VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Valodas slimība Jānis Taurens, filozofs | |
| “Abas šīs formas parādās kā hroniskas slimības simptomi, kurā visas pozīcijas un visi viedokļi nosaka vien drudža tem¬peratūras līkni: šī slimība ir neīstums.” (Valters Benjamins. “Karls Krauss”) “Viņam varbūt arī nebija nekas pretī nokost no grēka ābola, jo viņš bija vienaldzīgs pret pašu grēka jēdzienu – izņemot gramatisku apgrēcību.” (Vladimirs Nabokovs. “Sebastjana Naita patiesā dzīve”) Maijā kokiem nemanot sazaļo lapas, iestājas jūnija pirmās negaidīti karstās dienas, un gads ir beidzies. Beidzies ne tikai tāpēc, ka lasu lekcijas augstskolā, – vasarā kultūrā iestājas klusums. Ir noslēgusies teātru un koncertu sezona, ir iznākušas pēdējās nozīmīgās grāmatas, notikušas svarīgākās izstādes, bet kārtējā biennāle atklāta tālu prom – Venēcijā. Vēl tikai pēdējās sarunas ar draugiem, un nu jau krauju kaudzē grāmatas, kas jāņem līdzi uz laukiem, pārlasu pēdējās “Studijas”, kuras nav bijis laika tā kārtīgi izpētīt. Žurnālos manu uzmanību piesaista divas intervijas, kas publicētas aprīlī un jūnijā iznākušajos numuros. Tās iezīmē attiecību trīsstūri, kura virsotnes var apzīmēt ar vārdiem “mākslinieks”, “mākslas kritiķis” un “politiskās varas pārstāvis”. (Īstenībā, ja attiecības, kas parādās intervijās, nemēģinām vispārināt, tad visiem trim apzīmējumiem vajadzētu būt sieviešu dzimtē; es tomēr sekoju “maskulīnajam” valodas ieradumam, kad vīriešu dzimte lietvārdiem šķietami piešķir lielāku nozīmību.) Mākslinieka neiecietība pret mākslas kritiķi nav nekas jauns – esmu daudzkārt par to runājis, ja ne citur, tad vismaz lekcijās, atsaucoties uz Ernesto Sabato vai Solu Levitu. Bet vienā no intervijām izteikta arī cita veida “neiecietība”, ar šo vārdu saprotot pārmetuma par mākslas kritikas neesamību Latvijā pārvirzīšanu uz mākslu. Proti, intervijā Aiga Dzalbe saka: “Man liekas, ka viena no problēmām, kāpēc neraksta, ir tā, ka šībrīža māksla jau arī nerosina rakstīt. Ja tā būtu izcila, tad... Tā nav?” Otrs attiecību pāris – mākslinieks pretstatā varai – arī ir zināms, kaut vai no avangarda un politiskā aktīvisma saistības 20. gadsimtā. Latvijas situācijā šeit pievienojas sarūgtinājums par lēmējvaras un izpildvaras nespēju un nevēlēšanos (dīvainā kārtā viens neizslēdz otru) risināt, piemēram, ekonomiskās problēmas, kas tieši skar arī no materiālām interesēm šķietami tik tālu esošo mākslu. Protams, varas pārstāvjiem – intervijā tā ir Sarmīte Ēlerte – ir korekta atbilde. “Korekta” tajā nozīmē, ka tiek uzsvērts: “Nē! Šeit ir brīnišķīga vieta, kur dzīvot. Es priecājos, ka šeit ir bagāta kultūras dzīve. Es priecājos, ka šeit var runāt latviešu valodā.” (Nebūdams politiķis, es savukārt varu teikt: “Man dažkārt ir skumji, ka domāju pārsvarā latviešu valodā, ka tāpēc dzīvoju – rakstu un lasu lekcijas – Latvijā.”) Šo pozitīvo apgalvojumu Sarmīte Ēlerte pretstata žurnāla redaktores un mākslinieces Līgas Marcinkevičas – acīmredzot kādam man nezināmam – mākslas darbam, kurā viņa māksliniekus tēlo kā mocekļus un badā mirstošus nabadziņus: “Tikai nevajag viņus visus iztēlot par mocekļiem un badā mirstošiem nabadziņiem.” (Mans draugs Vasīlijs Voronovs šajā situācijā nespētu klusēt un parodējot izsauktos: “Mākslinieki vispār ir emocionālas būtnes, kas skaidri domāt nespēj un kas visu tver un izsaka tikai pārspīlētos tēlos,” – es tomēr esmu spiests ievērot atturīgāku un nepārprotamāku izteiksmes veidu.) Kā nākamais solis, kad vārdu kaujas lauks ir atbilstoši sagatavots, seko Sarmītes Ēlertes apgalvojums, ka “māksliniekā reizēm dzīvo it kā divas dabas”. Viena ir nepieciešamība būt neatkarīgam – mēs varam tikai piekrītoši pamāt ar galvu –, bet otra – “būt azotē”: “Un saprotiet – ja mākslinieks grib būt azotē, tad viņš diemžēl ir gatavs ziedot neatkarību, un tas ir pret sabiedrības interesēm.” (Tātad... – es varētu piebilst.) Tātad mākslai tiek pārmests, ka tā nav izcila, māksli¬niekiem – ka viņi materiālu apsvērumu dēļ ir gatavi ziedot radošo neatkarību. Savienojot abās intervijās izteiktās domas, varētu nonākt pie secinājuma, ka, valdot tieksmei “būt azotē”, izcila māksla nevar rasties un zāles pret to varētu būt vēl stingrāka diēta māksliniekiem. Šāds secinājums, protams, izriet no premisām, taču tas balstās uz valodas pārliecināšanas spēku, tās iedarbību. Tas varētu paskaidrot,kāpēc, lasot interviju ar Sarmīti Ēlerti, rodas iespaids, ka intervētāja – žurnāla redaktore – nokļūst tādās kā aizstāvēšanās pozīcijās. Frāzes “vārdu kaujas lauks”, “aizstāvēšanās pozīcijas” ir neveiksmīgu metaforu sastāvdaļas – neveiksmīgu, jo būtu jāsaka, ka šeit var redzēt simptomus, kas norāda uz valodas slimību. Kādas valodas? Atbildi uz to mēģināšu sniegt, taču vispirms jāraksturo pats jēdziens “valodas slimība”, kam ir diezgan sarežģīti ciltsraksti. Tomēr tie kaut nedaudz jāieskicē, lai varētu ieņemt noteiktu attieksmi pret iepriekš aprakstīto attiecību trīsstūri. (Piebildīšu, ka to varētu pārdēvēt par mākslas valodas, mākslas kritikas un politiķu lietotās valodas trīsstūri.) Tātad par “morāles ciltsrakstiem” – kādā sarunā ar Vasīliju, kad mēs apspriedām politiku, parādījās valodas slimības jēdziens, lai arī tagad vairs neatceros, kurš no mums to iesaistīja diskusijā. Vēlāk mājās, pārdomājot šo vārdu salikumu, atcerējos par Karlu Krausu un viņa donkihotisko cīņu pret faktus aprakstošās valodas un radošās fantāzijas izteiksmes veida sajaukumu 20. gadsimta sākuma Vīnes presē. Savukārt pašu vārdu “slimība” atradu Valtera Benjamina rakstā par Krausu. Fragmentam no Benjamina darba, kas izmantots kā moto, ir šāds konteksts – vispirms Benjamins citē Krausa uzskatus par Nīči, ka “izvirtušā eiropeiskā stila elementu sajaukumam viņš vēl tika pievienojis psiholoģiju un ka viņa no jauna radītais valodas līmenis ir esejisma līmenis, tāpat kā Heinem tas ir feļetonisma līmenis”. Un slimības identificēšanai ar ne¬īstumu seko apgalvojums: “Neīstā atmaskojums rada šo cīņu pret presi.” Šai cīņai pret presi, kuru Krauss no 1899. līdz 1936. gadam veic savā antipreses izdevumā Die Fackel, ir ietekme, kas norāda uz Krausa uzskatu nozīmību. Viņš iespaidojis ne tikai Ādolfa Losa cīņu pret ornamentu, kā arī ikdienas lietošanai paredzēto priekšmetu un mākslas nošķīrumu (“naktspoda un urnas nošķīrumu”), Arnolda Šēnberga radikālo mūzikas valodas reformu, bet arī Vitgenšteina valodas kritiku “Loģiski filozofiskā traktātā”. Tomēr, atgriežoties pie Krausa teiktā par Nīči un Heini, kāds šeit varētu izsaukties: “Kādi vārdi!” – ar to domājot, ka Latvijā atrodamās slimības simptomi ir pārāk niecīgi, lai tos apspriestu. Tiešām, konkrēta personība ir svarīga Krausa kritikā, jo viņš uzskatīja, ka cilvēka rakstītais – pat tikai teikumu struktūra – ir cieši saistīts ar cilvēka morālo stāju. Rakstnieks, kurš ma¬nipulē ar vārdiem, pēc Krausa, ir amorāls proporcionāli viņa talantam, un šāda polemiska gramatikas un valodas lietojuma analīze tālaika sabiedrībā bija reizē šīs sabiedrības kritika. Taču īstenībā arī mums ir vārdi, ko salīdzināt ar Nīčes esejismu vai Heines feļetoniem. Lūk, spožākais latviešu literārās fantāzijas paraugs: “(..) jo, lai gan banāla patiesība ir banāla varbūt pirmkārt tāpēc, ka tā ir patiesība, un kādreiz viens piliens, iespējams, tiešām var pārstāvēt veselu okeānu (kaut arī īstais punkts uz “i”, šķiet, ir punkts kaut kur “pa vidu” šim “i”), diez vai šajā reizē, mēģinot piekļūt Duktam, iespēsim piedāvātajā pilienā atrast ko lielāku par protozojiem un planktonu (..)” Kā lasītājs to varbūt ir atpazinis – tas ir pirmā vienpadsmit lappušu garā teikuma sākums no Aivara Ozoliņa 1991. gadā publicētās grāmatas “Dukts”. Kad laikrakstā “Diena” otrajā lapaspusē aptuveni pirms divdesmit gadiem parādījās īpaša komentāru jeb “feļetonu” sleja, lai ar spilgtiem vārdiem pievērstu lasītāju uzmanību kādai aktualitātei un reizē – it kā nemanot – iedēstītu cilvēku apziņā pareizo viedokli, es pamanīju līdzību ar to, pret ko cīnījās Krauss. (Bet toreiz es klusēju, un līdz šim esmu par to izteicies tikai kādā privātā sarunā.) Tagad, lai pārbaudītu savu toreizējo iespaidu, aizgāju uz Nacionālās bibliotēkas lasītavu Jēkaba ielā un paņēmu “Dienas” laikrakstus kaut kur “pa vidu” – 2001. gada maija numurus. Viena no toreizējām aktualitātēm, šķiet, bija “sociķu” darbošanās Rīgas domē (kas to vairs atceras!). Un, lūk, 5. maija avīzē lasu Aivara Ozoliņa komentāru: “(..) no vienas puses – dažu Maskavas augstskolās padomju zinātņu doktora grādus dabūjušu okupācijas režīma kolaborantu un vienkārši vecu čekistu brūvējums, ko steigā, pa¬blēdīgi, daļā sabiedrības populāru saukļu aizsegā izvilkt cauri referendumam nolūkā tikt pašiem pie varas nākamās Saeimas vēlēšanās, pat ja tam jāupurē principi, kas ir šīs valsts pamatā; no otras – Latvijas valstiskumam šķietami bezcerīgos apstākļos tapis apbrīnojams, gaiši traģisks ticības un uzticības apliecinājums (..)” Teikuma struktūra līdzīga kā “Duktā”, apzīmējumi – melnā un baltā krāsā, jau krietni triviālāki. Izteiksmes veids ir kā ierocis, ko, pamainot dažus vārdus, var izmantot arī 2011. gada maijā, jo galvenā vēsts ir nevis par faktiem, bet teksta emocionālajā nokrāsā. Jo tālāk no pirmavota, jo izteiksmes līdzekļi kļūst banālāki – tā šāgada 11. jūnija “Dienā” Laimas Muktupāvelas komentārā rakstīts par vienu no šopavasar ierosinātajām parakstu vākšanām: “Ja kāds latviskais badadzeguze, kurš vaimanā par pasaules galu, žīdu-masonu sazvērestībām, tauriņa spārnu efektu, kas izraisa zemestrīci, bubināja, ka latvieši gan jau nu neies..” Un tā tālāk... Šis raksts nepretendē uz socioloģisku pētījumu par valodas lietojumu masu medijos, man pietiek atrast paradigmatisku paraugu, kura pastāvēšanai Latvijas valodas loģiskajā telpā ir vieta, citiem vārdiem sakot, tas ir jēgpilns, vēl citiem – pieprasīts. Bet kāda tad ir mūsu ikdienas valo¬da, kura ir pamats visiem citiem valodas lietojumiem un par kuru “krausiānietis” Vitgenšteins savulaik rakstīja, ka tā ir “loģiski pilnīgi sakārtota” (“Traktāts”, 5.5563), un arī vēlāk, šķiet, ierobežoja filozofijas pretenzijas to uzlabot, sakot, ka “filozofija nedrīkst nekādā veidā aizskart faktisko valodas lietojumu” (“Filozofiskie pētījumi”, 124. §.)? Un tomēr tas nenozīmē, ka ikdienas valodā nav sastopamas – lietošu šo Vladimira Nabokova frāzi – “gramatiskas apgrēcības”. Par to liecina divi gadījumi paša Vitgenšteina biogrāfijā, kad viņš ļoti asi reaģējis uz valodas neprecizitāti – šķietamu sīkumu mūsu izpratnē. Viens gadījums, ko savās atmiņās atstāsta Normens Malkolms, saistīts ar frāzi “nacionālais raksturs” – to es šeit neaplūkošu, jo pārāk jau nu ierasta tā šķitīs vairumam lasītāju (daudzas mūsu politiķu runas ir vienīgi šīs frāzes izvērsums), otrs – ar Fanijas Paskālas apgalvojumu pēc mandeļu izgriešanas: “Es jūtos kā sabraukts suns.” Vitgenšteins esot reaģējis nekavējoties: “Tu nevari zināt, kā jūtas sabraukts suns.” To varētu uzskatīt vienkārši par austriešu domātāja ekscentriskuma izpausmi, ja vien Jēlas Universitātes filozofijas profesors Harijs Frankfurts nebūtu uzrakstījis grāmatu par īpašu valodas formu, ko angļu valodā apzīmē ar vārdu bullshit (grāmatiņa tā arī saucas – On Bullshit), kurā viņš šo Fanijas Paskālas frāzi analizē kā tipisku gadījumu, kad runātāju neinteresē patiesība. Viņš raksta, ka Vitgenšteins uztver Faniju Paskālu kā iesaistītu darbībā (atcerēsimies, ka valoda arī ir darbība!), kurai nošķīrums starp to, kas ir patiess, un to, kas aplams, ir izšķirošs, un tomēr kā tādu, kurai pilnīgi vienalga, vai tas, ko viņa saka, ir patiess vai aplams. No ikdienišķas, tukšas pļāpāšanas – lietojot apgalvojuma gramatisko formu –, kad mums vienaldzīgs sarunas priekšmets un līdz ar to teiktā patiesuma vērtība, līdz runai, kas tiecas ietekmēt cilvēkus – kā runātājs dažkārt domā, vislabāko mērķu vārdā –, nav tāls ceļš ejams. Galvenais, lai valodspēles kārtulas (šīs vārdos neizteiktās, klusās vienošanās) to pieļautu, kā zirdziņam šahā atļauts pārlēkt pāri kādai citai figūrai. Laiks rezumēt: valodas slimība droši vien iespējama jebkurā izteiksmes formā. Es ieskicēju tās iespēju ikdienas valodā un preses “feļetonā”. Tas, kas var būt literārās jaunrades līdzeklis – piemēram, Guntis Berelis par “Duktu” raksta, ka tā ir “kategoriska atsacīšanās no vitgenšteiniskās prasības – par ko iespējams runāt, par to jārunā skaidri”, – kļūst par valodas slimību, kad runājam par faktiem. Iespējams, ka šī slimība daļēji sekmē cilvēku nekritisko attieksmi pret politiķu teikto. (Mums gan nepatīk tas, ko viņi saka, bet mēs nepievēršam uzmanību tam, kā viņi to saka.) Politikā cīņa par varu agrāk vai vēlāk saēd jebkura cilvēka va¬lodu (tā būtu mana hipotētiskā diagnoze, balstīta gan uz aprioriem, gan aposterioriem apsvērumiem), un piemēru tam ir pat pārāk daudz. (Varbūt tādēļ būtu jāciena cilvēki, kas upurē savu valodu un iet politikā, ja vien viņi izrāda kādu vēlmi cīnīties – jau sākotnēji zaudētu kauju – pret noburtību ar varas valodu.) Šajā rezumējumā vēl paliek neminētas mākslas kritikas un mākslas valodas – ko par tām lai saku? Atgriezīsimies pie raksta sākumā aplūkotā trīsstūra – ja tas ir valodas trīsstūris, tad kāds ir katras valodas mērķis? (Šīs jau ir metapiezīmes, tāpēc – bez konkrētiem person¬vārdiem un simptomu gradācijas.) Politiķi, šķiet, runā par visu ko, retumis arī par mākslu, bet valodas slimība pārvērš teikto varas iegūšanas instrumentā. Mākslas kritika, kāds teiktu, protams, ir par mākslu, taču tai vispirms jākonstruē konkrētā mākslas darba vieta jēgas telpā, kas tad arī nosaka vienu iespējamu veidu, kā saprast šo mākslas darbu. (Tāda, piemēram, ir Gunta Bereļa recenzija par “Duktu”.) Tā nav viena mums visiem kopīga telpa – katra konstrukcija ir personiska, un katrs kritiķis ir atbildīgs par to proporcionāli viņa talantam. Savukārt māksla... Ar mākslu viss ir kārtībā tajā ziņā, ka tā var runāt par jebko – par nacionālo raksturu vai sabrauktiem suņiem. Tomēr, lai mākslas valodai būtu jēga, tā nevar bezdomīgi atkārtot kaut kur jau reiz lietotas izteiksmes (muzikālas, vizuālas, verbālas utt.), bet tās jau ir cita līmeņa grūtības, kuru dēļ, kā zināms, Adriāns Leverkīns savulaik pārdevis dvēseli velnam.1 1 Rakstam varētu būt daudzas atsauces un novirzes no temata, kuras pat nesalasāmi mazajā “Studijas” zemsvītras piezīmju izmērā aizņemtu vairāk par vienu lappusi. Es izvēlējos citu ceļu – vienkārši nosaukt grāmatas, kuras, braucot uz laukiem, paņēmu līdzi, uzskatīdams tās par nepieciešamām šim tekstam: Benjamins, Valters. Iluminācijas. Rīga: Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2005 (šeit ir raksts par Karlu Krausu); Janik, Allan. Toulmin, Stephen. Wittgenstein’s Vienna. Touchstone, 1973 (šeit izvērsti raksturoti Karla Krausa uzskati un ietekme); Ozoliņš, Aivars. Dukts. Rīga: Liesma, 1991; Vitgenšteins, Ludvigs. Filosofiskie pētījumi. Rīga: Minerva, 1997 (“Traktāta” tulkojums atrodas manā datorā); Людвиг Витген¬штейн: Человек и мыслитель. Соств. В. П. Руднева. Москва: Прогресс; Культура, 1993 (šeit var atrast Normena Malkolma un Fanijas Paskālas atmiņas); Франкфурт Гарри Г. К вопросу о брехне. Москва: Европа, 2005 (šajā grāmatā ir iekļauts arī On Bullshit angļu valodas oriģināla teksts); Kentaurs XXI, Nr. 4, 1993, jūlijs (šajā žurnālā publicēta Gunta Bereļa recenzija); Ludwig Wittgenstein: Lectures and Conversations on Aesthetics, Psychology and Religious Belief. Ed. by Cyril Barrett. Basil Blackwell, 1966; Ayer, Alfred J. Language, Truth and Logic. Penguin Books, 1990; Vladimirs Nabokovs. Lužina aizsardzība. Rīga: Liesma, 1989. (Pēdējās trīs grāmatas norāda uz plašāku šī raksta versiju, kas sacerēta kādā iespējamā pasaulē. Tekstā izmantotais Nabokova citāts no “Sebastjana Naita patiesās dzīves” tika ierakstīts piezīmju grāmatiņā jau Rīgā.) | |
| Atgriezties | |
