VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Interešu punkts Anita Vanaga, mākslas zinātniece Latvijas 12. Prāgas scenogrāfijas kvadriennālē | |
| 12. Prāgas scenogrāfijas kvadriennālē (PQ 2011), kas notika no 16. līdz 26. jūnijam Veletržni pilī, vērtējumam tika pakļautas 62 nacionālās un vairāk nekā 40 mākslas augstskolu ekspozīcijas. Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļas studentu un pasniedzēju sniegumu žūrija novērtēja ar zelta medaļu. Latvijas nacionālo stendu šīgada kvadriennālē veidoja Reinis Suhanovs, kurš 2007. gadā tika apbalvots ar zelta medaļu kā daudzsološākais jaunais scenogrāfs. Šai Prāgas kvadriennālei Reinis veidoja instalāciju “Telpa telpā“ ciešā sadarbībā ar komponistu Jēkabu Nīmani, gaismu mākslinieku Krišjāni Strazdīti un tehnisko komandu Oskara Plataiskalna vadībā. Latvijas dalību nodrošināja Latvijas Jaunā teātra institūts. Telpa telpā PQ 2011 par galveno jautājumu izvirzīja retorisku strupceļu – vai vispār iespējams izstādīt scenogrāfiju? Nē! Jo dabā scenogrāfija apaugļo ideju un pārtop lielākā veselumā. Daudzas ekspozīcijas bija iekritušas strupceļa lamatās un demonstrēja iestudējumu videodokumentācijas, kuras laika trūkuma un informācijas blīvuma dēļ nebija iespējams apgūt. Jā! Jo scenogrāfija izdomā kodolu, sēklas tiesu. Kas šodien ir scenogrāfija? Latvijas scenogrāfija bieži ir uzņēmusies režijas funkcijas un darbojusies kā režisējošā scenogrāfija. Tā rada izrādes konceptu, par ko būs izrāde un kādā veidā attīstīsies, kā izmantos vizuālās mākslas resursus un kā kostīmi palīdzēs aktierim veidot tēlu. Reinis Suhanovs, kas pēc Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļas beigšanas turpina studēt režiju Latvijas Kultūras akadēmijā, ir šādas scenogrāfijas ievirzes autors. Latvijas teātra augstāko novērtējumu “Spēlmaņu nakts“ balvu kā gada scenogrāfs viņš saņēma 2010. gadā par Grigorija Gorina lugas ”Tils Pūcesspieģelis” vizualizāciju (režisors – Mihails Gruzdovs, Dailes teātris). Prāgā Latvijas nacionālajam stendam bija ar skārdu apšūtas divslīpju jumta mājas forma. Tās saturu veidoja četri iestudējumu maketi, kas tapuši sadarbībā ar režisoru Viesturu Meikšānu: “Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās” pēc Edvarta Virzas poēmas “Straumēni”; Raiņa luga “Zelta zirgs”, kur ideju par sevis jeb stikla kalna pārvarēšanu iemiesoja filmētie izrādes skatītāji; iestudējums “Marionetes” pēc Ingmara Bergmana filmas “No marionešu dzīves”; izrāde “7 Fausti” pēc Johana Volfganga Gētes “Fausta” motīviem, kurā galvenais varonis ceļo laikā, navigācijai izmantojot “vēja rozi”, bet caurspīdīgie stikli strādā kā siena, kas palaikam pazūd, liecinot par novērošanu. Absolūtais ļaunums vairojies daloties un iemiesojies divu teletūbiju piemīlīgajās sejās. Otra nozīmīgākā ekspozīcijas daļa bija Reiņa Suhanova instalācija “Telpa telpā“ , kas attīstīja un izvērsa izrādes “Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās” koncepciju. Sudraba nama metāla ārpuse izrādījās maldinoša. “Melns, ogļains tukšums, kur bij tēvija!” Bet atmetam Raini, “Straumēnos” viss balstās uz neverbālo saziņu, izrādē dzejnieka valoda ir pielīdzināta skaņu plūsmai. Nama iekšpuse, oderēta ar sadegušu koku, ož pēc deguma, kūpinātām reņģēm, pirts vai varbūt Jāņiem. Degums atsedz šķiedru šķiedras. Šodienas “Straumēnos” karoga godā Reinis Suhanovs paceļ globālisma dzimumzīmi – satelīta šķīvi jeb “autonomo sauli”, “piezemētās debesis”. Uztvērējelementu. Bet mirušajā telpā ir arī raidītājs. Dzīvā dvaša, laika rituma raksts. Telpā kaut kas gaismojas, kust un skan. Un kustīgā skaņrade ir komponista Jēkaba Nīmaņa daļa: “Motoriņi spēlē. Simboliskais gada cikls sastāv no 8 periodiem, abos galos saulgrieži. Tur ir konstantas tēmas, diatoniska mūzika, kas ir tradicionālā manierē, bet pa vidu ir pārejas, kā rudens un pavasaris. Kompozīcija faktiski ir lineāra, saglabājot ciklisko konceptu, kas ilgst 15, varbūt 10 minūtes. Mūzika un gaismas ir sinhronizētas – ziemas ciklā ir zilā gaisma, vasarā – dzeltenā.” Eksperimentējot ar pašradītiem mehānismiem ekspozīcijas autori ieskandināja dažādus skaņu objektus. | |
 Reinis Suhanovs. Telpa telpā. Latvijas nacionālā ekspozīcija 12. Prāgas scenogrāfijas kvadriennālē | |
| Skola skolā Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas katedras vadītājs profesors Andris Freibergs studentu darbus ir ievietojis tēlainā struktūrā “Skola”. Telpas vidū cits aiz cita izkārtoti četri soli, priekšpusē – tāfele ekrāns, kur redzam nofilmētus studentus, kas raksta brīvajā pantā dramaturģijas sentences. Tiesa, atklāšanas dienā ekrāns tika noklāts ar jūsmīgām skatītāju atsaucēm, kuras profesors pašrocīgi nodzēsa. Ekspozīcijas virsuzdevums bija – četru literātu portretējums “Šekspīrs Čehovs–Bekets–Blaumanis”. Uzdevums paredzēja atrast četrotnes tekstos jēdzieniskus caurviju gājienus un nozīmju vienības, kas pārklājas. Vai arī izdomāt ietilpīgas vizuālas struktūras ārpus teksta, kas ir piemērojamas atšķirīgām izrādēm. “Kas kopīgs Blaumanim un Beketam, kas – atšķirīgs?” jautā Viktors Jansons. “Kopīgs var būt totālais absurds. Otrs – tās ir detaļas un vielas, ko izmanto scenogrāfijā, piemēram, koks. Beketa koks “Gaidot Godo” pieder pie standarta risinājuma. Vai Blaumanim ir koks? Blaumanim ir “Indrāni”. Ir arī viens koks – Noliņš ir izdedzinājis ābeli –, “Pazudušā dēla” ābelē ir tas Bekets. Vēl vairāk – Blaumanis ir izdomājis vienu no pasaules skatuvēm: tas ir ledus gabals “Nāves ēnā”. Rakstnieks uzliek uz ledus gabala ekstremālā situācijā sev pazīstamus cilvēkus. Kā viņi uzvedīsies, kādas būs savstarpējās attiecības? Izrādās, ka Blaumanis ar Beketu ir ciešā saskaņā, jo Blaumanis pēc būtības risina absurdu situāciju. Arī Čehovs un Blaumanis ir līdzvērtīgi partneri. Absolūti. Laikabiedri. Čehovs ņēma vērā, ka uz cilvēka psihi iedarbojas ne tikai izrādes forma, butaforiskāka vai reālistiskāka, bet arī daba, kas rada zemapziņas kustības.“ Skatītājs “Skolā” iesaistās vizuālo rēbusu minēšanā un situāciju atpazīšanā, izmantojot “špikeri”: ikviena studenta četru autoru kopsaucējs ir izlasāms drukātās kartītēs. Ekspozīciju veidoja Artūrs Arnis, Rūdolfs Baltiņš, Uģis Bērziņš, Reinis Dzudzilo, Linda Ekere, Sintija Jēkabsone, Liene Jonīte, Valters Kristbergs, Madara Lazdiņa, Katarina Maksimova (Katharina Maximoff, Austrija), Ivars Noviks, Krista Ose, Ance Strazda, Mareta Tamme (Maret Tamme, Igaunija), Einārs Timma un Oskars Točs. Četru autoru darbu risinājumi četrās savstarpēji vienotās telpās ir sarežģīts uzdevums. “Ekspozīcijas rezultāts ir kā pirmais piedāvājums, ko scenogrāfs rāda režisoram. No vienas lietas veidot četras pozīcijas un dabūt to īpašo Čehova vērtību, Šekspīra noskaņu,” saka Andris Freibergs. Valtera Kristberga iecerētajā termu ietvarā sajūsmu raisīja Antona Čehova “Kaijas” ideālais teātris: Ņina Zarečnaja iet pa baseina ūdens virsmu kā Jēzus Kristus, Hamlets tup starp sāļiem, kas palikuši, ūdenim iztvaikojot. Madaras Lazdiņas variācijas par kolumbāriju: Semjuela Beketa “Spēlē” tas redzams kā urnu siena, Šekspīra “Hamletā” piepildās ar dzimtas galerijas portretiem, Čehova “Ķiršu dārzā” pārtop par efejām aizaudzētu dārzu, kas slēpj nāves klātbūtni. Eināra Timma “Spēlē” trīs runājošās galvas iemontētas kora vidū: “Nāves ēnā” citāts no Gunāra Pieša filmas savienots ar pludmales atpūtniekiem, “Hamletā” Ofēlijas ārprāta skatā citēts Andra Freiberga “Hamlets”, bet čehoviskās smalkās kaites pretstatītas darbīgajiem zemniekiem. Katarina Maksimova iziet no lietu pārpilnības un Indrānu tēva ošus sakrauj kā Alpu kalnu grēdas, bet Hamletam liek maldīties bibliotēkā. Artūrs Arnis kūdras hipostāzēs redz “Indrānu” purvu ar naftas pumpi, bet “Spēlē” sāk runāt kūdras klucīši. Ivars Noviks “Spēles” ledusskapī iesaldē runājošās galvas. Mareta Tamme par pamatformu izvēlējusies stikla tuneli, kas vienlaikus simbolizē mājas un māju trūkumu. “Karalī Līrā” viņa dala milzīgu tuneļa masu, sagriežot to klučos, bet “Nāves ēnā” siltumnīca transformējusies spožā idejā par ledus gabalu, kurā iesaluši zvejnieki. Oskars Točs bezaktieru minimālismā redz skatuves kvadrantu antenu bīdīšanai. Cik ilgi šādu teātri varētu skatīties? “Teātrī ir iespējams viss un caur to jauna dzīve un jauns notikums. Studenti pierod, ka teātris noslauka nost sadzīvi, reālismu,” rezumē Andris Freibergs. Ekspozīcija simboliski sākās un beidzās ar maketu, ko veidojis Reinis Dzudzilo. Viņš izmantojis Latvijas Nacionālās operas skatuves zeltīto portālu, titru mašīnu, kurā lasāms teksts, un par vienojošo izvirzījis uzrakstu The End – visas izrādes reiz beidzas... | |
| |
| Krustpunkts: intīmais un atklātais Pateicoties Monikas Pormales (PQ 2011 žūrijas locekle) ierosinājumam, laukumā starp Nacionālo teātri, Prāgas Operu un slaveno Laterna Magica teātra namu pēc Izraēlas arhitekta Orena Sagiva (Oren Sagiv) projekta tika izvietoti 30 baltie kubi, kur 30 mākslinieki veidoja ekspozīcijas pēc vienādiem noteikumiem. Monikas Pormales kubs – stikla vitrīna, kurā zem plastiski veidotas griestu glorijas starojuma notika apskaušanās, atbalsojot Vladimira Sorokina romāna “Ledus” iestudējumu Jaunajā Rīgas teātrī, – bija kubu apmetnes apoteoze un fotoobjektīvu magnēts. Dace Džeriņa, kuras scenogrāfija jāmin saistībā ar režisorēm Baņutu Rubesu un Ilzi Olingeri, vienā no kubiem izstādīja instalāciju ”Ceļojošais deju skolotājs” – tango soļu shēmu un mūzikas ierakstu. Bet Rolands Pēterkops un Mārīte Mastiņa, pazīstami kā radošais tandēms mareunrol’s, izstādīja miniatūru leļļu, tērpu, gaismas un skaņas instalāciju “Kaimiņš. Kustība bez nosaukuma“. Reiņa Suhanova instalācija “Telpa telpā“ no 3. līdz 9. septembrim būs apskatāma Rīgā Starptautiskajā Jaunā teātra festivālā Homo Novus. | |
| Atgriezties | |
