VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Aleksandra Beļcova un franču Rivjēra. Aicinājums ceļojumā Natālija Jevsejeva, mākslas zinātniece Klausies | |
| Luxe, calme et volupte – greznība, miers un baudkāre. Šo citātu no Šarla Bodlēra poēmas “Aicinājums ceļojumā”1 savas 1904. gadā Sentropēzā tapušās gleznas nosaukumam bija izmantojis Anrī Matiss. Cilvēces zelta laikmeta ideja, doma, ka kaut kur pastāv idilliska vieta, mūžīgās laimes zeme – Arkādija, kopš Vergilija laikiem saistīja gan dzejniekus, gan māksliniekus. 19. gadsimta beigās Klods Monē, Ogists Renuārs un Pols Siņaks bija pirmie, kas atrada savu Arkādiju dzimtās Francijas dienvidos, Vidusjūras piekrastē. Viņiem sekoja 20. gadsimta sākuma modernisti – Pablo Pikaso, Fernāns Ležē, Haims Sutins, Andrē Derēns, Pjērs Bonārs, Rauls Difī un jau minētais Anrī Matiss. Eskeipisma tieksmes, vēlmi bēgt no urbānistiskās Parīzes mākslinieku vidū sekmēja arī Pirmais pasaules karš. Rezultātā 20. Gadsimta 20. gadu sākumā franču Rivjēra kļuva par mājvietu daudziem vadošiem Parīzes skolas māksliniekiem. Kaut gan Rivjēra nekļuva par mākslu metropoli, tur nedzima jauni virzieni kā Parīzē, tomēr tās nozīme gan atsevišķu gleznotāju daiļradē, gan mākslas vēsturē kopumā bija ļoti liela. | |
 Aleksandra Beļcova. Dienvidfrancijā. 1930 | |
| Aleksandra Beļcova pirmajā reizē nokļuva Nicā 1925. gada nogalē. Côte d’Azur2 brīnišķīgā daba viņu savaldzināja, tapa virkne skiču un uzmetumu. Bet šī pirmā uzturēšanās bija neilga – jau pēc dažām nedēļām Aleksandra bija spiesta atstāt Franciju un steigties uz Vīni pie vīra Romana Sutas. Kuņģa čūlas lēkme viņu noveda līdz slimnīcas gultai. Stāvoklis bija ļoti nopietns, un Aleksandra jau saņēma vēstules ar vīramātes norādījumiem apbedīšanas ceremonijai. Vairāki mēneši pagāja Vīnē cerībās par Romana veselības uzlabošanos. Gaidīšanu atviegloja darbs pie Nicā iesāktajiem darbiem.3 Zīmīgi, ka burvīgā Austrijas metropole Aleksandru atstāja vienaldzīgu un viņa savā mākslā atgriezās pie redzētā Dienvidfrancijā. Vīnē izīrētajā aukstā, neapkurināmā istabiņā pavadītie vairāki mēneši un apsaldētās rokas lika Aleksandrai atcerēties dzīvi pēcrevolūcijas Petrogradā un atkal iedragāja viņas trauslo veselību. Notika kārtējais tuberkulozes saasinājums. Tikai pateicoties tuvākās draudzenes rakstnieces Austras Ozoliņas-Krauzes gādībai, aprūpei un materiālajam atbalstam, Aleksandrai izdevās uzveikt nāvējošo slimību. | |
 Aleksandra Beļcova Vānsā. 1928 | |
| Pirmoreiz Austra un Aleksandra aizbrauca uz klīniku Dienvidfrancijas pilsētā Vansā 1927. gada beigās. Turpmāko četru gadu laikā māksliniece atgriezās šajā vietā ik pēc pusgada un dzīvoja šeit ziemas un pavasara mēnešos. Reizēm būdama tik slima, ka Rīgā kāpa vilcienā burtiski no gultas, Vansā sākumā Aleksandra vairāku nedēļu laikā bija spiesta ievērot ārstu ieteikto stingro režīmu – daudz gulēt svaigā gaisā un divreiz dienā veikt nelielas pastaigas. Drīzumā tuvākā apkārtne bija apskatīta, un dzīve klusajā pilsētiņā šķita “diezgan garlaicīga”. Par pamatnodarbošanos māksliniecei kļuva zīmēšana un gleznošana. No savas mājas terases vai pa istabas logu redzamās ainavas bija viena no galvenajām tēmām Beļcovas darbos šajā laikā. “Skats no mūsu villas brīnišķīgs – vecpilsēta, kalni un jūra, zemāk uz pakalna – ziedošs apelsīnu dārzs,” viņa rakstīja vēstulē māsai no Vansas. Gandrīz 85 gadi Vansu tikpat kā nav mainījuši. Lēzena kalna virsotnē esošo pilsētu ar pelēkām mājām klāj it kā laika patina. Gar pilsētas mūri joprojām rindā aug veci koki ar nozāģētiem zariem. Tikai kalna pakājē tagad ir vairāk zaļumu un villu ar tenisa laukumiem un baseiniem. Māja St. Jeannet ielā, ko Vansā izīrēja abas draudzenes, nav saglabājusies, vismaz ar šo veco nosaukumu – villa Rey. Tāpat kā arī no kartēm, norādēm un vietējo iedzīvotāju atmiņas ir zudušas ziņas par kādreiz slaveno lokālo tuberkulozes sanatoriju. Tomēr franči, droši vien tikpat laipni kā gadsimta sākumā, atsaucās uz šī raksta autores visai dīvainiem lūgumiem pēc vecām fotogrāfijām atšifrēt dažas vietas, uz kuru fona kādreiz nofotografējusies māksliniece no Latvijas. Mūsdienās bija diezgan viegli atpazīt aptuveno vietu, no kurienes Beļcova gleznoja Vansas ainavas, – tāds skats uz pilsētu pavēras tieši no St. Jeannet ielas. Beļcovas dabas izpratni atšķir īpaša emocionāla, liriska uztvere. Elēģiskas noskaņas gleznojumos ienes smalkajās vēso toņu gradācijās balstīts kolorīts. Maigas krāsu gammas izmantošanu daļēji var izskaidrot fakts, ka gleznotāja apmeklēja Dienvidfranciju ziemā un pavasarī, kad skaidras, saulainas dienas ir retākas. Tomēr tas nav noteicošais iemesls. Gleznoto Vansas ainavu kolorīts ir apzināti stilizēts. Pilsētas māju un mūru pelēkais kopā ar olīvu birzs pelēkzaļo nosaka koptoni. Bet mūžzaļo koku (pīniju, palmu un citu augu) tumšais, piesātinātais zaļais – Dienvidfrancijas dabas neiztrūkstoša daļa jebkurā gadalaikā – te apzināti ignorēts. Visus apjomus un formas sev pakārto gaisa vide – sudrabota, zilgana dūmaka. Tā valda pāri visai ainavai, un liekas, ka šī dūmaka ir pats galvenais attēlošanas objekts gleznojumā. Rauls Difī, kas 2030. gados dzīvoja franču Rivjērā, uzskatīja, ka nekur citur kā tikai te var ieraudzīt šo īpašo, visu vienojošo un harmonizējošo zilgano gaismu.4 Arī citi šeit strādājušie franču gleznotāji atzīmējuši vietējās dabas īpatnību. Ne velti Anrī Matiss savulaik tika saukts par Vidusjūras gaismas priesteri.5 Domājams, viņš nebija vienīgais, kas kalpoja šim kultam... | |
 Aleksandra Beļcova. Vansa. Audekls, eļļa. 60x80 cm. 1929 - 1930 | |
| Kopš 20. gadu sākuma Beļcovas daiļradē iezīmējās interese par portreta žanru. Arī Dienvidfrancijā, kur “interesantu ainavu” netrūkst, viņai joprojām vairāk gribējās portretēt cilvēkus. Aleksandrai pozēja Austra un sanatoriju iemītnieki, protams, ļoti bieži viņa veidoja pašportretus. Viens no izteiksmīgākajiem darbiem – “Pašportrets ar Austras Ozoliņas-Krauzes ģīmetni fonā” (1927–1929, papīrs, akvarelis, tuša, 41x60 cm, Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja (SBM) kolekcija). Tajā Beļcova, sekojot japāņu izcelsmes mākslinieka Cuguharu Fudžitas stilam, veido pašportretu ar kaligrāfiski smalku līniju un aiz savas muguras attēlo pie sienas zīmēto draudzenes portretu. Fudžita šo kompozicionālo paņēmienu izmantojis, lai viņa pašportrets kā ilustrēts stāsts vēstītu par viņu pašu, par viņa nacionālo piederību un māksliniecisko rokrakstu, bet Beļcovai draudzenes portreta iekļaušana ir savveida veltījums (h’ommage) sievietei, kura māksliniecei dzīves grūtajā periodā devusi atbalstu. Austra un Aleksandra laikā, kad tapis šis pašportrets, bija burtiski nešķiramas. To, ka šī pašportreta tapšana saistīta ar Dienvidfranciju, norāda arī aiz mākslinieces pleca atvērtajā logā redzamais kalnainas ainavas fragments ar vecpilsētas skatu. Dienvidfrancijā tapa arī Beļcovas gleznotais portrets “Anna” (1928, papīrs, akvarelis, zīmulis, 39,5x53,5 cm, SBM kolekcija), kurā viņa attēloja Vansas tuberkulozes sanatorijas pacienti emigranti no Krievijas. Anna atšķirībā no Beļcovas cīņā ar slimību zaudēja un drīzumā mira turpat, Dienvidfrancijā. Viņas vīrs, arī no Krievijas emigrējušais aristokrāts, pēc sievas nāves turpināja uzturēt saraksti ar Aleksandru Beļcovu. Mākslinieces meita Tatjana Suta stāstīja, ka Otrā pasaules kara laikā Ivans Ņikiforovičs – tā sauca šo kungu – ieradās Rīgā pie Beļcovas ar lūgumu pārņemt viņa saimniecību Vansā – villu un lielu augļudārzu ar bišu stropiem. Tomēr Aleksandra, nevēloties šķirties no meitas, šo piedāvājumu nepieņēma. | |
 Aleksandra Beļcova. Anna. Papīrs, akvarelis, zīmulis. 39.5x53.5 cm. 1928 | |
| Katru reizi, uzturoties Vansā, tad, kad Beļcovas veselība nedaudz uzlabojās, viņa kopā ar Austru, “lai gūtu ierosinājumus jauniem darbiem”, devās izbraukumā gar Rivjēras piekrasti. Februāris Eiropā ir karnevālu laiks. Lai redzētu “ziedu kaujas” un “citronu festivālu”, draudzenes parasti brauca uz Nicu un Mantonu. Skaistās, šarmantās pilsētiņas Mantonas panorāmas dominante – erceņģeļa Mihaēla baznīcas torņi redzami Aleksandras nelielajā ar eļļas krāsām gleznotajā studijā (“Mantona”, 1929–1931, kartons, eļļa, 35x26cm, SBM). Bet ceļojuma iespaidi realizējās ne tikai mākslinieces stājdarbos. Tā, piemēram, dalība Mantonas karnevālā iedvesmoja Beļcovu dekoratīvā šķīvja Adieu vertu radīšanai (1928, porcelāns, apgleznojums, diam. 25 cm, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja kolekcija). Tajā viņa attēlojusi karnevāla dalībniekus un orķestri, visus spēlējam un dziedam no nošu lapām ar uzrakstu Adieu vertu (Mantonas karnevāla oficiālās himnas nosaukums, kas tulkojumā no franču valodas nozīmē “Ardievu, tikumi”). Brošūriņu ar klaunu uz vāka – tieši tādu, kādu tur rokās šķīvja kompozīcijā attēlotie cilvēki, – māksliniece atveda līdzi no ceļojuma un saglabāja (SBM). Cits Beļcovas dekoratīvais šķīvis “Korrida” arī tapa ceļojuma iespaidā, kad viņa 1928. gada vasarā kopā ar Austru aizbrauca uz nelielu Francijas un Spānijas robežas pilsētu, lai redzētu vēršu cīņas. Katru reizi Rivjēras tūres laikā draudzenes iegriezās Monako, lai apmeklētu Montekarlo kazino. Nereti abu azartspēļu kaisle lika tur aizkavēties vairākas nedēļas. Aleksandra atšķirībā no Austras nebija tik kaislīga spēlmane un spēja kontrolēt savu azartu. Māksliniece uzskatīja, ka spēlēšana viņai neesot bīstama arī tāpēc, ka viņai nebija tik daudz naudas. Tomēr likteņa izaicināšana vilināja. Aleksandra uztvēra azartspēles kā iespēju pelnīt un varbūt kādreiz laimēt lielu naudu. Daļēji tas viņai arī izdevās. Piemēram, 1926. gadā Aleksandra ar Austru divas reizes brauca uz Dancigu ar vienīgo nolūku – spēlēt ruleti. Pirmoreiz par laimēto naudu Aleksandra nopirka un atveda uz Rīgu porcelāna traukus apgleznošanai, bet otrreiz abas ar Austru nospēlēja visu un knapi salasīja naudu, lai atgrieztos Rīgā. Arī 1930. gada braucienā Austra Montekarlo zaudēja visu naudu, bet Aleksandra, spēlējot ruleti katru dienu 2–3 stundas, pēc 10 dienām savāca summu 2000 franku apmērā. “Tikko man bija 200–300 franku, es gāju prom, un tā visas 10 dienas nevienu reizi nepaliku zaudējumā. Tātad, ja iespējams būt apmierinātam ar nelielu laimestu, tad var labi pelnīt iztikai. Es tikai veicu eksperimentu, un tas izdevās,” viņa rakstīja vēstulē māsai. Māksliniece vēstulē taisnojās, ka 200 franku ir pavisam neliela summa, bet taisnības labad jāsaka, ka par 200 frankiem tolaik varēja septiņas dienas dzīvot Vansas viesnīcā ar augļu un vīnu pasniegšanu numuriņā, kā par to liecina viņas saglabājušies rēķini. Domājams, Aleksandra tik pieticīgi vērtēja savus “panākumus” tāpēc, ka citreiz laimesti bija arī daudz lielāki... 1931. gada pavasarī Beļcova uz Rivjēru aizbrauca viena, bez Ozoliņas-Krauzes. Draudzenes šajā laikā sāka attālināties un tikās arvien retāk. Tomēr jāatzīst, ka Austras loma mākslinieces dzīvē bija liktenīga. Pateicoties viņai, Aleksandra varēja braukt ārstēties. Vansas klīnikā viņai tika veikta plaušu rezekcija – eksperimentāla operācija, kas apstādināja slimības patoloģisko gaitu. Mākslinieces ģimenē tika stāstīta leģenda, ka netālu no Vansas sanatorijas atradās augsts kalns ar krustu virsotnē. Vietējo iedzīvotāju un klīnikas pacientu vidū pastāvēja ticība, ka slimnieks, kura vārds tiks ieskrāpēts – ierakstīts uz šī krusta, noteikti izveseļosies. Ģimenes leģenda vēsta, ka Austra Beļcovas labad to bija izdarījusi. Apkārt Vansai esošie stāvie kalni pirmajā brīdī vieš šaubas, ka to virsotnē var uzkāpt kāds cits, izņemot pieredzējušu alpīnistu pilnā ekipējumā. Tomēr jāatceras, ka Beļcova nodzīvoja līdz 89 gadu vecumam, un ārsti tiešām to uzskatīja par brīnumu un nevarēja noticēt, ka tādā trauslā, slimā ķermenī tik ilgi spējis dzīvot tik spēcīgs gars. Šogad Aleksandrai Beļcovai aprit 120 gadu kopš dzimšanas. Viņas un viņas vīra Romana Sutas vārdā nosauktais muzejs atzīmēs šo datumu ar māksliniecei veltītu izstādi “Aleksandra Beļcova un franču Rivjēra” (15.03.–02.09.2012.), kas vēstīs par vienu no spožākajiem periodiem viņas dzīvē un daiļradē. Tā būs iespēja ieraudzīt brīnišķīgu Côte d’Azur mākslinieces acīm un saskarties ar “greznības, miera un baudkāres” pasauli, kāda kopš Anrī Matisa laikiem bija un paliek franču Rivjēra. 1 Baudelaire Ch. Les fleurs du mal. Bilingua. Санкт-Петербург: Азбука-Классика, 2011, с. 186–189; dzejoļu krājums angļu un franču valodā: fleursdumal.org. 2 Azūra krasts – franču Vidusjūras piekrastes nosaukums. 3 Šeit un turpmāk Aleksandras Beļcovas biogrāfijas fakti un citāti ņemti no mākslinieces sarakstes ar māsu Mariju Popovu. Visas vēstules atrodas Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā. 4 Костеневич А. Рауль Дюфи. Ленинград, 1977, c. 77. 5 Silver K. E. Chaos & Classicism: Art in France, Italy, and Germany, 1918–1936. New York, 2010, p. 140. | |
| Atgriezties | |
