VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Sieviete aizņem maz vietas Zane Oborenko, vizuālo mākslu teorētiķe Saruna ar mākslinieci Līnu Sību | |
| Zane Oborenko: Biennālē jūs pārstāvēsiet Igauniju un sava projekta ietvaros – igauņu sievieti. Nedz Igaunija, nedz igauņu sieviete nav starptautiski plaši pazīstamas. Skatītājs šo sievieti iepazīs tikai tagad… Kāpēc jums radās interese par viņu? Līna Sība: Pēdējo pāris gadu laikā savos darbos esmu apskatījusi un skārusi vairākus sievietes esības aspektus. Projekta A Woman Takes Little Space (“Sieviete aizņem maz vietas“) rašanās pamatā bija diskusija Igaunijas plašsaziņas līdzekļos par vīriešu un sieviešu nevienlīdzību Igaunijas sabiedrībā. Diskusija sākās ar to, ka sievietei salīdzinājumā ar vīrieti ir lielāks vidējais dzīves ilgums, un beidzās ar debatēm par sieviešu un vīriešu atšķirīgo atalgojuma līmeni. Atalgojuma atšķirības ir diezgan lielas – lielākās Eiropas Savienībā. Sievietes saņem par 28% mazāku atalgojumu nekā vīrieši, un tas ir kaut kas noslēpumains – neviens nezina, kas ir šo atšķirību cēlonis un kā tās radušās, turklāt tās nav izskaidrojamas, ņemot vērā tikai grūtniecības un dzemdību aspektu. Komentāros par šo jautājumu bija pārsteidzoši lasīt, ka sievietes varētu palikt mājās, viņām vajadzētu mazāk pelnīt un parasti viņas arī esot radušas aizņemt mazāk vietas. Tādēļ nolēmu, ka došos uzmeklēt sievieti, kas aizņem maz vietas. Domāts – darīts. Paņēmu savu fotoaparātu un devos viņu meklēt. Tas notika ļoti mērķtiecīgi. | |
| |
| Z.O.: Vai, raugoties uz šo sievieti, var atpazīt igauņu kultūru? Vai jēdziens “igauņu” vispār ir svarīgs saistībā ar darbiem, ko rādīsiet Venēcijā? L.S.: Neuzskatu, ka vārds “igauņu” šajā sakarībā ir vissvarīgākais; arī Vācijā un Ķīnā esmu uzņēmusi šādas fotogrāfijas, kas ataino sievieti noteiktos darba apstākļos. Taču, tā kā lielākā daļa fotogrāfiju un videodarbu ir radušies šeit… tātad vietai un mentalitātei ir nozīme. Tā ir Igaunijas vide, un, iespējams, līdzīgas ainas var atrast arī citās bijušajās Padomju Savienības republikās. Neuzsveru nacionālo aspektu, diezgan daudz manis fotografēto sieviešu runā krievu valodā. Nenošķiru igauņu kopienu no citām kopienām. Tomēr robeža, protams, pastāv… Z.O.: Tādā gadījumā varam teikt, ka tas ir darbs nevis par Igauniju, bet gan no Igaunijas. Ko nozīmē strādāt Igaunijā? L.S.: Jā, patiesi! Tā ir ģeogrāfija, vieta un, iespējams, vietējā mentalitāte, samierināšanās ar apstākļiem. Var būt, ka tā ir plašāka tās vietas apzināšanās, kurā dzīvoju. Fotografēju šeit jau kopš 90. Gadu vidus. Meklēju interesantu telpu un vietas un mēģināju radīt interesantus darbus, bet nepievērsu uzmanību sociālā fona sasaistei ar indivīdu, kaut arī tā ir bijusi dažu fotogrāfiju sēriju sastāvdaļa kopš paša sākuma. Tas nebija tik apzināti. Vienkārši tā sanāca, ka atrados šeit. Tagad cenšos vairāk domāt par iespējamo nozīmi un jēgu un to, ko daru. Tādēļ arī savā darbā šobrīd esmu pievērsusies igauņu jautājumiem. Esmu no šejienes. Pazīstu šo vietu labāk, bet iepazīt to pilnībā nav iespējams. Z.O.: Ir dažas vietas, kas neļauj kļūt par daļu no tām. L.S.: Es to piedzīvoju Anglijā, kur studēju un dzīvoju. Vienmēr jutos tur kā svešiniece, taču tas nebija slikti, jo nebiju šai vietai pieķērusies un filmēšanas un fotografēšanas projektu vajadzībām tas bija OK. Tomēr šādu darbu, ko veidoju tagad, varu radīt tikai un vienīgi Igaunijā. Cita vieta prasītu daudz vairāk laika un pūļu, lai piekļūtu cilvēkiem tik tuvu, uzrunātu viņus un izzinātu viņu viedokli. Šeit tas viss ir pieejamāks. Man ir svarīgi zināt, kas notiek ar cilvēkiem, kurus fotografēju, un runāt ar viņiem. Tas nenozīmē tikai iet un uzņemt fotoattēlu. Iespējams, ka man ir dažas šādi tapušas fotogrāfijas, bet lielākoties vēlos runāt ar cilvēkiem. Tas savā ziņā skar arī manu identitāti. Man tas ir svarīgi kā cilvēkam, kas dzīvo Igaunijā. Būdama bērns Padomju Savienības laikā, piedzīvoju, ka pastāv liela krievu valodā runājoša un igauņu valodā runājoša kopiena, un mēs nekad nesarunājāmies savā starpā. Bērni pat nespēlējās vienos un tajos pašos rotaļlaukumos. Domāju, ka bija vietas, kur tas bija iespējams, taču tur, kur uzaugu es, cilvēki vienkārši dzīvoja cits citam līdzās bez mijiedarbības. Tas ir dīvaini. Turklāt tas ir kaut kas tāds, no kā cenšos atbrīvoties. Šķiet dīvaini – dzīvojam vienā valstī un neko nezinām viens par otru. Interesanti ir arī vērot, kā plašsaziņas līdzekļi atspoguļo dažādas etniskās grupas Igaunijā. Tas vienmēr tiek darīts vienveidīgi, ar vienādu pieeju, taču pastāv tik daudz dažādu slāņu, kas ir interesanti. Krievu valodā runājošās sievietes no dažādām etniskām grupām rada šeit citādu dzīvesprieku, viņas ienāk ar citiem ieradumiem un paražām, un, manuprāt, ir svarīgi saglabāt šīs atšķirības, kā arī salīdzināt šo sieviešu un mūsdienu igauņu sieviešu dzīvesveidu. Z.O.: Nacionālais elements mākslā ir zaudējis lielu daļu no savas pievilcības, bet Venēcijas biennālē ar tās valstu paviljonu sistēmu joprojām ir dzīva tradīcija nodalīt pēc valstīm. Cik svarīga tā ir jums, un kā tā ietekmē jūsu darbu? L.S.: Pārstāvēt Igauniju man nav viegls uzdevums. Tā ir liela atbildība – darīt kaut ko un neapkaunot Igauniju kā valsti un tās mākslas vidi, kā arī radīt interesi, piesaistīt apmeklētāju uzmanību, parādīt viņiem problēmas, ar ko mums jāsaskaras, un būt atvērtiem viņu domām vai interesei. Protams, tas nav tūrisma birojs... Apmeklējot biennāli 2009. gadā, domāju par tās valstu pārstāvības principu – tiesa, tam vairs nav lielas nozīmes. Valstu pārstāvēšana vairāk atgādina sporta sacensības. Man māksla nav sports. Taču iemesls, kādēļ vēlējos piedalīties, bija gūt vairāk laika savam darbam, īstenot savu projektu un risināt tos jautājumus, kuriem esmu pievērsusies. Z.O.: Venēcijas biennāle ir daļa no reprezentatīvās pasaules, kurā dzīvojam. Kā padarīt mākslas darbus par saskarsmes, nevis atzinības gūšanas objektiem, un kā domāt par mākslu nereprezentatīvā veidā? L.S.: Kad strādāju pie šīm fotogrāfijām, man ir svarīgi, lai tās veidotu saskarsmi, nevis tikai citu sievietes tēlu. Nezinu, kā to īsti panākt, bet apzināti cenšos to darīt. Uzņemu vairākus fotoattēlus un tad izvēlos vienu, ko izmantošu. Tam jābūt kaut kam vairāk par vienkāršu klikšķi. Tam nevajadzētu būt žurnālismam. Negribu arī, lai tā būtu māksla. Gribu, lai tas ir par sievieti – par to, kā viņa dzīvo un strādā, nevis par viņu kā mākslas objektu vai mākslinieka modeli. Protams, no šā elementa nevar izvairīties, bet cenšos no tā tikt vaļā un tādēļ izmantoju “neoreālistisku“ pieeju. Fotouzņēmumos nekas nav inscenēts. Ainai jābūt reālai vai darbībai ir jānotiek uzņemšanas brīdī. Cilvēki, kad viņus fotografē, spēlē paši sevi. Taču neesmu droša, vai skatītājam būs tāda pati saskarsmes sajūta. Cenšos arī fotografēt tikai sievietes, kas uzjundī manī kādas atmiņas, vai attēlot sievieti, kura modina manu ziņkāri un nav tikai kaut kāda cita sieviete. Z.O.: Laikmetīgajā mākslā pastāv tendence / vēlme izvairīties no stāstījuma. Vai arī jūs cenšaties izvairīties no tā? L.S.: Neteiktu, ka mēģinu izvairīties no stāstījuma, taču cenšos tikt vaļā no samākslotības, no akadēmiskā manī – zināšanām par to, kā radīt mākslu un uzņemt fotoattēlus, kompozīcijas noteikumiem un vienmēr klātesošām lietām, kas pasaka priekšā, kurš attēls ir mākslinieciski izdevies un kurš ne. Mēs jau redzam attēlu, kas radies, pamatojoties uz mūsu mākslas izglītību, un pilnībā atbrīvoties no tā nav iespējams. Tomēr kaut kā mēģinu par to domāt. Pastāv smalka robeža starp dokumentālismu, žurnālismu un mākslu, un es cenšos atrasties kaut kur pa vidu. Taču itin nemaz neiebilstu pret stāstījumu, jo, kā teikusi Sūzena Sontāga grāmatā “Par fotogrāfiju“, tikai stāstījums ļauj mums izprast lietas. Z.O.: Skatītāja lomas nozīmīgums veicina redzējuma daudzveidību, kas rada reprezentēšanas nebeidzamību, bet vai mākslas darbam joprojām ir unikāla nozīme, apvienojot un pārstāvot visus citus? Vai mākslā pastāv kaut kāda kopīga sociālā apziņa? L.S.: Domāju, ka tā ir, jo, kad veidoju mākslas darbu, tajā atspoguļojas mana dzīves pieredze, taču, no otras puses, šī informācija šobrīd ir visur un tādā nozīmē tas nav nekas vienreizējs. Turklāt mūsu radītās mākslas konteksts ļoti ātri mainās. Katru dienu ir jādefinē, kas notiek un kā rīkoties. Šis priekšstats par mākslinieku, kas sēž “dzelzs tornī“ un rada ģeniālu mākslu… varbūt tas ir iespējams, bet šāda māksla mani neinteresē. Mani interesē izzināt, ko citi uztver manos darbos. Domāju, ka tas, ko redzu, no mana viedokļa, ir viena lieta, bet ir redzējums, kuru veido pats darbs tā radīšanas un izstādes laikā, – kaut kas, ko citi spēj ieraudzīt. Vēl labāk ir tad, ja viņi par to pastāsta arī man. Šādi rodas mijiedarbība, kurā savu darbu varu uztvert citādāk. Esmu ievērojusi, ka vīrieši un sievietes dažreiz atšķirīgi uztver vienus un tos pašus darbus, kas stāsta par sievieti. Z.O.: Mākslas darbos parasti ir trejāds dalījums starp realitāti (Igaunija), reprezentēšanu (mākslas darbs) un autoru (subjektivitāte). Taču Venēcijā jums, iespējams, jāņem vērā daudz vairāk lietu. L.S.: Protams, Venēcija ir cita telpa, arī Palazzo Malipiero ir pavisam kaut kas cits. Domāju, kā uztvers manu darbu tur, tajā kontekstā. Ne visur Eiropā sievietes ir tik ļoti aizņemtas ar savu darbu, viņām ir dažādas attiecības ar to… ar sabiedrību. Zinu, ka pastāv arī priekšstats par austrumeiropiešiem. Varbūt ne gluži atmiņas no padomju laikiem, bet ir konotācijas, kas vienmēr rodas saistībā ar šādām izstādēm. Kaut kādā ziņā man ir svarīga saikne arī ar Itāliju, jo esmu liela šīs valsts, tās cilvēku, neoreālistiskā kino un itāļu ēdienu cienītāja. Z.O.: Un Tintoreto? Vai tas, ka Bīče Kurigere pievērsusi lielu uzmanību šim gleznotājam, ietekmēja jūsu darbus? L.S.: Man patīk Tintoreto gleznas, taču manu darbu tās neietekmēja, jo tā izejmateriāls jau bija gatavs. Taču sev par lielu pārsteigumu konstatēju, ka sievietes, ko attēloju, līdzinās Venēcijas sievietes tipam. Bet tā drīzāk ir nejaušība. Z.O.: Vai reprezentēšanas jautājumi jums ir svarīgi? L.S.: Protams, tie ir svarīgi. Citādi nebūtu tapis neviens no šiem darbiem. Nesen rakstīju par to, kā kļuvu par mākslinieci, kas strādā ar fotogrāfiju, un domāju par reprezentēšanu un iekārtošanu – par to, ka tas ir pamatīgi jāapgūst, un arī to, kā apieties ar formu. Bieži vien jums ir laba ideja, bet kā atrast tai formu? Reprezentācija zināmā mērā no tā izriet – reprezentācija, retorika, forma. Fotomākslā retorika ir ļoti svarīga – kāds ir fotoattēla konteksts utt., tas ir bezgalīgi. Jo vairāk uzzinu par lietām, jo grūtāk. Zināšanas savā ziņā var radīt šķēršļus reprezentēšanai – kad dari un zini, kā cilvēki uztvers, un kad dari tā, lai viņi uztvertu to citādi. Tas ir kā šaha spēlē – tu mēģini atrast labāko reprezentēšanas veidu. Bet, uzņemot fotoattēlus, tu esi ļoti atkarīgs arī no telpas un vietas. Kopš ainas vairs neinscenēju, esmu atkarīga no tā, kas tobrīd attiecīgajā vietā atrodas. Tas ietekmē arī rezultātu. Z.O.: Jūs esat labi pazīstama ar to, ka digitāli apstrādājat uzņemtos attēlus, taču šajās sērijās no tā izvairāties. L.S.: Viss atrodas filmā. Strādāju ar vecu Nikon FM kameru, uzņemu desmitiem attēlu, lai iegūtu tikai vienu. Fotografējot šīs sievietes, patiesībā ievēroju vienu noteikumu – attēliem nevajadzētu būt portretiem. Tie drīzāk attēlo sievieti telpā. Kaut arī zinu viņu vārdus un zinu, kur viņas strādā, attēloju viņas nevis kā Ludmilu vai Mariju, bet gan kā sievieti telpā. Z.O.: Pēc Saimona O’Salivana domām, no mākslas sagaidām to, ka tā izaicinās mūsu esības parastos veidus, radot iespēju paraudzīties uz pasauli un domāt par to citādi. L.S.: Cenšos parādīt tos slāņus un lietas mūsu vidē un sabiedrībā, kuriem pašreiz netiek pievērsta ļoti liela uzmanība. Varbūt padomju laikos strādājošu sievieti rādīja kā varoni, kas, attēlota platleņķa perspektīvā, veic varoņdarbus. Taču nevienam nerūp, kas patiesībā ar šo sievieti ir noticis. Mūsdienu plašsaziņas līdzekļi ir pilni ar sieviešu attēliem, kas parāda viņas vai nu kā ielasmeitas, vai labas mātes, vai dedzīgas patērētājas. Mani interesē atrast jaunus veidus, kā atspoguļot šīs parādības, kas nav tik pamanāmas vai pašsaprotamas. Z.O.: Kā var atpazīt kādu kā mākslinieku vai tādu, kas nav mākslinieks? L.S.: Jo vairāk nodarbojos ar mākslu, jo mazāk svarīgs man ir jautājums par robežu starp mākslu un to, kas nav māksla. Kad daru savu darbu, es nedomāju par to, ka radu mākslu. Z.O.: Bet atšķirībai var būt liela nozīme, ja runa ir par sekām, ko (mākslas) darbs izraisa. Skandāls ap žurnāla Vogue France bijušo galveno redaktori Karīnu Roitfeldu (Carine Roitfeld) ir labs piemērs, ja salīdzina ar jūsu mākslas darbiem Scratch Drive un Presumed Innocence, – žurnāla pielikumā Cadeaux (dāvanas) ir attēlotas jaunas meitenes, tērptas kā pieaugušas sievietes, turklāt nofotografētas vidē, kuras tās seksualizē. Tā rezultātā Roitfelda zaudēja darbu. L.S.: Tā ir tiesa. Tieši to gribēju teikt. Kā māksliniece varu darīt līdzīgas lietas, bet, ja būtu žurnāliste vai, piemēram, sociālā darbiniece, mani tūlīt atlaistu no darba, jo ir ļoti stingri noteikumi, ko var rādīt un kā lietas būtu jārāda. Māksla ir gana elastīga, lai varētu rasties telpa, kur nav jāievēro noteikumi, kas raksturīgi reklāmas pasaulei vai citām jomām, kuru uzdevums ir gūt peļņu. Mākslinieks var izvirzīt savus noteikumus. Protams, ir ētiski apsvērumi, kas jāievēro. Šī “nevainības zaudēšana“ vai rotaļāšanās ar nevainības tēmu arī ir ļoti interesanta lieta. Pašlaik šādus darbus neveidoju, bet pirms desmit gadiem saņēmu ļoti negatīvas atsauksmes presē par vienu no savām fotogrāfiju sērijām (Name Changed – “Vārds mainīts”), jo cilvēki to uztvēra kā patiesu notikumu, kaut arī tas bija mākslas darbs par bērnu ļaunprātīgu izmantošanu un ainas bija pilnībā inscenētas. Pat izstādes veidotājs nāca pie manis un jautāja: “Kā jums izdevās ieraudzīt šīs lietas?“ Bēdīgākais ir tas, ka mums nekad neizdodas un, ja izdotos, mēs izvēlētos tās neieraudzīt. Taču ir māksla, un, pat ja tas skan banāli, māksla ir, lai pārbaudītu robežas. Ne tikai skandāla dēļ. Kad darbu veidoju, nedomāju, ka tas izraisīs skandālu vai šādu reakciju. Ja būtu to zinājusi, nekad nebūtu veidojusi šādu darbu. Biju zināmā mērā šokēta. Domāju, ka mākslinieks tikai vēlas radīt labu darbu. Taču vienmēr pastāv šī dubultā domāšana. Pagājušovasar mūsu kaimiņpilsētā redzēju 30. gadadienas svinības, kur uzstājās mazi bērni, tērpti kā mazas kurtizānes. Viņi izskatījās erotiski, un tas bija ar nolūku. Tas bija publisks pasākums. Šī parādība ir visur, bet, tikko tu fotografē, tā kļūst par problēmu… Z.O.: Vai jūs esat feministe, feministe – māksliniece? L.S.: Jo vecāka kļūstu, jo lielāku patiku izjūtu pret feminisma literatūru un mākslas teorijām, tostarp teorijām par dzimumam atbilstīgu telpas dalījumu. Izmēģinu dažas no šīm idejām savos darbos, bet tas, ko redzu, ir ļoti plašs atšķirību klāsts un formu daudzveidība. Personiski stāsti. Būt feministei – ar to saprotu noteiktu iesaistīšanos politikā, un mani tas neinteresē. Uzskatu, ka cīņai pret dzimumu lomu konservatīvo dalījumu drīzāk būtu jānotiek mājās, bērnudārzos un skolās. Sievietēm kā mātēm un audzinātājām plašākā nozīmē te būtu izšķiroša loma, ja vien viņas būtu tam gatavas. / No angļu valodas tulkojis Jānis Aniņš / | |
| Atgriezties | |
