VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Pacietības transcendence Pēteris Bankovskis, mākslas kritiķis Sarmīte Māliņa, Kristaps Kalns. “Pacieties” 09.02.–18.03.2012. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāle “Arsenāls” | |
| No 9. februāra līdz 18. martam “Arsenālā” piedzīvojām Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna kopdarbu – materiālā iemiesotas pārdomas ar nosaukumu “Pacieties”. Visiem zināmajā Pāvila vēstules galatiešiem vietā (Gal. 5, 22–23) lasām: “Gara augļi ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, augstsirdība, lēnprātība, uzticība, pieklājība, atturība, šķīstība.” Uzdrošinos apgalvot, ka mākslinieku paveiktais ne tikai nosaukuma dēļ vien iekļaujas apustuļa Pāvila minēto teoloģisko un cilvēcisko tikumu rindā. Uz pacietību aicina ikviens cilvēka gara, sajūtu, prāta un roku darinājums. Uz pacietību saskatīt, ieraudzīt, samērot ar pieredzi, integrēt sajūtās, lietojot kontekstuālu modes vārdu, apropriēt. Izstāde, ekspozīcija, atklātībai nodots veikums, ko var nosaukt, ja vēlas, arī par instalāciju, vienmēr pieprasa pacietību. Sevišķi tad, ja pārliecinoši jūtama patiesas domāšanas klātbūtne. Taču, kā tas aizvien ir bijis, tā arī tagad: apmeklētājs, skatītājs, nevar nolasīt mākslinieku domas, nevar būt līdzdalīgs tajā, ko abstrakti varam nodēvēt par radošajiem impulsiem, konkrētiem iedvesmas mirkļiem, kuri likuši rīkoties tā un ne citādāk. Kā vienmēr un visur, arī šoreiz varam tikai minēt, mēģināt kaut kādus impulsus iesvārstīt paši sevī. Jā, liekot lietā mākslinieku aicinājumu paciesties, pakavēties viņu radītajā piedāvājumā un sacerēt pašiem savu piedāvājumu. Savu interpretāciju personiskai lietošanai. Tādu te arī piedāvāju. Izstādi “Arsenālā” atklāja aptuveni divas nedēļas pirms Pelnu trešdienas, ar ko, kā zinām, sākas gavēnis, bet slēdza aptuveni divas nedēļas pirms Lieldienām. Tāda sakritība “ar nobīdi” par divām nedēļām. Man gribas domāt, ka Māliņas un Kalna piedāvājums ir tāds tagadnes cilvēka gavēņa un ciešanu laika piedāvājums: pietiekami tiešs un nepārprotams, bet – “ar nobīdi”, jo kaut kā neiespējami, negudri, neparasti šķiet iztikt bez šīs nobīdes, bez atrunām, bez “ja nu kas” komentāra. Augšāmcelšanās Ieejot izstādes zālē, vispirms aiz ieslīpi telpu organizējošas, virzošas sienas (norādes, vektora) caur halucinācijām līdzīgiem, viegliem atblāzmojumiem, caur logu uz kādu citu pasauli es ieraudzīju Dēlu augšāmcelšanās pašā pirmajā brīdī. Tajā brīdī, ko neredzēja ne mācekļi, ne sievietes. Brīdī, kad Tēvs ar Gara spēku atver Viņa acis. Acis ir vērstas uz mani, tās vaicā: “Kas tu tāds esi? Ko tu te meklē? Kurā neredzamās sienas pusē tu esi?” | |
 Sarmīte Māliņa, Kristaps Kalns. Pacieties. Skats no izstādes. 2012 | |
| Likteņa zirgs Melni lakots rotaļu zirdziņš ar īstu zirga astru krēpēm un asti: ņem aiz aukliņas, sēdini tam mugurā bērnu, spēlējies. Bet spēles mēdz būt visai nežēlīgas. Artura Baumaņa gleznā notikums ar likteņa zirgu patiešām izskatās kā spēlīte, kā attēls uz konfekšu kastes vāka. Bet iedomāsimies Teodorihu, kurš bija patiesā ticībā, cerībā un mīlestībā nācis stāstīt par Augšāmcelto Daugavas lībiešiem. Viņš paļāvībā gaidīja, kuru kāju zirgs paspers vispirms, jo no šī dzīvnieka izvēles bija atkarīgs, ko lībieši izdarīs – nokaus svešinieku vai atstās dzīvu. Lībieši ticēja zirgam, Teodorihs – Augstākajam. Vai mēs, tagadnes latvieši, varam sev atbildēt, kāpēc Teodorihs toreiz palika dzīvs? Vai varbūt joprojām izvēlamies ticēt bērnības rotaļlietām? Imago Dei Lai kā arī būtu, lai kam mēs ticētu vai neticētu, mākslinieki mūs ieved otrā telpā – baznīcā ar īstiem, Rīgas Amatniecības vidusskolā izgatavotiem baznīcas soliem, kas pēc izstādes slēgšanas ieņems savu vietu Kauguru Dieva Žēlsirdības Romas katoļu baznīcā. Apsēdušies solā, mēs uzlūkojam altāri, nē, divus vienādus altārus. Katru altāri veido milzīgs, pilnīgi melns aplis, ko ieskauj neredzama avota izstarotas gaismas oreols. Apustulis saka: “Dievu neviens nekad nav redzējis” (1. Jņ 4, 12), – tomēr jau Radīšanas grāmatā lasām, ka “Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības) (Rad. 1, 26). Kas ir tas, kas lika notikt Lielajam sprādzienam, ar kuru, kā patlaban pieņemts uzskatīt, sākās matērija, kosmoss un viss? Kāpēc mēs esam tādi un ne citādāki? Kā un kāpēc mēs par to domājam tagad un vienmēr, un mūžīgi mūžos? Kāds var teikt, ka ticības un reliģiju priekšstati ir tāpēc, lai censtos atbildēt uz šiem neatbildamajiem jautājumiem, ka tie ir tikai instruments, nevis būtība. Taču jebkurā gadījumā tas ir noslēpums. Divi melnā apļa altāri binārā ciešsaistē uzrunā labo un kreiso smadzeņu puslodi, ticību un neticību, šaubas un cerību. Skaidrs, ka aiz melnā kaut kas ir, citādāk jau nebūtu tas gaismas oreols. Bet kas tas ir? Varbūt atbilde par mani pašu, par tēlu, kam līdzinos. Atbilde, ko uzzināšu, nonākot viņpus. Vanitas Atstājot baznīcas telpu, skatiens kavējas pie nelielas, aizstiklotas vitrīnas, tādas kā svētbildes. Vitrīnā visu izstādes laiku iet bojā grieztu ziedu buķete. Stublājus un lapas, un ziedlapiņas nepielūdzami pārņem vītums, pelējums, trūdēšana. Īsais nogrieztās puķes svētceļojums pretī pīšļiem un putekļiem. 16. un 17. gadsimta holandieši, “modernā kapitālisma” pārliecinošie aizsācēji, vēl nebija aizmirsuši par nāvi, par visa esošā nīcību un pasūtināja gleznas, kurās nīcību simbolizēja galvaskauss, izdegoša svece, trūdēšanai pakļauti augļi un ziedi. Mūsdienu cilvēks, kurš “vispār jau kaut kam tic”, negrib ticēt nāvei, negrib domāt par to, toties nemitīgi tiecas pagarināt vidējo mūža ilgumu. Sola Scriptura? Daudziem šķiet, ka Latvijas galvenā kristīgā konfesija ir luterāņi. Dažādu apstākļu iespaidā tā pieņemts uzskatīt. Ejot ārā no mākslinieku piedāvāto pārdomu telpām, vēl jāapmeklē melna kubveida istabiņa ar spoži melni lakotām durvīm. Ieejot istabiņā, pārsteidz neomulīga gaisma no tādiem kā biroja griestiem. Istabiņas vidū uz raupji veidota metāla statīva novietota grāmata. Protams, mēs dzīvojam zemē, ko šā vai tā ir formējusi viena no tā sauktajām Grāmatas reliģijām. Bet vai patiešām tikai Raksti? Vai patiešām tikai gluži kā akmenī iecirsts? Tomēr marmors, no kā veidota grāmata, nav nepiekāpīgais protestantu granīts. Un, izejot no melnās istabiņas, aizverot aiz sevis kā zārka vāks tik spožās durvis, pamanām uz šīm durvīm trīs simbolus. Tur ir lāpsta, kas tradicionāli sader ar zārka vāku. Tur ir kazene. Kāds viduslaiku ticējums vēsta, ka šī oga ir tik melna tāpēc, ka velns tai uzspļāvis. Un vēl tur ir it kā ābeļzieds, it kā roze. Šis zieds ir mīlestības zīme, atgādinājums par Māti, kuras mīlestība caurauž visus laikus un telpas. Pacieties un vienlaikus steidzies pretī patvērumam. | |
| Atgriezties | |
