VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Gaistoša, mūžīga, gaistoša, mūžīga Pēteris Bankovskis, mākslas kritiķis | |
| Bieži sanāk uzturēties starp cilvēkiem, kas nekad nav dzirdējuši par vizuālo mākslu žurnālu “Studija”. Nekad nav lasījuši ne rindiņas no maniem vai jūsu citu rakstiem “par mākslu”, lai kur tie arī būtu publicēti. Uzdrošinos apgalvot, ka šie cilvēki ir mani draugi. Vairums no viņiem, šķiet, nekad neskatās televizoru un tikpat kā nelieto internetu, iespējams, nelasa arī avīzes un neklausās radio. Jūs viņus nesastapsiet starp bulvāržurnālu varoņiem “smalko aprindu hronikās”. Neredzēsiet sezonas atklāšanas koncertu vai teātra pirmizrāžu apmeklētāju pulkā. Jūs teiksiet, ka tādus nepazīstat. Bet tie būs salti meli – pazīstat gan: tie ir gandrīz visi jūsu radi un paziņas, jā, nereti tie esat jūs paši. Ir labi darboties (rosīties, knosīties) kaut kādas ideoloģijas lauciņā, kam visapkārt ir šīs ideoloģijas novilkts aizsargtīkls vai elektriskais gans. Ideoloģija, ziniet, var būt jelkas, piemēram, “pašsaprotams” konsenss jautājumā par to, vai laikmetīgā māksla vispār vairs ir māksla, vai šo mākslu ražojošie, institucionalizējošie un patērējošie indivīdi, grupējumi un “sabiedriskās vienošanās” darbojas kā brīvās gribas aģenti vai arī ir tikai ēnas kādā “videoprojekcijā” uz alas sienas. Lūk, esot ideoloģijas iekšpusē, mēs nemitīgi indoktrinējamies. Par nozīmīgiem kļūst apzīmējumi “venēcijas biennāle”, “tērnera (purvīša u. tjpr.) balva”, “bāzeles/maskavas/pampāļu mākslas tirgus”, kas tik vēl ne. Spiežoties vernisāžai raksturīgi tērptu haotiskas privātās dzīves adeptu / upuru pulkā, žmiedzot entuziastiskā plaukstā siltena baltvīna glāzi, mēs cenšamies turēties pēc iespējas tālāk no viltīgi nepamanāmās elektriskā gana stieplītes, lai nedabūtu triecienu pa sāniem. Jo zinām: trieciens var būt pamatīgs, sāpīgs, iespējams, pat tāds, kas visu līdzšinējo ideoloģiju acumirklī iznīcina. Un jebkurš var pēkšņi attapties ārpus ideoloģijas šķietami drošajām aizsardzības sistēmām, var atrasties, nu, ne obligāti taisni uz ielas vai renstelē, bet dzīvē gan. Dzīvē, kur tev katrs jauns rīts uzdod jautājumus, kā pabarot bērnus, kā tikt galā ar atbaidošo sajūtu, ka tu esi atsvešinājies no saviem vecākiem vai brāļiem, vai māsām; kā pārvarēt gribas vājumu un gara kūtrumu; kā bez bailēm ielūkoties savā bankas kontā, pat ja tur ir mīnuszīme, bet rēķini jāmaksā aizvakar; kā iziet no skumjās atskārtas, ka tu ar visiem saviem darbiem un panākumiem esi tikai viens no 7 miljardiem haotiski uzliesmojošu un tūdaļ izdziestošu bioloģiskās dzīves faktu. Bieži esmu brīnījies par sevi un par citiem, kam pietiek naivuma un tuvredzības kaut vai uz īsu brītiņu sajust sirdī gandarījumu un dvēselē prieku par sacerētu tekstu, izgatavotu “mākslas darbu” vai ausī ieskanējušu meldiņu. It kā (tālu nav jāmeklē) tepat jaunajā muzejā “Rīgas Birža” nebūtu papilnam artefaktu, zem kuriem lasām: nezināma 17.(?) gs. autora darbs “Nepazīstamā portrets”. It kā bez pēdām nebūtu izgaisis itin viss, ko glabāja vecā Aleksandrijas bibliotēka. It kā es pats savām acīm nebūtu redzējis, kā, “3. atmodai” uznākot, solīdas kundzes ber atkritumu mašīnā savulaik grūti dabūto, ar asarām un nopūtām lasīto latviešu dzejnieku grāmatiņu kaudzes. It kā jūs vai es, ja gadījies būt izcili spēlētā koncertā, izskanot pēdējam akordam un pirms sagaidāmās aplausu brāzmas īsu brīdi paliekot visaptverošas klusuma pauzes bezgalībā, nebūtu sajutis to salti izmisīgo dzelzs garšu mutē: bija tik daudz visa, un tagad ir neaptverami daudz “nekā”. Nekas tā nenomāc kā māksla. Jo tā ir traģikomiska vēlme būt radītājam pasaulē, kurā cilvēks ir tikai radījums. Šī vēlme, protams, ir apbrīnojama, nemaz nesākot sarunas par “estētisko”, skaisto, prezentācijām, reprezentācijām un vēl sazin ko. Pietiek jau ar banālo frāzi “izteikt sevi”. Kāpēc izteikt? Kā izteikt? Vai es – Logosa atvasinājums un objekts – vispār varu sapņot būt par pašu Logosu – Izteicēju? Vai tieši šajā vēlmē neslēpjas pats galvenais Ļaunā kārdinājums? Jā, mēs varam kaut ko darīt. Piemēram, iestādīt kādu bērzu vai ozolu. Es zinu, ka, vidusskolu beidzot, kopā ar klasesbiedriem stādījām tādus sīkus bērziņus. Es zinu, kur ir tā vieta. Es zinu, ka, ja turp aizbrauktu, ieraudzītu milzīgus kokus, – ja vien kādam nebūtu bijusi vajadzība tos nozāģēt. Jā, es domās varu saklausīt vēja dziesmas šo bērzu zarotnēs, tādas pašas kā pie citiem to sugas brāļiem, kas turpat netālu iesējušies bez manas un citu cilvēku līdzdalības. Tādas pašas dziesmas. Ne mēs tās esam sacerējuši, ne mums tās izdosies apklusināt, lai cik arī, visvisādus budžetus konsolidēdami, mēs apkārtējo pasauli izcirstu un izzāģētu. Un mēs varam mēģināt audzināt savus bērnus. Vispār jau viņi izaug paši. Redzot, kā divpadsmitgadīgs zēns nāk mājās no skolas, savās domās iegrimis, savu gara pasauli jau ap sevi uzbūvējis, vēl kā trausla lapa turēdamies pie zara, bet jau sajuzdams tuvās vētras, kas viņu neizbēgami aizraus nezināmajā, – redzot to un atmiņā sazīmējot tik bīstamu līdzību, acis grib raudāt kaut ko no pašiem dziļumiem. Tas divpadsmitgadīgais zēns – jā, paša dēls – ir vēl viena Aleksandrijas bibliotēka, kam būs lemta slava un aizmirstība. Mēs, ne viņš, ne es, nezinām, nevaram zināt, nedrīkstam zināt, kas viņu sadedzinās, pārpelnos un izkaisīs tumšajos ūdeņos. Mēs zinām tikai to, ka šī liesma, kas paredzēta viņam, jau tagad dedzina un iznīcina mani un tevi – viņa vecākus, viņa starpniekus, vidutājus. Patiesi, pēdējā laikā visvairāk sanāk uzturēties starp cilvēkiem, kuri neko nezina par žurnālu “Studija”, toties mēģina, kā nu katrs māk un saprot, izpildīt pēc labākās sirdsapziņas savu starpnieka, vidutāja lomu. Viņi ir dažādi, starp viņiem ir arī tādi, kas šo savu lomas apzināšanos vēlas ideoloģizēt, atrast vēl vienu veidu, kā ap sevi uzbūvēt šķietami tik primitīvo, bet efektīvo elektrisko ganu. Bet ir citi, kam dota dāvana iztikt bez žogiem, nemitīgi būt atvērtiem, gaidot un ar pateicību saņemot kā sīkos, tā arī lielos ikdienas brīnumus. Tur ir “Nepazīstamas sievietes portrets ar sv. Terēzi no Lizjē”, “Vīrietis ar melnu mugursomu un atmiņām par kalniem”, “Meitene ar kaķēnu” un vēl daudzi jo daudzi. Un visi viņi – kāda pasaules negribēta un pasaules nepieņemta Mākslinieka darbi. Par pasaules kunga zināmā mērā skumji ironisku atveidu var uzskatīt Napoleonu Bonapartu, šo vīru, kurš tik daudz ko iespaidojis, kuru tik daudzi mēdz pieminēt un citēt. Paradoksālā kārtā ir dažas līdzības iepriekšminētā Mākslinieka un Napoleona dzīvesstāstos, par kurām varam parunāt citreiz. Šoreiz tikai atcerēsimies, kas bija rakstīts uz žurnāla “Studija” 79. numura vāka: “Slava ir gaistoša. Anonimitāte ir mūžīga.” Jā, jā, arī tas ir Pirmā konsula sacītā fragments: La gloire est éphémère, mais l’obscurité est éternelle. | |
| Atgriezties | |
