VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Ēnas spogulis Iliana Veinberga, mākslas kritiķe Māksliniece un dizainere Zane Bērziņa | |
 Zane Bērziņa. Foto no Zanes Bērziņas personiskā arhīva | |
|
Latviešu izcelsmes māksliniece Zane Bērziņa ir viens no Latvijas veiksmes stāstiem, kas mīļuprāt tiek tiražēts, lai izceltu vietējo spējas būt konkurējošiem starptautiskā līmenī. Savulaik apguvusi tekstilmākslu Latvijas Mākslas akadēmijā, Zane Bērziņa mācības turpināja Helsinkos, Berlīnē, Parīzē un Londonā, un, kā pati atzīst, viņai ļoti paveicās ar pedagogiem. Doktora disertācijas vadītāja Dr. Frānsisa Gīzina (Frances Geesin) bija viena no "gudro" audumu zinātnes pamatlicējām un aizrāvusi arī Zani Bērziņu, kas ātri esot sapratusi, ka nevēlas radošo mūžu pavadīt kā dizainere kādā audumu fabrikā. Tagad viņas vārds saistāms ar "gudro" audumu un elastīgo tehnoloģiju, zinātnes, mākslas, praktiskās pētniecības un akadēmiskās teorijas jomām, un, lai arī ikdienas dzīve rit starp Goldsmiths Universitātes digitālo studiju Londonā un materiālu un virsmu konceptuālās attīstības (conceptual de-velopment of materials and surfaces) profesores pienākumiem Berlīnes Weissensee mākslas augstskolā, Zane Bērziņa atrod laiku piedalīties procesu koordinēšanā Rīgā bāzētajā Electronic-text + textiles kultūras platformā, kas fiksē, pēta un jaunrada fenomenus, tapušus moderno tehnoloģiju saskarē ar (tekstil)mākslu un valodu. Šīgada augusta vidū Zane Bērziņa viesojās Rīgā un interesentus iepazīstināja ar savu un līdzautora arhitekta Džeksona Tana (Jackson Tan) jaunāko, pēc vairāku gadu darba tikai 2009. gadā pabeigto projektu "Elektrostatiskās ēnas" (E-Static Shadows). Kā māksliniece pati atzīmē, tas ir saistīts ar nopietnu izpētes darbu un eksperimentiem vairāku gadu garumā. Rezultātā tapis īpašs interaktīvs audums, kas reaģē uz cilvēka ķermeņa vai nedzīva priekšmeta elektrostatisko lādiņu, to vizualizējot. Pietuvinot materiālam - instalācijai - roku, somu vai jebko citu, atkarībā no statiskās elektrības intensitātes ar tekstūrā integrētajām LED spuldzītēm izgaismotajā materiāla virsmā attiecīgajā vietā un formātā gaisma mazināsies vai pat izdzisīs, kļūstot par savveida ēnu, kuru rada nevis gaismas stari un objekts to ceļā, kas lauž gaismas viļņus, bet gan ķermeņa uzkrātais un atdotais statiskās elektrības lādiņš. Vizuālo efektu vēl pastiprina skaņas elements, jo miniatūri audio sensori auduma struktūrā reaģē uz izmaiņām apkārtējā vidē un dažādās intensitātēs "atskaņo" un padara dzirdamu savu enerģijas avotu. Burts "E" pētnieciskā darba un arī instalācijas nosaukumā ir atsauce uz elektrības un jauno tehnoloģiju klātbūtni tekstila membrānas sistēmā (piem., electronic media, electronic textiles, electronic literature utt.). Instalācijas radīto efektu var salīdzināt ar spoguli, tikai redzamā ķermeņa vietā materiāla virsmā atspoguļojas paplašinājums, kas ikdienā neveido mūsu priekšstatu par pašu ķermeni, jo ir redzei un dzirdei slēpts, - tā ir statiskā elektrība, ar kuru labākajā gadījumā mēs esam spiesti sastapties, kad, pieskaroties metāliskai vai sintētiskai virsmai, "dabūjam ar elektrību pa pirkstiem". | |
 Zane Bērziņa. Elektrostatiskās ēnas. Interaktīva instalācija. Elektronisks žakarda tehnikā austs audums ar ieausties sensoriem un integrētām gaismas diodēm. Instalācija fiksē izstādes apmeklētāju un garāmgājēju radīto elektrostatiskā lādiņa intensitāti un | |
|
Zane Bērziņa atzīst, ka viņu fascinē cilvēka "āda kā bioloģisks modelis un materiāls, arī tās semiotika un dažādie psiholoģiskie aspekti, īpaši mijiedarbē ar cilvēces izpausmēm tehnoloģiju jomā". Proti, gan fiziskā āda ar tās specifisko struktūru un funkcijām, gan arī āda kā virsma, darba plakne interakcijai vai kā robeža, caurlaidīga membrāna un pat robežas trūkums saskarsmē ar apkārtējo pasauli. Rīgā 2006. Gadā pēc Britu padomes un Lielbritānijas vēstniecības uzaicinājuma, atzīmējot Anglijas karalienes pirmo vizīti Baltijas valstīs, māksliniece prezentēja interaktīvu mākslas darbu ciklu "Stāsti par ādu II - ādas arheoloģija" (Skinstories II - Archaeology of Skin). Tajā viņa pētījusi ādas topogrāfiju un dažādos rakursos radoši interpretējusi vai imitējusi tās struktūru, veidojot specifisku materiālu, kas līdzīgi kā āda spēj reaģēt uz apkārtējās vides izmaiņām - temperatūru, mitrumu u. tml. Viens no piemēriem ir interaktīva sienas instalācija "Pieskaries man!" (Touch Me!). Šādu materiālu varētu praktiski izmantot arhitektūrā, piemēram, tapsējot sienas vai veidojot mobilas, membrānveida starpsienas medicīnas iestādēs, kurās būtiska ir klimata kontrole, taču augstu tika novērtētas arī materiāla estētiskās un emocionālās kvalitātes, kas kopā ar tā interaktīvo dabu ļāva instalācijai kļūt par izstāžu "hitu" Londonā, Liverpūlē, Šveicē, Luksemburgā un citur neatkarīgā kuratora, biomākslas koncepta "tēva" Jensa Hauzera (Jens Hauser) paspārnē. "Elektrostatiskās ēnas" konceptuāli izriet un turpina šī darba tēmu, jo par izejpunktu izmanto ideju par ķermeni un tā virsmu. Par Zanes Bērziņas mākslu precīzu komentāru sniedz Ilinoisas Universitātes (Čikāgā) literatūras profesors, e-t+t līdzdibinātājs un autoritatīvā interneta žurnāla www.electronicbookreview.com idejas autors, redaktors Džozefs Tabi (Joseph Tabbi), secinot, ka viņas tēma ir "ādas ekoloģija". Skan saprotami, jo gan "āda", gan "ekoloģija" ir zināmi vārdi, taču savienojumā un kritiskajā posthumānajā diskursā tiem ir cits - semantiski ievērojami daudzslāņaināks saturs.
Zanes Bērziņas mākslas koncepti ir šķietami homogēni; tie pētījumu un pārdomu ceļā tiek atvedināti no autores personiskās intereses par plašākā apkārtējās vides struktūrā iekļautu ķermeni kā bioloģisku struktūru ar tā specifiskajām sociobioloģiskajām īpatnībām, kā arī par telpas un ķermeņa savstarpējās mijiedarbes iespējām un jaunu vides scenāriju veidošanu. Darba radīšanā izmantotas ļoti dažādas tehnoloģijas, dažādu akadēmisko disciplīnu zināšanas, iesaistītas palīgu un konsultantu darba grupas, līdz ar to arī ievērojami sazarojas konteksti, kādos var skatīt viņas darbus. "Es nevēlos savu radošo darbību un tās rezultātus kategorizēt, izmantojot tradicionālos uzskatus par to, kas ir "tīrā" māksla, kas - dizains, kas - pētniecība vai zinātne utt. Mani interesē iespējamās sinerģijas starp šīm nozarēm. Tādēļ mani darbi aizņem tieši to teritoriju, kas rodas šo nozaru mijiedarbē citai ar citu. Man patīk, ja kurators atrod interesantu rakursu, kādā to visu parādīt, jaunu kontekstu, kurā manus darbus pozicionēt, jo interpretācijas iespējas ir gana plašas - tēmas tajos satek tik daudzas: tehnoloģija, māksla, zinātne," viņa saka un uz jautājumu, kāda tad ir pašas motivācija, sākotnējais iemesls izvēlēties to vai citu tēmu, pie kuras strādāt, smejoties atbild, ka galvenais dzinulis, šķiet, esot ziņkārība. "Mani pozitīvi uzlādē iespēja tieši caur radošo un pētniecisko darbību uzzināt kaut ko jaunu, atklāt sev un varbūt arī citiem līdz šim vēl nesaskatītas sakarības. Tā es paplašinu savu pasauli, un tas man dod jēgu dzīvot." Māksliniece stāsta, ka darbības pamatā ir fundamentāla izpēte. Tas arī ir interesantākais un svarīgākais. Ja eksperimenti nav devuši iecerēto rezultātu un plānotais rezultāts nav sasniegts, nedz darbu, nedz ekspozīciju, kurā tas izstādīts, nevajadzētu uzskatīt par neizdevušos, jo izšķiroši būtisks ir tas, ka ir konceptualizēta ideja, meklēti risinājumi un uzkrāta noteikta pieredze. "Pētniecībā rezultāts ir pats izpētes process." Piemēram, "Elektrostatisko ēnu" tapšanā virkne ierīču tika pārstrādātas, uzlabotas vai pat jaunradītas (arī izīrētas, piemēram, īpaši jutīgs statiskās elektrības sensors no Mičiganas Universitātes; to izmanto pētījumos uz Marsa, kurus veic NASA), tādējādi dodot arī savu ieguldījumu tehnoloģiskā nodrošinājuma attīstībā un jaunu darba metožu izstrādē. Zane Bērziņa par savu iesaistītību šajā procesā saka: "Esmu māksliniece un dizainere, kas strādā ar tehnoloģijām un pēta to izpausmes tieši estētiskās un cilvēciskās kategorijās. Ja ar kolēģiem arī attīstu šīs tehnoloģijas tālāk vai pat izdomāju ko jaunu, tik un tā mana pamatinterese nav tehniskas dabas. Tā sakņojas vēlme atrast visveiksmīgāko idejas materializācijas veidu, lai darbs "nostrādātu" uz skatītāju visos līmeņos - gan emocionāli, gan intelektuāli. Manā gadījumā tas reizēm nozīmē jaunas tehnoloģijas izveidi. Tas ir tāpat kā mācīties jaunu valodu." Jautāta, vai viņa nebīstas, ka šādi hibrīdi darbi skatītājiem varētu šķist vairāk kā amizanta atrakcija, nevis darbs ar zinātnisku vai māksliniecisku vērtību, māksliniece saka: "Dažādās vidēs šis darbs izskatās ļoti atšķirīgi. Pagaidām instalācija "Elektrostatiskās ēnas" plašākai publikai rādīta tikai vienu reizi - Londonas Zinātnes muzejā, Dan centrā. Lielākoties tas ir apskatāms pastarpināti - attēlos un videoklipos, izlaists caur dažādiem uztveres un tehnoloģiskajiem filtriem. Tāpēc pilnīgi iespējams, ka šajās reprodukcijās darbs varētu šķist "divdomīgi" atraktīvs. Taču īstenībā, kad esi instalācijas telpā, noskaņojums ir meditatīvs. Šis ir interaktīvs darbs, un tas dzīvo no nepastarpinātas, analogas mijiedarbes ar cilvēku un viņa maņām, sajūtām un emocijām. Tas, protams, ir ne tikai estētisks, bet arī intelektuāls vēstījums. Nevar noliegt, ka tajā visā ir arī gribēts rotaļīguma moments, un ir interesanti vērot, kā cilvēki izmēģina dažādus priekšmetus un skatās, kā mans darbs reaģē uz to radīto statisko lauku, viņi aizraujas un kļūst līksmi kā bērni. Tādā ziņā nekad prioritāri neesmu pretendējusi uz "augstās" mākslas statusu, man vispār nav būtiski, kā darbs tiek definēts, taču pašai personīgi ļoti tuvs ir jaunatklāsmes brīdis gan citos, gan sevī, kad cilvēki apgūst kaut ko jaunu, iepriekš nepieredzētu tieši caur interakciju, pārliecinoties, cik sazarotas un savā starpā vienlaicīgi saistītas var būt dažādas tēmas." Iespējams, tāpēc Zane Bērziņa ir iesaistījusies akadēmiskajā un pedagoģiskajā darbā. Viņa ar aizrautību stāsta, ka akadēmiskā institūcijā zinātniekiem, māksliniekiem un dizaineriem ir lielākas iespējas gan brīvi nodoties pētniecībai un sasniegt rezultātus, kas varbūt nedod tiešu un tūlītēju funkcionālu labumu, gan neierobežoti sadarboties ar citu jomu izciliem speciālistiem un viņa jūtot misijas apziņu pasniegt, izglītot cilvēkus, iesaistīt tos zinību iegūšanas procesā. Jautāta, kas viņa īsti ir - profesore, kura no darba brīvajā laikā nodarbojas ar mākslu, vai māksliniece, kura kļuvusi par profesori, viņa smejas un atbild, ka gribētos jau to otro, bet izrādījies, ka, iekļaujoties augstskolas dzīvē, nav gluži tā, ka visu laiku var veltīt vienīgi radošu ideju apmaiņai ar studentiem, - birokrātiskās formalitātes aizņem nepiedodami daudz laika, un strādāt pie "Elektrostatiskajām ēnām", vienlaicīgi turpinot pedagoģisko darbu, esot bijis neiedomājami smagi. "Tagad es jūtu nepieciešamību attīrīt kādu prāta stūrīti tikai sev, atpūsties, īstenot kādus savus mazos projektiņus, lai radošuma kanāls paliek vaļā. Pēc kāda laika varēšu atkal sākt domāt par lielāku projektu," viņa piebilst. Tiesa, šī piebilde izraisa nedaudz skeptisku smīnu - pozitīvā nozīmē, protams, - jo Zanei Bērziņai jau tuvākā pusgada laikā jāsagatavojas divām muzeju pasūtītām izstādēm ASV; tajās viņa plāno likt lietā jauno aizraušanos ar cilvēka ķermeni un arhitektūru. Zinot, ar kādu atbildību viņa strādā, nešaubos, ka darbi būs vērienīgi. . | |
| Atgriezties | |
