VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| ...un arī bez draugiem? Jānis Borgs, mākslas kritiķis Difūzi vērojumi Kaspara Groševa izstādē Kaspars Groševs. “I/O. Bez ienaidniekiem” 15.05.–19.06.2011. “kim?” laikmetīgās mākslas centrs | |
| Šāda atsauce uz pērnā gadsimta vidus lielā amerikāņu bitņiku klasiķa Viljama Berouza frāzi uzkurina ļoti siltas un brālīgas emocijas. Kā nekā iezīmējas spirituāls tilts starp visai distantām paaudzēm. Šeit pat varētu teikt – starp mākslinieku un šo rindu autoru. Un, galvenais, tā sniedz koda atslēgu visai Kaspara Groševa izstādei, kas, kā autors cer, esot “bez ienaidniekiem”. Tātad – izstāde ir “bez vārdiem”. Patiesi, te nekas stāstošs netiek vēstīts, te ir jājūt un jābauda noskaņu plūdums to nenoteiktības bezsvara stāvoklī. Gan uz brīdi uzplaiksnī mazs pārsteigums par Kaspara Groševa kreatīvo diapazonu – no šāda elitārisma, ko pauž izstāde, līdz pat komiksu “pļāpībai”, kur mākslinieks arī paguvis sniegt savu veikla zīmētāja artavu. Nenoteiktību kultūras “pārbaudīto vērtību” vidē varbūt var uztvert kā lielu un pat bezkaunīgu nopietnības trūkumu. Tālab, lai pastiprinātu šī stāvokļa – nenoteiktība – svaru un nozīmi, atbalstu meklēju, ielūkojoties pat populāros zinātniskos skaidrojums. Še, šķiet, īsti vietā būtu atcerēties vācu fiziķa Vernera Heizenberga 1927. gadā formulēto nenoteiktības principu: “Šis kvantu fizikas likums norāda uz to, ka daļiņai nevar vienlaicīgi precīzi izmērīt tās atrašanās vietu un tās kustības ātrumu vai impulsu. Jo precīzāk tiks nomērīta atrašanās vieta, jo neprecīzāk var noteikt kustības parametrus, un otrādi. Kvantu fizika šo fenomenu izskaidro ar to, ka, mērot kādu parametru, mēs neizbēgami iedarbojamies uz daļiņu un izmainām citus tās parametrus.” Un, it kā lai liecinātu šī principa spēku, nacistu nenotikušās atombumbas līdzveidotāja un Nobela prēmijas laureāta epitāfijā esot ierakstīts: “Viņš guļ kaut kur šeit.” Nenoteiktība ir gan nopietna un mūsu esībā fundamentāla būšana, gan arī viena “jautra” padarīšana. Savā laikā visu klasiķu klasiķis Šekspīrs jau svārstījās: to be or not to be..., – bet mūsdienās kādi Šveices reklāmisti pamanījās to interpretēt kā too beer or not too beer... Kaspara Groševa izstāde daudzējādi nerunā par trauka vai kliņģera formu, bet gan vēstī par tukšumu trauka apjomā vai barankas caurumu, kas abējādi ir ne mazāk saturiskas ne-“esamības”. Viņa šķietami apmulsumā vēstītā nenoteiktība ir teju katram caur ikdienu pazīstama: ...no rīta pamostos un gudroju, kas ir šī aizmigusī sieviete man līdzās?...; ...raugos spogulī un nesaprotu, kur esmu šo tipu jau redzējis?...; ...prātoju – kur atkal pazudusi visa alga?... Patiesi, visas pasaules “stabilās vērtības” ik mirkli izrādās relatīvas, gaisīgas, apšaubāmas, divdomīgas... Varbūt tālab Kaspars Groševs izvēlas kādu citu alternatīvu un savās input / output (I/O) informātikas ligzdās komunicē bezvārdu vērtības. Tā viņš savā veidā pārvar ierasto pieņēmumu gravitāciju. Un, atbrīvojies no ienaidniekiem (vārdiem), varbūt zaudē arī draugus (vārdus)? Varbūt tā, bet varbūt citādi... ??? | |
| |
| Mūsdienu mākslas strops “kim?”, kad ik reizi uz to pusi piesardzīgi, bet ar itin lācisku interesi virzos, man vispirms raisa vienu allaž uzmācīgu līdzību. Prātā nāk reiz vareni valdījušais Ziemeļkorejas Vadonis Kimirsens. Re, cik latviski – kim ir sens...! Tas Kims patiesi bija sen, bet Rīgas “kims” gan nekādi sens... Mūsu “kimiešu” mākslas senseji spieto lielāko tiesu konceptu un mākslas filozofijas “maigo svārstību” diapazonā, skatītāju ar asiem vizuāliem uzbudinājumiem pārāk neapgrūtina, bet vienmēr prot sagādāt kādu domas un ideju medu, ar ko var mēģināt pildīt smadzeņu šūnas. Te izstāžu veidošanā, šķiet, ir kaut kas patapināts arī no dižā Vadoņa iekoptās čučhe ideoloģijas – mazbudžeta pasākumi īsteni atbilst sarkankorejiskajam “paļauties tikai uz saviem spēkiem” principam. To, liekas, atkal apliecina kārtējais “kim?” notikums. Ka te nav darīšana ar kādiem čukču jokiem, savā izstādē “I/O. Bez ienaidniekiem” liek kārtīgi padomāt un pārdomāt daudzsološais multimediālais intelektuālis Kaspars Groševs. Viņa ekspozīcijā, kā jau tas tieši šādās konceptu izstādēs pieņemts, tā īsti skatīties nav ko. Un verbālisma kinderštūbē augušiem ļaudīm te laikam pat nebūtu ko meklēt. Jo spēles noteikumi paredz – “kim?” ir padziļinātas domas un meditācijas vieta. Kaspara Groševa organizētais Lielais telpiskais tukšums pildīts ar viegliem vizuāliem “niekiem”: knapi pamanāmi stero spraudņi; uz sienas kāds švuncīgs štrihs kā japāņu kaligrāfijā; šādas tādas atskaņošanas iekārtiņas... Viss tā ļoti pizzicato... Kaspars Groševs pie mums ievērību guvis kā avangardisks skaņradis. Tur savukārt daudz kas vērsts ekspresijas libido kāpināšanai, dažkārt līdz pat psihedēliskiem līmeņiem un orgasmiskiem izvirdumiem. Skaņas klātbūtne, gan ne tuvu tik radikāla, ir arī šajā izstādē, ko autors reducējis līdz “telpas tonim” jeb “fona atmosfērai”. Arī tālab izstāde raisa lielu nenoteiktības un “aerodiuma” sajūtu. Taču krietnu enkura aizķērienu lielajā “ezīša miglā” palīdzīgi sniedz Kaspara Groševa “saistošo lietu” saistošie skaidrojumi. Te, rau, daži: Lai arī neprotu peldēt, dažkārt mēdzu saprātīgā dziļumā stāvēt jūrā un skatīties uz vienu vai otru pusi. Uzzinot ko jaunu, nekad nevar īsti saprast, vai tas nav bijis zināms jau iepriekš. Mēdz gadīties, ka grūtāk aizmirst ēnu nekā atcerēties materiālu vai krāsu. Tāpat mēdz gadīties, ka tīkamāk ir atcerēties iepriekš nezināmo. Kad mākslinieks un kultūras teorētiķis Brendons LaBelle pusaudža vecumā aizrakstīja vēstuli rakstniekam Viljamam Berouzam, atbildes vietā viņš saņēma pastkartīti no Kanzasas ar vienu frāzi: “Words are your enemy”... | |
| Atgriezties | |
