VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Iespēju laboratorija Elīna Dūce, vizuālo mākslu teorētiķe Pārdomas par mākslas vēstures un teorijas studijām un praksi | |
| “Ja es būtu pasniedzējs, liktu nepārtraukti rakstīt, uzstāties, analizēt katru izstādi, katru notikumu, kas mākslas dzīvē norisinās. Mēs bijām stipri atrauti no tā visa.”1 Man reizēm prasa, kas ar mums, tikko akadēmiju absolvējušajiem un vēl studējošajiem mākslas teorētiķiem, notiek. Kur mēs esam? Ko mēs darām? Mākslinieki gandrīz apvainojušies, jo par viņu izstādēm neinteresējoties un nerakstot. Un es nevaru drošticami atbildēt, ka nevienu no man zināmajiem mākslas teorētiķiem neinteresē mūsdienu mākslas procesi vai māksla kā tāda. Bet kā ielēkt mākslas “vilcienā”, lai topošais mākslas teorētiķis, kritiķis, galerijas darbinieks, kurators, galu galā vienkārši augstākajā mākslas izglītības iestādē studējošais spētu orientēties un izprast aktuālos mākslas procesus, lai nejustos atrauts no tā visa? Vienā brīdī iezagās sajūta, ka to būs saprast tikai izredzētajiem, t. i., tiem, kas jau apbružājušies mākslas vidē. Studiju laikā bija ne mazums interesantu nodarbību, temati, ar kuriem varēja no sirds aizrauties, un jo vairāk – fascinējošu pedagogu. Bet paralēli bija arī gaidas – kad nāks tās “īstās”, profesionālajai izaugsmei un darbībai tik nepieciešamās mācības? “Tā vietā, lai iedziļinātos, izprastu un analizētu 20. gadsimta mākslas parādības, pēdējā bakalaura studiju gada vienā semestrī nācās ātri visam gadsimtam izskriet cauri. Šādam kursam principā būtu jābūt paralēli pārējai mākslas vēsturei visu četru mācību gadu garumā, jo tas ir laiks, kurā būtu jāorientējas perfekti, lai sajēgtu, kas notiek šodienas mākslā.” Vai studiju laikā iegūtā informatīvās (mākslas vēstures) daļas proporcija bija adekvāta mūsdienu mākslas speciālistu sagatavošanas nepieciešamībai – tas bija jautājums, kas urdīja ikvienu, kurš pēc augstskolas diploma saņemšanas jutās, kā izmests uz ielas. “Šodiena” (mūsdienu mākslas apguve) bija atnākusi pārāk brāzmaini, īsi pirms valsts eksāmena un diplomdarba rakstīšanas drudža. Turklāt atklājās, ka mākslas parādības gan Latvijā, gan pasaulē, sākot ar 20. gs. 80.–90. gadiem, tika atstātas studentu pašu saprašanas ziņā. Izpratne par mūsdienu mākslu sakārtojās mozaīkai līdzīgā, nereti fragmentārā sistēmā. Varbūt arī neveidojās vispār, jo iekšējais urdītājs vērot, saprast, analizēt un komentēt apkārt notiekošo nebija pamodināts vai bija pamanījies aizmigt. “Kritikas lauciņš mani interesē, bet pagaidām nejūtos pietiekami spēcīga un erudīta mūsdienu mākslas teorijā un mākslas kopainā vispār, tādēļ labāk atturos.” Šādu atturībnieku nav mazums. Vai sacītais “Es tomēr neieguvu akadēmijā to, pēc kā gāju” nav arguments faktam, ka tikai 2 no 15 (tos, kas netika tālāk par pirmo sesiju, neskaitu), kas Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas 1. kursā imatrikulējās pirms desmit gadiem, šobrīd strādā savā specialitātē? “Īsti nevar saprast, uz ko mākslas zinātnieku apmācībā tika likti akcenti. Bija ne šis, ne tas [sagatavoja ne īsti vēsturniekus, ne kritiķus – E.D.]. Protams, izvēle ir katra paša rokās. Tikai – vai pietiek no apgūtā, ko izvēlēties pilnvērtīgam profesionālam ceļam? [..] Ja pietrūkst praktisko iemaņu treniņa, tad šī izglītošanās tā arī paliek paša priekam un par profesionālu apmācību gluži nav saucama. Nepietiek tikai ar zināšanām, ir jāprot tās izmantot. Un skolai būtu šāds treniņš jānodrošina, pretējā gadījumā tā draud pārvērsties par mākslas mīļotāju klubiņu, nevis jaunu profesionāļu kalvi.” Varam pieņemt, ka konkrēto kursu piemeklēja izdomas, iniciatīvas trūkums un apjukums, taču, kad 2009. gadā žurnāla “Studija” interneta vietnē izveidojām iespēju publicēties un aicinājām akadēmijas studentus tajā izteikt savas domas un pārdomas par notikumiem vizuālajā mākslā (galu galā pieteikt sevi mākslas scēnā), arī tad iniciatīva bija visai apātiska. Vienīgās, kas salīdzinoši aktīvi publicējās, kopā veidojot pusi no divos gados iesūtītajām publikācijām, bija Zanda Jankovska un Šelda Puķīte. Labi, pieņemsim, ka pārējie neinteresējās par aktuālajām norisēm, jo tās nebija viņu interešu lokā (un interesanti būtu zināt, kāpēc tā), taču man mieru neliek sajūta, ko mākslas zinātniece Alise Tīfentāle raksturojusi šādi: “Topošo mākslas zinātnes bakalauru iniciatīva iesaistīties aktuālajā mākslas procesā ir savā ziņā lēciens nezināmajā.”2 (Es to attiecinātu ne tikai uz centieniem kūrēt izstādes, par ko tika runāts topošo mākslaszinātnieku kūrētās izstādes recenzijā.) Dažas pārmaiņas mākslas zinātnieku mācību programmā liek cerīgi raudzīties uz turpmāko mūsdienu mākslas saprašanas situāciju. Pirms pāris gadiem ievēroju, ka maģistra mācību programmā ir parādījies jauns kurss – “Latvijas māksla 21. gs.”, kur uz nodarbībām (lekcijām, semināriem) tiek uzaicināti mākslinieki, mākslas zinātnieki, galeriju vadītāji, dizaineri un citi. Man gan šķiet, ka “sataustīt” 21. gadsimtu būtu pelnījuši arī bakalaura mācību programmu apgūstošie studenti, lai atrastu vismaz kādus ceļa stabus, lai orientētos un varbūt apjaustu, kādu tieši ieguldījumu konkrētais cilvēks varētu dot vizuālajām mākslām. Kreņķi par prakses trūkumu (šoreiz mākslas kritiķu lauciņā) pakāpeniski apslāpē arī kāda līdz šim nebijusi aktivitāte, kas nevar palikt nepamanīta. Kopš šīgada februāra bakalaura programmas 3. Kursa studentes studiju kursa “Komunikācijas teorija un prakse” (vada docente Aiga Dzalbe) ietvaros katru nedēļu aplūko izstādes, izrādes, izdevumus, un viņu – Madaras Kanastas, Ingas Karlštrēmas, Santas Mičules, Elvijas Pohomovas, Līvas Raitas, Elīzes Tīkmanes un Artas Vārpas – viedokļi par skatīto publiski pieejami žurnāla “Studija” mājaslapā (tur arī rakstāmas atsauksmes un komentāri). Es teiktu – īsta laboratorija, kur studentiem ir iespēja mēģināt, eksperimentēt, kļūdīties, domāt, paplašināt redzesloku un varbūt pat atrast “savu tēmu”. Ieskatam par “laboratorijā” notiekošo ar laipnu autores atļauju pārpublicējam vienu no pirmās sadarbības mēneša laikā tapušajiem un “Studijas” redakcijas izraudzītajiem izstāžu apskatiem. 1 Šeit un turpmāk citēti fragmenti no sarakstes ar Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas absolventēm par studiju pieredzi. 2 Tīfentāle, Alise. Prakse ir svarīgāka nekā teorija. Studija, 2010, Nr. 71, 18. lpp. | |
| Atgriezties | |
