VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| RT @JFerraro_zip(1) Kaspars Groševs, mākslinieks James Ferraro – Far Side Virtual (Hippos in Tank, 2011) Klausies | |
| Iespējams, tam vajadzētu skanēt kā atvieglojuma pilnai nopūtai pēc neskaitāmu stundu ilgas smakšanas biroja ierīču uzkarsētā telpā. Vai varbūt kā kaunpilnam “peles” klikšķim, vāji apvaldītā niknumā mēģinot saspiest spīdīgo plastmasas gabalu, it kā tas būtu vainīgs pie kaut kā. Džeimsa Ferraro salipinātā digitālā pasaule nemaz neatrodas nekur tālu, un tas nedaudz biedē. Ieraksta bildītē redzamais androīdais iPad planšetdators, šķiet, ieķēries vienā no deviņām Google Street View2 acīm, šķībi vai draudīgi atklājot korporatīvi draudzīgās debesis. Skaudrajā futūristiskajā ainā gan drīzāk atēnojas visnesenākā pagātne, publicēta pirms trim dienām vai pieciem mēnešiem, bet noteikti ne pirms emuāru parādīšanās. 2009. gada vasarā žurnāla The Wire papīra lapaspusēs Deivids Kīnans (David Keenan) savā rakstā “Bērnības beigas”3 piedāvāja jaunu žanra nosaukumu – hypnagogic pop, ar vārdu hypnagogic apzīmējot stāvokli starp nomodu un miegu. Iekļaujot tajā māksliniekus, kas, pēc autora domām, pieder pie “Spoku mednieku” paaudzes4, Kīnans norāda uz līdzīgām iezīmēm šķietami dažādu mūziķu darbos – nostalģiju pēc 80. gadiem un tālaika popkultūras, interesi par New Age5 mūziku (un arī vizuālo estētiku), aizraušanos ar nosacīti aizmirstām tehnoloģijām: audio un VHS kasetēm, analogiem sintezatoriem u. tml. Bagātīgajā piemēru uzskaitījumā un mūziķu iztaujāšanā autoram izdodas izdomāt nosaukumu kaut kam, kas tobrīd dominē amerikāņu “eksperimentālajā popmūzikā”, jo ierastais žanru iedalījums, šķiet, palicis vien mājas stereo sistēmu EQ iestatījumos un iTunes interneta veikalā. Jaunais nosaukums, izraisījis gan sašutumu, gan skepsi, kā spoks turpina klejot pa recenziju rindām, PR ēsmām un interneta forumiem, visstiprāk pielīpot tieši Kīnana nosauktajiem piemēriem, tostarp Džeimsa Ferraro daiļradei. | |
 Džeimss Ferraro | |
| Mūzikas kritiķis Saimons Reinoldss (Simon Reynolds), kura grāmata Retromania par popkultūras pieaugošo aizraušanos ar savu pagātni 2011. gadā par mūziku rakstošajos medijos piesaukta itin bieži, pēc Kīnana raksta parādīšanās savā emuārā6 jautā, vai katra nākamā paaudze turpmāk piedāvās savu versiju par bērnībā neapzināti uzsūkto popkultūru. Tieksme atdzīvināt nedaudz noputējušo un piemirsto mūzikā zināma jau labu laiku, tomēr šobrīd ir iespējams atrast svaigu interpretāciju teju katram populārās un pagrīdes mūzikas attīstības posmam – 20. gs. 50. gadu R&B, 60. gadu psihedēlijai, 70. gadu Krautrock, 80. gadu minimal wave, 90. gadu eurodance utt. Jaunu ierakstu, tiem līdzi nākošu Youtube video un interneta komentāru gūzma kļūst tik apdullinoša kā troksnis, ko rada pret skaļruņiem novietots mikrofons, aizvien griezīgāk virpuļojot nebeidzamā cilpā. Džeimss Ferraro, kurš, slēpjoties aiz vairākiem pseidonīmiem, pēdējo piecu gadu laikā izdevis grūti saskaitāmu, bet ievērojamu daudzumu ierakstu, līdz šim bija pazīstams ar saldām popmelodijām, variācijām par glamrock un kosmische Musik briesmīgā kvalitātē. Savukārt Far Side Virtual jau ar pirmajām skaņām ievelk nedzīvu instrumentu un biedējoši sterilas skaņas aplenkumā, tik intensīvi noberot ar viltota optimisma pielietām melodijām, šalkojošiem mākslīgiem ūdenskritumiem un lētiem skaņu efektiem no jau gatavu paraugu CD izlasēm, ka itin drīz sāk šķebināt. Vai tā būtu 2012. gada trokšņu mūzika, kas liek aizspiest ausis un uzdot sev un citiem mulsinošus jautājumus? Kīnana aprakstītā pusnomoda dūcošā migla ir izklīdusi, izpūšot gaisā vismaz kasti lavandas gaisa atsvaidzinātāju. | |
| |
| Ferraro pārsaldinātais troksnis ir kā draudīgs priekšvēstnesis hiperrealitātes TV šoviem, kas, iespējams, nākotnē nemaz neatšķirsies no Raiena Trekārtina (Ryan Trecartin) ķirzakveidīgajiem tēliem ar hēlija balsīm, kuri dzīvo kaut kur starp viesistabu un virtuālo vidi.7 Gandrīz tikpat draudīgs kā amerikāņu TV šovs Toddlers & Tiaras (burtiski – “Bērni un diadēmas”), kurā skaistumkonkursos piedalās mazi bērni, kas knapi māk runāt, bet saģērbti par Elvisu Presliju, Merilinu Monro un Džūliju Robertsu filmā Pretty Woman (kur, ja atceraties, viņa tēloja prostitūtu). Far Side Virtual skan kā mēneša ieraksts iStockphoto reklāmai draudzīgo skaņdarbu krātuvē, kur galvenie parametri veiksmei ir vidējs temps, Do mažors un apraksts Modern and motivational background music. Good for representing your products or identity8. Kā katra šausmīga filmu briesmoņa atriebība, arī Ferraro histēriskā muzikālā darbība ir likumsakarīga, un tās iedīgļi meklējami MySpace9 ēras mūzikas “sociālajā tīklošanā”, kur, šķiet, aizsākās pārspīlētā pašreklāmu lavīna un “atklāsme”, ka mūsdienu mūziķis ir visos sociālajos tīklos un nemitīgi atgādina par to, ka joprojām ir dzīvs. Arī Ferraro nemitīgi uzbrūk saviem “sekotājiem” te vienā, te otrā sociālajā tīklā ar skaņām, saitēm, attēliem, video un vārdiem, kas reiz jau kaut kur dzirdēti, bet šajā troksnī grūti atcerēties, kur. Varbūt hipnagogic pop patiesībā pieder pie daudz lielākas kustības – retweet pop, kurā katrs nākamais solis ir pārpublicējums vai interneta saite? Turpinājums sekos. Albumu bez maksas var noklausīties: http://soundcloud.com/alteredzones/sets/james-ferraro-far-side-virtual/. 1 @JFerraro_zip ir Džeimsa Ferraro Twitter konta nosaukums, savukārt ar RT apzīmē kādas ziņas pārpublicēšanu jeb retvītošanu (retweet). 2 Sk. Džona Refmena (Jon Rafman) projektu 9-eyes.com. 3 Keenan, David. Childhood’s End. The Wire, No. 304, August 2009. 4 Atsauce uz 1984. gada filmu Ghostbusters. 5 Ar to domāta visai izplūdusi Rietumu garīgā kustība, kas Latvijā drīzāk atbilst ezoterikas mācībai /mācībām. New Age mūzikas tipiskākie piemēri ir Enja, Deep Forest, Vangelis u. tml. 6 http://blissout.blogspot.com. 7 Raiens Trekārtins (dz. 1981) paguvis piedalīties vairākās nozīmīgās izstādēs, tostarp 2006. gada Vitnijas biennālē. Viņa videodarba I-BE AREA (2007) fragmenti apskatāmi mākslinieka Youtube kanālā www.youtube.com/user/WianTreetin. 8 Moderna un motivējoša fona mūzika, piemērota jūsu produkta (vai biznesa) identitātes prezentēšanai (angļu val.). 9 MySpace, kas no 2005. līdz 2008. gadam bija populārākais sociālais tīkls pasaulē, bija sevišķi iecienīts mūziķu un mākslinieku vidū kā iespēja reklamēt savu daiļradi milzīgam skaitam cilvēku. Galu galā nebeidzamās mēstules un sevis reklamēšana, satura un dizaina haoss u. c. nebūšanas padarīja MySpace par interneta “Detroitu”, kurā iegriežas vien retais. | |
| Atgriezties | |
