VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Pareizā vieta, pareizais laiks un pareizais veids Sniedze Sofija Kāle, mākslas zinātniece Sarmīte Māliņa, Kristaps Kalns. “Pacieties” 09.02.–18.03.2012. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāle “Arsenāls” Klausies | |
| No 2012. gada 9. februāra līdz 18. martam Rīgā bija neierasta reta izdevība skatīt lielizmēra izstāžu zālē (Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē “Arsenāls”) izpletušos instalāciju, divu autoru – Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna – kopdarbu “Pacieties”. Iespaids bija grandiozs, lielā mērā pateicoties tieši telpas specifikai un tam, ka māksliniekiem tika dotas monopola tiesības ieraudzīt un arī atklāt tās vienreizību. Reizēm, apdomājot kādas konkrētas vēsturiskas ēkas radīšanas nolūkus, šķiet, ka pagātnes arhitektūra ir neiedomājama greznība. Kurš gan mūsdienās iedomātos preču glabāšanai, konkrēti – tieši septiņu jēlcukura kastu krāvumam pirmajā stāvā izveidot tik skaistu telpu ar augsti velvētiem griestiem? Mitinoties standartizētajās 20. gs. daudzdzīvokļu “kastēs”, kur augšējie kaimiņi, paši neapzinoties, bradā pa tavu izloloto, centīgi attīrīto auras vai enerģijas lauku, liekas, ka “Arsenāla” telpa iemieso garīgo dimensiju jeb vertikāli. | |
 Sarmīte Māliņa, Kristaps Kalns. Pacieties. Ielūgums. 2012 | |
| Pareizs – plašs un pacilājošs – vides un indivīda samērojums bija zināms arī viduslaiku baznīcu un katedrāļu cēlējiem, ar inženieriskiem trikiem cenšoties panākt aizvien augstāku un cēlāku griestu pārsegumu, lai cilvēka gars, apkārtnes mudināts, spētu pietuvoties pēc iespējas tuvāk savam radītājam. Mūsdienu cilvēku vairāk par Dievu nodarbina ticība zinātnei, tādēļ baznīcas apmeklējums nav uzskatāms par pašsaprotamu iknedēļas gaitu. Neraugoties uz šo “lepnību”, mūsos paliek aktuāla nepieciešamība piepildīt savu garīgo dimensiju, šefību par kuru kopš 19. gs. ir uzņēmusies mākslas pasaule, tiesa, līdz mūsdienām tas darīts ar zināmiem starpbrīžiem. Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna izstāde “Pacieties” bija lieliska, mūsdienīga alternatīva baznīcas apmeklējumam. Pilsētnieku, kurš nekādi savā ikdienā nevar izvairīties no sadursmes ar pārsātināto informācijas telpu, kas uzbāžas ar svešas gaumes skaņu viļņiem vai reklāmas saukļiem un košiem vizuālajiem attēliem, izstādes lakoniskā, attīrītā telpa patīkami atveldzēja. Savukārt apkārt valdošais klusums un puskrēsla, ko akcentēja precīzi atlasītie objekti – simboli, mudināt mudināja uz garīga rakstura pārdomām. Tā bija iespēja apskaidroties, izkāpjot ārpus ņirbošās steigas. Pretenzija uz baznīcas funkciju nav tikai manas brīvas interpretācijas raisītās iedomas. Sarmīte Māliņa un Kristaps Kalns trijās no piecām izstādes instalācijām bija visai tieši atsaukušies uz kristīgo tradīciju. Izstādes apmeklētāju sagaidīja Kristum līdzīgs guļošs tēls, attālināts ar distances un stikla palīdzību, it kā aizslēpts, – tāpat kā bērnībā pagalmā ierušinātie sekreķiki 1 (izveidota slēptuvīte kādā tev vien zināmā vietā, kur visbiežāk noglabāja skaistu ziedu kompozīciju, pārklājot to ar lielu stikla lausku, bet pa virsu uzirdinot zemes kārtu, lai neviens cits to neatrastu. Rezultātā slēptuvītes īpašnieks varēja justies īpašs, jo viņam piederēja skaists noslēpums, ko varēja dalīt arī ar pašu labāko draugu). Tālāk tajā pašā zālē skatītājam bija iespēja nokļūt gaišākajā no vietām – nelielā istabiņā pie postamentā celtas grāmatas. Kristīgajā tradīcijā šo fundamentālo vietu aizņemtu Bībele, taču mūsdienu cilvēks varētu vienkārši apmierināties ar domām par savas dzīves grāmatu. Abos gadījumos ir nepieciešams gaišs saprāts, lai piepildītu sevis vai Dieva noteiktos priekšrakstus, cerot, ka tas iegūs pozitīvu vektoru. Trešajai instalācijai tika upurēta visa otrās zāles teritorija, piedāvājot meditāciju baznīcas solos, kamēr acis hipnotizēja divi saules aptumsumu atgādinoši lielizmēra apļi. | |
 Sarmīte Māliņa, Kristaps Kalns. Pacieties. Skats no izstādes. 2012 | |
| Izvēlētie izstādes simboli ir saskaitāmi teju uz vienas rokas pirkstiem: Kristus, šūpuļzirdziņš, kazene, grāmata, aplis un ziedi. Tie ir tik fundamentāli, ka nenovēršami katram izstādes apmeklētājam raisīja kādas privātas asociācijas, jo svarīgo “lietu” ir gaužām maz. Minētie apsvērumi veicināja arī to nenovēršamību, ka izstāde varēja atgādināt citus mākslas darbus. Visvairāk tieši centrālā instalācija ar “saules aptumsumiem”, kas, piemēram, formālajā risinājumā sasaucās ar Olafura Eliasona “saules” instalāciju Tate Modern 2003./2004. gadā vai cita dāņa Larsa fon Trīra satriecošo, ģeniālo pagājušā gada filmu “Melanholija”. “Arsenāla” vestibilā izliktais informatīvais video vēstīja, ka projektā “Pacieties” bez idejas autoriem līdzdarbojās arī galdnieku brigāde un stila mēbeļu dizainers, atkal mākslas zinātāja galvā uzburot atsauci. Šoreiz uz pagājušā gada nogalē veikto mākslinieka Aja Vejveja (Ai Weiwei) projektu Tate Modern ar autentisko izmēru saulespuķu sēkliņu instalāciju, kad, pateicoties izstādes sagatavošanai, tika iedzīvināta un intensificēta porcelāna apstrādes tradīcija, iesaistot neskaitāmus vietējo ķīniešu resursus. Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna izstādes gadījumā darbu apjoms nebija tik vērienīgs, taču lielākās instalācijas – baznīcsolu – izveidei tika pieslēgta Rīgas Amatniecības vidusskolas komanda, kas darbojās ar mūsu vietējo dabas materiālu – koka apstrādi. (Sarmītes Māliņas sadarbība ar citiem autoriem, kas vērtējama kā atteikšanās no mākslā izplatītās neatkārtojamā vienīgā “ģēnija” pozīcijas, šķiet ļoti simpātiska tieši ar savu nepretenciozitāti.) Neraugoties uz faktu, ka amatnieki bija veidojuši izstādes centrālos objektus, tiem visiem piemita Sarmītes Māliņas rokrakstam raksturīgās nianses – perfekti nostrādāta forma (šūpuļzirdziņš, kazene, ābeļzieds, kas iemieso tādu kā detaļu apglaudīšanas sajūtu), jutekliska materiālu atlase (marmora grāmata, melni glancētie koka krāsojumi) un pārdomāts lakonisms, kur pat nejaušība iegūst nozīmi, piemēram, Kristus “stiklā” atsevišķos rakursos brīnišķīgi atspoguļojās šūpuļzirdziņš. Formāli Sarmīte Māliņa jau kopš savas darbības sākumiem ir izteikusies ar instalāciju un objektu palīdzību, taču, neraugoties uz mūsdienīgo mediju lietojumu, tie turpina romantisma tradīciju jeb jūtu pasaules artikulāciju. Te mūsdienu mākslas cienītājs, apbruņojies ar “laikmetīgas mākslas alibi”, var bez sirdsapziņas pārmetumiem cieņpilni piepildīt savas alkas pēc emocionālas uzrunas un metafizikas. Izstāde “Pacieties” atstāja ļoti daudz vietas skatītāja brīvai interpretācijai un pašiesaistei. Rezultātā bija izdevies radīt eksistenciālu ceļojumu laikā un telpā, kur sajūtams un uztverams mīlestības starojums, piedošana, bērnības uztveres tīrība un trauslais naivums. Kā arī nāve un zudība, kas ar trūdošo ziedu “zārciņu” atkārto agrāk izmantotās mākslinieku metaforas. Visu izstādi caurstrāvoja tāds kā cilvēka dzīves skaudrums – ieslogotība konkrētajā esamībā, kas neļauj nepārprotami aizsniegties līdz ticības objektam vai pārvarēt laiku un uzminēt, uz kurieni aizvedīs izvēlētais ceļš. Vienīgais, kas mums atliek, ir paciesties un paļauties, ka pastāvošā kārtība ir pašizlīdzinoša, līdzās “tieksmei pēc absolūtā miera un ideālās dzīves” pastāv nenovēršama zudības apziņa, kas viena otru nerimtīgi nomaina. 1 No секрет – noslēpums (krievu val.). | |
| Atgriezties | |
