VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Skats no alas Elīna Dūce, vizuālo mākslu teorētiķe Saruna par mākslas kritiku Latvijā | |
| Ir vai nav? Būs vai nebūs? Ne “Studija” pirmā, kas šos jautājumus cilājusi, runājot par mākslas kritiku, ne pēdējā. Šādi pārspriedumi viļņveidīgi “uzpeld”, izsmeļot it kā visu, tomēr ik pa laikam atkal samilst. Iespējams, jautājums aktualizējas līdz ar katru paaudzi, kas cenšas definēt savas attiecības ar kritiku. Tādā gadījumā šī būs mūsu versija. Žurnāla “Studija” redaktores – māksliniece Līga Marcinkeviča un vizuālo mākslu teorētiķe Elīna Dūce – uz sarunu par mākslas kritiku aicināja Latvijas Mākslas akadēmijas docenti un mākslas kritiķi Aigu Dzalbi, LMA Mākslas zinātnes nodaļas studenti Šeldu Puķīti un mākslas zinātnieci un kritiķi, žurnāla “Foto Kvartāls” (2006–2010) redaktori Alisi Tīfentāli. (Aiga uzliek uz galda 2001. gadā izdoto Latvijas Estētikas asociācijas rakstu krājumu “Estētikas burtnīcas Nr. 2”) Elīna: Kas ir tajā burtnīcā? Aiga: Tur ir publicēta pirms desmit gadiem konferences ietvaros notikusi diskusija, kuras sākotnējais uzstādījums ir, ka nekādas kritikas nav un nav jēgas par to runāt. Alise: Un diskusijas dalībnieki cenšas to pierādīt. Aiga: Tiek nospriests, ka sarunāties var. Nu tad par to arī runāsim. Līga: Bet ja tā pavisam sausi jāmēģina saprast šīs sarunas rāmi? Kāds ir šodienas kultūrkritiskais teksts Latvijā? Tā ir kritika, apskats vai – kas sanāks? Aiga: Tad jau par pašu kritikas jēdzienu jārunā. Alise: Ideālā gadījumā ir kritika plašākā izpratnē, kas šobrīd ir arī “Studijas” formāts, kur jautājums tiek apskatīts plašākā kontekstā, nevis vienkārši uzrakstīts: “Izstādē bija pieci darbi,” – un runāts par tiem pieciem darbiem. Kritikas autors, pieņemot, ka viņš ir mākslas zinātnieks vai filosofs, vairo zināšanas. Viņam ir jauni fakti, jaunas faktu interpretācijas, jauni viedokļi, varbūt diskutējami vai provokatīvi, tā arī būtu tā platforma – būtu kaut kas, par ko diskutēt. Līga: No kā tas viss veidotos? No mākslas darba. Bet, kā es saprotu, starp māksliniekiem un nākamajiem kritizētājiem ir dilemma: kurš ir svarīgāks? Manuprāt, nozīme ir abiem, jo viens bez otra nespēj attīstīties. Aiga: Patiesībā ir jārunā par divu veidu kritikām – viena piešķir mākslas darbam jēgu, otra ir reflektējošā, kas vērtē. Un abi ir pilnīgi leģitīmi atzari. Līga: Kas ir tie instrumenti, kuri kritiķim nepieciešami? Finansējumu izslēdzam, tas vairs nav populāri. Runāsim par objektīviem apstākļiem. Kā kritiķim šobrīd Latvijas kultūrtelpā trūkst? Aiga: Citi kritiķi. Vienkārši nav tās lielās masas, kas kaut ko veidotu, lai mākslas dzīve tiktu kopta. Manā ideālajā gadījumā kritiku radīt nenozīmē pateikt kaut ko peļamu. Kritizēt pienāktos tādā nozīmē, ka rakstīt vajadzētu tikai par to, kas ir vērtīgs. Ja nav šīs vides, tas diemžēl nestrādā. Šelda: Nav jau rakstītāju. Aiga: Viņi netiek motivēti, jo rakstīt tikai savam priekam dienasgrāmatu… Šelda: Ir arī, kas publicējas. Esmu bieži dzirdējusi, ka latviešu kritikā nav niknuma. Atceros, ka Inga Šteimane bija ciemos akadēmijā, viņa izteicās, ka kritiķim jābūt vismaz divdesmit gadu pieredzei. Aiga: Jā, Inga Šteimane izvirzīja tēzi, ka kritiķis var īsti nobriest aptuveni četrdesmit gadu vecumā, kas varētu būt taisnība. Šelda: Pieredzes dēļ. Tāpat kā tu ķermeni vingrini, tāpat tu vingrinies rakstot. Un ar katru reizi tu to kāju vari pastiept tālāk. Alise: Jautājums ir – kam vispār šāda kritika kalpo, kādā sabiedrībā tā var eksistēt? Acīmredzot šeit iztrūkst kāda elementa, kam tas būtu nepieciešams, lai kritika eksistētu. Recenzijas tiek rakstītas periodikā (mēs tagad runājam teorētiski, neminot konkrētus vārdus), nopietnāki materiāli – gatavoti profesionālajos izdevumos. Es drīzāk piekrītu tam, ka nevis kritiķiem kaut kā trūkst, bet nav tādas vajadzības, lai mums būtu kritiķi. Jo mēs jau paši esam mēs paši – mākslinieki, žurnālu veidotāji, paši arī recenzējam, intervējam, paši esam tajā procesā, un, loģiski, kura tad būs tā kritika, kaut kāda sabiedrība vai augstskola, kur nāks ārā tikai tie, kas spēs analītiski, auksti un nežēlīgi vērtēt un izteikt vērtējumus, kā Rietumu presē mēdz būt: ja kritiķim kaut kas nepatīk, viņš to var atļauties pateikt publiski, kamēr citi saka pretējo. Mums jau nav tās vajadzības, līdz ar to – nav priekšmeta. Aiga: Mūs ietekmē vides šaurība. Piemēram, divdesmitajos trīsdesmitajos gados bija populāri rakstīt ar pseidonīmu. Tolaik kultūras publicisti paši aktīvi veidoja savu vidi – mākslas dzīvi. Vienā brīdī varēja runāt vienā balsī un pēc tam… Alise: …pārvērsties par briesmoni. Aiga: Man liekas, ka tas varētu būt ļoti dzīvelīgi. Līga: Tas ir ļoti neveselīgi. Alise: Jā, visi satrauksies – kurš tas ir? Bet uztrauksies jau par to, kurš to pateicis, nevis par to, kas tur uzrakstīts. Tā tas ir šāda mēroga – mazā sabiedrībā, kur, tā teikt, visi dara visu un viss ir kopā. Ir vienkārši kaut kā citādāk jāpaskatās uz to visu. Nevar gribēt, lai mums būtu tas, kas ir citās – lielās kopienās. Līga: Kā vidi, kurā mēs dzīvojam un strādājam, padarīt harmonisku, veselīgu un radošu? Kā mēs varam atrast saskarsmes punktus starp tiem, kas rada, un tiem, kas raksta? Šelda: Tā ir mūžīgā kritiķa problēma – kādu pozīciju viņš ieņem. Līga: Bet tur jau nevajadzētu būt problēmai, ja pats esi rakstījis to, ko tu domā un kā tu jūti, ja tā ir tava pārliecība un tu par to paraksties. Tev jau neviens nav diktējis to, ko tu raksti. Šelda: Nu tad uzraksta aprakstu. Līga: Bet kāpēc raksta aprakstu? Elīna: Apraksts nesāp. Šelda: Jā, visi paēduši. Elīna: Bet kam tad kritiķis raksta? Alise: Un kam sāp? Līga: Man liekas – galvenais, lai pašam prieks. Un gandarījums. Aiga: Tu radi ar gandarījumu, un tad atnāk kāds kritiķis un izstāsta: “Ooo, tas ir tik brīnišķīgi!” Un tā no varbūt gaužām vāja darba tiek iztēlots lielisks. Man liekas, ka viena no problēmām, kāpēc neraksta, ir tā, ka šībrīža māksla jau arī nerosina rakstīt. Ja tā būtu izcila, tad… Tā nav? Līga: Nepiekrītu. Bet neviens jau to neuzraksta. Ar atbildību darot to darbu, ko katrs ir uzņēmies – te es domāju māksliniekus un kritiķus –, cits citam varētu palīdzēt tikt tālāk, lai neveidojas tā purva smaka. Aiga: Pateikt par mākslu, kas neliekas tik izcila, ka viss kārtībā, – lūk, jums apraksts, – ir vieglākais ceļš. Bet pateikt to smagāko vārdu, lai tā var izsāpēt un rāpties augstāk, – tas arī veidotu to veselīgo vidi. Atklāti pret to cīnies, nevis veicini maigas recenzijas veidā. Alise: Sēdēs klusu, un viss. Aiga: Kurš no mums ir spējīgs kaut ko asi kritizēt? Kāds tam ir iemesls? Ja darbs vai pasākums ir švaks, tad par to negribas rakstīt. Alise: Tā arī nevar teikt, jo kritiķa uzdevums jau ir sabiedrisko, publisko domu kaut kā iegrozīt, virzīt. Aiga: Tās jau ir sabiedriskās attiecības. Līga: Profesionāļa viedoklis ir vajadzīgs. Alise: Tā jau nav, ka kritika tiek rakstīta tikai par labiem darbiem. Uz kā fona tad tie ir labi? Bet es gribu piebilst, ka tā nemaz nav, ka mums nebūtu kritiskās domas, jo, manuprāt, ir daži autori – viņi arī “Studijas” lappusēs regulāri publicējas –, kuri bieži mēdz ļoti indīgi izturēties pret zināmām laikmetīgās mākslas izpausmēm un tās apšaubīt. Es nedomāju, ka trūkst. Ir taču!? Aiga: Bet man šķiet, ka viņi pārstāv kādu domu monopolu, nevis savu personisko viedokli. Izlasījuši kādu viedokli, ko ciena, viņi piekļaujas šīm domām, un nav sajūtas, ka tās ir no sevis nākošas. Tas man liekas visbēdīgākais. Tās domas iekrājas, un tad veidojas dīvaini, pretrunīgi strāvojumi. Līga: “Studijas” modelis šai situācijai ir gana veiksmīgs, jo ikviens numurs top no publicēto autoru viedokļiem. Nekad nevari būt drošs par nākamā numura tendenci vai “netendenci”. Mēs nestrādājam ar autoriem, lai tie rakstītu īpašā “”Studijas” valodā”. Aiga: Viņi cits no cita iespaidojas kā traki. Līga: Tāpēc es uzdevu jautājumu – vai tas ir tas, ko tu pats domā? Tev jau pēc gadiem būs kauns. Tas ir tāpat kā mākslinieks un viņa mākslas darbs. Nevienu neinteresēs, vai kāds māceklis ir ko pagleznojis, jo paliek tas, kas ir parakstījis darbu. Tāpat ir ar kritiku. Un mani uztrauc, kāpēc jūs par to neuztraucaties. Aiga: Mēs jau lasām pašslavinošās preses relīzes, kur mākslinieki paši par sevi trešajā personā ir uzrakstījuši visu, ko vajag. Līga: Bet! Ja es uz to skatos kā mākslinieks... Mākslinieki ar to ir nomocīti, jo viņi nevēlas rakstīt, tas nav viņu primārais uzdevums. Bet pirms katras izstādes viņus izstāžu rīkotāji, kas bieži vien ir mākslas zinātnieki, tirda: “Nu, bet tu uzraksti!”; “Kad būs izstādes apraksts?”. Iespējams, tāpēc veidojas neadekvāti naidīgas attiecības. Un tad tas mākslinieks mokās… Savukārt kritiķis, kam būtu atbilstošā izglītība, lai analizētu darbu, mēģina kaut ko izspiest no mākslinieka sarakstītā murga, nemaz nevērtējot pašu darbu. Nu, pienāc taču un parunā ar mākslinieku! Paklausies, ko viņš lasa, kādas domas domā. Aiga: Vienīgais saskarsmes punkts iznāk starp mākslinieku un kritiķi. Alise: Tas ir iemesls, kāpēc mani aktuālā kritika interesē arvien mazāk un es no tās cenšos attālināties uz akadēmisko vidi. Mani vairāk interesē darbs ar autoriem, kas vairs nav starp dzīvajiem, jo tur iztrūkst šīs sarežģītās attiecības – “nu, ko tu tagad teiksi”, “ar kādām tiesībām tagad vērtēsi” –, šīs pārprastās lomas. Man daudz lielāku un patiesu gandarījumu sagādā darbs ar dokumentu… Līga: Tā ir interpretācija. Alise: Vispirms šie esošie fakti ir jāuzkrāj, un tas ir tas, kas mani visvairāk arī interesē. Bet tas, ko tu teici par to mākslinieku, – tas tā ir no vienas puses… Taču tajā pašā laikā, ja mākslinieks ir palaidis publiskajā telpā kaut vienu teikumu, tam jābūt tādam, ka tas tiešām kaut ko pasaka. Ja tu nevari, tad pasaki galeristam, ka nerakstīsi, un palūdz, lai tev piešķir relīžu rakstītāju vai noalgo rakstnieku, kurš “uzceps” tev to tekstu, jo nevar mākslinieks uzrakstīt kaut kādu murgu, kā mēs te to saucam, un pēc tam nedrīkstēs par to viņu vainot. Līga: Mākslinieks jau uz tekstu skatās kā uz zīmēm. Šelda: Pilnīgi dažādas pasaules. Mani interesētu, ja būtu par vienu pasākumu divas kritikas un katra savā formā – viena, kur rakstītājs būtu iepazinies ar šiem tekstiem un komunicējis ar pasākumā iesaistītajām personām, otra – kur nebūtu, kur būtu vērtēts tikai un vienīgi pasākums. Elīna: Bet vai kritiķim ir jākonsultējas ar mākslinieku? Līga: Tā ir tikai iespēja, ja nu kas. Citreiz jau tā runāšana ir vēl sarežģītāka, var ievest vēl dziļākā mežā. Elīna: Man liekas, ja kritiķis runā ar mākslinieku, tad… Alise: ... tā jau vairs nav kritika, tas ir cits žanrs. Tā ir intervija vai kas cits. Es kritiku saprotu kā analītisku darba izvērtējumu. Līga: Man, piemēram, ir interesanti lasīt autora viedokli, ar kuru tu rēķinies. Tā es kā lasītājs varu veidot savu. Man pietrūkst autoritātes un autoritāšu viedokļa. Aiga: Es drīzāk teiktu, ka nevis autoritāšu, bet interesantu cilvēku viedoklis, lai tu gribētu tērēt savu laiku un to izlasīt. Man šķiet, ka tā ir lielākā problēma. Teksti ir pilni ar frāzēm, visādām politkorektām tukšībām. Apskati ir vajadzīgi, bet tos ir grūti lasīt, tie nav, kā lai to nosauc… Seksīgi? Dzīvi, jaudīgi. Alise: Tas ir stilistikas jautājums vai, teiksim, kāda ir tā skola, jo Latvijā mēs ļoti cienām akadēmisko tradīciju – rakstīt atraktīvi par mākslu ir slikti, jo tas robežojas ar publicistiku. Un tas riskē kļūt neprofesionāli. Aiga: Bet tu jau vari rakstīt asprātīgi un profesionāli, nepārkāpjot vulgaritātes robežu. Alise: Varēt var, bet kur tad ir tie… Līga: Mums ir tradicionālie izteiksmes veidi, bet spēja nebaidīties no tā, ko pats domā… izpaliek. Aiga: Mums ir sērga ar klišejām un frāzēm tekstos. Es nezinu, ko tu padomāji par Sergeja Kruka rakstu par “Foto Kvartālu” (www.fotokvartals.lv – E. D.), bet īstenībā labi, ja vismaz kāds to bāž acīs. Līga: Īsa replika. Man likās nepamatoti paņemt tikai vienu žurnālu, jo to var attiecināt uz pilnīgi jebkuru kultūras kritikas izdevumu – žurnālu “Studija”, “Kultūras Dienu” utt. Aiga: Tas bija adresēts mākslas zinātniekiem. Alise: Man likās gluži otrādi, ka tas bija par tiem, kuri tieši nav mākslas zinātnieki. Un man šķiet, ka autors nemaz nebija lasījis lielāko daļu žurnāla rakstu, bet problēma ir tā, ko Aiga jau minēja un kas vispār publicistikai ir raksturīgi… Aiga: Ka negribas lasīt. Alise: Jā, ka teksta kvalitāte ir nepamatota. Bet to mākslas zinātnieku, kas ir profesionāļi un raksta, mums ir pietiekami daudz. Kruka raksts drīzāk bija par publicistisko līmeni, par to, ka izteikties mēģina tie, kas īsti neorientējas. Grib piedalīties diskusijā, bet īsti nespēj argumentēt savu viedokli. Aiga: Bet nepiekritīsiet, ka tās metaforas ir īsta mākslas zinātnieku sērga? Alise: Konkretizējam – kāda ir mīļākā metafora? Aiga: Tie ir svešvārdi vai frāzes, kas ir modē… Alise: Piemēram, “diskurss”… Aiga: Jā. Man liekas, ik pēc pāris gadiem tie mainās. Un tās ir lietas, ko vajadzētu izskaust, lai teksts būtu dzirkstošs un tīrs. Un to jau nevar redaktors izdarīt, tas ir jādara katram rakstītājam savā galvā. No Kruka raksta es atcerējos vārdu “vispārinājums”, ar kuru arī es grēkoju, to ir viegli pateikt, un tas ir tāds profesionālais slengs, jo kāda jēga man domāt, kā to pateikt citiem vārdiem, ja es zinu, ka jūs sapratīsiet. Tā tas arī rodas. Alise: Man liekas, ka nav tik traki. Tie vārdi jau nolietojas un paliek nepatīkami. Un tas ir, kā paskatās, jo reizēm patiesi ir vispārinājums, bez pēdiņām. Aiga: Te jāskatās, kādā īpatsvarā ir šie vārdi, jo teksti tiešām paliek tādi, ka tos kļūst nepatīkami lasīt. Līga: Tie ir teksti, ko, žurnālu lasot, pāršķir ar domu izlasīt vēlāk, bet reāli nekad pie tā, kur viens ir ņēmis un savirknējis svešvārdus, neatgriežas. Ir grūti “uztaustīt” jaunos rakstītājus. Es nevaru saprast, kas raksta. No kurienes mums nāk rakstītāji – no filosofiem, mākslas zinātniekiem, ik pa laikam parādās kāds no māksliniekiem. Aiga: Mākslinieki pēc četrdesmit, lūdzu. Šelda: Viņi veidojas tik haotiski, jo nav nekādas skolas. Es nerunāju par mācību programmu. Nav nekādu paraugu. Es klausos, ka Rietumos tagad modē ir subjektīvisms, kad raksta profesionāli, bet subjektīvi, ļaujoties gandrīz vai dienasgrāmatas stilam. Man, piemēram, ir grūti. Es rakstot katru reizi meklēju, kā būs labāk, bet… Varbūt patiešām trūkst autoritāšu?! Aiga: Ir taču iespējas lasīt un analizēt tos tekstus, kur tev kaut kas nepatīk. Vienkārši ar to daudz pašam jāstrādā. Šelda: Tā arī lielākoties notiek, bet es neredzu tās spices. Alise: Nav jau obligāti jāredz spices. Mākslas kritiķim, kas nodarbojas ar aktuālo kritiku, ir jābūt kādai skaidrībai – uz kurieni es dodos, kāpēc un ar kādiem līdzekļiem, kas ir manis izmantotie, citēti avoti, kuri pārstāv manu intelektuālo līmeni. Tas ir patstāvīgs darbs savas karjeras veidošanā, un tur nebūs autoritātes, ko atdarināt. Bet tas, ko es gribēju sākumā piebilst pie jautājuma, kāpēc grūti atrast un kur meklēt jaunus kritiķus… Kāds ir sociālais vai ekonomiskais prestižs šādam cilvēkam? Kāda ir viņa vieta sabiedrībā, un kurš gribētu uz šo vietu tiekties? Es varu paskaidrot – statuss ir nenoteikts, vieta tāda, kādu neviens nevēlētos iegūt, tā teikt, ekonomiskajā barības ķēdē. Tu tur nokļūsti vienkārši likteņa pirksta dēļ. Līga: Nu, tāpat kā mākslinieks. Alise: Mākslinieka prestižs tomēr ir samērā augsts. Vismaz šobrīd sabiedrībā augstāks. Kaut vai padomājot, cik maksā mākslas kritiķa pakalpojumi un cik – mākslinieka darbs. Salīdzini: rakstiņš – divdesmit latu, mākslas darbs – divi tūkstoši, piemēram. Es tagad vispārinu. Šelda: Mākslinieks vairāk iztērē materiālos. Alise: Pilnīgas muļķības. Ja tu gribi kaut ko izpētīt, cik literatūras ir jāiegādājas un jāapmeklē muzeji… Līga: Bet mākslinieki citreiz rada, nezinot, vai to nopirks vai ne. Alise: Mēs jau runājam, ļoti vispārinot. Katrai profesijai, katram arodam ir sava vieta sociālekonomiskajā… Aiga: …barības ķēdē. Alise: Jā! Kur tu esi – barības ķēdes augšā vai apakšā? Loģiski, ka cilvēks, kas nodarbojas ar aktuālo kritiku, ir pašā apakšā. Līdz ar to arī ir spriedze. Līga: Vai tu domā, ka, ja tas lauciņš netiks kopts, kritiķi izmirs? Neizmirs jau! Bet vai totāli nepazemināsies kvalitāte? Alise: Tā var būt. Aktuālas ir tās pašas mūsu kultūras izdevumu izzudušās darba vietas. Tas nozīmē, ka kritiķiem paliek aizvien mazāk vietu, kur publicēties, līdz ar to arvien mazāka ir interese ieguldīt savu talantu un laiku šādā darbībā. Es jau pašā sākumā jautāju – kādam nolūkam eksistē kritiķis? Kas viņš ir? Mums kritiķis strādā brīvajā laikā. Viņš, teiksim, lasa lekcijas, dara to un to un tad “uzlaiž” kritiku ar. Bet tas jau ir post scriptum, tā pirms miega. Līdz ar to mēs nevaram runāt par kritiku kā tādu, jo tādas nemaz nav. Ir tikai kaut kāds pielikums, ko tu vari un es arī varu izdarīt. Ar vienu roku uzrakstu relīzi māksliniekam, kas galīgi neko nevar, ar otru, teiksim, žurnālam recenziju. Līga: Bet man ir jautājums – vai māksliniekam ir citādāks darbs? Alise: Tas būtībā ir hobijs gan vienam, gan otram. Mēs te nopietni mēģinām spriedzi saskatīt. Tas ir jāskata vieglāk, ne tik saspringti. Aiga: Jārada veselīga atmosfēra, tad visi gribēs rakstīt. Alise: Nuja, jo tas arī ir hobijs. Tāpat tas nebūs tev darbs. Līga: Kad būs? Alise: Kad mēs izsludināsim pieteikšanos. Šelda: Varbūt problēma ir tajā sajūtā, ka sabiedrība nav ieinteresēta lasīt? Es domāju to jauno atrašanā. Līga: Bet kā var zināt, ja neraksta? Ja nav iesēts, kā mēs varam zināt – izaugs lielāks vai mazāks? Īstenībā jau visur ir bezjēdzība. Kāpēc, piemēram, celties no gultas, ja vakarā būs jāguļas? Kāpēc ieelpot, ja būs jāizelpo? Nu, varbūt tikai vienreiz pamēģināt? Valentīna Freimane sarunā ar kādu kinorežisoru reiz esot teikusi, ka latviešu režisoru lielākā nelaime ir tā, ka visi ir ģēniji, bet nav neviena kārtīga amatnieka. Man šķiet, mums ģēnija problēma ir visās līnijās. Mēs vispār esam tāda ģēniju valsts. Visā visumā mēs esam Visums. Elīna: Vai kāds iestājas Mākslas zinātnes nodaļā ar stingru pārliecību, ka viņš būs kritiķis? Šelda: Neesmu dzirdējusi. Aiga: Iestājeksāmenu kolokvijā pietiekami daudzi stāsta, ka gribētu rakstīt, tikai jautājums – ko? Kurš žurnālistikā, kurš grāmatas, monogrāfijas. Rakstīt grib gandrīz visi. Alise: Ko tad vēl viņi varētu darīt, ja ne rakstīt? Aiga: Beigās mākslas zinātnieks tomēr izrādās ar lielāku bagāžu, pārzina mākslas vēsturi, citos laikos rakstītos darbus. Viņam būtu jābūt augstākām konteksta zināšanām, nekā tas ir estētikas speciālistam vai filosofam, taču viņam neizdodas tik interesantu tekstu izveidot, kā tas sanāk filosofam ar savu domāšanas sistēmu, atrodot jaunus skatpunktus. Lasītājam tas, protams, liekas foršāk. Alise: Seksīgāk, kā tu teici. Bet, no vienas puses, tas ir jautājums par izglītības sistēmu. Kādā veidā jaunais mākslas zinātnieks iemācās rakstīt? Vai viņam ir pietiekami dažādi kursi, kuros iemāca rakstu valodā mūsdienīgi izteikties, tiek doti labi piemēri, tiek salīdzināta stilistika? Un vai tas ir pietiekami? Ja cilvēks nav mācījies rakstīt profesionālu tekstu… Tas ir grūti un laikietilpīgi, ja jāsāk no nulles. Ir taču simtiem rokasgrāmatu sarakstīts, teiksim, kā pateikt savas domas piecos soļos, iemācīties skaidri izteikties vai uzrakstīt konferences pieteikumu un tamlīdzīgi. Ja šāds kurss netiek sniegts, tad cilvēkam rodas nedrošība. Viņš paņem kādu žurnālu angļu valodā, kur ir rakstiņš, ko prieks lasīt, un domā – bet kā to var uzrakstīt? Viņam tādu “iekšu” nav, lai tā uzrakstītu. Acīmredzot cilvēkiem šāda metode, creative writing jeb labas rakstīšanas prakse – kā uzrakstīt ievadu, izklāstīt domu un kur tekstā ielikt joku – netiek dota. Aiga: Nu, es esmu sākusi nodarboties tieši ar to. Alise: Mācīt? Acīmredzot tas ir pietrūcis. Šelda: Ingrīdai Burānei bija kurss, bet tas bija ļoti īss. Aiga: Es domāju, ka prakse jaunajiem, topošajiem autoriem ir tas svarīgākais. Tādā rokasgrāmatas līmenī kaut ko saņemot no teorijas, uzreiz to izmēģināt. Alise: Nu, tad tagad mēs sāksim gaidīt. | |
| Atgriezties | |
