanos savā vientuļnieka dzīvoklī. Tēls atklāts ar skaudru un neizskaistinātu reālismu. Valda Podkalne savam objektīvam ļāvusi nežēlīgi vērot vecuma izraisīto fizisko – ķermeņa – sairumu, pretstatot tam cilvēka gara spēku. Milzīgo dialoga partneru uzticības pakāpi apliecina daži vecmāmiņas kailfoto, kuros reiz varbūt daiļa sievietes miesa nu guvusi biedējošas patiesības veidolu. Šķiet, šis ir viens no lielākajiem izstādes sasniegumiem – prasme izvairīties no jebkādas sentimentālas siekalošanās. Un it īpaši māksliniecei, kas allaž izcēlusies ar estētisma apgarotību. Tomēr pieredze skaistuma pasaulē viņu nekad nav pat tuvinājusi smukuma glumajai robežšķirtnei jeb “rozā caurumam” (pēc analoģijas ar melno caurumu), kurā ierauts ne viens vien daiļo mākslu censonis... | |
 Valda Podkalne. en face_vol. 3. Instalācija. Fragments. 2012 | |
| Katrs vecenītes attēls neierastā veidā delikāti papildināts ar dažādiem viņas atmiņu vai dzīves gudrību citātiem. Valda sarunās dzirdēto reiz rūpīgi pierakstījusi, un nu atlasītie tekstu fragmenti parādās tieši fotokadrā. Šāds it kā literāri “komiksisks” paņēmiens saistībā ar vizuālu vēstījumu būtiski pastiprina tēla atklāsmi un neparasti uzbango visas kopnoskaņas emocionalitāti. Jāpiezīmē, ka tekstiem Valdas Podkalnes en face_vol. 3 izstādē bija izšķiroša ideju atslēgas loma. Par to liecināja jau tās ievadā eksponētais citātu mākonis ar dažādu dižpersonību domām par atmiņu nozīmi cilvēka dzīvē un tās norietā. Vai arī aizkustinošais un smalki izstrādātais objekts ar metāla stīgās iestiprinātajām zīmītēm, kas pauda Valdas daudzo draugu sapņus. Teksti šeit veidoja kaut kādu visu cilvēku pasauli vienojošu spirituālo substanci. Un tieši teksti sakārtoja izstādes uztveri Valdas Podkalnes iecerētajā toņkārtā. Iepriecināja, ka māksliniece nav vairījusies no šādām tekstuālām aplikācijām un pat didaktiskiem skaidrojumiem, tā itin droši ievedot mūs it kā aiz rokas laikmetīgās mākslas pasaulē. Jo daudziem skatītājiem tā vēl joprojām ir apmulsuma vai neizpratnes vide. Dažkārt pārprincipiāli mākslu pūristi šādu metodi gan vīzdegunīgi smādē. Tomēr atcerēsimies, ka modernisma kultūrā (un vēl jo vairāk – postmodernismā) teksts un attēls jau kopš kubistu izrāviena 20. gs. ievadā ir pārliecinoši “saprecējies” un atrodas pastāvīgā simbiozes dejā. Valdas Podkalnes traktējumā tas iegūst uzsvērti konceptuālistisku vērtību. Šajā nozīmē mūsdienu mākslinieki nereti grēko ar centieniem manifestēt sevi kā pārgudrus intelektuāļus un filosofus, bieži ieslīgst pseidozinātniskos samudžinājumos un konceptos, uzpūš sīku neko dižā burbulī. Valda Podkalne ar savu sirds gudrību un pieredzes dziļumu šos rifus ir sekmīgi apgājusi. Prasmi darboties multimediālās izteiksmēs māksliniece parādīja arī videoinstalācijas kabinetā, kas simbolizēja autores bērnības atmiņas. Mazas meitenītes rosība kāda vasarīga dārza paradīzē rādīta kā miglaini apsūbējusi veckino vīzija. Veids, kā iezīmēt smeldzīgo laika distanci starp šodienas vecumu un tālēs zudušo esību bezrūpīgās laimes bezsvara stāvoklī. Šo centrālo tēlu vēl vairāk sabiezināja pie sienām liktās baltās zīdaiņu eņģeļkleitiņas. Un šī riskanti saldā metafora savukārt tika sabalansēta ar atskurbinošiem bērnudārza krēsliņiem skatītāju telpā. To sarūsējusī kondīcija atgrieza mūs it kā realitātē un patiesības atziņās. Atmiņas ir tur – laimes valstībā, bet mēs nu esam šeit – vecumā. Kāda meistarīga spēle ar laika faktūrām un zoomiem! Īsteni kinematogrāfiska montāža un trāpīgs tēlainības hokejs. | |
 Skats no Valdas Podkalnes izstādes en face_vol. 3. 2012 | |
| Virkne objektu apliecināja arī Valdas Podkalnes joprojām neaizmirstamo pamatpiederību pie keramikas. Lielie abstrakti ņurcītie akmens masas veidojumi it kā noenkuroja izstādes idejisko centru tieši vecās kundzes fototelpā. Tie atgādināja atkritumos izmestas iesaiņojuma pakas. Varbūt nav krietni abstraktas mākslas objektos meklēt šādas realitātes līdzības, taču intelektuālisms nepasargās mūs no asociāciju plūsmas. Un tā (vismaz šo rindu autora acīs) vēstī par neizbēgamo dzīves drāmu un arī nāves tuvo klātbūtni. Tepat, aiz ikviena cilvēka pleciem. Ikviens tiks izdzīts no paradīzes, ikvienam jāpiedzīvo sava purgatorija. Ikvienam priekšā stāv Lielā Transformācija. Keramiķes prasme noderējusi arī, kādu fluxbox līdzīgu “atmiņu skapi” piepildot ar daudziem smalka porcelāna ķinķēziņiem – brīnišķi filigrāniem abstraktiem sīkdarinājumiem. Tie vistiešāk atgādina tik izplatītos piemiņas lietu krājumus, kas kārtojas teju katra cilvēka grāmatu plauktos vai iegulst bērnu, māmiņu vai vecmāmiņu skapī slēptajās kastītēs... Šo norādi Valda Podkalne uzsvērusi ar savu vecāku kāzu fotoattēla pilnīgi metafizisku 3D atveidu masīvā stikla prizmā. Cituviet atmiņu un pieredzes simboli sabiezināti lielu akmens masas “kokonu” kārtojumos. Te arī keramiski autores roku atveidi visai padrūmas instalācijas konteinerā, kas asociatīvi atgādināja kaut ko medicīniski ķirurģisku, kādu gestapo / NKVD pratināšanas būšanu, Aušvices vēso elpu, lai gan varbūt māksliniece tikai reflektējusi ikdienas darba smagumu un sava Krusta nešanu... Valdas Podkalnes rosinātās atklāsmes un skatījums en face mūsu dvēselēs aizskāra smalkākās jūtu stīgas, kas pēc izstādes apmeklējuma vēl ilgi rezonēja sirds dzīlēs. Un tas jau ir retums, kas liecina par mākslu ar zelta virsvērtību. | |
| Atgriezties | |
