VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Himeras, vienradži un muļķīgas lietas Barbara Feslere, māksliniece Saruna ar Irēni Hugu | |
| Irēne Huga (Irène Hug) sarunā mūs aicina neuztvert visu tik nopietni, kā tas izskatās. Ļoti atšķirīgi no tīrajiem, lakoniskajiem amerikāņu minimālistu un konceptuālistu paņēmieniem Irēne Huga savās ar kliedzoši raibiem objektiem, gleznām un fotogrāfijām cieši piepildītajās telpās bombardē mūs ar vēstījumiem, kas aizskar dzīvei svarīgo. Berlīnē dzīvojošā šveiciešu māksliniece asprātīgi apšauba mūsu ticību objektīvās pasaules patiesībām (un to attēlojumam), kā arī mudina mūs līdz pašiem pamatiem izzināt lietu un vārdu īsto nozīmi, kas slēpjas aiz ārējā tēla. Dziļāka izpratne un nepārtraukts atziņas process ir iespējams vien universālās šaubās, kas vispirms noārda pasaules virsslāni. Tikai un vienīgi pastāvīgi apšaubot, mēs spējam lietas aplūkot no jauna un ar valodas palīdzību atkal un atkal iedzīvoties pasaulē, izejot nebeidzamu apšaubīšanas un atkārtotas definēšanas ciklu. Valoda kļūst par Irēnes Hugas galveno domāšanas darbarīku, un tās nozīme pāraug valodas kā darbarīka lietošanas robežas. Vārdi, kas aizdomājas par pašu valodu, Irēnai izaug no telpas un kliedz uz mums pilnā kaklā, lai ieskaidrotu, ka ikviens vārds un tādējādi arī katra nozīmes piešķiršana pasaulei ir tikai un vienīgi cilvēku roku darbs un ka aiz valodas robežām pasaule izplēn gaisā. Maģiskā noskaņā istabaugu ēnas veido vārdus, kas mums atkal brutāli norāda uz ilūziju: Don’t take it as read (“Neuzskati to par pašsaprotamu”). Bez ēnām paliek pāri vien “Muļķīgas lietas”, “Fatāls apgalvojums” vai labākajā gadījumā “Substitūts”: valoda kā aizstājēja lietām, ko tā apzīmē, jeb māksla kā aizstājēja aizstājēja vai kā kopijas kopija. | |
| |
| Barbara Feslere: Vai pasaule ir tikai un vienīgi māņi un cilvēku izdomājums? Irēne Huga: Vai visa pasaule ir māņi, es nevaru pateikt, bet katrā ziņā tā ir cilvēku izdomājums. Es esmu cilvēks un redzu pasauli kā cilvēks. Viss, ko mēs uztveram un iedomājamies, vienmēr ir tikai un vienīgi no cilvēka skatpunkta. Tātad es varu pasauli ieraudzīt tikai no sava cilvēciskas būtnes novērošanas torņa, tīģeris vai gliemezis droši vien redzētu citu pasauli. B.F.: Tātad pasaule nav māņu tēls? I.H.: Māņi attiecas uz to, vai kaut kas ir patiesība vai izdomājums. Es sliecos domāt, ka viss ir izdomājums. B.F.: Tāpēc zem tava vienradža stāv rakstīts ergo sum (“tātad esmu”)? I.H.: Tad, kad es izdomāju un radu vienradzi, tas eksistē arī patiesībā, proti, šis organiskā stikla un alumīnija vienradzis. B.F.: Un burtu skulptūras “Muļķīgas lietas” atrašanās vieta tieši līdzās tavas galerijas īpašnieka darba galdam taču nevar būt sakritība? Vai tas ir dzēliens mākslas tirgum, mākslas pasaulei vai pat tevis pašas mākslai? I.H.: Par to es gan publiski neizteikšos, jo tam varētu būt neatgriezeniskas sekas. Lai komentē mans galerists, kurš šo vēstījumu ir itin labi sapratis, ko viņš jau ir apliecinājis īsā piezīmē. B.F.: Bet vai māksla ir realitātes atveids vai drīzāk tās substitūts? Ar to domāju tavu burtu skulptūru, kas veido tieši šo vārdu. I.H.: Es varu vien paskaidrot, ko man nozīmē darbs “Substitūts”. Ko tas nozīmē mākslai kopumā, ir pārāk plašs jautājums. Skulptūra veidota no trīsdimensionāliem burtiem, kas izgatavoti no vienreiz jau lietota koka. Rakstu zīmes man vienmēr saistās ar kaut ko priekšmetisku, pat ja tās ir nodrukātas. Rakstītais teksts man ir ne vien virsma, bet arī objekts. Šo aspektu es uzsveru savos darbos, vārdiem piešķirot telpisku dimensiju – tā, ka tie telpā kļūst klātesoši. Agrāk mēbelēm izmantotais koks liek burtiem izskatīties kā tādām mēbelēm. Tie ir sakrauti cits uz cita kā galdi un krēsli pirms grīdas mazgāšanas. Vārdi paši par sevi ir substitūti tam, ko tie apzīmē. Vārds “galds” nav tas pats, kas galds. Burti veido skaņas, kas savukārt savienojumā veido jēgu, kā, piemēram, “galds” vai “substitūts”. “Substitūts” atšķirībā no “galda” veido un aizstāj pats sevi. B.F.: Vai var apgalvot, ka vārds ir aizstājējs objektam vai jēdzienam, ko tas apzīmē? I.H.: Neliels ekskurss valodniecībā: vārds sastāv no burtiem. Burti ir abstraktas zīmes, kas apzīmē skaņas, kuras “pareizi” savienojot veidojas vārds un tā nozīme, piemēram, “galds”. Taču vārds “galds” nav tas pats, kas galds, tas ir galda substitūts, aizstājējs. Skulptūras “Substitūts’” gadījumā tas izskatās šādi: tā aizstāj aizstājēju. Iestājas tāda kā domāšanas cilpa. Jēdziens nav tas pats, kas lieta, savukārt lietas attēls nav tas pats, kas uzrakstītais teksts. Kas tad īsti ko atspoguļo? Tas ir biežs motīvs manos darbos: ko reprezentē zīmes? B.F.: Vai rakstītais teksts atspoguļo realitāti vai reprezentē to? I.H.: Abējādi! Tā ir realitāte, jo fiziski klātesoša, un reprezentē to ideju, kas izteikta rakstiski. B.F.: Materiāls vai nemateriāls substitūts? Atspoguļojums vai pat ilūzija? Vienā tavā darbā ir teikts: De omnibus dubitandum est (“Par visu jāšaubās”). Vai mums tiešām par visu ir jāšaubās? Un, ja tā, tad kas saskaņā ar šo radikālā skepticisma neaprakstīto lapu paliek aiz mums pasaulē? Vai pat saprāts mūs vairs neglābs? Te domāju tavu gaismas kasti Farewell To Reason (“Ardievas saprātam”). I.H.: Mans jautājuma uzstādījums gan nav tik plašs, tā ir tava interpretācija, kas arī ir iespējama. Tu jau pieskaries filozofiskajam kontekstam. Savos fotodarbos es ar Photoshop programmu mainu dažādus reklāmas saukļus, ko esmu atradusi uz plakātu stendiem. Kādā no ielas ainām nebūt ne nejauši parādās šis teikums, ka par visu vajadzētu šaubīties. Es neprotu latīņu valodu, tādēļ sākumā sapratu tikai vārdu “omnibuss”, kas man šķita smieklīgi. Tikai tas, kurš saprot šī latīņu teikuma nozīmi, var saprast to, ka teikums varētu attiekties uz pašu mākslas darbu, jo teikumi taču tiek manipulēti un līdz ar to arī vēstījumi nav īsti. Maldi un tiem sekojošās šaubas kā nozīmes pārraidīšanas līdzeklis tādējādi kļūst par savdabīgu ceļvedi un manu darbu lasīšanas veidu. Nevajag sekot bultai (Farewell To Reason) un atvadīties no saprāta! B.F.: Tātad ir jāšaubās par iespēju kaut ko attēlot patiesi, kā arī vispār par fotogrāfijas objektivitāti. I.H.: Esmu pārliecināta, ka apšaubīšana jau noris līdz ar digitālā laikmeta piedāvātajām jaunajām iespējām. Kādā citā attēlā ir redzams teikums, kas pievērš uzmanību šai tendencei: “Kas ir fotogrāfija?” Tas lasāms tieši virs fotopiederumu veikala ieejas. Šaubīšanās ir interesanta nodarbe, tā ir priekšnoteikums domāšanai vai analīzei, kas arī ir itin jauks Rietumu pasaules tikums jau kopš antīkā laikmeta un tad atkal kopš 16. gadsimta. Šaubas vienmēr ir vietā. Mēs šaubāmies arī tad, kad redzam kādu no maniem attēliem, kaut gan varētu arī jautāt, par ko tad tur tieši jāšaubās: par uzņēmumu zīmoliem, reklāmas saukļiem, produktu izcelsmi, uzņēmumu vēsturi? Šaubas iespējams nolasīt dažādos līmeņos: filozofiski, eksistenciāli, reāli vai arī attiecībā uz mākslu kā tādu. Izmantot šaubas mākslā nozīmē pavisam konkrēti apšaubīt jebkuru attēlojumu vai māksliniecisku izpausmi. B.F.: Vai tu ar saviem eksistenciālajiem, urdošajiem izteicieniem vēlies provocēt vai drīzāk atbrīvot skatītāju no viņa patērētāja eksistences un mudināt uz aktīvām pārdomām? I.H.: Ja vien skatītājs uztver, ka tur ir kaut kas mulsinošs, kas jau valodas dēļ vien neiederas attēlā, piemēram, teikums franču valodā fotogrāfijā no Dienvidamerikas, tad jau nu būtu jākļūst aizdomīgam un jādomā, ka kaut kas ir dīvaini. Šādos mulsuma brīžos skatītājs kļūst uzmanīgs, nojauš, ka tur kaut kas varbūt nav kārtībā, un sāk meklēt citas neatbilstības. Mani pašu interesē meklēt kā sunim pēddzinim un risināt mīklas: piemēram, sameklēt “Vikipēdijā”, kas bija Rokselana (Roxelane). Ko gan tas turku frizieris vispār bija domājis? (Fotoattēlā Hidden Woman – “Paslēptā sieviete”.) B.F.: Vai tu centies izaicināt skatītāja vērošanas talantu un koncentrēšanās spējas, spēlējot savdabīgu Lieldienu olu meklēšanas vizuālo spēli un tādējādi pasludinot karu virspusējībai un paviršībai? Piemēram, Attention, maintain tention (“Uzmanību, saglabājiet spriedzi”) runā par visu maņu orgānu atvērtību un ziņkāri kā priekšnoteikumu domāšanai un atziņām. Citviet varam lasīt: On n’a pas fini d’avoir tout vu (“Vēl viss nav pieredzēts”). I.H.: No skatītāja es vispār neko negaidu, viņa paša ziņā ir, kā viņš vēlas izturēties. Tomēr, jo precīzāk viņš raugās, jo vairāk iespējams atklāt un piedzīvot, jo lielāku prieku tas viņam sagādā, jo vairāk atziņu viņš gūst. Jo vairāk skatītājs ļaujas, jo vairāk viņš saņem atpakaļ. Es ceru, ka nozīmju kopsakarības manos darbos ir saprotamas visiem skatītājiem, tomēr ir skaidrs arī tas, ka nepastāv tikai viens skatīšanās veids, katrs cilvēks tekstus lasa atšķirīgi, tāpēc manu darbu neatņemama sastāvdaļa ir atvērtās interpretācijas iespējas. B.F.: Runa ir arī par skatītāja aicināšanu un stimulēšanu reflektēt, domāt patstāvīgi. I.H.: Katrā ziņā tāds ir piedāvājums, tas gan nav materiāls mācībām, drīzāk – lai spēlētos, ar mērķi atklāt dažādus lasīšanas veidus. Katrs interpretē atsevišķu teikumu nozīmi vai to kopsakarības ļoti atšķirīgi atkarībā no situācijas, personiskās pieredzes, kultūras, reliģijas vai valodas. B.F.: Kā tu strādā? No kurienes rodas tavi teikumi? Vai tie ir citāti no grāmatām vai arī fragmenti no sarunām ar draugiem, vai sakāmvārdu un ikdienas izteikumu atvasinājumi? Vai arī tu tos pati esi radījusi no jauna? I.H.: Tas viss ir taisnība, teksti ir no manas tekstu kolekcijas, ko esmu izveidojusi, apkopojot tekstus no dažādiem kontekstiem, ikdienas runas, reklāmas, literatūras un filozofijas. Reklāma taču arī var būt ļoti filozofiska. Dažreiz tie saukļi ir arī ļoti labi. Tas atkarīgs no tā, kādā kontekstā tie tiek lasīti. Arī manos darbos nozīme ir tās situācijas kontekstam, kurā attiecīgais teikums tiek ievietots, – tam ir svarīga loma nozīmes rašanas procesā. B.F.: Tātad saistībā ar vietu izveidojas dažādi nozīmes līmeņi. I.H.: Jā, jēga var pārvietoties dažādos virzienos, bet lielākoties runa ir arī par valodu kā tādu, un tad nozīme ir pašrefleksīva. No vienas puses – es respektēju reklāmas tiešos vēstījumus, no otras – arī saspēli starp līdzās novietotiem saukļiem, ko tad var lasīt saistīti. Labs piemērs šajā sakarībā ir reklāmas sauklis Wir planen Ihre Gedanken (“Mēs plānojam jūsu domas”): šis teikums bija lasāms kādā dizaina reklāmā, bet, ja par to pamatīgāk padomājam, tas var kļūt biedējošs. Kas man to saka, un par kādām domām ir runa? Tas ir “Lielais brālis”, kas diriģē mūsu domas; reklāmas gadījumā tā ir “tikai” pati reklāma, ko mēs vairs neuztveram nopietni, tomēr tas ir iespaidīgi, kā tā pārvalda manipulācijas mehānismu. Es vēlējos vēlreiz uzsvērt: jo spēcīgāki ir teikumi, jo vairāk iespējams iespaidot skatītāju. B.F.: Atšķirībā no Dženijas Holceres vai Barbaras Krūgeres, kas strādā līdzīgi ar eksistenciāliem un dažreiz politiskiem saukļiem un ir izveidojušas gandrīz ne ar ko nesajaucamu vizuālo stilu, tavi vēstījumi ir izpildīti visdažādākajās materiālajās formās: skulptūrās, instalācijās, glezniecībā, fotogrāfijā. Nereti starp vārda jēgu un materiāla nozīmi izveidojas saikne – daļēji pretrunīga, daļēji atbalstoša. Piemērs šādai parādībai ir objekts “Himerons” (Chimeron), atvasinājums no himeras, kas ir maldu tēls, papildināts ar pasaku zvēru no tumša, smagnēja koka. Ekstrēmā kontrasta rezultātā starp maldu tēla netveramību un koka materialitāti izveidojas aizraujoša pretruna. I.H.: Ir dažas atšķirības no Barbaras Krūgeres vai Dženijas Holceres, kuru darbos svarīgs ir vispirms jau pats vēstījums, kamēr manas refleksijas attiecas uz valodu kā tādu. Tādējādi paveras sarežģītāki nozīmju līmeņi, un materiāls, no kā ir izveidots divdimensionāls vai trīsdimensionāls vārds, patiešām to visu vēl papildina. Šo materiālu, protams, var uztvert vizuāli vai ar tausti, un tas ietekmē gan rakstītā koptēlu, gan tā lasīšanas veidu. Starp iesaiņojumu un saturu, ārējo tēlu un nozīmi notiek kompleksa saspēle. B.F.: Kāda nozīme ir mākslinieciskajai estētikai? Tavi objekti vienmēr ir veidoti ļoti gleznieciski un skaisti. I.H.: Pirmajam iespaidam par darbiem jābūt apzināti spēcīgam: lieli objekti, košas krāsas, izsmalcinātas krāsu kombinācijas. Es agrāk biju gleznotāja un joprojām savos darbos pievēršu lielu uzmanību vizuālajam tēlam un optiskajam pieredzējumam. Pirmais vizuālais kairinājums pamudina skatītāju atlicināt laiku, lai darbu aplūkotu ilgāk un sāktu lasīt vārdus vai teikumus. Vispirms skatītājs sastopas ar ārējo šķietamību un tikai pēc tam nonāk pie satura un nozīmes. B.F.: Estētika un skaista virsma kā pievilinoša narkotika. I.H.: Jā, tieši tā, spēcīga izteiksme. Mūsu pārpildītajā pasaulē ir nepieciešamas viltības un dažādi līdzekļi, lai mēs tiktu pamanīti. B.F.: Agrāk tu biji grafiķe, tagad tu ar savu tehnisko spēju starpniecību iefiltrējies reklāmas pārdošanas loģikā, lai nejauši sastaptus vēstījumus pārvērstu literāros, filozofiskos vai eksistenciālos komentāros, kas spēj iekustināt, ja tos pamanām un tiem ļaujamies. Ko tu domā par šīm attiecībām starp tiešo un nepārprotamo komunikācijas formu reklāmā un netiešajiem, daudznozīmīgajiem un aizplīvurotajiem mākslinieciskās izteiksmes formas impulsiem, kas drīzāk tiecas vedināt uz pārdomām? I.H.: Tikai un vienīgi skatītāja uzdevums ir spēt orientēties šajos nozīmes džungļos. Reklāmu mēs samērā skaidri varam pamanīt un nolasīt apkārtējā vidē. Mēs īpaši nedomājam par to, jo teksts tieši norāda uz kādu preci vai pakalpojumu. Turpretim maniem tekstiem atšķirībā no reklāmas efektiem ir jāvēsta plašākās kopsakarībās tvertas domāšanas vērtības. Taču arī reklāmā var atrast filozofiskas domas, piemēram, The world is our invention (“Pasaule ir mūsu izdomājums”), par ko mēs runājām sākumā. Protams, mākslas kontekstā skatītājs reklāmas tekstu uztver citādi nekā uz ielas. Gaidas ir citādākas, un atšķirīgs ir arī uzmanības veids. B.F.: Tātad teksts kļūst par savveida ready-made mākslu? Tas tiek pasludināts par mākslas darbu, dekontekstualizējot ikdienas dzīvi un pārvietojot mākslas kontekstā? I.H.: Notikumu secības ziņā tas tā ir, bet tie nav īsti ready-made, jo tie ir daudz vairāk manipulēti un izmainīti. B.F.: Tie ir “preparēti” ready-made? I.H.: Jā, tā to varētu nosaukt. B.F.: Apmēram trīsdesmit gadus tu dzīvo ārzemēs. Vispirms Amsterdamā, bet pēc mūra krišanas Berlīnē. Vai tava pastāvīgā mobilitāte un arī mākslinieka nedrošā ikdiena ietekmē tavus darbus? I.H.: Es tiecos pēc izaicinājuma, man patīk pilsētas vide, urbānas situācijas, kurās ir ļoti daudz, ko redzēt, jo uz ielas daudz kas notiek. Es domāju, ka to, kas mums patīk, mēs arī atrodam, jo mēs to meklējam. Mēs izvēlamies to, kam ļaujam mūs ietekmēt. B.F.: Vai es uzdevu “pareizos jautājumus”? I.H.: Tā kā nevienam, kuram kaut kas tiek skaidrots, paskaidroto nav iespējams sasaistīt ar to, kas patiešām ir skaidrs, tad skaidri skaidrojumi nebūt tādi nav. B.F.: Tad jau mēs tagad varētu sākt atkal no sākuma sarunāties par maldiem un māņu tēliem. I.H.: Jā, patiesi, jo “nav tā, kā tu domā”! / No vācu valodas tulkojusi Una Sedleniece / | |
| Atgriezties | |
