VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Ieskats "Kino rakstu bibliotēkā" Sonora Broka, kino teorētiķe Latviešu kinovēsture satiek somu melodrāmu Klausies | |
| Apgāda “Mansards” grāmatu sērijai “Kino rakstu bibliotēka” 2011. gads bijis ražīgs. Pēc pāris gadu pauzes sērijā, ko 2009. gadā aizsāka Dmitrija Ranceva bilingvālais rakstu kopums “Kinotācijas”, 2011. gadā atvēršanu nosvinēja divas grāmatas – “Inscenējumu realitāte. Latvijas aktierkino vēsture” un “Uz sliekšņa atskaties”. | |
 Hercs Franks. Uz sliekšņa atskaties. Rīga: Mansards, 2011. 538 lpp.: il. | |
| Pagājušajā rudenī vienlaikus ar izstādes “Herca Franka kods” atklāšanu Rīgas Kino muzejā notika Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliera, izcilā dokumentālā kino režisora, operatora un scenārista Herca Franka (“Vecāks par 10 minūtēm” (1978), “Augstākā tiesa” (1978)) grāmatas “Uz sliekšņa atskaties” atvēršana. Hercs Franks, viens no latviešu poētiskā dokumentālā kino aizsācējiem, pagājušogad nosvinēja savu 85. jubileju un līdz šim jau četrās valstīs saņēmis balvas par mūža ieguldījumu kinomākslā. No krievu valodas tulkotais izdevums latviskajā versijā papildināts ar dažādu kinokritiķu un citu domātāju (Mihails Jampoļskis, Kristofs Hūbners, Ilmārs Šlāpins u. c.) rakstiem par Herca Franka kino, kā arī pilnīgāko līdz šim viņa filmogrāfiju, kurā atrodamas gandrīz 80 filmas. Savukārt pāris mēnešu agrāk, 4. maijā, vienlaikus ar pirmās latviešu padomju aktierfilmas “Kaugurieši” (1941) septiņdesmitgades skati kinoteātrī “Rīga” tika atvērta autoru kolektīva (Inga Pērkone, Zane Balčus, Agnese Surkova un Beāte Vītola) veidota monogrāfija “Inscenējumu realitāte. Latvijas aktierkino vēsture”. Līdztekus 2010. gadā pieņemtajam filmu likumam šī grāmata ir sengaidīts notikums Latvijas kino vidē, jo pirmoreiz vienkopus apkopota Latvijas kino vēsture no pirmskara posma līdz pat mūsdienām. Iepriekšējais līdzīga rakstura izdevums “Latvijas padomju kinomāksla” iznāca jau pirms vairāk nekā 20 gadiem. “Inscenējumu realitāte” ir pirmais plašam lasītāju lokam pieejamais atskats uz kino vēsturi Padomju Latvijā bez ideoloģiskā uzslāņojuma, tādējādi daudz ko ieraugām no pavisam cita skatuleņķa. Zīmīga šajā sakarā ir kinozinātnieces, grāmatas idejas autores Ingas Pērkones piebilde, rakstot par tā saukto plaukta filmu fenomenu: “Ja vēsturi rakstītu no noraidīto vai vienkārši neuzņemto, tātad plauktā nolikto scenāriju aspekta, Latvijas kinomāksla liktos pavisam citāda – daudz drosmīgāka, interesantāka, daudzveidīgāka utt.” | |
 Inga Pērkone, Zane Balčus, Agnese Surkova, Beāte Vītola. Inscenējumu realitāte: Latvijas aktierkino vēsture. Rīga: Mansards, 2011. 600 lpp.: il | |
| “Inscenējumu realitāte” ir veiksmīgi izvairījusies no specializētās literatūras zīmoga. Kino vēsture nav nošķirama no attiecīgā perioda Latvijas kultūras, mākslas vēstures, kultūrpolitikas, politiskās situācijas. Šis izdevums vienlaikus ir izsmeļošs uzziņu avots, aizraujoša lasāmviela, kas piedāvā vēl nepubliskotus aizkulišu stāstus no Rīgas kinostudijas uzplaukuma perioda – laika, kad kino industrija Latvijā tiešām bija industrijas vārda cienīga (70. gadu sākumā Rīgas kinostudijā bija 780 darba vietas un ik gadu tika uzņemtas 6–7 aktierfilmas). Inga Pērkone, strādājot ar plašu avotu klāstu, spējusi pārnest tekstā pat daļēju klātbūtnes efektu, atslogot vietumis intensīvi faktoloģisko vēstījumu ar anekdotisku situāciju, kolorītu izteicienu citātiem. Kas bija pirmais varoņtēls latviešu kino, kurš atļāvās izrādīt emocijas uz ekrāna – smējās un raudāja, cik precīzi uz politisko situāciju Latvijā reaģēja kinoteātru skaits un kino atvēlētais budžets, kādas fantastiskas metamorfozes gadu gaitā piedzīvoja organizācijas, kas atbild par kino procesu administrēšanu, cik garš un sarežģīts bija filmas ceļš (reizēm strupceļš) no scenārija līdz ekrānam Padomju Latvijā. Grāmatā iekļautās nodaļas brīvi pastaigājas abpus ekrānam, apvienojot plašu aktierkino scenāriju, tipāžu, kino valodas, repertuāra un filmēšanā izmantotās tehnikas analīzi ar kolorītām ceļojošo kinomehāniķu sadzīves ainiņām. Zanes Balčus pētījums par ceļojošo kino Padomju Latvijā neviļus atsauc atmiņā 2006. gada kinoforuma “Arsenāls” programmā iekļauto indiešu režisora Budhadeba Dasguptas filmu “Sapņu vajātie” (Swapner Din, 2004). Tā ir savveida road movie, kuras galvenie varoņi – šoferis un kinomehāniķis – vada savas dienas, ceļojot ar noputējušu auto / kinoprojektoru pa nelieliem ciematiem un izrādot pēc valsts pasūtījuma tapušu kino par sociāli aktuālām tēmām. suverēnu vērtību vēlos minēt Agneses Surkovas sastādīto un tulkoto kinoterminu skaidrojošo vārdnīcu, kam ideālā variantā būtu jāiniciē vienota latviskoto kino terminu standarta iedibināšana. Pēc šāda materiāla vismaz reizi dzīvē visticamāk kvēli ilgojies ikkatrs Latvijas kino aprakstnieks un students. Šo grāmatas sadaļu lietotāju ērtības labad ļoti ceru kādreiz sagaidīt iespiestu atsevišķā izdevumā. Grāmatā iekļauta arī līdz šim pilnīgākā un apjomīgākā Latvijas aktierkino filmogrāfija. Šogad sērijā “Kino rakstu bibliotēka” paredzēts laist klajā latviešu izcelsmes somu režisora Teuvo Tulio (1912–2000) atmiņas. Neskaitot Tulio veltītu programmu 2002. gada kinoforuma “Arsenāls” ietvaros, kā arī atsevišķas Somijas vēstniecības un Rīgas Kino muzeja aktivitātes, šis režisors latviešu skatītājam ir visnotaļ nezināms lielums. Tulio, īstajā vārdā Teodors Derožinskis-Tugajs, dzimis un līdz desmit gadu vecumam dzīvojis Latgalē, Rēzeknes apkaimē. Pēc pārcelšanās uz Somiju Tulio sevi vispirms pieteica kā kinoaktieris, ārienes un tēlojuma manieres dēļ tiekot dēvēts pat par “somu Valentīno”. Pievēršoties režisora karjerai (ar vienu izņēmumu visas 16 viņa filmas ir melodrāmas), Teodors Tugajs pieņēma pseidonīmu Teuvo Tulio (somu val. tuli – uguns), kas lieliski raksturo viņa savdabīgo, juteklisko režijas manieri. Diemžēl pēdējā Tulio filma “Sensuela” (1972) krita cenzūras nežēlastībā un tikpat kā netika izrādīta. Pēc šī gadījuma režisors norobežojās no ārpasaules, nesniedzot intervijas, kā arī liedzot izrādīt savas filmas. Tomēr pēdējos gadu desmitos Tulio kino mantojums piedzīvo renesansi, gūstot plašu atzinību kino zinātāju lokā. Somu autorkino spožākā zvaigzne režisors Aki Kaurismeki publiski atzinis Tulio par izcilāko melodrāmas meistaru pasaules kino vēsturē, kā arī veltījis viņam savu filmu “Juha”. Uz šī fona Tulio atmiņu krājums šķiet īpaši intriģējošs, jo dod iespēju no pirmavota uzzināt stāstu par eksotiskas ārienes, it kā daļēji turku, daļēji latgaliešu izcelsmes personības, somu melodrāmas lielākā meistara bērnību Rēzeknes rajona Makašānos, par viņa aktiera karjeru, kā arī darbu pie filmām, kas savukārt vainagojās ar ilgu aizmirstības periodu. 2012. gadā kā Somijā, tā arī Latvijā tiks atzīmēta režisora simtgade, un līdztekus ar grāmatas iznākšanu gaidāma arī dokumentālās filmas par Teuvo Tulio dzīvi un darbu pirmizrāde. | |
| Atgriezties | |
