VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Ēriks Apaļais: Esence pastāvīgi cirkulē Vilnis Vējš, mākslas kritiķis, kurators Viļņa Vēja un mākslinieka Ērika Apaļā e-sarakste | |
|
No attāluma liekas, ka Tavā dzīve šobrīd ir vieni vienīgi prieki: nesen absolvēji Hamburgas Mākslas akadēmiju, un tavs diplomdarbs tika novērtēts kā labākais. “Rīgas mākslas telpa” Tevi izvirzījusi balvai ars viva 11/12, ko piešķir jauniem māksliniekiem, kuru darbība saistīta ar Vāciju. Šobrīd gatavojies personālizstādei respektablajā Veras Munro galerijā. Kā Tu to sasniedzi? Un vai tiešām viss tik saulaini – nedraud, piemēram, nogurums, panika, pašnāvnieciskas domas? Diplomdarba esejā rakstīju par iekšējo laiku un telpas sajūtu Tarkovska filmās un Augustīna darbā “Atzīšanās”. Par to, kā viņi būvē naratīvu, kā suģestē, poetizējot atmiņas uzplaiksnījumus metafiziskā līmenī. Savos darbos mēģinu radīt iekšējo atmiņu procesu atspoguļojumu. Tajā apzīmētāji – atmiņas nozīmes nesēji – kā elementi cirkulē pa vienkrāsas laukumu un rada asociācijas. Asociācijas it kā atveras / aizveras, nozīme ir atrodama to savstarpējā mijiedarbībā. Bīstamība, radot tādus attēlus, slēpjas apstāklī, ka iespējams viegli spekulēt. Ar dažiem rīkiem rokā žonglējot un tos konstelējot, radīt mānīgus “nolasāmības” slazdus. Tomēr mani interesē precizitāte šajā abstraktajā, poētiskajā elementu cirkulācijā. Runājot par praktisko dzīvi šeit, jātzīstas, ka esmu ļoti priecīgs par pēdējiem notikumiem, jo tas dod it kā drošības sajūtu vai vairāk ticības. Ļoti liels atbalsts, nevēlos to slēpt, ir bijusi sarakste ar Jāni Avotiņu. Tajā izkristalizējušies fundamentāli svarīgi jautājumi. Ar Veru Munro man ir kontakts vairākus gadus, un viņa sekoja tam, ko es daru, līdz piedāvāja kopā strādāt, tas nebija spontāni. Lasīju Tavu sacerējumu par Augustīnu un Tarkovski un nopriecājos par skaidru domas izteiksmi. Jānis Avotiņš tiešām ir teicams vēstuļbiedrs. Mākslinieks jau var būt esenciālists, kas uzskata, ka “pareizi” ir tikai kaut kādā vienā veidā, tādā, kā viņš tobrīd domā. Kritiķim savukārt jābūt vairāk ironistam, ja lietojam Rortija dalījumu, un, lai cik kategoriskam, tomēr jāpieļauj, ka starp ikkatru “jā” un “nē”, attiecībā pret kuriem, protams, nostājai jābūt, pastāv zināma svārstību josla, kurā neviens nezina, kas notiek, un mākslā tā ir sevišķi būtiska. Citādi var vispār nepamanīt, kas notiek. Tu raksti, ka pēdējā laikā jūties mazliet drošāk un pārliecinātāk. Vai atceries laiku, kad Tu pieņēmi lēmumu atteikties no visumā prognozējama dzīves scenārija un pievērsies mākslai, kaut gan neviens negarantēja izdošanos? Tikko atnācu mājās no Gerharda Rihtera izstādes, bija gara un ļoti interesanta diena. Rihters ir man tuvs gleznotājs un, domāju, viens no interesantākajiem mūsdienās. Viņš caur glezniecību, glezniecības gramatiku rada modeļus vai suģestējošu vizualitāti – foto, piemēram, kļūst lasāms. Tātad caur triepieniem, gleznieciskiem paņēmieniem reflektē par foto lasīšanas dramaturģiju kā dokumentācijas subjektīvu materiālu. Lai gan runāt par vēstures subjektivitāti šodien ir banāli, jo tas ir tik daudz malts pēdējos gados. Dokumentācija / fikcija utt. Interesantākais Rihterā, manuprāt, ir tas, kā viņš mēģina nostādīt savu skatienu. Viņš to neitralizē, ņemot ārā sajūtas, sāpes, ilgas utt., bet šī ārā ņemšana kā metodiska pieeja attēliem nav sausa, jo tieši it kā kastrētais skatiens tomēr ir uzlādēts ar ticību un ilgām, kas ir ļoti abstrakti un subjektīvi taustāmi. Tāpēc man šķiet, ka viņš ir lielisks, jo viņā ir pretrunas, kas cirkulē sevī . Rihters it kā distancējas no attēla, jo attēls ir tikai attēls, foto ir tikai foto, bet ne pati lieta. Tajā pašā laikā ir jūtama vēlēšanās atrast attēla nozīmes sakni visā tās kompleksitātē. Šaubas un ticība, kā jau par viņu parasti raksta. Par Jāni Avotiņu – taisnība, ka viņš ir kategorisks un ļoti kritisks, lai gan tas nāk sarakstei par labu, jo daudzus risinājumus, ko pieņemu gleznojot, nākas atkal un atkal pārdomāt un izsvērt tieši mūsu sarakstes iespaidā. Turklāt viņš, manuprāt, ir ļoti labs mākslinieks, jo ne tikai skaidri un nopietni domā, ko dara, bet arī spēj labi tulkot to gleznās. No Rortija es atceros – un tas man viņā patīk –, ka visi esošie domāšanas modeļi ir kultūrvēsturiski konstrukti un ka par jēdzieniem “patiesība”, “īstenība” u. tml. nevajag īpaši iespringt, tas ir triviāli. Ironijas risks slēpjas tajā, ka ironizētājs turas distancēti, vēro un komentē, bet pats it kā nemaz nepiedalās. Šāda nostāja, piemēram, starp māksliniekiem mani īsti nesaista, jo tad sanāk, ka kāds no malas komentē, bet reizēm nav īsti sapratis, par ko vispār ir runa. Piemēram mākslinieki, kas apropriē un ironizē modernistu meklējumus tīrajā formā. Saprotams, ka tas ir utopisks un subjektīvs periods mākslā, bet skatiens, ko modernisti stimulēja, ir loģisks sevī un ticams, ja tajā uz mirkli iejūtas. Kaut gan ironija var dot vieglumu un neieciklēšanos kaut kādos smagnējos nozīmes meklējumos. Ironija ir šarmanta, ja tā ar respektu attiecas pret to, par ko tā ironizē. Mākslai pievērsos diezgan nejauši un sākumā aiz naivas vēlmes “izkliegt” ārā kaut ko, ko pats īsti neapzinājos. Es īsti nedzirdēju apzināti sevi runājam. Māksla toreiz arī likās kaut kas īpašs. Mākslinieks kā sabiedrības īpašais indivīds. Šobrīd jūtos gandarīts, ka pēc visiem tiem gadiem, ko šeit mācījos, svaidoties turpu šurpu, meklējot un šauboties, ir izdevies lēnā garā uztaustīt kaut ko līdzīgu nostājai glezniecībā. Katrā ziņā Hamburgas akadēmija, manuprāt, ir ļoti laba, ar senu tradīciju un labiem pasniedzējiem. Domāju, ka esmu daudz ieguvis ne tikai mākslas jomā, bet arī domājot par dzīvi. Glezniecība ir rīcība. Tāpat kā rīcība ir attiecības ar pasauli. Kā atrast savus kritērijus rīcībai, atrodoties kultūrā ar dažādām tradīcijām, – tas, protams, ir jautājums. Arī man mēdz būt pretenzijas pret māksliniekiem, kuri “ironiju” piedāvā kā kaut ko, kas it kā varētu būt pavisam citādāk, un vienmēr patur pigu kabatā, gadījumā ja ievajagas atkāpšanās ceļu. Man šķiet, māksliniekam jābūt pārliecinātam, ka viņa darbs ir vienīgais un pilnīgais veids, kā ideja var būt iemiesota. Reizēm prieku par daļu latviešu jauno mākslinieku darbu bojā tas, ka es redzu, cik tajos, daudz nedomājot, atkārtoti iemācīti “paraugi”, kaut kas vienkārši sanācis vai pielikts klāt, lai būtu interesantāk. Tādos gadījumos gribas teikt kā vecai skolotājai: “Domā līdzi!” Es manu, ka Tavi darbi ir gan spontāni, gan loģiski, par spīti drusku rotaļīgam (agrāk man likās, ka pat uzspēlēti bērnišķīgam) piegājienam. Vai tas izriet no tavas personības, vai spēja strukturēt savu vīziju un paskaidrot, kāpēc tā un ne citādi, tika trenēta augstskolā? ...šodien pamodos un vēl ilgu dienas daļu biju sapņa varā, kaut kādi murgi atkal rādījās. Lai arī reizēm šķiet, ka spēju ar savu apziņu un prātu visu kontrolēt, vienmēr atduros pret nespēju ietekmēt zemapziņu tā, kā man to gribētos, pareizāk – nav pat nošķīruma, jo iespējams, ka diena / apziņa ir tāda pati realitāte kā miegs / bezapziņa. Tā ietekmē, formē dienas skatienu, piemēram, skumjas, ilgas nav iespējams izņemt ārā ar prātu. Reizēm sapnī es redzu savas omas mājas, kur pavadīju vasaras bērnībā, un tā laimes sajūta sapnī ir tik spēcīga, kādu nekad nejūtu dienā. Tas tā personiski... Turpinot par apropriācijas piegājienu, domāju, ka tādā veidā ir iespējams neuzkraut sev nastu būt kaut kādam neredzēti vienreizīgam, jo viss ir esošā turpinājums, atkārtojumam ir iespējams interesants raksturs. Rodnijs Greiems man šķiet super, lai arī viņš apropriē. Viņa references no Marsela Brūdera, Malarmē u. c. un to poetizēšana, citēšana, kontekstu atvēršana ir kompleksa. Pats labākais – redzams, ka viņš ciena šos māksliniekus un saprot. Respekts, kritika un humors ir labās devās sabalansēts. Ar manu pasniedzēju Andreu Slominski mums ir tādas interesantas attiecības, khm, kā lai pareizāk pasaka, – reizēm mēs saprotamies no pusvārda, un reizēm ir dzelzs auk(g)stums gaisā. Slominskis vienmēr pats izvēlas, kurus studentus uzņemt klasē. Pie viņa var iekļūt tikai tad, ja viņš pats ir studentu noskatījis un pats aicina. Tā tas notika arī ar mani – viņš jautāja, vai varu stādīties priekšā studijas pie viņa, uz ko atbildēju, ka jā. Viņam ir ass prāts, labas novērošanas spējas un laba fantāzija, bet reizēm viņš iestrēgst savā skata perspektīvā. Viņš katrā gadījumā man ir svarīgs cilvēks, no kura esmu ļoti daudz ko iemācījies, arī par dzīvi. Ar mākslas izglītību Latvijā man grūti salīdzināt, jo neesmu studējis LMA, bet domāju, ka tur ir laba formālā tradīcija, kaut gan, iespējams, klibo vai nav pietiekami atvērta saturiski. Bet es personiski domāju, ka viss nav balts / melns un ka Latvijā, iespējams, ir stiprās puses, kuras stimulējot pareizajā virzienā var kaut kas izveidoties. Ir tik daudz visādu modes lietu mākslā, kas, kā jau Tu rakstīji, ir vieta, kur neviens nezina, kas notiek, kur esence cirkulē un staigā. Bet, klau, es priecātos, ja Tu uzrakstītu savas domas par maniem pēdējiem darbiem, par manu tekstu, lai mēs varētu runāt par niansēm, jo es nevēlētos tikai stāstīt par sevi. | |
| |
| Es ļoti uzmanīgi izsakos par darbiem, ko redzu tikai datora ekrānā, tādēļ nepretendēju uz vērtējumu. Tur ir viens melns laukums ar atsevišķām detaļām, bet man šķiet, ka krāsas vieliskums ir ļoti būtisks, kā Tu pamatoti raksti, tas ir materializēts laiks utt. Tas pats par otas rakstu, uzspiedienu: es ļoti skeptiski izturos pret tiem, kas uzskata, ka visu zina, visu ir redzējuši – pussekundē datora ekrānā. Bez iedziļināšanās, bez kaut kāda domu darba. Un spriedumi gatavi. Es domāju, ka Tu pats tādus ekspertus zini vaigā, nav vārdā jāsauc. No otras puses, man viens draugs teica, ka labu filmu var atšķirt no sliktas arī tad, ja to rāda melnbaltā televizorā ar istabas antenu, un sava taisnība ir. Nesen pētīju pagājušos laikus – sešdesmitos, septiņdesmitos –, kad “iekšējā pasaule” mākslā bija alfa un omega. Tavs paraugs Tarkovskis jau no tā paša uzplūda. Bet tas vienmēr bijis vairāk saistīts ar sirreālismu vai ekspresiju, turpretī Tu “iekšējai pasaulei” tuvojies ar abstraktu, analītisku pieeju. Tāpēc mans “teļļuks” labāk rāda tos darbus uz krāsainiem foniem, arī sniega gleznojumu. Ar iekšējo un ārējo pasauli vienmēr ir tāda ķeza, ka divas dažādas iekšējās nav salīdzināmas, tās ir slēgtas, ja nav nekādu norāžu uz ārējo, visiem pazīstamo, caur kuru var komunicēt. Tādēļ tas pats Tarkovskis ir vienmēr mocīts ar semiotisku analīzi un vēl visu ko. Abstrakcijas – ciparu, matemātikas – valoda arī ir universāla, tādēļ caur to var komunicēt. Tāpēc veids, kā Tu radi mājienus uz kaut ko atpazīstamu, kādu līdzību, un tūdaļ pat to nojauc, ir ļoti saistošs. Es gan baidos, ka skatītājs vienalga meklē līdzību priekšmetiem, konvencionālus emociju kodus, simbolus, jo citādi – ko viņam vispār domāt? Ja vien nav tik ļoti advancēts (kādi gan laikam ir mākslas pasaules cilvēki, kas ir iekšā visā tajā procesā, kurā Tu arī šobrīd piedalies), ka baudu sagādā pats mājienu, vilinājumu, atraidījumu un pēdu jaukšanas flirts. Katrā ziņā prieks, ka Tu tik slidenā tēmā kā atmiņas esi atvadījies no infantilu – ne sliktā nozīmē, bet to mēr – personāžu klātbūtnes. To vietā ir formu suģestija, kas atgādina, bet nepasaka, ko, neparāda, bet liek manīt. Var tikai minēt, kas ir “aiz”, ko var mēģināt salīdzināt ar savu pieredzi, bet nevar, jo nav zināms, ar ko salīdzināties utt. Tā ka uz priekšu, veco zēn! Bet es pieļauju, ka lasītājus interesē arī kaut kas pavisam sadzīvisks, nu, uzraksti, lūdzu! Bija interesanti lasīt, tikko atnācu mājās, lieku kopā grāmatu Con-fessions, ko prezentēju Laikmetīgās mākslas centrā pirms gada, t. i., skices. Šodien pārrevidējot saprotu, cik vāji tas viss ir, domāju tekstu stipri saīsināt, abstrahēt un naratīvu caur zīmējumiem būvēt citādāk. Tā laikam nemaz nebūs grāmata, bet... khmm, noslēpums. Nesaprotu, kāpēc “Studija” Tev vienkārši neapmaksā lidojumu uz izstādi. Tagad skrienu uz viena drauga dzimšanas dienu. Šodien salaboju riteni un priecājos par sauli. Saule ir tik skaista un laba! * Par iekšējiem attēliem runājot – tā ir subjektīva padarīšana, es to apzinos un, neskatoties uz to, meklēju subjektivitātē tādu kā tikai abstrakti taustāmu esenci. Šī esence parasti veidojas, izmantojot dažādus valodas elementus. Piemēram 8 kā cipars, arī sniegavīrs ietver šo pašu formu 8. Tomēr katrs ir veidojies citādāk, šie elementi ir it kā caur manu subjektīvo pieredzi izkristalizējušies vārdi. Šos vārdus es izmantoju, lai veidotu teikumus, bet teikums nav lineārs – gleznas lasīšanas dramaturģija ir iespējama dažādos veidos. Zīmju abstrakcija, dekonstrukcija ļauj katram vārdam atbalsoties blakus vārdā, tātad elementi parasti ietver kādu daļu no cita elementa – vai nu caur triepienu, formu, vai, iespējams, lasāmu daļu no pamatvārda. Piemēram, lauztā nūja vārdā Words ir kā sniegavīra koka roka, kā lauzts burts L. Bet, šādi lasot, rodas šaubas, vai sniegavīrs ir sniegavīrs vai arī planētas, līdz ar to arī nūjas nozīmes meklēšanas ķēde vairs nav relevanta. Nozīme patstāvīgi cirkulē caur šiem elementiem, bet svarīgi, ka šī cirkulācija nav spekulatīva. Tās esence ir subjektīvi precīza. Būtībā es meklēju tādu kā nozīmes izšķīšanas principu, kura gaitu caur darbiem parādīt. Svarīgi, ka šie atsevišķie elementi ir gleznoti ar otu. Es meklēju un mēģinu balansēt starp analītisku, distancētu pieeju un ticību iespējai atrast nozīmi šajā tiešām abstraktajā vārdu ķēdē. Es nevēlos mehāniski komentēt, bet arī meklēt. Tarkovska spēcīgie simboli – lidojošās sveces, balodīši, Bahs – bieži ir pārprasti vai pat uzskatīti par kiču, bet viņa spēja caur attēlu ritmu uzburt iekšējo laika sajūtu ir vienreizēja. Metafizika, kā zināms, ir slidena, bet domāju, ka ir iespējams sajust, kas ir organiski, īsti izrunāts attēls ārpus valodas un kas ir blefs. Skrienu atkal ārā uz vienu tusiņu, rakstīšu drīz, pēdējās dienās vienos rikšos. Tu ļoti izsmeļoši esi uzrakstījis par savām radošajām idejām un pieeju, bet par dzīvi neesi neko vaļsirdīgs! Ko Tu konkrēti katru dienu dari savas topošas izstādes labad un ko – tāpat redzesloka paplašināšanai? ...nu, piemēram, šodien uzkopu istabu, tīrīju logus, ļoti svarīga lieta, lai būtu iespējams skaidrs skatiens uz ārpusi, klausījos mūziku (Bahu). Lēnā garā pārvācos uz jauno darbnīcu. Pagaidām atradu pavisam mazu telpu 14 m2, bet ar skaistu skatu, labu gaismu un auru:) Vakar sēdēju tur pirmās 3 stundas, iztīrīju visu, arī logus, iededzināju svecīti, iestiprinājos ar svaigu maizi un ūdeni un pāris banāniem pa virsu. Apsēdos pie galda, skatījos pa logu, ieliku vāzē dzeltenu rozi, atvēru dienasgrāmatu un rakstīju ārā to, kas satrauc, kas tirda un neliek mieru. Pēc pāris stundām sajutu, kā dvēsele nomierinās un es atgriežos uz brīdi pats pie sevis. Pēc mirkļa jau biju aziātu ēstuvē un vakariņoju. Dienu pavadīju pilnīgi viens pats, nesatiku nevienu. Vakarā gribēju iet ārā, bet pēdējā brīdī pārdomāju, jo biju jau piekusis. Bieži pārlasu vakaros Čehova īsos stāstiņus. Kādā stadijā Tu šobrīd esi pret gaidāmo izstādi (kad iznāks žurnāls, tā jau būs atklāta)? Ar to varētu noapaļot sarunu (piedod par frivolo kalambūru!) Ar izstādi ir tā, ka man ir iekrāti darbi no pēdējā pusgada, gada, atlasot labākos. Vēl mēneša laikā pēc diploma uzgleznoju četrus piecus jaunus. Ar galeristi Veru mēs saprotamies ļoti labi, viņa man patīk arī kā cilvēks, ne tikai profesionāli, man patīk gan viņas nostāja, gan daudzi mākslinieki galerijas programmā. Tā ka viss būs, domājams, OK. Šodien nekas īpašs nenotika, ā, sapņoju par jūrmalu un kāpām. Cik skaisti vasarā būtu padzīvoties pa jūrmalu un atpūsties, pagozēties saulītē, papeldēties, vakarā Vecrīgā ar draugiem kādu alu iedzert, eh, jūnijā, domāju, būšu Rīgā! | |
| Atgriezties | |
