VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Neērtums un sociālais paradigmas etnogrāfiskajos novērojumos Laine Kristberga, kino un mākslas vēsturniece Saruna ar videomāksliniecēm Jūliku Rudēliusu un Pilvi Takalu | |
| Dodoties uz Amsterdamu, jautāju vietējiem mākslas atbalstītājiem, kuri būtu videomākslas grandi Nīderlandes videomākslā, ja iespējams – sievietes. Man tika atbildēts, ka ievērības cienīgas ir Jūlika Rudēliusa (Julika Rudelius) un Pilvi Takala (Pilvi Takala). Interesanti, ka ne Jūlika Rudēliusa, ne Pilvi Takala nav nīderlandietes pēc izcelsmes.1 Abas ir dzīvojušas un strādājušas Amsterdamā mākslinieku aspirantūras programmas ietvaros. Jūlika ir vāciete un šobrīd dzīvo Ņujorkā, bet Pilvi ir somiete un dzīvo gan Amsterdamā, gan Helsinkos vai Stambulā – atkarībā, kur notiek iecerētie projekti. Aplūkojot mākslinieču darbus, visvairāk pārsteidz viņu etnogrāfiskā interese par sabiedrību un mehānismiem, saskaņā ar kuriem tā funkcionē. Abas mākslinieces, šķiet, ir izmeklētāja zinātkāres un vēlmes uzzināt varā, ko citādāk varētu dēvēt par epistemofiliju. Pilvi Takala pārģērbjas par Sniegbaltīti un cenšas iekļūt Disnejlendā (2009) vai citā projektā “Nepārprotama sajūta” (Broad Sense, 2011) pārvar drošības kontroli un apmeklē strikti ierobežotu konferenci Eiropas Parlamentā, savukārt Jūlika Rudēliusa pēta bagātnieku dzīvesveidu darbos “Vienmēr” (Forever, 2006) un “Gatavošanās” (Dressage, 2009) vai varas un harismātiskas runas žestus darbā “Pārejas rituāli” (Rites of Passage, 2008). Laine Kristberga: Pipiloti Rista sarunā Londonas Teita modernās mākslas muzejā teica, ka viņas izpratnē videoinstalācijas ir gleznas ar gaismu. Jūsu gadījumā, no otras puses, videoinstalācijas nešķiet tik daudz medijs, ar kura palīdzību nodot konkrētu vēstījumu, kā instruments, lai pētītu cilvēku uzvedību, sociālos un kultūras stereotipus un aizspriedumus. Vai jūs tam piekrītat? Pilvi Takala: Es piekrītu, ka atsevišķus videodarbus tiešām var aprakstīt kā gleznas ar gaismu, bet manos darbos video vairāk ir kā stāstīšanas palīgrīks, balstoties uz intervencēm2 un reāli notiekošām situācijām. Bieži man video ir vistiešākais instruments, kā sasniegt un komunicēt ar skatītāju. Jūlika Rudēliusa: Jā, protams. Es patiesībā nedomāju, ka ir iespējams nošķīrums starp abām izpausmēm. Katrā ziņā es neapgalvotu, ka videoinstalācija ir tikai un vienīgi glezna ar gaismu. Tā ietver abus ekspresijas veidus. Manos darbos video ir medijs, bet tas, ko es vēlos panākt, ir, lai mans darbs aizkustinātu skatītāju, dažreiz pat neapzināti. Lai to panāktu, es lieku kopā gan ar estētiku, gan psiholoģiju, gan citiem faktoriem saistītus paņēmienus. Es neveicu antropoloģisku izpēti, drīzāk cīnos ar saviem dēmoniem, ar parādībām, no kurām baidos vai kuras mani fascinē. | |
 Pilvi Takala. Īsta Sniegbaltīte. Video. 2009 | |
| L.K.: Tad nebūtu pareizi apgalvot, ka jūs redzat mākslu kā sociālās izpausmes formu? P.T.: Es redzu mākslu kā domāšanas rīku un komunikācijas līdzekli. Tā var būt arī sociāla izpausme, bet ne tikai. Metodes, kuras es izmantoju savos darbos, ir ļoti līdzīgas tām, ko piemēro antropoloģijā vai socioloģijā. Arī man ir jābūt konkrētā vietā un jānovēro cilvēku reakcija dažādās situācijās. Atsevišķos darbos es cenšos apskatīt specifisku kultūru, mikrotelpas. Tomēr man neviens neliek nākt klajā ar pētījuma rezultātiem vai korelācijām, kas man neizbēgami būtu jādara, ja es būtu īsta socioloģe vai antropoloģe. Katrā ziņā es negribu piedāvāt nekādus starpkultūru salīdzinājumus. Tāpat es nevēlos izdarīt visaptverošus secinājumus par kādu konkrētu cilvēku grupu vai nācijām. J.R.: Jā, protams, es uzskatu, ka māksla var būt sociāla izpausme. Taču māksla tikai kā sociāla izpausme, manuprāt, ir ļoti garlaicīga, jo tādā gadījumā gan man, gan maniem izpētes objektiem klātos labāk, ja es veiktu sociālo darbu. Es neesmu sevišķi sabiedriska. Paskatieties uz maniem darbiem! Protams, nevaru noliegt, ka vēroju cilvēkus, bet viņi bieži ir atbaidoši un ne pārāk pievilcīgi. Un tomēr es pievēršu uzmanību daudzām lietām, kas, pēc manām domām, ir sabiedriski nozīmīgas, un daru to ļoti personiski. Tas viss ir izkristalizējies no manām sajūtām par šiem cilvēkiem. Es pētu sociālos apstākļus, bet sociālie apstākļi manā uztverē var būt arī ļoti nomācoši, despotiski un šausmīgi. L.K.: Vai es varētu apgalvot, ka var vilkt paralēles starp jūsu videodarbiem un arheoloģiju? Liekas, ka arī jūs uztverat kādu niecīgu detaļu vai parādību nevis kā atsevišķi pastāvošu artefaktu, bet kā daļu no visaptveroša lieluma. Tādējādi katra parādība pārvēršas par informatīvu zīmi, nodrošinot materiālu kultūras un sabiedrības analīzei. P.T.: Es vairāk saskatu paralēles ar socioloģiju un antropoloģiju, bet es piekrītu, ka manus darbus var izmantot kultūras un sabiedrības analizēšanai. Manu darbu dēļ ar mani ir sazinājušies cilvēki, kas nav saistīti ar mākslas pasauli. Man ir svarīgi, ka mani darbi ir nozīmīgi un pieejami arī tiem, kas nav mākslas profesionāļi. Tie ir jebkuram saprotami, un izpratne par tiem nav atkarīga no katra apmeklētāja mākslas vēstures zināšanām. Skatītāji var identificēties ar manis attēlotajām situācijām. J.R.: Tas ir interesanti! Šāds skatījums man nekad agrāk nav ienācis prātā. Es nekad par to tā neesmu domājusi, bet savā ziņā, jā, tas, ko es daru... es “roku”, kamēr atrodu meklētos žestus vai attiecības, vai veidu, kā parādīt lietas, kas visiem zināmā mērā ir saistošas. Kad jūs raugāties uz shēmojumiem, kā cilvēki cits pret citu attiecas sabiedrībā vai kā tie uzvedas, jūs vienmēr pamanīsiet sīkos žestus. Var apgalvot, ka savā veidā es roku tāpat kā arheologs, bet pēc tam es šos atradumus apskatu jaunā estētiskā gaismā. L.K.: Norādot uz līdzībām konkrētā sociālā grupā, jūsu darbus varētu klasificēt arī kā etnogrāfiskā kino atzaru. Tomēr lielākā daļa etnogrāfisko filmu mēdz piedāvāt kultūras vispārinājumus, rādot kādu konkrētu notikumu vai artefaktu, vai personu un netieši norādot vai atklāti apgalvojot, ka konkrētais ir tipisks, tas ir, vispārīgs. Vai tāds ir arī jūsu mērķis vai gluži otrādi – jūs no tā vēlaties izvairīties? J.R.: Uzskatu, ka nākt klajā ar vispārinājumiem par cilvēkiem ir ļoti spēcīgs ierocis, ja tas tiek izmantots kā kritikas instruments, bet tas, ko es vēlos panākt ar savu mākslu, ir likt skatītājam raudzīties uz kādu manis piedāvāto, konkrēto grupu un tajā pašā laikā raudzīties uz sevi kā skatītāju. Es izdaru zināmus vispārinājumus, bet ne tāpēc, ka vēlos pateikt, ka visi ir vienādi vai ka kādai grupai ir jābūt tieši tādai, kā to attēloju, – es strādāju ar šo instrumentu, lai galvenokārt parādītu cilvēkiem, cik dīvaini ir viņu aizspriedumi un pieņēmumi. Es sāku ar lielu klišeju, kas filmēšanas laikā tiek salauzta un papildināta ar citiem līmeņiem. Galvenais motīvs ir nevis tas, ka jūs skatāties uz viņiem, bet ka jūs skatāties uz viņiem un pēc tam atpakaļ uz sevi. | |
 Jūlika Rudēliusa. Gatavošanās. Videoinstalācija. 2009 | |
| L.K.: Vai es varētu apgalvot, ka var vilkt paralēles starp jūsu videodarbiem un arheoloģiju? Liekas, ka arī jūs uztverat kādu niecīgu detaļu vai parādību nevis kā atsevišķi pastāvošu artefaktu, bet kā daļu no visaptveroša lieluma. Tādējādi katra parādība pārvēršas par informatīvu zīmi, nodrošinot materiālu kultūras un sabiedrības analīzei. P.T.: Es vairāk saskatu paralēles ar socioloģiju un antropoloģiju, bet es piekrītu, ka manus darbus var izmantot kultūras un sabiedrības analizēšanai. Manu darbu dēļ ar mani ir sazinājušies cilvēki, kas nav saistīti ar mākslas pasauli. Man ir svarīgi, ka mani darbi ir nozīmīgi un pieejami arī tiem, kas nav mākslas profesionāļi. Tie ir jebkuram saprotami, un izpratne par tiem nav atkarīga no katra apmeklētāja mākslas vēstures zināšanām. Skatītāji var identificēties ar manis attēlotajām situācijām. J.R.: Tas ir interesanti! Šāds skatījums man nekad agrāk nav ienācis prātā. Es nekad par to tā neesmu domājusi, bet savā ziņā, jā, tas, ko es daru... es “roku”, kamēr atrodu meklētos žestus vai attiecības, vai veidu, kā parādīt lietas, kas visiem zināmā mērā ir saistošas. Kad jūs raugāties uz shēmojumiem, kā cilvēki cits pret citu attiecas sabiedrībā vai kā tie uzvedas, jūs vienmēr pamanīsiet sīkos žestus. Var apgalvot, ka savā veidā es roku tāpat kā arheologs, bet pēc tam es šos atradumus apskatu jaunā estētiskā gaismā. L.K.: Norādot uz līdzībām konkrētā sociālā grupā, jūsu darbus varētu klasificēt arī kā etnogrāfiskā kino atzaru. Tomēr lielākā daļa etnogrāfisko filmu mēdz piedāvāt kultūras vispārinājumus, rādot kādu konkrētu notikumu vai artefaktu, vai personu un netieši norādot vai atklāti apgalvojot, ka konkrētais ir tipisks, tas ir, vispārīgs. Vai tāds ir arī jūsu mērķis vai gluži otrādi – jūs no tā vēlaties izvairīties? J.R.: Uzskatu, ka nākt klajā ar vispārinājumiem par cilvēkiem ir ļoti spēcīgs ierocis, ja tas tiek izmantots kā kritikas instruments, bet tas, ko es vēlos panākt ar savu mākslu, ir likt skatītājam raudzīties uz kādu manis piedāvāto, konkrēto grupu un tajā pašā laikā raudzīties uz sevi kā skatītāju. Es izdaru zināmus vispārinājumus, bet ne tāpēc, ka vēlos pateikt, ka visi ir vienādi vai ka kādai grupai ir jābūt tieši tādai, kā to attēloju, – es strādāju ar šo instrumentu, lai galvenokārt parādītu cilvēkiem, cik dīvaini ir viņu aizspriedumi un pieņēmumi. Es sāku ar lielu klišeju, kas filmēšanas laikā tiek salauzta un papildināta ar citiem līmeņiem. Galvenais motīvs ir nevis tas, ka jūs skatāties uz viņiem, bet ka jūs skatāties uz viņiem un pēc tam atpakaļ uz sevi. L.K.: Reflektīvā īpašība… J.R.: Jā, tāpēc daudzi cilvēki jūtas neērti, skatoties manas filmas. Viņi jūtas neērti, jo viņi skatās paši uz sevi. Un šis neērtums manā dzīvē ir ļoti lielās devās. Tā ka var apgalvot, ka es jums, draugi, sniedzu savu neērtumu. (smejas) P.T.: Skatoties manus darbus, auditorijai ir iespēja uzzināt, kāda bija attiecīgajās situācijās iesaistīto cilvēku reakcija, bet, no otras puses, skatītāji var arī vizualizēt, ko viņi darītu līdzīgā situācijā. Piemēram, ko tie darītu, sastopot sievieti, kas pastaigājas iepirkšanās centrā ar lielu daudzumu naudas, ieliktu caurspīdīgā plastmasas maisiņā, vai kāda būtu viņu reakcija pret cilvēku, kas viņu darbavietā tikai sēdētu un “domātu”. Tajā pašā laikā es nenorādu, ka kāda no šīm rīcībām vai izpausmēm ir pareiza vai nepareiza. L.K.: Etnogrāfiskā kino režisors Žans Rušs tiek saukts par “režisoru nirēju”, kurš “ienirst” faktiski notiekošās situācijās. Tomēr jūsu darbos ir inscenējuma elements. Kādā mērā jūsu darbus var aplūkot kā autentisku komentāru par sabiedrību, un kādā mērā tie ir prasmīgi plānoti un vadīti, izmantojot aktierus un montējot safilmēto materiālu? P.T.: Man ir tuva reālās dzīves situācijās “ieniršanas” ideja, un man liekas, ka es sniedzu komentāru par sabiedrību. Arī apzīmējums “autentisks” zināmā mērā atbilst maniem darbiem, jo tie ir balstīti uz faktiskiem notikumiem un tajos bieži ir izmantots dokumentāla rakstura materiāls. Tomēr es arī manipulēju situācijas. Patiesībā es bieži izraisu visu situāciju ar iepriekš rūpīgi izplānotu intervenci, un es arī izmantoju materiālu tā, lai rezultāts būtu, pēc manām domām, interesants. Dažreiz es esmu iesaistījusi arī aktierus – gadījumos, kad jauna sieviete attiecīgajā situācijā īsti neatbilst darba idejai. Bet tas man ne visai patīk, jo tad man ir daudz mazāka kontrole pār improvizēto situāciju. Ja es iesaistu citus, man viņiem jāsniedz instrukcijas, kā rīkoties visās iespējamās situācijās, bet intervences organizēšanas pamatā ir neziņa par to, kā situācija patiesībā izvērtīsies. Daudz interesantāk ir atrasties tur pašai un izspēlēt konkrēto situāciju pēc vajadzības. J.R.: Manuprāt, aktierus esmu izmantojusi tikai vienu reizi, es vienmēr strādāju ar neprofesionāliem aktieriem. Patiesībā uzskatu, ka mūsdienās robežšķirtne starp aktieriem profesionāļiem un amatieriem ļoti strauji sarūk tā iemesla dēļ, ka mobilais telefons tiek izmantots fotouzņēmumu un video ierakstīšanai. Cilvēki inscenē tik lielu daļu savas dzīves, ka ir grūti pateikt, kur sākas un kur beidzas “aktiermāksla”. Savus darbus ne tikai montēju, es arī režisēju visu situāciju kopumā. Es sadalu lomas, rezervēju filmēšanas vietu un, kamēr šie cilvēki ir šajā vietā, uzdodu tiem konkrētus jautājumus, par ko skatītājam savukārt nav ne jausmas. Tā ka faktiski manos darbos nav situāciju, kurās es “ienirstu”, tās visas ir inscenētas. “Ieniršanas” motīvu izmantoju kā šaubu elementu skatītājam – tas kalpo kā savveida reklāma. L.K.: Tomēr es atkal atgriezīšos pie Ruša. Kad viņam jautāja, kāpēc viņa filmās par Āfriku galvenokārt dominē vīrieši, viņš atbildēja: “Ja tu gribi uzņemt filmas par Āfrikas sievietēm, tev ir jābūt sievietei. Vīrietis nevar iekļūt sieviešu sabiedrībā, tas vienkārši ir neiespējami. Tas ir aizliegts. Tā ir vīriešu sabiedrība, par kuras daļu es varu kļūt, tāpēc tas ir tas, ko es filmēju.” Tas ir jautājums par to cilvēku grupu uzticēšanos, kuras jūs attēlojat savos darbos, un veidu, kā jūs varat iesaistīties viņu vidē nepamanītas. P.T.: Mans ķermenis un līdzdalība noteikti ir svarīga, un tas, ka man neizdodas palikt neredzamai (speciāli), ir manu darbu pamatā. Fakts, ka esmu sieviete, spēlē zināmu lomu, jo īpaši tādā darbā kā “Notikums Gārnethilā” (Event on Garnethill), kur es uzvilku katoļu skolas formastērpu un “burzījos” starp pārējām skolniecēm uz ielas. Arī darbā “Īstā Sniegbaltīte” (The Real Snow White) es varēju atveidot tieši šo personāžu, jo esmu sieviete. Ja man būtu jāizvēlas pārģērbties par kādu no prinčiem, kurš gan izrādītu interesi par mani? (smejas) Savukārt Sniegbaltīte ir ļoti populāra un iecienīta varone. Es gan nemāku teikt par darbu “Praktikante” (The Trainee), bet somu kultūrā sievietes tiek uzskatītas par runīgākām un pastāv lielāka iespējamība, ka viņas pirmās uzsāks sarunu. Ja es būtu jauns vīrietis un sēdētu birojā un neko nedarītu – kā šajā projektā –, cilvēki domātu, ka tas ir parasts somu vīrietis. Sarežģītāk ir ar starpkultūru projektiem, piemēram, Turcijā es apmeklēju tikai vīriešiem paredzētas kafejnīcas kopā ar trim turku sievietēm, lai spēlētu galda spēles. Es biju gan sieviete, gan svešzemniece, un varbūt prātīgāk būtu bijis sūtīt tikai turku sievietes uz šīm vietām, bet tādā gadījumā es būtu izslēgta pati no sava darba. J.R.: Viena lieta par Rušu – es nedomāju, ka viņš var kļūt par daļu no Āfrikas vīriešu sabiedrības. Es uzskatu, ka tā ir ilūzija. Ideja par etnogrāfu kādas kopienas izpētē, kļūstot par daļu no šīs kopienas, – tā ir nesasniedzama vēlme. L.K.: Darbā “Vienmēr” sievietes šķiet patiesi atklātas un viņas tev uztic savas domas par skaistumu. Savā ziņā tā ir uzticēšanās. Ja tu, piemēram, būtu vīrietis, iespējams, viņas tev neuzticētos? J.R.: Es tā nedomāju. Jā, šajā darbā viņas man daudz ko pastāsta, bet tajā pašā laikā viņas neko īpašu tā arī nepasaka. Katrā ziņā tie nav lieli noslēpumi, ko viņas man uztic. Manā uztverē vārdi ir savveida reklāma, bet aisberga neredzamajā daļā jums atklājas, kā šīs sievietes sadarbojas ar kameru, kā viņas pagriežas, un tas ir tas, ko viņas patiesībā pasaka. Tas, kas cilvēkiem liek saviebties, skatoties “Vienmēr”, ir visas pozitīvās lietas, kuras šīs bagātās sievietes par sevi saka. Un tad skatītājs sarauc pieri: jā, šīs bagātās sievietes – viņas nav kritiskas pret sevi. Bet tas bija mans plāns un inscenējums! Sabiedrībā sievietēm vienmēr jāsaka: “Ļoti pateicos, bet es izskatos tiešām briesmīgi, es esmu resna.” Un provokācija ir tā, ka šīs sievietes ir 70 gadu vecas un viņas stāsta pārējiem, cik skaistas viņas ir! Jā, cilvēki manos darbos man uzticas, bet šīs uzticēšanās vairāk tiek izpausta uzvedībā, ne vārdos. Ja jūs pierakstītu tekstu no visām manām filmām, jūs redzētu, ka neviens neko īpašu nav pateicis. L.K.: (jautājums Pilvi Takalai) Kino zinātniece Lora Malvija (Laura Mulvey) ir teikusi, ka sieviešu zinātkāre “izpaužas gandrīz kā nepārvarams dzinulis ar mērķi atklāt kaut ko, un šī vēlme tiek izjusta tik spēcīgi, ka tā pārspēj jebkādus aizliegumus vai briesmas”. Vai tu tam piekristu attiecībā uz saviem darbiem? P.T.: Es varu piekrist šim apgalvojumam, bet es gan nesaskatu, kāpēc šai zinātkārei ir jābūt attiecināmai uz sievietēm. Manos darbos man ir vēlme piederēt un piedalīties un atklāt un izprast man nezināmas sociālās sistēmas. Man katrā ziņā nav nekas pret rājieniem un pārmetumiem no apsardzes Disnejlendā vai iepirkšanās centros, bet es neteiktu, ka sevi pakļauju briesmām. Faktiski zināma briesmu pakāpe ir nozīmīga manu darbu sastāvdaļa. Ārēji šķietami bīstamās darbības patiesībā ir diezgan nekaitīgas un daudz pastāsta par nerakstītajiem likumiem, kas mūs spēcīgi ierobežo. Nest naudu caurspīdīgā plastmasas maisiņā iepirkšanās centrā ir minimāls risks, bet cilvēkiem tas liekas kaut kas sevišķi bīstams. Uzvilkt skolas formu nekādā ziņā nav pretlikumīgi vai pret noteikumiem, bet es tiku brīdināta, ka man jābūt gatavai tiesas prāvām, kad filmēju “Notikumu Gārnethilā”. L.K.: (jautājums Jūlikai Rudēliusai) Ņemot vērā mākslas vēsturi un faktu, ka atsevišķiem mākslas novirzieniem nebija lemts pārāk garš mūžs, un to, ka jaunākās tendences mūsdienu sabiedrībā diktē, ka ikvienam nepieciešams Facebook un Twitter profils, vai, pēc tavām domām, videomākslai ir nākotne? J.R.: Man liekas, video ieguva lielāku ievērību mākslā tāpēc, ka tas kļuva pieejamāks. Pirms tam bija tikai kino un cilvēki, kas strādāja eksperimentālā kino lauciņā, bet tad nāca video. Es domāju, videomāksla paliks, tāpat kā paliks fotomāksla. Videomāksla pati par sevi nav mākslas novirziens, tā es nepavisam nedomāju. Bet interesanti šobrīd ir tas, ka video un fotogrāfija ir mediji, kas kļuvuši tik pieejami pašdarinājumiem, ka jūs varat domāt – kāpēc gan iet uz muzeju, lai redzētu kādu darbu, ja to var apskatīt Youtube. Manu darbu realizācijas izmaksas ir pieaugušas lielos apmēros, un man grūti pateikt, vai tas noticis neapzināti, lai uzsvērtu atšķirību starp neskaidru, mājas apstākļos filmētu Youtube video, vai ne. Es nedomāju, ka videomākslai lemts īss mūžs, uzskatu, ka tas ir medijs un ka tas turpināsies, bet tās pozicionējums var mainīties pieejamības dēļ. Katrā ziņā būs interesanti redzēt, kāda nākotne videomākslai būs šajā sociālo tīklu un pašreklāmas cirkā, kurā mēs visi šobrīd atrodamies. Jūlika Rudēliusa dzimusi 1968. gadā Ķelnē, Vācijā. Šobrīd dzīvo un strādā Amsterdamā un Ņujorkā. Personālizstādes: BijlmAir: Your Blood is as Red as Mine, Amsterdama (2004); Geld! Julika Rudelius, Grāca (2006). Grupu izstādes: Untitled, Londona (2004); Populism, Viļņa, Amsterdama un Frankfurte (2005); Kvandžu biennāle, Dienvidkoreja (2006); The Youth of Today, Frankfurte (2006); Global Feminisms, Ņujorka (2007). Pilvi Takala dzimusi 1981. gadā Helsinkos. Šobrīd dzīvo un strādā Amsterdamā. Personālizstādes: Between Sharing and Caring, Nante (2007); The Trainee, Helsinki (2008); The Angels, Turku (2008); Outshiners, Zagreba (2008). Grupu izstādes: 9. Stambulas biennāle (2005); Songs of Freedom and Love, Stambula (2006); 5. Berlīnes biennāle (2008); And the moral of the story is... Morality Act III, Roterdama (2010); 4. Bukarestes biennāle (2010); How to Work (More for) Less, Bāzele (2011); The Other Tradition, Brisele (2011); If It’s Part Broke, Half Fix It, Viļņa (2011). 2011. gada 9. jūnijā Pilvi Takala kļuva par prestižās Prix de Rome balvas ieguvēju. 1 Saskaņā ar Pilvi Takalas teikto paldies jāsaka Nīderlandes valdībai, kura ir ļoti dāsna jauno mākslinieku atbalstīšanā. Sniedzot finansējumu un nodrošinot māksliniekus ar radošo telpu, māksliniekiem nav cita uzdevuma kā radīt. Apstākļi ir ideāli, un, pateicoties šādām divu vai vairāku gadu programmām, jaunos, perspektīvos māksliniekus Nīderlande vēlāk nodēvē par sev piederošiem. 2 Intervence – interaktīvs mākslas projekts, kad tiek iesaistīti skatītāji vai izmantots iepriekš radīts mākslas darbs / vieta. Kā mākslas izpausmes veids intervence tiek saistīta ar Vīnes akcionistiem, dadas kustību un neodadaistiem. | |
| Atgriezties | |
