VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Laikmetīgās mākslas festivāls Kati Ilvesa, mākslas kritiķe un vēsturniece ART IST KUKU NU UT Tartu 15.09.–16.11.2011. Tartu | |
| Par norises vietas mentalitāti – Tartu, Igaunija Šīgada laikmetīgās mākslas festivāls ART IST KUKU NU UT Tartu norisinās jau otro reizi. Festivāls un to papildinošās programmas notiek dažādās vietās Tartu pilsētā, tostarp gan Tartu Mākslas muzejā, gan galerijā Y-gallery un Tartu Mākslas namā. Festivāla ART IST KUKU NU UT pirmsākumi meklējami mākslas festivālā “Tartu mākslas mēnesis”, kas kādreiz notika ik gadu veselu (februāra) mēnesi. Iepriekšējā festivāla formāts nebija pilnīgi skaidrs. Tas bija vērsts uz jauniešu auditoriju, taču tam trūka starptautiskas programmas un / vai apmeklētāju no ārvalstīm. Pirms gada kuratore Raela Artela (Rael Artel) un galeriste māksliniece Kaisa Eihe (Kaisa Eiche) pārņēma festivāla organizēšanu savās rokās un tika radīts jauns pasākums – ART IST KUKU NU UT, kas kļuva par starptautisku laikmetīgās mākslas festivālu. Šis ir diezgan ambiciozs pasākums tādai vietai un videi kā Tartu. Pasākums notiek otrajā lielākajā Igaunijas pilsētā, kas vēsturiski ir universitātes pilsēta. Tas ir intriģējoši, ka tieši Tartu izvēlēta par norises vietu pasākumam ar starptautisku programmu, jo īpaši ņemot vērā pilsētas vēsturi un vietējos apstākļus. Attiecībā uz mākslu Tartu ir interesanta vēsture. Tartu bija igauņu mākslas epicentrs līdz padomju perioda sākumam, kad Staļina varas iestādes nolēma izklīdināt vietējo intelektuāļu grupu, kas darbojās Pallas mākslas skolas paspārnē. Pēc tam kad tika likvidēta Pallas un trešās pakāpes izglītība mākslas jomā pārcelta uz Tallinu, Tartu kļuva tikai par otro svarīgāko mākslas centru. Tendences Tartu vienmēr bija atkarīgas no universitātē valdošajām intelektuālajām idejām, un tieši tāpat bija ar mākslu. Meklējot kopsaucēju, kas palīdzētu raksturot vietējo mākslu, par pamatu varētu izvēlēties izstādi, kura pirms dažiem gadiem (2007) notika Tallinas Mākslas izstāžu zālē (Tallinn Kunstihoone), un šīs izstādes kuratorus. Izstādē “Igauņu māksla 21. gadsimtā. Jaunais vilnis”1 tika parādīti galvenie virzieni igauņu mākslā un piedāvāts modelis izpratnei par vietējās mākslas pasauli. Kuratori Andress Herms (Andres Härm) un Hanno Soanss (Hanno Soans) sadalīja igauņu mākslas vidi trīs teritoriālos apgabalos – Tallinas, Tartu un Pērnavas apgabalā. Kamēr Tallinā dominē tā sauktā slavenību māksla, bet Pērnavā tiek pretenciozi pārstāvēts tās pretmets, mākslas darbi Tartu ir pozitīvā nozīmē mazāk ambiciozi un saglabā iespēju efektīvāk uzturēt saikni ar apkārtējo vidi. Jaunākie Tartu mākslinieki lielākoties ir izglītoti semiotikas, filozofijas un literatūras jomā. Semiotikas un valodas ietekme mākslā šeit ir raksturīga lielākā mērā nekā citur. Viena no šāgada vieskuratorēm Ellena Blūmenštaina (Ellen Blumenstein) pavisam nesen atzina to kādā savā intervijā. | |
 Laikmetīgā mākslas festivāla ART IST KUKU NU UT rīkotājas (no kreisās)Kaisa Eihe un Raela Artela. 2011 | |
| 2011. gada festivāla saturs Festivālā ietilpst trīs galvenās izstādes. Ievērojamākā šogad neapšaubāmi būs Marinas Abramovičas izstāde “Mākslai jābūt skaistai. Marinas Abramovičas darbu izlase” (Art Must Be Beautiful. Selected Works by Marina Abramovic) Tartu Mākslas muzejā. Marinas Abramovičas vārds nav svešs lietpratīgiem mākslas cienītājiem – mecenātiem, tomēr vietējiem apmeklētājiem (ar šo domāju apmeklētājus ne vien no Igaunijas, bet arī no visām Baltijas valstīm) parasti nav iespēju aplūkot Abramovičas un citu mākslinieku darbus, izņemot, ja viņi dodas uz ārzemēm vai samierinās ar alternatīvajā realitātē pārceltu darbu aplūkošanu. Ar to es domāju mākslas aplūkošanu ar interneta palīdzību – arī es tīklā sekoju viņas pēdējai nozīmīgajai izstādei “Mākslinieks ir šeit” (The Artist is Present), kas tika rīkota Modernās mākslas muzejā Ņujorkā (MoMa), tās programmām un pasākumiem, šādi gūstot pārskatu par visu, tomēr negūstot iespēju sēdēt pretim Marinai. Tādējādi izstādes galvenā ideja tika palaista garām. Atvest tādu mākslinieci kā Marinu uz mākslas pasaules nomali Tartu ir svarīgi ilgtermiņā, turklāt ne tikai attiecībā uz Tartu, bet arī visām Baltijas valstīm un Austrumeiropu. Raela Artela stāsta, ka ir izveidojusi Marinas darbu ekspozīciju, ņemot vērā telpu, kurā tie darbosies un tiks eksponēti. Arī Marinai ir Austrumeiropas izcelsme, tomēr viņa ir pierādījusi sevi Rietumos. Izstādē tiks rādīti darbi no diviem mākslinieces individuālā darba periodiem, un, kā apliecina kuratore, ekspozīcijas centrā būs videodarbs “Mākslai jābūt skaistai. Māksliniekam jābūt skaistam” (Art Must Be Beautiful. Artist Must Be Beautiful, 1975). ART IST KUKU NU UT stipendijas KUKU NUNNU ieguvēju izstāde ART IST KUKU NU UT šogad izsludināja konkursu KUKU NUNNU, paredzot piešķirt stipendiju 1000 eiro apmērā un telpas izstādei galerijā Y-gallery. No daudzajiem iesniegtajiem darbiem organizatoru komanda par uzvarētāju izvēlējās projektu “Pametot Tartu” (Leaving Tartu). “Pametot Tartu” ir četru mākslinieku – Annas Hintsas (Anna Hints), Marjas Līsas Platsas (Marja-Liisa Plats), Tomasa Thetlofa (Toomas Thetloff) un Evas Labotkinas (Eva Labotkin) – kopprojekts. Visi projekta dalībnieki vai nu nāk no Tartu, vai arī ir saistīti ar to tik lielā mērā, lai spētu konceptualizēt sevi šajā kontekstā. Ceļojums pa Igauniju ved no Tartu uz Tallinu – galvaspilsētu, kas ir lielāka un piedāvā vairāk iespēju. Papildus praktiskiem iemesliem, kas spiež cilvēkus pārcelties no mazākas vietas uz lielāku, Tartu bieži piemin saistībā ar tās mitoloģiskajiem aspektiem. Igaunijā mēdz teikt, ka “Tartu aprij tevi”. Tā ir veca universitātes pilsēta ar savu spēcīgu mitoloģiju, savu laiku, struktūru un garu. “Tartu aprij tevi” līdzinās sapnim – jūs varat iedomāties, ka dodaties uz turieni uz dienu vai divām, taču galu galā varat pazust tajā. Tartu var uzlūkot arī metaforiski. Tā ir ikkatra vieta Austrumeiropā un pretmets plašākai reālajai pasaulei. Tādējādi Tartu ir Tallina, Rīga, Viļņa un Krakova, kā arī virkne citu pilsētu, kuras es nespēju atcerēties. Projām došanās iemesli, ko mākslinieki uzsvēra intervijā žurnālam Müürileht2, ir dažādi, tomēr dažos aspektos tie sakrīt. Marja Līsa Platsa ir pārliecināta, ka pārcelšanās bieži vien ir tāda tieksme bēgt no realitātes, kuras pamatā ir pārliecība, ka zāle citur vienmēr ir zaļāka. Anna Hintsa un Eva Labotkina min gan praktiskus, gan emocionālus iemeslus – cilvēki pamet Tartu tādēļ, lai studētu kinomākslu, kā arī tādēļ, lai sekotu iekšējam aicinājumam izmēģināt, atklāt un izpētīt dzīvi citur. Šī izstāde būtu jāskata līdztekus Marinas izstādei, lai norādītu uz dažādajām realitātēm, kas pastāv paralēli un vienkopus. Viens ir panākumu stāsts, otrs ir stāsts, kurā paļaujas uz iespējamiem panākumiem. Otro galveno festivāla izstādi izveidojušas vieskuratores Ellena Blūmenštaina un Katrīna Meiere (Kathrin Meyer). Blūmenštaina ir pašnodarbināta kritiķe Berlīnē, un Meijere ir kuratore, kas strādā izstāžu organizēšanas institūtā Kestnergesellschaft Hannoverē. Blūmenštaina nesen apmeklēja Tartu, lai sagatavotos izstādei un tiktos ar vietējiem māksliniekiem. Viņas komentāri par vietējo mākslas vidi tika publicēti kultūras nedēļas izdevumā Sirp.3 Var secināt, ka Blūmenštainas vērojumi bija iepriekš paredzami, proti, ka vide ir internalizējusi sevi un tai trūkst aktīvu, uz āru vērstu diskusiju un debašu. Blūmenštainas un Meieres projektā tas bija stimuls ievietot dažādu mākslinieku darbus tematiski atbilstīgā diskusijā. “Noraidījuma akti” (Acts of Refusal) ir kuratoru projekts, kura galvenā tēma ir bēgšanas akts un tā dažādās metaforas. Projektā galvenā uzmanība ir vērsta uz politisko perspektīvu izmaiņu sekām saistībā ar indivīdu. Paziņojumā presei par izstādi minēta itāļu filozofa Paolo Virno (Paolo Virno) atziņa: “Aiztraukšanās akts ir faktiska iespēja mainīt apstākļus, kas kļuvuši nepanesami.” Papildus trim galvenajām izstādēm Tartu festivālā tiks piedāvāti arī dažādi pasākumi un programmas, lai sekmētu un nodrošinātu debates un akadēmisku izglītošanos. Debašu saturs un secinājumi nav iepriekš paredzami, tomēr šāds festivāls ir visatbilstošākā vide dažādu tematu iztirzāšanai un jautājumu uzdošanai. Pirms ierašanās Tartu katram vajadzētu veikt mazu mājasdarbu – padomāt par to, kāda bija māksla agrākajā Austrumeiropas valstu blokā: padomāt par tās tirgu un virzienu, galvenajām tendencēm un sociāli politisko situāciju. Nav šaubu, ka tāda mēroga zvaigznes kā Marina Abramoviča “importēšana” Igaunijas vidē ir svarīga, tomēr vienlaikus mums, iespējams, būtu jāpārdomā, kādu labumu dod šī tiekšanās pēc Rietumiem. Vai šādi tiks uzlabota vietējā radošā telpa, vai arī tā būs tikai tāda krāšņa izrāde? Vai tas būs kā iedrošinājums vietējiem māksliniekiem pēc principa “visas durvis ir vaļā” vai arī apņēmīgs mēģinājums pierādīt sevi, mēģinājums kļūt par to, kas mēs (vēl) neesam? Projekts “Pametot Tartu” ir svarīgs arī ārpus mākslas konteksta un, protams, ārpus Tartu. Darbaspēka masveida izceļošana un “smadzeņu aizplūšana” nepārtraukti notiek gan no Igaunijas, gan citām bijušās Padomju Savienības valstīm. Igauņi iekaro Somiju, Skandināviju un valstis, kurās runā angļu valodā. Pirms kāda laika Igaunijā tika uzsākts projekts “Talantus mājup” (Talents Home), kura patrons ir pats valsts prezidents. Projekta mērķis ir aicināt mājup jaunos speciālistus, kas ieguvuši izglītību, zināšanas un pieredzi ārvalstīs. Projekta uzsākšanai noteikti bija pozitīvi rezultāti, tomēr tas izraisīja arī debates par nepatīkamiem un sāpīgiem jautājumiem attiecībā uz sociālajiem pabalstiem un dzīves standartiem. Skatot šo tēmu vēl šaurākā kontekstā, tikai no mākslinieku un mākslas profesionāļu viedokļa, realitāte ir vēl skarbāka. Papildus laicīgiem un ikdienas aspektiem nevar neņemt vērā arī publikas domāšanas ievirzi un izglītības līmeni. Laikmetīgā māksla ir nepopulāra ārpus savas vides, tai ir vāja reputācija un trūkst sabiedrības atbalsta. Problēmas cēlonis ir vāja pamatizglītība vizuālās kultūras jomā un informācijas trūkums par šo jomu plašsaziņas līdzekļos. Tik ambiciozs projekts kā ART IST KUKU NU UT neapšaubāmi ir pozitīvs solis. Laiks rādīs, kā tas tiks uzņemts un vai organizatoriem neaptrūks enerģijas projektiem nākotnē. Līdz tam joprojām nerimsies diskusijas par “šeit” un “tur”, “tuvu” un “tālu”, “palikt” vai “doties prom”. Iesākumā katram vajadzētu apmeklēt Tartu, iepazīties ar šiem jautājumiem un tematiem un sākt domāt par tiem. /No angļu valodas tulkojis Jānis Aniņš/ 1 www.kunstihoone.ee/index.php?mode=pl_kunstihoone_yritused&yid=250&yritus=n2itus&asukoht=KH_Galerii&aeg=arhiiv&lang=est&club=1&page=13 (igauņu valodā). 2 http://issuu.com/genklubi/docs/myyrileht15_suvi2011 (igauņu valodā). 3 http://www.sirp.ee/index.php?option=com_content&view=article&id=11948%3Apogus-pilk-kohalikule-kunstiareenile-ehk-muljeid-teisest-galaktikast&catid=6%3Akunst&Itemid=10&issue=3331 (igauņu valodā). Plašāka informācija: www.artistkukunuut.org. | |
| Atgriezties | |
