VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Festivāls var sākties Pēteris Bankovskis, mākslas kritiķis | |
| Varbūt joprojām daudzi uzskata, ka dzīve nebūs pilnvērtīgi nodzīvota, ja neizdosies tās laikā paveikt kaut ko, kas saglabāsies nākamajām paaudzēm. Sevišķi jau tajās darbības jomās, kas tradicionāli dēvētas par radošām. Cilvēki gara acīm skata savus veikumus muzeju zālēs un bibliotēku plauktos, balvu laureātu sarakstos un memoriālajos dzīvokļos. Liekas, pat daudzi no tā dēvētās laikmetīgās mākslas strādniekiem cer uz kaut ko tādu, pat ja darina no organisma šķidrumiem vai sašvīkātām rūtiņu burtnīcas lapām. Tomēr ir arī citādākas ierosmes. Gribu teikt dažus vārdus par smilšu un ledus skulptūrām. Smilšu skulptūru dabiskā izpausme, protams, ir klejojošās kāpas, kas, piemēram, ne reizi vien ir aprakušas mājas, lopus un sakņudārzus pie Kuršu jomas un citviet. Vēl var minēt tā sauktos barhānus tuksnesī un smilšu virpuļviesuļus turpat. No ledus skulptūrām vispazīstamākie noteikti ir peldošie ledus kalni aisbergi. Ja ne citādi, tad noteikti sakarā ar daudzināto tvaikoņa “Titāniks” katastrofu. Taču ļaudis nez kāpēc mēģina šīs dabiskās tēlniecības grandiozos sasniegumus atdarināt, savedot, piemēram, uz AB dambja Rīgas centrā kaudzīti smilšu vai kādā Japānas, Kanādas vai Latvijas pilsētā sagatavojot ledus blāķus. Kad tas izdarīts, ierodas personas, kas nereti ir augstas skolas beiguši tēlniecības vai kādas citas vizuālo priekšstatu materializēšanas metodes meistari. Un no smiltīm vai no ledus top pārsvarā divu veidu objekti. Pirmkārt, tie ir veiklības un iemaņu, bieži patiešām apbrīnojamu iemaņu demonstrējumi, šajos ātri gaistošajos materiālos reālistiski atveidojot lietas un tēlus, kas pazīstami no tā sauktās īstās mākslas, visbiežāk tomēr – no ikdienas cilvēka ikdienas vizuālo priekšstatu arsenāla: sieviešu galviņas vai torsiņi, puķītes, gulbīši, visādi ķiņķēziņi, “zīmīgi” uzrunājošas rociņas. Apzināti te lietoju šos deminutīvus, jo, lai arī objekti bieži vien ir lieli, to dziļais saturs ir tāds maziņš un mīļiņš – kā biksīšu ieliktnīšu reklāma vai kā valentīndiena. Nu, un tad, otrkārt, ir darbi, ar kuriem to veidotāji, kā pašiem šķiet, eksperimentē, pārbauda materiāla iespējas u. tml. Romantiskais priekšstats par mākslinieku ir tāds: cilvēks cīnās ar saviem dēmoniem un materiāla pretestību vientulībā, nabadzībā, apkārtnes nesaprasts, līdz pēkšņi kādam no pūļa “atveras acis”, censoņa pūliņus pamana, novērtē, uzrodas slavinātāji kritiķi un “zinātnieki”, iedzīvoties kāri galeristi, līdz beidzot tauta saprot, kāds meistars dzīvo vai ir nesen aizmirstībā nomiris tepat blakus kvartālā. Pragmatiskā realitāte par mākslinieku ir tāda: pabeidzis vai nepabeidzis mākslas skolas, cilvēks tur degunu pa vējam, seko līdzi visam, kur ož pēc popularitātes un daudzinātās 15 minūšu slavas, internetā un visādi citādi skenē, kur var rezidēt, dabūt grantu, atzīmēties sociālajos tīklos vai jebkurā citā netvorkā. Ja pilsētas “tēla veidotājiem” šķiet, ka tūristu naudiņu izvilināt ar smilšu vai ledus skulptūrām, tad pragmatiskais mākslinieks ir klāt. Ja tiem šķiet, ka labāk būs, iztopot kādai noteiktai pūļa sastāvdaļai, nosēdināt kādā laukumā kādu akmens vai bronzas veci – labi, var arī tā. Bet, ja nevienam nešķiet nekas īpašs, var arī taisīt papjēmašē sniegavīrus. Kurš gan nezina Jāņa evaņģēlija 8. nodaļas stāstu, kurā Jēzus izsaka vienu no fundamentālākajām cilvēku kopdzīvošanas patiesībām: “Kas no jums bez grēka, lai pirmais met akmeni...” Tomēr nav par ļaunu atgādināt šo evaņģēlija vietu: “Bet Jēzus aizgāja uz Olīvkalnu. Un agri rītā Viņš atkal atnāca svētnīcā, un visa tauta sanāca pie Viņa. Un Viņš apsēdās un mācīja tos. Te rakstu mācītāji un farizeji atveda sievieti, pieķertu laulības pārkāpšanā, un, to vidū nostādījuši, sacīja Viņam: “Mācītāj, šī sieviete tikko pieķerta laulības pārkāpšanā. Bet Mozus bauslībā mums pavēlējis tādu sievieti nomētāt akmeņiem. Ko Tu saki?” (3. Moz. 20,10) To tie sacīja, Viņu kārdinādami, lai varētu Viņu apsūdzēt. Bet Jēzus, uz priekšu noliecies, ar pirkstu rakstīja smiltīs. Kad nu tie turpināja Viņam jautāt, Viņš piecēlies sacīja tiem: “Kas no jums bez grēka, lai pirmais met akmeni uz viņu!” (5. Moz. 17,7) Un Viņš, atkal noliecies, rakstīja zemē. Bet tie, to dzirdējuši, sākot ar vecākajiem, cits pēc cita aizgāja. Palika Jēzus viens un sieviete, vidū stāvot.” (Jņ 8, 1–9). Kopš šī notikuma pagājuši jau aptuveni divi tūkstoši gadu, tomēr neskaitāmu cilvēku domas gadsimtiem cauri kavējas pie noslēpuma, kas ietver maksimu “Kas no jums bez grēka...”. Kad mācītāji un farizeji ir izklāstījuši jūdu ticīgajiem bauslības noteikto nāvessodu, kāds piespriežams sievietei – laulības pārkāpējai, Jēzus, uz priekšu noliecies, ar pirkstu raksta smiltīs. Visu noklausījies, Viņš pieceļas, pasaka šo “Kas no jums bez grēka...”, bet pēc tam, atkal noliecies, turpina rakstīt zemē. Šis viens Jēzus izteikums, ko ietver rakstīšana ar pirkstu smiltīs, panāk to, ka visi grēcīgās sievietes apsūdzētāji, sākot ar vecākajiem, cits pēc cita aiziet projām. Vilinošais noslēpums ir, ko Jēzus tur rakstīja. Vēl jo lielāks šis noslēpums ir tāpēc, ka nevienā citā Jaunās Derības tekstā vispār nav atrodamas norādes uz to, ka Jēzus jelkad būtu kaut ko rakstījis. Taču man šajā reizē vēl svarīgāk par to, ko Viņš tur rakstīja, šķiet pārdomāt, kāds bija izvēlētais medijs. Ar pirkstu smiltīs! Atliek uzpūst vējiņam, pārstaigāt kādam gājējam, un no rakstītā vairs nepaliek nekas. Pilnīgi nekas. Varētu jau sacīt, ka Jēzus ar savu žestu norāda ikvienam cilvēkam tik acīmredzamo un allaž atgādināto, ka itin viss ar prātu vai rokām darinātais paiet, izgaist, pārvēršas putekļos. Tā aiziet nebūtībā bibliotēkas un gleznu tūkstoši, tā – nošu partitūras un arhitektūras brīnumdarbi. Tomēr Jēzus nolūks ir cits: starp diviem gaistošā, faktiski bezjēdzīgā medijā izpildītiem žestiem ievietot sentenci, kura atklāj visas cilvēces dienišķo traģiku, jā, mūsu grēcīgumu, kas kā smaga nasta mūs pavada līdz kapam. Tagadnes cilvēks par to negrib ne zināt, ne domāt. Tāpēc gluži likumsakarīgi, ka rakstīšana ar pirkstu smiltīs no fona pārtop par centrālo vēstījumu. Un uguņi mirgo, mūzika dārd, festivāls notiek, un jautrība var sākties. Skeleti dejo, un smiltis čirkst. | |
| Atgriezties | |
