VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Laika dimensijas Egle Jocevičūte, mākslas kritiķe, kuratore Žilvins Landzbergs. The Future is Now 15.11.2011.–07.01.2012. Galerija Vartai, Viļņa Klausies | |
| Dūmistabā jūs vilina zelta roku namdara un reliģisko skulptūru meistara (liet. dievdirbys – Tulk.) paraugdarbnīca. Plauktos saliktas sagataves un pabeigtas skulptūriņas, bet ar baltu krītu uz melnas sienas sazīmēti skulptūriņu zīmējumi. Taču svarīgākais, iespiedies starp plauktiem, – ar grāmatām nokrauts galds. Virs tā uz līki izdrāzta zariņa tup neliels putniņš. Tas viss izgaismots no zemzemes, no turienes, kur lokās čūskas. Galerija Vartai Viļņā uz pāris mēnešiem kļuva par memoriālo muzeju, vismaz puse no tās noteikti. Žilvina Landzberga (Žilvinas Landzbergas) instalācija Sunset (2011) sastāvēja no divām daļām. Pirmā – “Saulrieta” laukums ar sarūsējušu strūklaku un dzērienu automātu blakus sienai, rotātai ar pabalējušu fresku. Aizejot aiz freskas, nonācām reliģisko skulptūru meistara darbnīcā. Patiešām, tā varētu būt paša Landzberga darbnīca, ja viņš Vartai būtu ar laika mašīnu pārcelts no 20. gs. pirmās puses. Vai arī, ja mūsdienu Landzbergs, pārcelts vismaz 90 gadus senā pagātnē, zaudējis cerības atgriezties pie mums, mierīgi iekārtotos vienā no smilšainās Dienvidlietuvas ciemiem un turpmāk no malkas šķilām grieztu grāmatas, burtus, čūskas, platmales – cilindrus un suņu galvas. Iemantotu slavu kā vietējais dīvainis un personīgās pievilcības, kā arī pārliecinošās runas dēļ pamazām kļūtu par vietējo leģendu. Un, ja vēsturiskās netaisnības dēļ viņa pieticīgā darbnīciņa būtu izdemolēta un nogrimusi aizmirstībā, tad tieši tagad, arhīvu un mikroleģendu uzplauksmes laikā, tā atdzimtu visā krāšņumā. | |
 Žilvins Landzbergs. 2011 | |
| Gandrīz tajā pašā laikā, kad Viļņā demonstrēja šo “atrasto” Landzberga darbnīciņu, Rīgā, “kim?” laikmetīgās mākslas centrā, arī bija eksponēti Landzberga “relikti”, tikai “atrasti” citā – diemžēl sadegušā darbnīcā. Šo darbnīcu viņš acīmredzot bija ierīkojis, ar to pašu laika mašīnu nokļūdams milžu zemē. Milzīgās kokskulptūras koka darbnīcā viegli aprija alkatīgā, nezin no kurienes atklīdusī liesma. Par oglēm pārvērstajās darbnīcas paliekās nebija viegli atšķirt skulptūru no skulptūras griešanai sagatavota koka zara. Bet katru no jauna atrasto Landzberga loloto koka gabalu viņa cienītāji īpaši gaida un vērtē. Tāpēc “kim?” laikmetīgās mākslas centrā redzējām vienu milzīgu apkvēpušu koka galvu un vairākus milzīgus apkvēpušus zarus, kas atgādināja S, F un C burtus. Uz sienām bija autentiskas Landzberga skices, kas atklāja mākslinieka domu gājienu. | |
 Žilvins Landzbergs. Saulriets. Instalācija. Fragments. 2011 | |
| Mākslas zinātniece Ūla Tornava nošķīrusi trīs atšķirīgus laikus, kas darbojas Landzberga instalācijās. Pirmais laiks – tagadne, skatītāja uzturēšanās laiks instalācijā, tas īsais brīdis, kad ienāc instalācijā, pārkāpjot galerijas slieksni, un nevari tikt skaidrībā, kas šeit notiek. Un tas brīdis, kad izej no instalācijas un ej tālāk izstādē. Otrais laiks – “atrastā” stāstījuma laiks, tie “pirms”, “pēc” un “tāpēc”, ko saliec galvā, mēģinot orientēties. Visērtāk ir radīt tādu mītisku pasaku pasauli, kādā esmu iegrimusi šajās rindkopās, – tā nav loģiski ierobežota ne laikā, ne telpā. Precīzāk sakot, tā darbojas pēc sapņa loģikas, kuru veiksmīgi izmantojam zemapziņā, kas neprasa sižetu. Tomēr, skaidrās apziņas atvesti Landzberga instalācijā, mēs gribam sižetu. Vienīgais veids, kā radīt stāstījumu, kas iekļaujas mūsdienu mākslas retorikas rāmjos, ir iztēlē izkārtot instalācijas objektus pa vienam un tos “izlobīt”, noskaidrot, kam tie veltīti. Tā rodas trešais laiks, ko nodala Tornava, – šķietams atsevišķu instalāciju veidojošu objektu laiks. Landzberga instalācijās tas visbiežāk variējas starp rūpnieciskās masu produkcijas modernisma laiku (kas pēc būtības līdzīgs gan sociālismā, gan kapitālismā) un 20. gs. 90. gadiem postsovetismā. Tas, kas rudens beigās “stiepās” no Viļņas līdz Rīgai, vasaras sākumā bija projekta Curated by_Viena 2011: EAST by SOUTH WEST daļa, kura saucās The Future is Now (“Nākotne ir tagad”), un to bija iespējams skatīt projektu telpā Projectraum Victor Bucher Vīnē. Izstiepusies ģeogrāfiski, izstāde sašķēlās trijās instalācijās un papildinājās ar jauniem objektiem, kontekstiem un aspektiem. Viļņā tika demonstrēta Sunset un izstādes nosaukumu pārņēmusī instalācija The Future is Now, bet Rīgā – Forever Again (“Mūžīgi atkal”). Trijās instalācijās tika izveidotas četras atšķirīgas telpas, tās nosacīti var dēvēt par publisko telpu, slēgto telpu, mītisko meža telpu un mītisko telpu ap ugunskuru. Pirmās divas ietilpa instalācijā Sunset. Ienākot galerijā Vartai, tūlīt sagaidīja neliela izmēra laukums – publiskā telpa, kas vilināja ar šķidrumiem (strūklaku un dzērienu automātu) un bija izrotāta ar izbalējušu fresku à la 60. gadi vai Eds Raša ar uzrakstu Sunset (“Saulriets”). Pēc tam kad bija ieliets dzēriens no freskā ierīkotā automāta, došanos tālāk apturēja pie sienas piestiprināts spogulītis. Ieraugot sevi ar dzēriena glāzi un “Saulrietu” fonā, lūk, tu arī kļuvi par stāstījuma dalībnieku. | |
| |
| Instalācijas objekti – sarūsējušā vanniņā lēkājoša strūkla, ap to ūdenī peldošas plastmasas glāzītes un automāts, kas ielej neskaidras izcelsmes dzērienu. Mēģinājums radīt pievilcīgu publisko telpu, tajā piedāvājot automatizētas atrakcijas un pakalpojumus, ticu, lieliski veica savas funkcijas gan sociālistiskajā, gan kapitālistiskajā pilsētā, kamēr bija vēlēšanās un nauda automātus pieskatīt. Taču sociālistiskajās pilsētās, pieļauju, arī kapitālistiskajās, vēlēšanās un naudas pietika neilgam laikam. Un nepieskatītās atrakcijas kļuva par tādas publiskās telpas simboliem, kura nedarbojās un bija nepievilcīga. Gandrīz neosimbolistiskā “Saulrieta” freska iezīmēja robežu starp publisko telpu, kas nedarbojās, un mītisko telpu, kurā nonācām caur durtiņām freskā un kuru esmu nosaukusi par reliģisko skulptūru meistara darbnīcu. Šeit varēja justies droši no visas pārējās pasaules likstām – tā bija ierīkota nez kādā laikā. Kaut arī, liktos, darbnīcai būtu jākalpo skaidram un praktiskam mērķim, no šīs darbnīcas ražošana un fiziskā darba zīmes bija likvidētas. Tajā varēja vērot un apcerēt grāmatu sējumiņus (koka klučus ar finiera vākiem) un uz sienas sazīmētus figūru siluetus. Un providences, burvestību vai brīnumu ietekmē plaukti bija pilni ar skulptūriņām. Tāda mītiska intelektuāla telpa, kurā varētu strādāt Platons, Akvīnas Toms un Jozefs Boiss, bet tagad iekārtojies Žilvins Landzbergs. Izstādē Vīnē prātnieka galdiņš ar grāmatām stāvēja baltā, gaišā istabā, it kā atsaucoties uz austriešu filozofijas skolas tēlu, kurai ir “senlaicīgas”, bet pilsētnieciskas un ilgas tradīcijas. Salīdzinot Vīnes un Viļņas ekspozīcijas variantus, atklājās arī lietuviešu varianta lauku prātnieka tēls. Dodoties galerijas dziļumā, nonācām citā Landzberga instalācijā – The Future is Now, mītiskajā meža telpā. Sunset un The Future is Now veidoja interesantas kaimiņu attiecības, ja iztēlojāmies, ka blakus “Saulrieta” laukumam stāv daudzdzīvokļu nams, kurā ir vieta gan reliģisko skulptūru meistara darbnīcai, gan sirreālistiska interjera 80. gadu dzīvoklim. Instalācija The Future is Now sastāvēja no debeszila paklāja, spoguļstikla peļķes, diviem celmiem, bambusa plāksnīšu aizkariem un divām lavas gabalu formas sāls lampām. Izstāde turpinājās līdz janvārim, tādējādi Ziemassvētku priekšvakarā (Saulgriežos) Skolotāju nama kolektīvs varēja tvert tos divus celmus, lai arī no gumijas, un vilkt pa Viļņas ielu, iegriežoties visos pagalmos. Šī fantāzija man ienāca prātā, atceroties pagānisko bluķi, kurš simbolizē saknes (sākumu un beigas), un pūķi, un visu ļauno, kas ir jāuzvar, lai atgrieztos saule. Tāpēc, izvilkuši bluķi cauri visam ciemam, balti to sadedzināja. Landzberga celmiem tāds liktenis nedraud, jo tie ir daudznozīmīgāki nekā bluķis. Uz tiem bija uzlikts kaut kas līdzīgs platmalei – cilindram. Tā manā simbolu tabulā darbojās divos virzienos – kā tvertne, kurā iluzionisti ievieto trušus un baložus, un kā vecās sistēmas pārstāvja un līdztiesības pretinieka aksesuārs Džordža Orvela darbā “1984”. Pazudināt vai vismaz noslēpt saknes un pagātnes ļaunuma (sistēmas) pūķi – varbūt tāpēc cilindrs rēgojās uz celma? Peļķe, sekojot bluķa loģikai, ir pazemes ļaunuma acs, bet šeit tā atspoguļoja ar tīklu segtos galerijas griestus un mūsu pašu izbrīnītās sejas. Un atkal netīšām tu kļuvi par instalācijas daļu – pazemes ļaunumu tik viegli neieraudzīsi. To neieraudzīsi vēl arī tāpēc, ka tā “pazeme” pārklāta ar debeszilu un tīru pārklāju, – izrādās, šeit viss ir kājām gaisā. Vīnē koka plāksnīšu aizkars ar nosacītu kalnu ainavu karājās telpas vidū un kalpoja kā caurejama un caurredzama siena starp divām instalācijas daļām. Galerijā Vartai tas bija piekarināts pie sienas kā plakāts vai sienassega, kas iemiesoja sapni “kalnus redzēt”. “Kalni”, tāpat kā spīdošie sāls gabali, paplašināja instalācijas ģeogrāfiju, liekot kvadrātveida istabā ietilpinātajā ainavā raudzīties ar “starptautisku skatienu”. Tā lietuviešu bluķis var kļūt, piemēram, par bluķi Švarcvaldes mežā un Riharda Vāgnera operā. Savukārt izstāžu The Future is Now Viļņā un For Ever Again Rīgā kontekstā siena galerijā Vartai, pie kuras karājās aizkars, kļuva par portālu uz Rīgu vai tieši iemiesoja robežu starp Lietuvu un Latviju, kura fiziski ir pavisam viegli pārvarama, bet mentāli nākas pāriet “kalnus”, jo tie, kas ir otrpus, – citādi. Fiziski un mentāli pārceļoties uz Rīgu, instalācijā Forever Again bija atrodama ceturtā telpa – telpa ap ugunskuru. Interesanti, ka telpa ap ugunskuru – senākā, arhetipiskā cilvēku zīlēšanas vieta – atradusi savu vietu arī britu arhitektūras kritiķa Reinera Benema (Rayner Banham) teorijā par atšķirīgu raksturu, kas piemīt ierobežotai telpai (bounded space) un ar enerģiju vadāmai telpai (power-operated space) (The Architecture of the Well-tempered Environment, 1969). Ierobežota telpa arī eksistē tāpēc, ka ir robežas, iežogojums – sienas, griesti, grīda –, un tā uztverama vairāk kā vieta, nevis telpa. Šādu telpu iemieso pati pirmā pajumte, ko sev radīja cilvēks. Tajā ir ļoti skaidra robeža starp iekšieni un ārieni, starp to, kas pieradināts, un to, kas mežonīgs. Otro mēs atšķiram ar jutekļu palīdzību – siltuma, aromāta, skaņas, gaismas vai krāsas dēļ. Tās paraugs tieši arī būtu silta un gaiša telpa ap ugunskuru, kuras viengabalainību var just tik ilgi, kamēr plūst siltuma un gaismas enerģijas viļņi. Benems apgalvo, ka pirmās telpas vērtēšanai nepieciešami kvantitatīvie kritēriji – lielums, griestu augstums, bet otrās – kvalitatīvie, respektīvi, tas, kā cilvēks jūtas telpā. Patiešām, Landzberga instalācijā ugunskura iespaidu rada vienas sienas apakšā ierīkota piesātināta sarkani spīdoša gaismas josla, liesmas imitācija no materiāla, ko kustina ventilatoru radīts vējš, un no putuplasta veidoti ogļumelni objekti. Tātad šeit mums ir darīšana ar mākslīgu ugunskuru, tā “ugunskuriskums” iedarbojas tikai vizuāli, nav enerģētiskā (siltuma) lauka, kas jutekļiem iezīmētu šīs telpas iedarbošanās robežas. Neraugoties uz to, “ugunskura” vizuālais iespaids pārliecina un rada telpu no vietas. Tā notiek, manuprāt, divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tajā nav atdalāma iekšiene un āriene. To izjūti ceļojuma pa ekspozīciju beigās, aplūkojot sienā aiz lielajiem objektiem ierīkoto miniatūrinstalāciju, maziņu telpu, kas līdzīga galerijai. Tas ir objekts ar nosaukumu “Ir vēlāks, nekā domā”, kas izceļojies jau pa vairākām Landzberga instalācijām. Skatīdamies tā iekšienē caur sienā izgrieztu caurumu, nokļūsti ārā, jo skaties iekšā. “Ugunskurs” gar sienu un “apdegušas” skulptūras, lai gan acīmredzami mākslīgas, tomēr iedarbojas kā ilūzija un kaut uz īsu brīdi patiešām izved no “kim?”. Tajā pašā laikā zīmējumi uz sienas atgriež iekšienē, slēgtā, zinātniski radošā telpā. Tātad – šoreiz vērojot no sākuma – ieejam slēgtā vietā, kas pēc Benema teorijas ir norobežota. Taču šeit mūs sagaida ar enerģiju vadāmas telpas ilūzija, un vismaz līdz tam, kamēr neizprotam butaforiju, domās pārceļamies kaut kur tālu. Atpakaļ galerijā mūs atgriež zīmējumi uz sienām, bet mazā galerija, kas ierīkota sienā, mums liek uz savu uzturēšanos galerijā paskatīties no ārpuses. Otrā lieta, kas ietekmē Forever Again telpisko kvalitāti, saistīta ar to, kā Benems definē vietas un telpas attiecību maiņu 20. gs. arhitektūrā. Bez citiem, vairāk tehniskiem iemesliem (apgaismojums, apkure, kondicionēšanas iespējas) viņš uzsver, ka arhitekti sāka projektus mērīt ar ceturto – laika jeb, precīzāk, pieredzes – dimensiju. Vieta un telpa, robežas un enerģija apvienojās hibrīdā kopumā. Tāpēc atkal atgriežamies pie laika dimensijas Landzberga instalācijā. Forever Again nav sociokultūras norāžu uz kādu konkrētu vēstures laikposmu kā Sunset, tā drīzāk ir dziļāka studija par to, kas notiek Viļņas reliģisko skulptūru meistara darbnīcā. Tādējādi veidojas it kā apburts daiļrades loks, kurā cēlonis un sekas mainās vietām: mazo telpu sienā, pat ja uzskatītu to par norādi uz galeriju kā sociālu parādību, varam uztvert arī kā mākslinieka apziņu, kurā pagaidām ir samērā tukšs, taču ir radušās atsevišķas telpas, bet tajās savukārt rodas objekti. Formas meklējumu periodu raksturo zīmējumi uz sienām, bet objekti, kas ar pūlēm satilpst galerijā, ir apliecinājums milzīgam un grandiozam darbu, kuru mākslinieks veic, radīdams savu mākslu. Objekti liecina par kāda cita radītajām kultūras formām (Pinokio) un atkārto dabas formas, kas kļūst par valodas formām (koka burti). Visbeidzot, kad tas viss sadeg vai pārdeg, milzīga ogļu pagale zīmē jaunu līniju uz baltas sienas. Šie posmi var kustēties jebkādā secībā, un katrs posms, nonācis citā laikā mūsu iztēlē, var radīt mazliet citādu enerģiju. Laiks, kas ir svarīgākā atslēga, lai atslēgtu Žilvina Landzberga instalāciju nozīmes, šoreiz kļuvis par itin svarīgu instalācijas darbības personu, ja iztēlojamies ideālu skatītāju, kurš vienā paņēmienā nolēmis apskatīt abas izstādes. Četras stundas ceļā starp Rīgu un Viļņu varēja kļūt, bet varbūt kādam arī kļuva par ceļojumu, kura laikā galerijās redzētie objekti atrada savu vietu baltiski rudenīgajos mežos un laukos. /No lietuviešu valodas tulkojusi Regīna Kvašīte/ | |
| Atgriezties | |
