VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| 1. numura otiņas galaktika Aiga Dzalbe, mākslas zinātniece Saruna ar mākslinieci Anitu Paegli | |
| Ja kāds mums te tā atnāktu un teiktu: “Redziet, tāda izskatās pasaule!” – es sašutumā oponētu, ka tās ir tīrās muļķības, ikvienam ir vajadzīga sava pasaule, to jau katrs mūsdienu bērns zina. Vienam tīk gardi paēst, citam – ekstrēmi ceļojuma piedzīvojumi. Kad kaķim prasa, ko redzējis greznajā pilī, kas jauns galmā, viņš atteic: redzēju pelīti uz paklāja. Anita Paegle ir māksliniece, kam lieliski padodas bērnu literatūras vizualizēšana. Viņas zīmētā pasaule ir bezgala valdzinoša un pilnībā uzticama. Dīvainā kārtā tā bez mazākās didaktikas izrādās arī izglītojoša un iztēli rosinoša. Smalkajos zīmējumos katra detaļa (pat burti un augi) pamanās uzburt sev tēlu, iegūt dvēseli un aizrautīgi darboties noslēpumiem pilnā pasaulē. Priecājoties, ka šopavasar māksliniece par savu veikumu grāmatu ilustrācijā nominēta starptautiskajai Hansa Kristiana Andersena bērnu literatūras balvai, aicināju viņu uz sarunu. Kopš 20. gs. 80. gadiem Anita Paegle ir ilustrējusi 25 bērnu grāmatas, katrai no tām veltot ilgu, pacietīgu un aizrautīgu darbu. Viņa stāsta, ka dažreiz grāmata topot divos gados, citkārt – dažos mēnešos: iedvesma, koncentrēšanās, idejas, skices – ar to izdodas rēķināties, bet milzu laiku paņemot tehnika. Aiga Dzalbe: Kāpēc tehnika sanāk tik darbietilpīga? Divi gadi grāmatai izklausās neticami ilgi. Vai strādājat tikai ar roku? Anita Paegle: Jā, viss ir zīmēts ar roku, lai gan foniem mēdzu izmantot datora krāsas klājumu. Atsevišķiem priekšmetiem un tēliem ir smalka faktūra, kas labi izskatās tieši uz gluda fona. Man vispār patīk, kā brīvstāvošs zīmējums izskatās uz baltas lapas, kā tad nolasās siluets. A.Dz.: Kā klusumā? A.P.: Drīzāk – žilbinošā gaismā. Es strādāju ar sīku otiņu, ar akvareļkrāsām, panākot tādu kā zīmuļa faktūru. Nožūstot krāsas paliek mazliet maigākas, nekā zīmējot, bet pēc iespiešanas toņu attiecības izrādās vēlreiz nesaprotami mainījušās. Lieli zīmējumi ar sīku triepieniņu – tādus pabeigt ir īsta bauda: tu skaties, kā sākumā spīd cauri papīrs, tad paliek tikai mazs spīdumiņš un ir izveidojies siluets, zīmējums sāk vibrēt. | |
 Anita Paegle. Ilustrācijas Māras Cielēnas grāmatai "Ņau un Murr". Apgāds "Alis". 2005 | |
| A.Dz.: Vai tēli, ko zīmējat, ir jūsu galvā, vai aizgūstat tos no dzīves, no fotogrāfijām? Jums ir pašai sava tēlu kolekcija? A.P.: Pirmais ir priekšstats, kas rodas manī, daudzkārt pārlasot tekstu. Īstu laimi sajūtu, ja rakstītajā atrodu tēlus, kas jau ir manējie, pretējā gadījumā tie ilustrācijās parādās kā fons vai detaļa. Tad paskatos dabā, arī fotogrāfijās – atsevišķas detaļas, bet tas, kas jau sākotnēji ir skaidrs un izdomāts, parasti izrādās daudz līdzīgāks, atbilstošāks tēlam, nekā skatoties tikai dabā. Roka velk, it kā visu jau zinātu. Kamēr dārzā zīmēju magoni, visas ziedlapiņas jau sen ir aizgājušas pa gaisu. A.Dz.: Kā notiek ilustrējamo grāmatu izvēle – jūs pieņemat piedāvājumu no izdevniecības? Mēdzat arī atteikties? Vai sadarbojaties tikai ar “savējiem” autoriem (Jānis Baltvilks, Māra Cielēna, šķiet, bijuši visbiežākie sadarbības partneri, arī Pēters Brūveris, Juris Zvirgzdiņš, Lauris Gundars)? A.P.: Ir bijis tā, ka izlasu manuskriptu un nekādas domas nerodas vai arī rodas pārliecība, ka tas būtu darbs kādam citam konkrētam māksliniekam. Esmu atteikusies ne tikai satura, bet arī laika dēļ – tiem jābūt pacietīgiem cilvēkiem, kas uz manām ilustrācijām gaidīs gadu, pusotru. Ar Māru Cielēnu parasti sanāk tā, ka lasītais jau no sākuma izrādās mīļš un no bērnības nākošs. Pārsteigums, ka mani sapņi nav tikai manējie. A.Dz.: Ko autori saka par savu radīto tēlu izskatu? Literāru darbu kinoekranizējumi visai bieži mēdz būt galīgi nebaudāmi varoņu “nepareiza” izskata dēļ... A.P.: Jā, mokies ar to svešo seju... Vajadzēs tā konkrēti pajautāt autoriem. Grāmatās parādās mana sapratne un sajūta par tekstu. A.Dz.: Jums izdodas saslēgt tekstu ar attēlu. Šeit (skatos grāmatiņu “Divas pastaigas”), piemēram, vienā atvērumā sanākušas septiņas tievas lapsenes, kam blakus astoņas apaļīgas vaboles, no kurām var sarēķināt četrreiz divus astoņniekus. Grāmatā “Pele, Punkts un Gūtenbergs” autors pats iemiesojies leģendārā grāmatu spiedes izgudrotāja tēlā. A.P.: Jā, pavisam nejauši tas sanācis. Jura Zvirgzdiņa grāmatai savus 4–6 mēnešus vienkārši zīmēju lielus, milzīgus burtus. Diemžēl visus oriģinālus nozaga. Portretēju Zvirgzdiņu un skatījos uz Gūtenbergu dažādās gravīrās – atradu viņos zināmu portretisku līdzību. Ar Jāni Baltvilku strādājot, bieži sanāca enciklopēdiski pētīt augus, kukaiņus, putnus, puķes un tad vienā brīdī nodoties vasaras sajūtai dzejolī. Jānis man vienmēr uzrakstīja latīniskos nosaukumus, lai vieglāk dzejoļos minētos augus meklēt leksikonos. Asinszāle, piparmētra, no bērnības atceros kaķpēdiņu lauku – rozā, mīkstu, ko zīmēju jau piecu gadu vecumā. Īpašu intrigu sagādāja auga “ancītis” meklējumi, jo mani pašu sauc par Ancīti. | |
 Anita Paegle. Ilustrācija Jura Zvirgzdiņa grāmatai "Pele, Punkts un Gūtenbergs". Apgāds " Zvaigzne ABC". 2008 | |
| A.Dz.: Tad jau bērni var paļauties, ka tas, par ko rakstīts, patiešām izskatās tā, kā blakus attēlots. Kur pazuduši ļaunie tēli jūsu zīmējumos? A.P.: Ir, ir ļaunie, dusmīgie, skopie, nīgrie. Cik nu viņi var savilkt savas sejas tajās sliktajās izteiksmēs. Tā man laikam ir problēma, ka nekas neiznāk baisi, briesmīgi. Apzināti izvairos, atstājot to nekonkretizētu bērna fantāzijai. Parādās tikai kādi zobiņi, kāja, kas sper ļaunu vēstošu soli, roka ar cimdu... Patiesībā es pati bērnībā mēdzu šķirt ciet grāmatai lapas, kad daži biedējoši pasaku tēli parādījās. A.Dz.: Vai vērojat savu darbu īsto auditoriju – šodienas bērnus? A.P.: Mēs bieži esam braukuši uz skolām no žurnālu “Zīlīte” un “Ezis” redakcijām, rādot, kā top grāmatas, tā ka ir veidojies dialogs ar ļoti dažādiem – lauku un pilsētas – bērniem. Dzirdēti tik brīnišķīgi, iedvesmojoši jautājumi, kautrīgi rādīti pašu zīmējumi. Bērniem ir savas aktualitātes, no kurām spīd acis, – kaut vai dinamiskās, agresīvās multfilmas, kurās ik pa brīdim kaut kas sajūk gabalos, pēc mirkļa atjaunojas un uzbrūk atkal. Mēs rādām alternatīvu – cik interesanti ir iedziļināties, pētīt, zīmēt ar roku, cik dažādi ir mākslinieku rokraksti. A.Dz.: Kādas grāmatas jūs pašu iepriecināja bērnībā? A.P.: Nesen antikvariātā ieraudzīju vienu no tām – melnbalto fotogrāfiju burtnīcu par Rīgas Zooloģisko dārzu. Susurs tur bija atainots tik aizkustinošs, ka tā izteiksme 50 gadus nebija aizmirsusies (mēdz parādīties manās ilustrācijās). Man tuvas bija krāsojamās grāmatas ar smalki izzīmētiem augiem. Bija dažas grāmatas kā rotaļlietas, tūkstoškārt skatītas. No apzinīgāka vecuma prātā palikuši “Sīpoliņa piedzīvojumi” ar melnbaltām ilustrācijām, ko izkrāsoju, lai labāk izskatās. A.Dz.: Kā kļuvāt tieši par bērnu grāmatu ilustratori? A.P.: No bērnības jau es vienā laidā vēroju uz zīmēju, tas bija visinteresantāk. Pati arī veidoju bilžu grāmatiņas laukos, kur bija daudz ko pierakstīt, lai neaizmirstu, – piemēram, par mazo balto jāņogu krūmiņu, kas nosala, vai cālīti, kas nomira. Saimniecībā viss tik ātri mainās. Mammas māsa mani aizveda uz Rozentāla skolu. Akadēmijā, Grafikas nodaļā, kur mācījos pie Gunāra Kroļļa un Pētera Upīša, ļoti tuvs kļuva oforts, arī kokgriezums. Viņi prata ieinteresēt grāmatu ilustrācijā, pieradināja pie nemitīga darba procesa. Tomēr pēc akadēmijas beigšanas sajutos, it kā simtiem gadu nebūtu redzējusi krāsas. A.Dz.: Vai šodien populārā animācija jūs nemaz neinteresē? Tēli liekas kā radīti tai. A.P.: Kustīgie tēli, kas aizskrien, jā? Viņi jau tāpat aizskrien arī grāmatā. Man laikam pārāk patīk grāmatas formāts, papīrs, smarža, iespēja to šķirstīt uz priekšu un atpakaļ. Tagad jau jaunās tehnoloģijas ļauj izvēlēties arī kustīgas grāmatas, interaktīvās e-grāmatas. A.Dz.: Kā vērtējat šībrīža Latvijas grāmatu ilustrācijas un dizaina situāciju? A.P.: Man šķiet, ka mums ir ar ko lepoties. Bieži novērtēju, ka ir laba grāmata, kaut autora rokraksts nav man tuvs. Tieši šī dažādība ir vērtīga. Grāmata ir laba, ja tekstu un ilustrāciju saista viena sajūta, ja to ir izdevies atrast, ja teksts harmonizē ar attēlu. Citi gan strādā pēc kontrasta principa, arī interesanti sanāk.Tagad ilustrācijā dominē daudz aplikāciju, skaistas mēdz būt ķēpas, kur, šķiet, kāds ieskrējies ar lielo otu asimetriski pāri visiem tekstiem. Stili ir visai dažādi. Var jau būt laba arī raiba, bildēm pārblīvēta grāmata. Interesanti mēdz būt noformējumi, maketi, ar ko gan jāuzmanās. Ceļojumos grāmatnīcu plauktos skatos uz neskaitāmām grāmatām, no kurām dažas kārojas nopirkt. Pārsvarā paņemu tās rokās pievilcīga vāka dizaina dēļ, bet pēc pašķirstīšanas vīlusies nolieku atpakaļ plauktā. Dažas rindiņas teksta, liels, nesmuks zīmējums un šā tā iespiests – tādas ir daudzas bērnu grāmatas. Bet bērns ir vērīgs skatītājs, kas gaida brīnumu un uztver kā detaļas, tā arī vēstījumu kopumā. A.Dz.: Kā pievērsāties jūgendstilam, kas šķiet ļoti piemērots jūsu tēlu tādai kā botāniskajai, sīkiem noslēpumiem pilnajai darbības videi? A.P.: Man ir interesanti vienkārši zīmēt to, kas ir apkārt, – priekšmetus, arī arhitektūru, kas patīk. Un, ziniet, lietas, kas ir nokļuvušas grāmatās, mainās – tas jau vairs nav vienkārši krēsls, ko esi uzzīmējis, tam ir savs raksturs, dvēsele. Šobrīd man apkārt jau ir ļoti daudz lietu, kas ir pašas par sevi. Sajūta, dzīvojot starp tām citā mērogā, ir interesanta, īsta burvestība. Jaunā grāmata gan top, vairāk tieši par jūgendstilu kā laikmeta vērtību domājot. A.Dz.: Vai spējat visu, ko domājat un jūtat par apkārtējo pasauli, izstāstīt savās ilustrācijās? A.P.: Laikam gan jā. Var daudz ko izteikt ar pozu, žestiem, kompozīcijām, noskaņu. Tomēr svarīgākais ir atrast to mazo niansi, kas nav redzama, un nepateikt visu līdz galam. | |
| Atgriezties | |
