VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Jaunā vienmuļība Kaspars Groševs, mākslinieks “Bērnu rīts”, Antireality, Jēkabs Nīmanis 18.12.2010., Eduarda Smiļģa Teātra muzejs, Rīga | |
| Merķeļa ielas vibrējošā trolejbusu un autobusu dunoņa, datoru un citu elektrisko ierīču neuzbāzīgā šņākoņa, sietspiedes ūdenssūkņa un žāvētāju dūkšana, dobjas attālas mūzikas atblāzmas, kā arī citi trokšņi, ko jau sen vairs nemanu, ir šī teksta skaņu celiņā. Tas nav ne sākums, ne beigas, drīzāk nepārtraucams process. Viena no tā pieturzīmēm gadījuma pēc saltā 18. decembra novakarē sapulcināja “Jaunās vienmuļības” klausītājus Smiļģa Teātra muzeja gleznainajā zālē. “Jaunā vienmuļība” nosacīti “izaugusi” no skaņu mākslas kolektīva “Bērnu rīts”, kas kopš 2007. gada aktīvi darbojas, gan uzstājoties nemitīgi mainīgās mākslinieku kombinācijās, gan rīkojot radošās darbnīcas. Tomēr šo svētdienas koncertu iezī mē līdz tam nedzirdētais nosaukums, kā arī trīs šķietami atšķirīgas personības – “Bērnu rīta” redzamākais pārstāvis Maksims Šanteļevs, noise improvizētājs Antireality un mūziķis, komponists Jēkabs Nīmanis, kura vārds biežāk tiek saistīts ar akadēmisko mūziku, arī teātri. Atšķirīgas bija arī mākslinieku attiecības ar Smiļģa Teātra muzeja zāli – kamēr Jēkabs ērti aptvēra skatuvi, bet “Bērnu rīta” ierasti dažādiem pašdarinātiem instrumentiem un ierīcēm pārbagātais uzstādījums izklājās pa vidu starp skatītājiem, acīm neredzama palika Antireality klātbūtne šajā koncertā. Šis izkārtojums radies pavisam dabiski, katram ieņemot sev ierastāko un idejiski atbilstošāko vietu attiecībā pret telpu un dalībniekiem, nebūt neradot savstarpējas pretrunas. Te jāpiebilst, ka šī projekta nosaukums ir mēģinājums latviskot angļu vārdu drone, kas tiek attiecināts uz vienmuļa skaņu slāņa efektu mūzikā, kad bez lielām izmaiņām nemitīgi tiek atkārtota viena vai vairākas notis (nereti tieši basa tonalitātē), pār kuru slāņojas citi elementi. Tāpat šo vārdu nereti attie¬cina arī uz apkārtējo vidi veidojošiem elementiem, kur vienmuļu (bieži pat noteikta frekvenču loka) trokšņu slāni var novērot pilsētu un industriālos rajonos. Automaģistrāļu šalkojošās elsas iespējams dzirdēt pat vairāku kilometru attālumā. | |
| |
| Ikvienam pazīstamo, bet visbiežāk nemanāmo skanisko “fonu” palīdz radīt daudzās tehniskās ierīces – no transportlīdzekļiem līdz ventilācijas sistēmām. Gandrīz droši var apgalvot, ka elektrisko tīklu radītā 50 Hz dūkoņa apziņā iegūlusi vai ikvienam un līdz ar to kļuvusi par nemanāmu ikdienas pavadoni. Tomēr “Jaunās vienmuļības” dalībnieki uzskata, ka praktiskas apzināšanas procesā šis skaņu slānis var kļūt par iedvesmas un radošo izpausmju līdzekli. Iespējams, daži drone asociēs arī ar mūzikas paveida nosaukumu, kas pēdējos gados ieņēmis stabilu vietu eksperimentālās mūzikas kategorizēšanā un aprakstīšanā, attiecinot to uz trokšņainām, vienmuļām skaņu ainavām, kā arī ģitāru zemāko toņu izmantojumu ilgās un repetatīvās struktūrās. Drone populārajā mūzikā ienāca jau ar minimālistiem, kas bieži izmantoja apdullinoši ilgus viena elementa atkārtojumus. Šī tehnika parādās, piemēram, agrīnajos The Velvet Underground skaņdarbos. Tomēr vienmuļi, nemainīgi elementi mūzikā novērojami jau tradicionālajā mūzikā, piemēram, indiešu rāgās, kur tā ir tikai viena no sastāvdaļām. Un šī ideja būtiska ir arī “Jaunajai vienmuļībai” – drone efekts kļūst par atskaites punktu, pret kuru nākamie, mākslinieku radītie uzslāņojumi ir drīzāk refleksijas. Šķiet, tieši Anti-reality neuzbāzīgais, ainaviskais trokšņu slānis atbilst šim ikdienišķi nemanāmajam fonam, kas pavada ik brīdi. Priekšnesumā tas kļūst par elementu, kurā iepretim pārējo dalībnieku redzamajām aktivitātēm ir daudz vieglāk iegrimt un pazust. “Bērnu rīta” Makša darbībā nozīmīga loma ir mehāniskām ierīcēm, kas dažādiem mūzikas instrumentiem atņem to primārās funkcijas, padarot tos par urbāno mašīnu nejaušiem sabiedrotajiem. Savukārt Jēkabs Nīmanis, izmantojot gan klarneti, gan sagatavotās klavieres, organiski iekrāso elektronisko un mehānisko trokšņu viegli garām slīdošās variācijas. Tā vairāk nekā stundu garajā skaņu ainavā nesteidzīgi atklājas aizvien jauni tekstūru slāņi un detaļas, ievelkot “Jaunās vienmuļības” telpiskajās konstrukcijās un ļaujot veidot savas elementu attiecības. Nesenā sarunā ar projekta dalībniekiem Jēkabs atminējās, kā reiz, stāstot par šo projektu pianistei Jautrītei Putniņai (dz. 1929), cienījamā māksliniece izteikusies, ka “jā, ļoti labi, nu.. amēbas līmenī”. Kam savā ziņā nevar nepiekrist, jo meditatīvā improvizācijas sesija nebūt nepretendē uz sarežģītu konstrukciju būvēšanu, tā vietā piedāvājot klusu rituālu un atbruņojošu vienkāršību. Publiskais priekšnesums kļūst par notikumu, kurā mākslinieki pazūd individuālā un savstarpējā komunikācijā. Aizmirstot par improvizācijas trauslo dabu, viņiem izdodas dažādās frāzes un pārdomas savienot kopējā stāstā. Aizmirstot par notīm, ritmu, kāpinājumiem un atkāpēm, viņiem izdodas sarunāties “Jaunās vienmuļības” vibrējošajā murmināšanas valodā, vienlaikus spējot ieklausīties citam citā un nepateikt ko lieku. Šī kopējā valoda lēnām izkopta vairāku gadu garumā, vairāk vai mazāk regulāri tiekoties, lai apmainītos ar novēroto, un, šķiet, citādāk diez vai šī saruna izdotos. Cik biedējošs var kļūt klusums pēc gaismu izdzišanas simfoniskās mūzikas koncertā, kad apklust gan cilvēku murdoņa, gan orķestra skaņošanās! Un kādu atvieglojumu sagādā mūzikas pirmās skaņas, pāršķeļot īso, bet biedējošo klusuma mirkli! “Jaunā vienmuļība”, šķiet, vienlaikus apzina ”jaunā klusuma” situāciju un palīdz veidot tā paplašinājumus. Ja vien nebūtu cilvēcisku laika ierobežojumu, šis process varētu nemaz neapstāties, iesaistot arvien jaunus dalībniekus nesteidzīgā rituālā, kas daudz neatšķiras no tējas dzeršanas un sarunas, pēc kuras tapa šie teikumi. Ieraksts no koncerta atrodams www.bernurits.com. | |
| Atgriezties | |
