VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Priekšnesums Kaspars Groševs,mākslinieks Mattin & Matthieu Saladin. Brutalized Aesthetics 06.02.2011. HAU1, Berlīne | |
| Berlīnes “pārdrošās mūzikas” festivāla Club Transmediale* priekšpēdējā dienā nepameta sajūta, ka lielākoties redzētais un dzirdētais ir bijusi droša un paredzama organizētāju izvēle, lai iekļautos šābrīža eksperimentālās mūzikas raibās ainas pārskatāmākajā segmentā. Ceļabiedra pierunāts, galu galā nolēmu apmeklēt vēl pēdējo pasākumu Hebbel Am Ufer teātrī (HAU1) ar zināmas priekšnojautas vēstošo nosaukumu Brutalized Aesthetics. Nākot uz eksperimentālās mūzikas (trokšņu, improvizācijas, avangarda un tamlīdzīgu nosaukumu pieteiktu) koncertu, prātā jau ir izveidojies aptuvens priekšstats par to, kas gaidāms. Šajā bildītē ir daudz un dažādu iespējamu variāciju, tomēr kopējā forma ir puslīdz skaidra. Un būtībā situācija, kad visai krāšņā teātra zālē pretim slejas milzīga videoprojekcija, kurā redzami vien YouTube videoizgriezumi, bet nekas neliecina par priekšnesuma sākumu, vismaz uz īsu brīdi liek justies kā zaudējušam pamatu zem kājām. Var jau būt, ka pie vainas vienkārši bija mana novēlotā ierašanās. Lai vai kā, pamazām kļūst skaidra videomateriālu izcelsme. Tās ir dokumentācijas no dažādiem grautiņiem, kas izcēlušies rokmūzikas koncertos. Juceklīgi veļas cilvēku masas, pretim stājoties kārtībniekiem aizsargtērpos, pa gaisu lido dažādi priekšmeti, un valda pūļa radīts, nekontrolējams haoss. Redzami dokumentāli materiāli gan no Monreālas 1992. gada nemieriem, kad pēc neveiksmīga grupu Metallica un Guns N’ Roses koncerta fani satrakojās un izdemolēja Olimpisko stadionu, gan no bēdīgi slavenā Altamont Speedway Free Festival koncerta, kur atmosfēra kļuva tik nokaitēta, ka par apsargiem tika noalgota rokeru banda Hell’s Angels. Rolling Stones uzstāšanās laikā viens no “elles eņģeļiem” aiz¬sargājoties nodūra kādu pārmērīgi apdullušu, ar šaujamieroci un nelāgu nodomu bruņojušos apmeklētāju. Šīs masu nevadāmā spēka iespaidīgās liecības pavada skaļa aurošana, mijoties ar instrumentu pīkstoņu un dunošām mūzikas druskām, brīžiem pazūdot jelkādam attēlam vai parādoties tekstu fragmentiem, piemēram, no Platona “Likumiem” un Džona Keidža intervijām, kā arī citiem avotiem, kuros pieminēta kolektīva reakcija uz mākslinieku radīto mūziku. Piemēram, Keidža slavenā klusuma skaņdarba “4’33” pirmatskaņojumā 1952. gadā cilvēki sāka paši radīt skaņas, sarunājoties un skaļi atstājot zāli. Kādā intervijā viens no Brutalized Aesthetics autoriem Matins (Mattin) minējis tajā pašā gadā radīto situacionista Gija Debora filmu “Kaucieni par de Sadu” (Hurlements en faveur de Sade), kurā nebija nekādu attēlu, vien balts vai melns ekrāns, ko brīžiem papildināja balsis. Filmas pirmizrāde, dabiski, izsauca līdzīgus publikas protestus, līdz kinoteātra direktors nolēma pārtraukt seansu. Kā norāda Matins, vēl 60 gadus vēlāk filmas publiska izrā¬dīšana atklāj visdažādāko publikas reakciju, liekot cilvēkiem savstarpēji komunicēt par to, kā tad šis darbs būtu skatāms – klusumā vai līdzdarbojoties, un vērot citam citu, kas kļūst par daļu no pieredzes. Krietnu brīdi priekšnesums HAU1 ērtajos krēslos ļauj pieņemt jaunos spēles noteikumus un sākt lobīt tekstu kombinācijas ar skaņām un attēliem. Tiesa, kādā mirklī viens no skatītājiem nolemj savu attieksmi paust skaļa kliedziena formā. Spāniski diemžēl. Laikam ritot, pamanu arī priekšā sēdošā kunga dīdīšanos un murmināšanu par velti iztērētiem 11 eiro, līdz to pārtrauc pēkšņa klusuma pauze, parādoties fotogrāfijai ar skatu uz HAU1 parteru no aizmugures, atklājot tukšo krēslu rindu. Pēkšņi kāds sāk sparīgi no otras puses raustīt balkona durvis. Cilvēki skatās augšup, tomēr durvis tā arī neatveras. Pēc mirkļa turpinās kolāžu jūklis, skaņām kļūstot aizvien trokšņainākām, bet priekšā sēdošajam vīram knosoties aizvien draudīgāk. Slikts garastāvoklis – kam negadās. | |
| |
| Pēc dažām minūtēm skaņa jau atkal pazūd un iedegas zāles spožās gaismas, apmeklētāju skatam atklājot uz skatuves novietotu videokameru. Šajā brīdī neapmierinātais vīrs sparīgi pieceļas, uzkāpj uz skatuves un kameras objektīvam priekšā aizliek salveti. Uzmetis sapīkušu skatienu palikušajiem, viņš veikli pamet zāli. Priekšnesums turpinās, tekstu izrāvumiem parādoties aizvien biežāk, līdz tiek demonstrēts ilgāks fragments no jau iepriekšminētā Rolling Stones koncerta, kurā Miks Džegers lūdz visus nomierināties un atslābt, lai arī jāatzīst, ka šajā brīdī jau ir kļuvis pavisam interesanti – kā viss šis notikums beigsies. Šķietamās beigas iezīmē metāla “priekškara” nolaišanās – lai arī pūļa šalkoņa joprojām dzirdama un videoattēli tiek rādīti tā, it kā nekas nebūtu noticis, tekstus un bildes saskatīt kļūst gandrīz neiespējami. Kāds brīdis tiek pavadīts gaišā teātra zālē ar nolaistu priekškaru, nesaprotot, vai sekos turpinājums, līdz metāla konstrukcija paceļas no jauna un visi kā viens pamana, ka uzlipinātā salvete no kameras objektīva ir pazudusi. Pa visu ekrānu stiepjas publikas spoguļattēls. Klusums. Cilvēki pieklājīgi klusē, gaidot turpinājumu, kāds pavicina ar roku, lai pārliecinātos, ka video ir “dzīvajā”, tad ļaudis sāk kļūt nepacietīgi un jautāt cits citam, vai koncerts ir beidzies. Kāda meitene ieminas, ka laikam jau šī darba mērķis bija izraisīt mūsos līdzīgu pretreakciju un sākt grautiņu. Paveros uz aizmuguri un ieraugu, kā man šķiet, pašus notikuma vaininiekus, vienaldzīgiem skatieniem veroties taisni uz priekšu. Kādas desmit minūtes pavadījis, klausoties apkārtējo sarunās, noprotu, ka laikam tomēr nekas netiks palaists garām, un klusi pametu zāli. Šī darba autori līdz šim nav iekļāvušies eksperimentā¬lās mūzikas pārskatāmajā (t. i., viegli patērējamā) lauciņā un diez vai par to jūtas noskumuši. Basku izcelsmes Matins šķiet tipisks dumpinieks, kas allaž būs gatavs uz “Jā” atbildēt ar “Nē!”. Viņš piedalījies arī grāmatas Noise & Capitalism izdošanā. Te apkopotas vairākas esejas saistībā ar trokšņu un improvizācijas mūzikas situāciju mūsdienu kapitālisma sabiedrības kontekstā, tradīciju un “spēles noteikumu” parādīšanos tajā un to, vai vēl iespējama “atbrīvošanās”. Tiesa, Matina dumpinieciskums kalpo par pamatu visai interesantai radošajai darbībai. Viņa ieraksti var būt gan absolūti klusi, gan konceptuāli akusmātisku skaņu veidoju¬mi, gan griezīgu, gandrīz neklausāmu trokšņu caurausti, jo, kā norāda autors, mūzikas instrumentu izmantošana vai pat to simulēšana viņa darbos kļūst aizvien problemātiskāka, tā vietā Matins pievēršas idejām kā instrumentiem, kas veido darbu. Arī atšķirības ieraksta (plates, diska vai digitāla faila formā) un priekšnesuma pasniegšanā Matinam kļūst par nozīmīgu darba veidošanas sastāvdaļu – līdzīgi kā aprakstītajā performancē Brutalized Aesthetics, kas vismaz šo rindu autoram lika cerēt, ka visas kombinācijas vēl nav izspēlētas. www.mattin.org/ www.arteleku.net/audiolab/noise_capitalism.pdf * CTM piesaka sevi kā Festival for adventurous music & related visual arts. | |
| Atgriezties | |
