VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Haosa Kārtība Jānis Borgs, mākslas kritiķis Jauktu un kārtotu domu virpuļi Darja Meļņikova. “Jaucot līnijas, kārtojot kaudzes” 15.05.–19.06.2011. “kim?” laikmetīgās mākslas centrs | |
| Ne tik bieži kādas mākslas izstādes apmeklējumā gadās sastapt Gara radinieku. Dažkārt tik tuvu, ka to varētu tā gluži šleseriski dēvēt pat par Iekšinieku. Šoreiz maija–jūnija sezonā konceptuālisma maigo lauciņu viedie kopēji “kimieši” bija sagādājuši tieši šādu pārsteigumu jaunās mākslinieces Darjas Meļņikovas darbu ekspozīcijas veidolā. Viņa to visu nosaukusi – “Jaucot līnijas, kārtojot kaudzes”. Visai skaidri un nepretenciozi definēts koncepts, kas ne tik bieži gadās. To katrā šim notikumam veltītā preses relīzē pastiprina autores skaidrojums: “Arī nekārtīgs rakstāmgalds, protams, iemieso zināmu kārtību. Tajā spējot orientēties šī haosa radītājs. Piemēram, šķēres vienmēr stāv zem papīru kaudzes, bet atslēgas meklējamas starp netīrajām kafijas krūzītēm utt. Savukārt pati krūzīte, ja to netīšām nogrūžam no galda, neplīst tāpat vien – arī tur esot sava kārtība. Par to gan zinu tieši tikpat daudz, cik vairums, proti, gandrīz neko. Kārtojot kaudzes, veidojas struktūras. Jaucot tās – top citas. Tā tas esot iekārtots.” Nedaudz gan mulsina autores pieklājīgā, pat skolnieciskā nenoteiktība un it kā malā stāvētājas pozīcija: esot..., zinot tikpat kā neko..., varbūt... Paldies Dievam, māksliniece še nekādi palīgā nepiesauc teju aiz stūra glūnošās zinātniski filozofiski matemātiskās haosa teorijas, kas jau it kā pašas uzprasās nākt palīgā un vēlreiz apliecināt, ka “Fukušimas katastrofu varēja izraisīt smilšu graudiņa trīsas Sahāras tuksnesī”... Pieteikumā izceltais nekārtīgais rakstāmgalds (jeb datorgalds) un papīru, dokumentu, vizītkaršu, vecu rēķinu, sen izlasītu vai nekad nelasītu avīžu vīkšķu, aizmirstu un atkal jaunatklātu priekšmetu, krūzīšu ar iekaltušiem kafijas biezumiem, vairs nerakstošu lodīšpildspalvu bunšu, aizkaltušu skoču, lietotu ausu kociņu un zobu līmes tūbiņu, sī-dī un dī-vī-dī diskapļu un datorpirkstiņu, dzēstu pastmarku un joprojām derīgu ārzemju monētu, ierūsējušu saspraužu un vājgriezīgu šķēru, antīku briļļu un vēl antīkāku cukura paciņu iemaisījums putekļu, cepumu drupaču, nezināmas izcelsmes taukvielu substancē ir tik pazīstams, tuvs un mīļš. Ap šādu omulīgu domu perēkli manā istabā slejas grāmatu un žurnālu himalaji un telpas dzīlēs aizlokās papīru tranšejas, kur, sāniski virzoties, var nonākt Morfeja valstības pēļos... Tas ir mans environment’s, kas iedzen “šausmās” vienu otru draugu – to pedantu un to perfekcionistu. Bet tieši tur – šajā savas dzīves akvārijā – jūtos kā tas mazais asarīts... Un tā nu sanāk: viss akurāt kā Darjai. Un tieši tā reiz bijis arī dižā Pikaso mājoklī. Arī viņš uzskatījis, ka katrai lietai vieta ir tieši tur, kur tā ir tagad nolikta. Un nav velti jātramda putekļi... Šāda noliktavas gaisotne jo daudziem mūsu laikabiedriem raksturīga. | |
| |
| To mēdz dēvēt par haosu. Bet es principā noliedzu haosa esamību. Tā ir tikai citādi vai alternatīvi strukturēta kārtība. Darja Meļņikova savas “haosa” kompozīcijas apveltī ar māksliniecisku šarmu, piešķir pat estētisku organizētību, kur varētu saskatīt zināmas konceptuālas pretrunas. Ja “haosu” demonizējam. Viņas “citādi bijušu lietu” struktūrveidojumi kārtojas un slāņojas pavisam noteiktā, kaut kādā protofunkcijā motivētā nature morte. Priekšmetu iepriekšējā dzīve šeit pārtop kārtējā reinkarnācijā. Un to virknei neviežam galu... Iespēju varbūtības še ir reibinošas un uz radošiem izvirdumiem provocējošas. Darja Meļņikova ar mākslinieciska koncepta līdzekļiem it kā par jaunu atklāj lietu un vērtību nezūdamības likumu un mūžīgo dažādošanās apriti. Viņas “haoss” ir skaists, pat dizainisks. Jo jūtams ir mākslinieces inteliģentais un sievišķais kārtības instinkts. Darja nav erceņģelis Miķelis, kas cīnās ar “haosa – ļaunuma” Sātanu. Viņai tas ir izauklēts, izlolots un rūpīgi “kaudzēs sakārtots”. Te pat tuvumā nav bijušas ne zemestrīces, ne cunami stihijas... Cik iedvesmojošas ir pilsētu un rūpnīcu atkritumu izgāztuves! Getliņi ir mūsu nākamības Klondaika. Jau savā mākslinieciskajā jaunībā līdzīgās vietās radu neizsmeļamus iedvesmas avotus un izteiksmīgākos atradumus lāgoju zem modernisma karoga manifestēt mājās uz grāmatplaukta. Savukārt mana māmuļa, lai viņai vieglas smiltis, neko daudz nevieda modernistiskās un vēl jo mazāk – postmodernistiskās idejās. Tīrība, kārtība, pienākums un disciplīna – līdzīgi jēdzieni kā daudziem tajā paaudzē – bija viņas moto. Ulmaņlaikos gaidu pulkā gūtās iemaņas mammīte dāsni transportēja man. Un tā padomiskajā bērnībā līdzās skolā kultivētajam mazā Volodjas sārtajam “ideālam” manā pasaulītē lieliski sadzīvoja un stalti slējās arī mātes sarūpētās britu ģenerāļa, skautisma dibinātāja, lorda un sera Roberta Beidena-Pouela mācības. Tur nekādiem “haosiem” vietas nebija. Un māte konsekventi apkaroja un regulāri likvidēja manis, vēlāk jau “formālisma” dekadencē tvaicēta mākslas jaunekļa, savāktos “rubbish art” krājumus. Viņa gan nekad tā klusībā zem deguna nerūca, kā tolaik, 60. gados, Mākslas akadēmijā dažs labs ortodoksālāks latvju reālists reaģēja uz modernisma izpausmēm: ...tā nu gan tāda “žīdu māksla”... Mātei Annai aiz muguras vienmēr stāvēja humānisma apgarotais Johans Volfgangs fon Gēte un ordnung muss sein. Viņa, gluži kā tas sargeņģelis, itin kristietīgi karoja ar pasaules nekārtības un netaisnības “haosu”. Jo tieši kristietībā radošajam un auglīgajam antīkās pasaules “haosam” tika piešķirta apkarojamas negācijas nozīme. Haosu var interpretēt kā “ļaunumu”, ar ko jācīnās. Bet drīzāk tas ir objektīvs dabas stāvoklis, kur šāda cīņa, šķiet, būtu bezjēdzīga. Haoss varbūt prasa sadarbošanos. Hēsioda “Teogonijā” Visums un Pasaule rodas no “haosa” – atverošamies Nekā jeb protonesubstances. Caur “rašanos no nekā” tapa pirmie Dievi – Gaja (Zeme), Tartars (Bezdibenis), Erots (Mīla, Kaisle) un vēl Nikta (Nakts) un Erebs (Tumsa). Un te manā apziņā māte Anna un Darja saslēdzas kopā, bet dažādos, pat pretējos rakursos. Jo Darjai Meļņikovai, šķiet, piemīt (visticamāk apzināti pat neapjaustais) tas antīkais, pagāniskais un pirmskristīgais “haosa” skatījums – creatio ex nihilo. | |
| Atgriezties | |
