VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Pirmie iespaidi par 2011. gada Venēcijas biennāli | |
| Gada Amera: Man visvairāk patika amerikāņu paviljons. Biju ļoti pārsteigta, jo viņi pirmo reizi patiešām atklāti kritizē paši savu kultūru. Parasti viņi runā par skaistumu vai ko tamlīdzīgu, bet šoreiz tiek runāts par Amerikas politiku, un tas uz mani atstāja stipru iespaidu un darīja laimīgu. Bīčes izstāde man šķita ārkārtīgi auksta, sevišķi tā daļa, kas atrodas šeit Dārzos. Štefans Bancs: Mani ļoti pārsteidza Tomasa Hiršhorna darbs. Man tas ir viens no spilgtākajiem šīs biennāles iespaidiem, un esmu pārsteigts arī tāpēc, ka tas nemaz neizskatās kā Šveices darbs. Tam ir spēcīgs saturs, un tas ir arī vizuāli spēcīgs, patiešām ļoti interesants, pat vairāk nekā interesants, tas ir aizkustinošs. Man patika arī Austrijas paviljons ar Markusu Šinvaldu, tas ir ļoti rāms darbs, ļoti labi izstrādāts, raisa daudz pārdomu un ir konceptuāls. Un tad izstādē ILLUMInations man patika itāļu mākslinieka Luidži Girri darbs – pavisam mazas, taču ļoti skaistas fotogrāfijas. Džovanni Bejs: Vēl nekad neesmu redzējis tik daudz cilvēku biennāles atklāšanā. Japānas, Vācijas un Lielbritānijas paviljonus neesmu redzējis un tā arī neredzēšu, jo nevaru divas stundas stāvēt rindā. Bet citādi man ļoti patika Džeimss Tarels Arsenālā un Boltaņskis Francijas paviljonā. Vispārējais iespaids nav nekas satriecošs. Turpretī Pjēra Paolo Kalcolāri izstāde Ca’ Pesaro ir izcila, un arī Prada instalācija ir ļoti skaista. Kora fon Cecšvica: Es tikai šorīt atbraucu, un no tā, ko jau redzēju, es ļoti augstu novērtēju Melānijas Smitas darbu Meksikas paviljonā, jo viņas objets de curiositè aptver telpu un tādējādi atklāj veidu, kā māksliniece strādā. Ir redzams, kuri priekšmeti viņu iedvesmo, lai no apkārtējām lietām radītu kuriozitātes. Domāju, ka šis darbs patiešām ir labi paveikts, tas ir interesants veids, kā parādīt mūsdienu mākslu. Patriks Gosati: Mans vispārējais iespaids par pašu biennāli laikam ir pozitīvs. ILLUMInations ir diezgan interesanta, lai arī mazliet lineāra un plakana. Pagaidām vēl neesmu redzējis Starptautisko paviljonu šeit, Dārzos, taču Arsenāls man patika. Un, runājot par paviljoniem, vienmēr jau ir highlights un ir paviljoni, kam tikai izskrien cauri. Starp highlights ir Austrija un Lielbritānija, kas, manuprāt, ir patiešām iespaidīga, paviljonu vairs nevar pazīt. | |
 Dženifera Alora, Giljermo Kasadilja. Glorija. Skats no ASV ekspozīcijas. 2011 | |
| Irēne Huga: Ir grūti pateikt kaut ko vispārīgu. Visā visumā māksla šķiet pārāk vāja vai samocīta salīdzinājumā ar Venēcijas pilsētu, kas allaž ir brīnišķīga un apburoša. Es prātoju, vai māksla patiešām ir kļuvusi garlaicīga vai mazāk pārsteidzoša vai arī es pati gadu gaitā esmu vairāk notrulinājusies. Man radies ļoti subjektīvs iespaids, ka daudziem māksliniekiem no jauna ir savs vēstījums, taču viņi to iesaiņo ierastā mākslinieciskajā leksikonā, no kura skatītājiem šī vēsts atkal jāatšifrē. Kāpēc būvēt tik darbietilpīgu instalāciju kā britu paviljonā? Priekš kam viens pret vienu rekonstruēt vecu turku māju, lai panāktu šausmu istabai līdzīgu iespaidu – ar fotogrāfiju, kurā Ataturks izskatās pēc grāfa Drakulas? Kamēr Bangladešas paviljonā iespējams apmeklēt īstu senu māju ar īstu darbnīcu un īstiem mākslas darbiem. Bet vairāk par visiem man noteikti patika Čehijas paviljons, jo tas bija ļoti savāds. Tur skatītājs ieiet tādā kā dārza namiņā, kur jūtama tāda kā vecās mākslas akadēmijas smarža un redzami vecmodīgi plaukti un skulptūras. Ieskatoties vērīgāk, var atklāt, piemēram, nepabeigtu skulptūru, kas balstās uz kruķiem, tai ir ar plastikātu aptīts kakls, bet galva ir absolūti nepiemērota pārējam ķermenim. Citā vietā savukārt redzama sieviete, kas pagaldē meklē savu suni, un, to darot, viņas rokas ir izspiedušās cauri galda virsmai. Tās ir mākslinieka tēva skulptūras, kas sakombinētas ar dažādiem elementiem. Šis ļoti ironiskais darbs visnotaļ gudrā veidā par savu tēmu ir padarījis mākslas mainīgo modi. Bet par poļu paviljonu – kas ir ļoti pretrunīgs – mēs joprojām strīdamies... Sofī Isinjē: Mani ļoti pārsteidza Boltaņskis, jo es biju gaidījusi kaut ko pavisam citādu, sava veida déjà vu, taču man ļoti patika viņa instalācija, kas ir humora pilna. Vēl man ļoti patika Hana Hogerbruges darbs Dānijas paviljonā. Hiršhorns ar Šveices paviljonu ir ļoti spēcīgs! Viņš ir uzvarējis ar savu politisko iesaistīšanos. Frančeska Marianna Konsonni: Es parasti visu izciešu, darbi burtiski galē nost manu jūtīgumu, taču šogad es jūtos normāli, jo beidzot redzu māksliniekus, kas izvelk ārpusē visu šo krīzi – tādā nozīmē, ka viņi mūs atspoguļo. Vakar mēs apskatījām Andoru, ļoti interesants paviljons. Spānija beidzot ir tikusi ārā no tā drausmīgā monumenta, kas ir dzimis jau pēc krīzes idejas, taču tas ir kā derdzīgs aizsegs, līdzīgi kā pūderis, kas uzklāts krevelēm. Tomēr tagad mēs redzam ne tikai kreveles, bet arī sarētošanās priekšlikumus. Pjērs Paolo Koro: Es ceru, ka šī ir pēdējā reize, kad Itālijas paviljons atvēlēts politikai. Tam vienreiz jābeidzas. Manā uztverē skaistākais paviljons, ko redzēju, ir dāņiem, viņi uzvar arī šogad. Viņi ir izveidojuši darbu, kas runā par mākslas apgūšanas daudzveidību no dažādām pasaules perspektīvām, un tas ir ļoti skaisti. Un šis darbs patiesībā ir vienīgais, kas šajā biennālē apgaismo. Ļoti skaists ir arī spāņu paviljons, jo var teikt, ka šajās dienās tas ir Itālijas paviljons trimdā. Arsenālā ir ļoti spēcīgs sākums ar Romana Ondāka darbu, kas ir satriecošs, bet pēc tam viss pamazām izplēn un kļūst nekāds. | |
| |
| Džefs Lovs: Domāju, ka šī ir sliktākā biennāle, kādu es jebkad esmu redzējis, un daļēji tas ir tāpēc, ka nav iespējams sakoncentrēties, jo visa kā ir pārāk daudz, ir neiespējami izsekot līdzi visam, kas te notiek, bet vienlaikus ir ļoti interesanti, jo šķiet, ka ir pārtraukta mākslas regulēšana. Tā rodas iespaids, ka blakusprojektu te ir vairāk nekā oficiālo, un par to visu kopumā runāt ir ļoti grūti. Zināmā mērā arī tas to padara interesantu. Iespējams, vismulsinošākā daļa ir Itālijas paviljons, kaut kas pilnīgi ārprātīgs. Jau pirms diviem gadiem itāļu paviljons likās ārkārtīgi slikts, bet šogad tas ir vienkārši neaprakstāms, to skatoties, tu paliec ar pavērtu muti. Nav iespējams saprast, kā tur ir varējuši piedalīties Dario Fo, Bernardo Bertoluči vai citas šāda līmeņa personības. Šķiet, ka tradicionāli biennāle nodarbojas ar nezināmām lietām vai vismaz cenšas strādāt ar nezināmo, taču šajā izstādē visvairāk ir jau pazīstamā, un tā ir neizšķirama masa, kas aizskalo prom visu pārējo. Savveida kaislība uz nezināšanu un tumsonību, destrukcijas paveids. Marko Meneguco: Fakts, ka šoreiz te ir daudz vairāk valstu nekā pagājušajā reizē, pierāda, ka laikmetīgā māksla patiešām ir kļuvusi par sistēmu, ar kuras palīdzību tikt starptautiski atzītiem. Mēs atrodamies Centrālāzijas paviljonā, un te ir pārstāvēti Centrālāzijas mākslinieki, kurus mēs pat neprotam atrast kartē, taču viņi runā ļoti līdzīgā valodā, varbūt vienīgi mazliet naivākā nekā tā, ko redzam, piemēram, Palazzo Grassi. Tas ir ļoti zīmīgi, tas nozīmē, ka pastāv sava veida koinē, tāds kā dialekts, ko vairāk vai mazāk lieto visi. Šis dialekts nerada atšķirības, tas apstiprina atbilstību noteiktiem standartiem. Bet pastāv risks pielāgoties modeļiem, kas patiesībā ir hegemoni. Piemēram minēšu Centrālāzijas paviljonu: patiesībā viņi visi gribētu atrasties blakus ēkā – Palazzo Grassi. Un tāpēc zināmā mērā veido savus darbus pēc šī modeļa. Taču tā jau nav biennāles problēma, tā ir visas pasaules problēma, globalizācijas sekas. Džankarlo Norēze: Mans iespaids ir tāds, ka, ieradies biennālē, es vienmēr kaut ko palaižu garām. Zigrīda Pavelke: Mēs joprojām pētām biennāli, šo pēcpusdienu pabijām Meksikas paviljonā – Melānija Smita, arhitektūras dekonstrukcija. Būtībā tā ir utopiska arhitektūra džungļos. Tas viss tika uzrasēts septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados un pēc tam droši vien pamests. Taču tas ir ļoti gudrs projekts par to, kā redzēt un domāt telpu, laiku un vidi. Tāpat biju ļoti laimīga, ka varēju piedalīties konferencēs. Runāja cilvēktiesību aktīviste no Indijas – Dr. Vandana Šiva. Nelaimīgā kārtā šīs izcilās personības priekšlasījumu klausījās maz cilvēku. Apmeklējām arī UNESCO atbalstīto romu paviljonu, un tas bija ļoti svarīgi. Viņi mudina uz pārdomām par to, cik dažādos veidos var pievērsties mūsdienu jautājumiem. Tieši tas mani iespaidoja visvairāk. | |
 Maiks Nelsons. Es, viltvārdis. Instalācija. Skats no Lielbritānijas ekspozīcijas. 2011 | |
Žaklīna Riva: Šogad interesanti ir tas, ka ir ļoti daudz ko apskatīt; parasti jau biennālē ir pārāk daudz ko redzēt, mēs esam pie tā pieraduši, un tāpēc rodas situācijas, kad ieejam paviljonā, izmetam tur līkumu un pavisam ātri atrodam kaut ko jau pazīstamu. Tādēļ nemaz tik bieži negadās brīži, kad gribas palikt kādā telpā ilgāk; vai varbūt pati vide nav izveidota tā, lai gribētos telpā palikt. Un, manuprāt, tieši šī īpatnība šajā biennālē varbūt ir zaudēta. Protams, te ir fantastiskas lietas, ko redzēt: Polijas paviljons, Vācijas paviljons ar patiešām interesantām atsaucēm uz vēsturi, uz Jozefu Boisu un Fluxus, un agrākām lietām. Un es nezinu, iepriekš dažus gadus savā ziņā problēma bija tā, ka mākslas gadatirgi centās līdzināties biennālei, savukārt tagad biennāle cenšas izskatīties kā mākslas gadatirgus. Tā ir ļoti jocīga pārvērtība. Doroteja Štrausa: Šobrīd mēs stāvam šeit, Šveices paviljonā, ko pārstāv Tomass Hiršhorns. Man Tomasa paviljons ļoti patika. No citiem ļoti jaukiem un interesantiem paviljoniem, ko jau apskatīju, varu minēt Francijas paviljonu ar Kristiānu Boltaņski – ļoti interesanti. Redzēju lielisku somu mākslinieka Vesas Pekas Ranniko videodarbu Somijas paviljonā. Arī Vācijas paviljons ir ļoti interesants. Protams, ir sarežģīti mūsdienās veidot izstādi ar Kristofu Šlingenzīfu, taču domāju, ka šī ir unikāla iespēja saprast viņa darbu. Vavžiņecs Tokarskis: Parasti es biennāli uztveru līdzīgi kā Eirovīzijas dziesmu konkursu, kas manā uztverē ir ļoti politisks un kur dziesmas kalpo tikai kā aizbildinājums. Iepriekšējos gados šķita kaut kas neiedomājams ieraudzīt, ka tāds mākslinieks kā Laiems Giliks pārstāv Vāciju, bet tagad šķiet – tas ir kļuvis gluži pieņemami. Una Zēmane: Man šī biennāle šķiet skaista un interesanta, taču man tajā pietrūkst kaislības. Un, ja mēs runā¬jam par spilgtākajiem iespaidiem, tad man tas ir Šveices paviljons ar Tomasu Hiršhornu, kas noteikti ir viens no labākajiem, jo tajā iekšā ir viss, tam piemīt neiedomājams spēks. Tagad atrodamies Austrijas paviljonā, ko veidojis Markuss Šinvalds, kurš man vienmēr ir paticis, un es atkal priecājos, ka varu redzēt šo lielisko darbu. No Bīčes kūrētās izstādes darbiem man ļoti patika Deivida Goldblata fotogrāfijas. Izcilas! Materiālu sagatavoja Zane Oborenko un Barbara Feslere /No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere/ | |
| Atgriezties | |
