VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Par to, vai kāpurs tiešām paverdzina skudras Laine Kristberga, kino un mākslas vēsturniece Saruna ar mākslinieku Ernestu Kļaviņu | |
| Ernests Kļaviņš ir mākslinieks, kurš ieklausās sevī, un katrreiz šī sevis uzklausīšana atnes ko citu – tas var būt Donalda Daka vai delfīna Flipera tēls vai tikpat labi skumjš, tomēr disciplinēts Ļeņins svilpes formā. Mākslinieks uzsver, ka skatītājam nav jācenšas nolasīt šo tēlu simbolisko zemtekstu, jo tāda nemaz nav. Drīzāk ir jāļaujas apziņas plūsmai un dzīvespriecīgi uzbudinošo krāsu iedarbībai. Arī kā karikatūrists un komiksu autors Ernests necenšas būt sevišķi nopietns – galu galā ir situācijas, kad jāspēj pasmaidīt pat par kara šausmām. Par nenopietnības pazīmi varētu uzskatīt arī mākslinieka izvēli gleznot uz papīra un mazā formātā, taču faktiski tā ir nepieciešamība pēc brīvības sajūtas – gleznot daudz un ar prieku, nebaidoties šķirties no mazāk veiksmīga risinājuma. | |
 Ernests Kļaviņš. 2011 | |
| Laine Kristberga: Par 2010. gada izstādi klubā Nabaklab tu saki, ka glezna ir nelineārs stāstījums, jo to var apskatīt visu kopā uzreiz vai var pievērst uzmanību atsevišķām detaļām. Vai te nevar vilkt paralēles ar komiksiem, jo arī tur uzdevums ir veidot naratīvu un grafiski attēlot stāstāmo, tikai ar secīgu tēlu un notikumu atainojumu? Ernests Kļaviņš: Jā, nu komiksos ir gluži pretējs nostatījums – stāstījums ir lineārs, un tēli seko cits citam. L.K.: Tā kā tavā daiļradē ietilpst arī komiksi, varbūt pastāsti vairāk par komiksu grāmatu “3x3”, kurā tu kopā ar Andreju Kļaviņu radīji komiksu “Pārsteidzošais ceļojums laikā”. E.K.: Jā, to varētu raksturot nevis kā apziņas plūsmu un avangardu, bet kā organisku stāstiņu ar sākumu, vidu un beigām, ko es radīju kopā ar brāli Andreju, kurš nav mākslinieks, bet beidzis angļu filologus. L.K.: Komiksu vēsturē ir gadījumi, kad komikss tiek atveidots filmā, piemēram, “Supermenis” vai “Grēku pilsēta”. Vai tu gribētu, lai kāds no taviem komiksiem tiktu ekranizēts – kā animācija vai kā filma? E.K.: Tas ir pavisam cits žanrs. Man arī nav nekā tik pamatīga, lai to varētu ekranizēt. Patiesībā viss, kas ekranizēts līdz šim, ir baigie mēsli. Ja es būtu uzaudzis amerikāņu kultūrā no sešu gadu vecuma, varbūt man tas tā neliktos. | |
 Ernests Kļaviņš. Vara ir svēta jeb svētulīgais karalis. Papīrs, akrils. 90x64 cm. 2011 | |
| L.K.: Pēdējos gados attieksme pret komiksiem ir mainījusies un arvien pieaug akadēmisko aprindu interese par šo žanru. Atsevišķās universitātēs komiksu studijas piedāvā apgūt kā akadēmisku disciplīnu. Komiksi vairs netiek uzskatīti par “zemo mākslu”, un zinātnieki tos interpretē gan no socioloģijas, gan kultūras, gan antropoloģijas skatpunkta. Komiksi mūsdienās piedzīvo tādu kā renesansi. E.K.: Jā, bet man tomēr liekas, ka vēl jau ir tāls ceļš ejams. Komiksu žanrā eksistē arthouse līmenis, kas, protams, ir jāatbalsta. Bet plašākai publikai un videi domāti komiksi, pat tie, kuri skaitās tā sauktais smalkais gals, piemēram, Watchmen, par ko visi jūsmo, neizvelk līdz atbilstošam līmenim. Problēma ir tā, ka komiksos parasti strādā divi cilvēki – viens ir rakstnieks un otrs zīmētājs –, un tad viens pabāž otru zem sevis. Kaut kā man liekas, tā simbioze neveidojas laikam tā iemesla dēļ, ka teksts bieži vien ir slikts – pretenciozs un puķaini uzrakstīts – un slikti zīmējumi turklāt, un kopā sanāk slikta grafiskā novele! L.K.: Var būt slikts stāsts, bet izcils vizuālais risinājums, taču var būt arī gluži otrādi – labs stāsts, ko nogalina slikti zīmējumi. E.K.: Tādā situācijā vairs nevar to izcilo stāstu novērtēt! L.K.: Raksturo komiksu un komiksu mākslas situāciju Latvijā! E.K.: Ir Dāvida Šiltera žurnāls “Kuš”, kas ir arthouse un kur māksliniekiem nav uzdevums pastāstīt stāstu, bet drīzāk ļauties apziņas plūsmai. L.K.: Tu arī ikdienā zīmē žurnālam “Ir”. Vai to varētu raksturot kā laikmetīgu situācijas atspoguļojumu Latvijā? E.K.: Es to drīzāk sauktu par politisku komentāru. L.K.: Vai tev kā komiksu autoram ir svarīgi izraisīt smieklus skatītājos? Vismaz panākt, lai viņi pasmaida? E.K.: It kā es drausmīgi nelienu no ādas laukā, lai skatītāji pasmaidītu, bet parasti arī mani darbi nesanāk dziļi nopietni. | |
 Ernests Kļaviņš. Balets. Papīrs, akrils. 64x90 cm. 2010 | |
| L.K.: Un kā ir ar komiksu virsmērķi? Es nesen lasīju apgalvojumu, ka komiksu uzdevums nav tikai izklaidēt, bet tie var būt arī sabiedriskās domas ietekmēšanas mehānisms. Vai tu tam piekrīti? Vai varbūt uz to var attiecināt tavus politisko komentāru zīmējumus, jo arī tie ir mēģinājums uzrunāt sabiedrību? E.K.: Ja zīmējums ir ievietots laikrakstā vai žurnālā kā politiskais komentārs, tad tam ir jābūt par sabiedriski aktuālām tēmām, bet, ja tas ir mākslas projekts, tad man negribas neko īpaši komentēt. Sabiedrisko domu ietekmēt noteikti var, bet to var darīt, ja tas izdodas dabiski un nesamāksloti, nevis tiek uzspiests. L.K.: Vai te arī nevar runāt par mākslu un politiku plašākā kontekstā? Mākslas vēsturē taču ir bijuši precedenti, kad māksla un politika iet roku rokā. Te laikam vistriviālākais piemērs ir Pikaso “Gernika”, kas ir politiskās propagandas gadījums. E.K.: Propaganda mākslā, manuprāt, ir tad, kad tā tiek realizēta kā pasūtījums. Tā vairāk būtu, piemēram, Gustava Kluča gadījumā. Viņš gan arī ticēja tam, ko dara. L.K.: Un kā ar karikatūrista uzdevumu hiperbolizēt jeb pārspīlēt? Vai zināmā mērā to nevar saistīt ar šokēšanu, kas, iespējams, ir pārāk skaļš apzīmējums? Piemēram, amerikāņu karikatūristam Robertam Krambam (Robert Crumb) bieži pārmeta, ka viņa komiksi ir degradējoši, jo īpaši, ja tajos bija atsauces uz piederību pie kādas konkrētas rases vai pārāk uzskatāmi atainota seksualitāte, un 20. gs. 70. gados Kramba komiksi tiešām nereti arī šokēja amerikāņu sabiedrību. E.K.: Es kā karikatūrists tikai izsaku savu viedokli, un mans viedoklis nav šokējošs. Šokēt šokēšanas pēc es nevēlos. Tas, ko es esmu iemācījies no politikas, ir – vienmēr uz visu notiekošo vēlams reaģēt samērīgi. Piemēram, Kalvīša valdības laikā bija populāri Kalvīti atainot kā cūku, bet tas gan man likās pārāk ļauni. Viņš bija slikts politiķis, kuru lielā mērā var vainot pie pašreizējām problēmām, taču viņš nav pieskaitāms pie tādiem cilvēkēdājiem kā Hitlers, Staļins vai Kadāfi. Cita lieta, ka karikatūrā atainotais subjekts apvainojas un nav skaidrs, par ko, – to absolūti nevar paredzēt. | |
| |
| L.K.: Vai tev kā karikatūristam ir jābūt apveltītam ar izcilu humora izjūtu? E.K.: Jā! Nevis vienkārši ar humora izjūtu, bet tai ir jābūt izcilai! L.K.: Vai tev ir nepieciešamas arī citas īpašības, piemēram, spēja saredzēt grotesko, kas reizē ir komiskais un traģiskais? Vai varbūt tā ir akūta laikmeta izjūta? E.K.: Tas, ko es varu darīt, ir vērot, tad noformulēt viedokli un pēc tam izdomāt, kā to pietiekami uztverami pasniegt skatītājam. Ir problemātiski noformulēt viedokli. Cik plaši mēs varam uz kaut ko skatīties? Mēs varam izmantot vai nu statistiku, vai savu pieredzi. Statistika ir kaut kas nedzīvs, kurā var viegli apmaldīties, savukārt pieredze neizbēgami balstās uz mazajiem skaitļiem. Cilvēkiem vispār ir tendence vispārināt. Piemēram, var domāt, ka visi datorlietotāji vai lielākā to daļa šodien izmanto Firefox pārlūkprogrammu, taču tā nemaz nav. L.K.: Vai tev ir kāds iecienīts karikatūrists, kas liekas ievērības cienīgs? E.K.: Es īpaši nesekoju līdzi aktualitātēm ārzemēs. Māris Bišofs, ar ko es kopā strādāju žurnālā “Ir”, pat nav īsti uzskatāms par karikatūristu. Viņš zīmē zīmējumus. L.K.: Vai ir atšķirība starp karikatūru un zīmējumu? E.K.: It kā nav. Karikatūrā ietilpst zīmējumi, bet ne visi zīmējumi ir karikatūras. L.K.: Kādas ir tavas domas par animācijas seriālu “Dienvidparks”? Tas būtu piemērs, kad tevis minētais samērības princips nav pārāk ievērots – šie puiši ļoti mīl pārspīlēt. Absurds un satīra ir viena no seriāla iecienītākajām kombinācijām. E.K.: Man patīk “Dienvidparks”! Ja arī viņi pārlieku pārspīlē, tas pieder pie viņu mākslinieciskās tehnikas. “Dienvidparkā” ir labi tas, ka tiek saglabāta sasaiste ar realitāti. Ir atsevišķas sērijas, kurās tiek apspriesti sevišķi eksistenciālas dabas jautājumi, piemēram, sērija, kurā vienam no varoņiem Stenam jātrenē mazo bērnu hokeja komanda, kamēr viens no komandas locekļiem ir smagi slims ar vēzi. Tā bija rūgta sērija ar lielu emocionalitātes devu. L.K.: Pārejot no jautājumiem par komiksiem pie gleznām, es gribētu vilkt paralēles ar popārta pārstāvi Roju Lihtenšteinu, kura darbi atgādina attēlus no komiksiem. Interesanti, ka pirms pievēršanās popārtam Lihtenšteins gleznoja pavisam citādā manierē, taču reiz viens no viņa dēliem norādīja uz Mickey Mouse komiksu žurnālu un teica, ka diez vai tētis spētu tikpat labi uzzīmēt. Tā arī tapa 1961. gada darbs Look Mickey. Vai vari pastāstīt, kā Disneja personāži nokļuva tavā daiļradē? E.K.: Mana pievēršanās popkultūras tēliem ir acumirklīga parādība un diez vai vērtējama kā tendence. L.K.: Galerijā “Alma” kā viens no pirmajiem skatītāju sagaida darbs, kurā redzams animēts rūķītis, kurš nepaguris iet, rokā nesdams sveci. Pie darba nosaukuma ir lasāma arī leģenda par “mazu rūķīti, kurš nes svecīti cauri birzij. Ceļā rūķītim gadās zari. Ja rūķītis paklups un svece nodzisīs, dzīvību uz zemes tūlīt pat iznīcinās gamma staru vilnis no tuvākā magnetāra. Rūķītis iet jau vairākus simtus miljonus gadu un vēl nav paklupis, tāpēc iespēja paklupt ir ļoti augsta un aug ar katru sekundi. Iespējams, gamma stari jau tuvojas...” Zinātniskās fantastikas elements – gamma staru vilnis – raisa asociācijas ar Bulgakova stāstu “Liktenīgās olas”, kurā līdzīgi notikumu gaitu ietekmē apokaliptisks sarkans stars, kas kļūst par cēloni cilvēku masveida bojāejai. E.K.: Gamma staru vilnis nav izdomājums. Bulgakova stāstu esmu lasījis, bet tur minētais stars nav gamma. L.K.: Un kā ar citiem zinātniskiem motīviem, piemēram, darbā “Kāpurs paverdzina skudras, izmantojot ķīmiju”? E.K.: Tas savukārt ir populārzinātnisks motīvs, kas arī nav izdomājums. Tā arī reāli notiek dzīvē, šādi kāpuri eksistē! Kukaiņu dzīve vispār ir apbrīnojama – nekāda zinātniskā fantastika tur blakus nestāv! Šajā gadījumā es ilustrēju faktu, ka kāpurs ir iemācījies izdalīt ko tādu, kas liek skudrām viņu apkalpot. Dabā ir arī sēne, kas paverdzina skudras un augus. Es lasīju Ričarda Dokinsa (Richard Dawkins) grāmatu The Selfish Gene, un tur ir ļoti daudz šādu piemēru – arī šis. L.K.: Savukārt animētais rūķītis bija atveidots kā pikseļa palielinājums. E.K.: Jā, rūķītis bija pikselēts. Tas tika darīts ar nolūku, un tas ir pietiekami izplatīts animācijas paņēmiens. Digitālais attēls arī sastāv no daudziem pikseļiem, un es šo faktu izmantoju kā efektu. L.K.: Bet vai tas neietver alūziju, ka tu uz apkārtesošo raugies kā caur mikroskopu, ka ir šis palielinājums un pietuvinātais skatījums? E.K.: Nē, ar to netiek vēstīts, ka rūķītis ir ļoti mazs. Kaut kādā mērā tur var saskatīt ideju par kvantu režģi, bet es nepretendēju, ka to pilnībā saprotu. Šī ir slidena tēma, jo neesmu pietiekami zinošs fizikā, tikai no populārzinātniskiem avotiem šo to esmu lasījis. L.K.: Vai tu daudz interesējies par jautājumiem, kas saistīti ar zinātni? E.K.: Ne tā, ka ļoti daudz, bet vispār jā. L.K.: Vairākos darbos pavīd arī uguns, kas pati par sevi ir apokaliptisks tēls, piemēram, darbos “Piemineklis uguns izgudrotājam” un “Trešais pasaules karš”. E.K.: “Trešais pasaules karš” pieskaitāms pie maniem drūmajiem darbiem. Līdzīga nokrāsa ir arī darbā “Koks, kuram lapu vietā sejas”. Uz beigām man tie motīvi kļuva skumji. L.K.: Arī darbs “Balets” liekas vizuāli līdzīgs “Kokam, kuram lapu vietā sejas”. E.K.: Jā, tie ir divi mani pēdējie darbi, kas tapa īsā laikposmā. L.K.: “Balets” ar pelēko tonalitāti un kubiskajām formām atkal atsauc atmiņā Pikaso “Gerniku”, bet, iespējams, tās ir tikai manas asociācijas. E.K.: Pikaso “Gerniku” noteikti gleznoja ar citām sajūtām. Man tas nav saistīts ar tik lielu emocionalitāti, tas drīzāk ir tāds drūms apcerīgums. L.K.: Pikaso reiz kādā intervijā teica: “Es nekad neesmu strādājis ārpus realitātes. Vienmēr esmu bijis realitātes ieskauts. Ja kāds vēlas atainot karu, tad elegantāks un burtiskāks veids, kā to darīt, būtu attēlot loku un bultu, jo tas būtu daudz estētiskāks risinājums. Savukārt, kas attiecas uz mani, ja es gribu atainot karu, es rādu automātu!” Arī tavos darbos lietas tiek sauktas īstajos vārdos, piemēram, tajos parādās tanki kā neatņemama kara sastāvdaļa. E.K.: Tie tanki bija atveidoti kā kastroļi, un tur bija liela deva ironijas. Par šausmām ir jāspēj arī pasmieties, jo tas ir gandrīz vienīgais mums pieejamais veids, kā sadzīvot ja ne ar pašiem notikumiem, tad vismaz ar faktu, ka mēdz notikt visādas šausmas. L.K.: Vai tas ir komentārs arī attiecībā uz to, kur cilvēce dodas? E.K.: Es nezinu. Es domāju, ka cilvēcei nekas slikts nedraud. Pašlaik ir nebijuši mierīgi laiki, un es domāju, ka tas tā arī turpināsies. L.K.: Varbūt atombumba uz Hirosimu lika cilvēkiem attapties? E.K.: Jo spēcīgāki ieroči, jo miermīlīgāki lietotāji. Arī dzīvnieku pasaulē to var novērot. Plēsīgie dzīvnieki, kas dzīvo baros, cits pret citu ir saudzīgāki nekā tie, kam varbūt nav tik spēcīga arsenāla, lai reāli nodarītu cits citam pāri. L.K.: Interesanti, ka itāļu futūristi savā manifestā rakstīja, cik ļoti karš ir nepieciešams, lai kā destruktīvs akts, spēks un enerģija atbrīvotu cilvēci no visa liekā. Viņi glorificēja karu, rakstīja, ka tā ir pasaules vienīgā higiēna, un tikai tad, kad reāli sastapās ar kara šausmām, saprata, cik aplam tas bija. E.K.: Man kara tēma laikam nav tik būtiska, lai par to tā īpaši reflektētu. Es varu padomāt par vēsturi, bet ļoti svarīga šī tēma man nav, jo es dzīvoju mierīgos, labi paēdušos laikos. L.K.: Kā tu vērtē Tuvajos Austrumos nesen notikušās revolūcijas? Tur laikam pārāk mierīgi laiki šobrīd nav... E.K.: Jā, bet tas mani neskar. Turklāt tur ir gājis arī trakāk! Mūsdienās ir lokālas dabas konflikti, bet tos nevar salīdzināt ar totālu, slepkavniecisku karu, kurā masveidā iet bojā cilvēki. Tādi varbūt ir Āfrikā, bet ne Tuvajos Austrumos. L.K.: Un kā ar Ļeņina tēlu tavos darbos, kas pavīdēja divos darbos – “Ļeņins” un “Ļeņins pamet staciju”? E.K.: Tā ir tāda kā nedaudz apziņas plūsma. Tēls radās ar svilpjveidīgo galvu, nedaudz skumjš. Ļeņins mūsdienu cilvēkiem nav vairs svarīgs. Staļins vēl spēlē kaut kādu lomu, taču Ļeņins nepavisam ne. Man vispār tēli nerodas, izmantojot smadzeņu loģiski domājošo daļu. Es parasti cenšos ieklausīties sevī, tad tie tēli kaut kur parādās. Kad jau tie sāk pieņemt pietiekami skaidras aprises, es no tiem varu atteikties vai tos pieņemt. Tā arī radās Ļeņina tēls un nosaukums. Gleznas ir pēc izmēra mazas un uz papīra, jo tas man sniedz iespēju pietiekami brīvi strādāt. Beigās es atsijāju tās, kas man nepatīk. Gleznojot šādu gleznu, man nav augstākas likmes – ja nesanāks, uzgleznos citu un šo izmetīs. L.K.: Vai tos darbus, kas tev nepatīk, tu sadedzini? Varbūt manuskripti nedeg? E.K.: Nē, salieku mapītē. Esmu novērojis, ka cilvēkiem parasti ļoti slikti sanāk viņu diplomdarbi. Jo gribas sevi parādīt no visām pusēm un ir liels sasprindzinājums. Es redzēju Anšlava Eglīša diplomdarba fotogrāfiju, arī šausmīgi slikts, protams. Viss tāds kokains, un pozas sastingušas. Es gan nezinu, kāda šī tendence ir tagad, bet, kad es beidzu visādas iestādes, tad šo kokainumu varēja labi novērot. L.K.: Kāds bija tavs diplomdarbs? E.K.: Maģistra darbā man bija pelēcīgas, niansētas, ekspresīvi gleznotas ainavas. Tur redzams Nacionālais mākslas muzejs, koki, tramvaji. Kas man bija bakalaura diplomdarbā, es pat vairs neatceros. L.K.: Vai tādā manierē, kā gleznoji maģistra diplomdarbā, tu turpināji gleznot arī pēc tam? E.K.: Jā, bija pirmā izstāde galerijā “Alma” ar dabas ainavām. Pašlaik esmu atgriezies pie tā stila, kas tagad redzams, – lokālas krāsas, noteiktas kontūras. Man tas vienmēr ir bijis raksturīgs, es visu laiku svārstos starp šiem diviem izpildījuma veidiem: ekspresīvu un saplūdušu, no vienas puses, un skaidri noteiktu ar lokālām krāsām, no otras. Tāpat arī motīvi ir svārstīgi – vai nu fantastikas elementi kā šoreiz, kas vispār skatītājiem labāk patīk, vai ikdienas ainavas, cilvēki, industriāli skati. L.K.: Vai nupat galerijā “Alma” redzētie darbi neatsaucas uz fovismam raksturīgajām biezajām, ģeometriski neprecīzajām līnijām, intensīvajām un spilgtajām krāsām? E.K.: Jā, protams, klasiskais modernisms ir atstājis iespaidu. Fovisma virzienā es savā ziņā arī dodos. Man patīk arī ekspresionisms. L.K.: Atsevišķos darbos vērojama arī tuksneša tēma, piemēram, “Tuksneša iemītnieki” un “Kaktuss”. Jāatzīst, kaktusi ir tādi falliskas formas augi – vai apzināti tos iekļāvi savos darbos? E.K.: Tas nebija tā domāts. Sākotnēji tas bija sērkociņa tēls ar rokām un ģitāru, kas tapa izstādei Last Match (“Pēdējais sērkociņš”). Tas tēls man kaut kā iepatikās, un es to saglabāju, bet tādas īpašas un dziļas nozīmes tam nav. Visi jau tie tēli tādi... Es ar tiem nepūlos pateikt kaut ko ļoti svarīgu, tajos nav dziļa vēstījuma. L.K.: Tad tie nav jālasa kā simboli. E.K.: Nē, man ne pārāk patīk, ja šos tēlus lasa kā simbolus, un es neesmu metaforu cienītājs. L.K.: Kas tevi interesē pašlaik? E.K.: Mani saista interaktivitātes elements. Mēs sākumā runājām par to, ka gleznas ir kā nelineārs stāstījums, savukārt teksts vai filma – lineārs. L.K.: Bet var jau būt avangarda filma ar nelineāru stāstījumu! E.K.: Jebkurā gadījumā filmu skatās laikā no sākuma līdz beigām, un skatītājs nevar izvēlēties, kādā secībā samontētos kadrus skatīties. Mani interesē interaktīvu stāstījumu veidošana, piemēram, datorspēlēs. Šo žanru varētu salīdzināt ar komiksiem, kur, no vienas puses, ir arthouse, no otras, – supervaroņi, bet pa vidu nav nekā. Tikai atšķirība ir tāda, ka šī pasaule ir vēl ļoti jauna. Te paveras daudz iespēju, tomēr ir arī daudz grūtību. L.K.: Faktiski pēdējos gados ir bijuši mēģinājumi veidot arī interaktīvas filmas. E.K.: Jā, ir bijuši, bet tā vairāk vērtējama kā margināla parādība. L.K.: Vai interaktīvas datorspēles ir tas, ko mēs no tevis varētu gaidīt nākotnē? E.K.: Tas būtu pārāk skaļš apgalvojums, bet katrā ziņā tā ir viena no lietām, kas mani interesē! Ernests Kļaviņš (dz. 1977) visplašāk pazīstams ar karikatūrām žurnālam “Ir” un sarunu terminālim internetā ir.lv. No 2000. gada līdz pat 2009. gada oktobrim veidojis karikatūras un ilustrācijas laikrakstam “Diena”. Zīmējis arī komiksus žurnālam “Kuš” un kopā ar brāli Andreju piedalījies komiksu grāmatas “3x3” veidošanā. Beidzis Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu un ieguvis bakalaura un maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā. Personālizstādes: kinētiski interaktīvā izstāde “Ziemassvētki sabraukuši rakstītām kamanām” (Valsts Mākslas muzeja izstāžu zāles “Arsenāls” projektu telpa, 2002), izstādes “Ainavas un figūras” (galerija “Alma”, 2008), “Viedo akmeņu stāsti” (Nabaklab, 2010), “Karš starp titāniem un rūķīšiem” (galerija “Alma”, 2011). Nozīmīgākās grupu izstādes: “Našķu bumba” (Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāle “Arsenāls”, 2007), “Mūsu laiku ikonas” (galerija “Alma”, 2009) un “Tīrība” (radošā telpa Tasty, 2009). | |
| Atgriezties | |
