VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Spēles ar realitāti un realitāte spēlēs Šarlota Nūdstrema, mākslas zinātniece Zviedru mākslinieču Annas Klēbergas, Jūlijas Peirones, Helēnas Blumkvistas un Pernillas Setermanes darbi | |
|
Darbošanās ar fotogrāfiju mākslā neizbēgami ir apzinātās realitātes aptveršana. Tas gan nenozīmē, ka – apzināti vai neapzināti – visa fotomāksla sliecas vienā virzienā. Drīzāk jāsaka, ka mūsu prātu locīšanas, grozīšanas un paplašināšanas iespējas, izmantojot fotoattēlus, ir bezgalīgas. Fotogrāfijas vērotājā urd vēlme atrast pazudušo – atklāt tādu kā slēpto realitāti. Šī vēlme pastāv par spīti mūsu attēlojuma kodu sistēmu vēsturisko un sociālo konstrukciju apziņai. Paturot to prātā, es vēlos stādīt priekšā četras zviedru mākslinieces, kas dzimušas 20. gs. 70. gados un pēta mūsu attiecības ar fotoattēlu kā realitātes spoguli. Zviedru mākslinieces Anna Klēberga (Anna Kleberg), Jūlija Peirone (Julia Peirone), Helēna Blumkvista (Helena Blomqvist) un Pernilla Setermane (Pernilla Zetterman) guvušas plašu atzinību gan Zviedrijā, gan citur pasaulē. Šis raksts izceļ dažus no tiem elementiem, kas padara viņu fotoattēlus izcilus un svarīgus Zviedrijas mākslas ainā. Pasaules, kas attēlotas viņu mākslā, paplašina pastāvošos apkārtējās vides jēdzienus. Viņu fotogrāfijās, kas ir gan strikti dokumentālas, gan sirreālas, ietvertas izjūtas no nostalģijas līdz izsmalcinātām šausmām. | |
 Anna Klēberga. Vasarnīcu paradīze Nr.1. 67x54 cm. 2004 | |
| Anna Klēberga dzīvo un strādā Stokholmā, beigusi Mākslas, amatniecības un dizaina augstskolas Fotogrāfijas nodaļu. Klēbergas darbi izstādīti vairākās grupu skatēs un personālizstādēs. Pēdējā izstāde “Atpakaļ un uz priekšu” (Back and Forth) 2009. gadā bija apskatāma Andrēnas–Šiptenko galerijā (Galleri Andréhn–Schiptjenko) Stokholmā. Tā bija instalācija, ko veidoja fotogrāfijas, videomateriāli, izgriezumi no papīra un citi objekti. Videomateriālos un fotogrāfijās redzamo sievieti ieskāva kastes, papīrs un citi mākslinieces studijas materiāli, ko sieviete turēja rokās un balansēja ar tiem. Šajā darbā rodamas atsauces uz ēku blokiem un citiem arhitektūras elementiem, kas kļuvuši par Klēbergas darbu raksturīgu iezīmi. Instalācijā atklājās, kā mākslinieciskā procesa izpētē māksliniece izmanto fotogrāfijas mediju. Lai gan Klēberga savos darbos neataino cilvēka vizuālo tēlu, daudzi no tiem traktējami kā portreti. Viņas 2004. gadā uzņemtajā fotosērijā ”Vasarnīcu paradīze” ir attēlotas Pasadenā, Kalifornijā, esošo māju fasādes (mājas ir būvētas dekoratīvās mākslas un dizaina kustības Arts and Crafts ietekmē 19. gadsimta sākumā). Šo fotosēriju turpina 2007. gadā uzņemtā sērija ”Kotedža” (Cabanon), kurā redzams Lekorbizjē 1952. gadā projektētais mazais vasaras namiņš Dienvidfrancijā, 2008. gadā tapusī sērija ”Superkvadrāti” (Superquadras) un 2009. gadā – ”Zirgi un vasarnīcas” (Cavalos and Bungalows). Fotografējot objektus tiešā pretskatā, Klēbergas fotokamera ”Vasarnīcu paradīzē” portretē namus, katram no tiem dāvājot savu ārējo veidolu jeb seju. Šī vasarnīcu fotosērija saistāma ar Dena Greiema (Dan Graham) 1962. gada ciklu “Mājas Amerikai” (Homes for America). Abās sērijās fotoattēli rada iespaidu, ka tos uzņēmis garāmejošs amatierfotogrāfs vai vietējais fotožurnālists. Abi autori līdzīgi pievēršas sapņiem, kas iemājojuši šajos piepilsētas mājokļos. Klēbergas frontālās Pasadenas māju fotogrāfijas raisa asociācijas ar mazbudžeta nekustamā īpašuma reklāmām – jaunas mājas pirkšana ir līdzvērtīga jaunas, laimīgas dzīves sākumam. Klēbergas nevainojamo māju attēlos novērojamas spēles ar realitāti – mājas ir līdzīgas, tās veidotas no jau iepriekš sagatavotiem komplektiem. Šī viengabalainība mājām piešķir nedaudz fantastisku noskaņu un rada valdzinājumu, kas pielīdzināms tam, ko izjūt bērns pret savu leļļu namiņu. Mākslinieci saista arī pilsētu modeļu fenomens. Iepriekšminēto secīgo arhitektūras fotogrāfiju sēriju salīdzinājums ar tādiem darbiem kā “Holandiešu modelis” (The Dutch Model), No 1–8 no Legolandes un “Pasaules parks” (World Park), atklāj viņas pievēršanos mājokļiem kā “reāliem” un “nereāliem” tēliem. Argentīnā dzimusī un Zviedrijā augusī māksliniece Jūlija Peirone dzīvo un strādā Stokholmā. Viņa mācījusies Mākslas, amatniecības un dizaina augstskolā Stokholmā un Kino un fotogrāfijas universitātē Gēteborgā. Peirone ir atzīta māksliniece zviedru un starptautiskajā presē, un viņas darbi izstādīti, piemēram, Art Basel un Minhenes galerijā Galerie f5.6. Viņas pēdējā personālizstāde “Violetais reibonis” (Violet Vertigo) 2010. gadā bija skatāma Malmē, Magnusa Oklunda galerijā (Galleri Magnus Åklundh). Peirones darbos ir apvienota gan dokumentālā fotogrāfija, gan inscenējumi. Viņa izmanto acumirklīgās realitātes atspoguļojumu, ko rada fotokamera, dekonstruē to un, no jauna saliekot kopā, rada pilnīgi jaunu fiksētās realitātes attēlu. Tomēr šī realitāte ir tikpat īsta kā tā, kas sākotnēji tverta ar fotokameras lēcu. Sērijā “Zeltītā es” (Golden Me) skatītājs var atpazīt reālas paskarbu britu pusaudžu meiteņu sejas, tajā pašā laikā pieņemot attēla konstruētās uzbūves un datorapstrādes radīto rezultātu. Katras meitenes seja fotoattēlā ir patstāvīga vienība un sniedz mums to īstumu, kas tiek sagaidīts no fotogrāfijas kā medija. Valters Benjamins 1931. gadā darbā “Īsa fotogrāfijas vēsture” (A Short History of Photography) raksta: “Lai cik prasmīgs būtu fotogrāfs, lai cik uzmanīgi viņš nostādītu pozā savu modeli, skatītājs sajūt nepārvaramu tieksmi meklēt to nelielo šeit un tagad iespējas dzirksti, ar kuru realitāte ir fiksējusi raksturu attēlā; tieksmi atrast to nemanāmo punktu, kurā – tajā sen pagājušā momenta mirklīgumā – nākotne tik pārliecinoši ievieto sevi, ka, raugoties atpakaļ, mēs to varam atklāt no jauna.” Kā norāda Benjamins, fotoattēlā mēs tiecamies atklāt kaut ko zudušu. Peirones montāžās ir iespējams atklāt realitātes kā konstrukcijas, tomēr tajā pašā laikā skatītājs rod mierinājumu pazīstamas identitātes atspoguļojumā. “Šeit un tagad” moments nesavienojas ar pagātni; Peirones motīvi balstīti “nekurienē”. Trīs Peirones darbu sērijas rotaļīgi nodēvētas pusaudžu meitenēm domātu kosmētikas līniju vārdos: “Violetais reibonis” (Violet Vertigo), “Kazenes zieds, ķiršu eksplozija un elektriskais” (Blackberry Bloom, Cherry Burst and Electric) un “Ķirsis, medus, cukurs...” (Cherry, Honey, Sugar...). Melnais fons un ķermeņa izteiktā izgaismošana rada biedējošu noskaņu darbos “Kazenes zieds, ķiršu eksplozija un elektriskais”, “Salauztā es” (Broken Me), “Zeltītā es” (Golden Me) un “Tumšās gaišmates” (Black Blondes). Šajās fotogrāfijās sajaukusies humora un tumsas izjūta, atklājot Peironei raksturīgo subjektu attēlošanas veidu, kur oriģinālā fona “realitāte” aizstāta ar melnu. | |
| |
| Helēna Blumkvista dzīvo un strādā Stokholmā un ir studējusi fotogrāfiju Gēteborgas Universitātē. Viņas jaunākā fotogrāfiju sērija ir “Pēdējā zelta varde” (The Last Golden Frog). Tāpat kā Peirones darbos, arī Blumkvistas fotogrāfijās jaušams kas tumšs. Tās uzrunā mūsu vājības, ieintriģē gluži kā 19. gs. vaska figūru ceļojošās izstādes vai šausmu filmu pieredze. Kā vienu no savām darba tehnikām Blumkvista izmanto montāžu. Lietojot butaforijas un modeļus, viņa veido inscenējumiem līdzīgas fantāzijas pasaules. Attēlu galīgā apstrāde tiek veikta, izmantojot digitālus instrumentus, savukārt ainas fotografēšanai tiek sagatavotas īpaši. Scenogrāfijas spēks ļauj skatītājam iejusties fantāzijas pasaulē par spīti tam, ko prāts pieņem kā realitāti. Tā ir gandrīz kā norāde uz hinduisma jēdzieniem “maija” un “brahmans”. Blumkvistas darbos, flirtējot ar fotogrāfijas, teātra, kino un citu vizuālās izteiksmes līdzekļu vēsturi, bieži jaušamas arī liktenīgas noskaņas. Blumkvistas darbu vēsturiskās atsauces nav balstītas tajā, ko mēs uztveram kā patiesību, bet gan ietver kodus ar pagātnes konotācijām. Darbā “Sēru gājiens” (The Mourning Procession) no sērijas “Pēdējā zelta varde” redzama figūru grupa vientuļā ainavā uz balta sniega fona starp kailiem, melniem kokiem priekšplānā. Koki attēloti divdimensionāli – kā vecmodīgas teātra dekorācijas, bet gājienam piešķirts trīsdimensionāls dziļums. Tēli ar pērtiķu sejām tērpušies melnās drānās iedomātā 19. gs. Viktorijas laika stilā. Šis stils sasaucas ar japāņu “gotisko lolitu” subkultūru, kas aizsākās Japānā 20. gs. 90. gadu beigās. Kā nepārprotama atsauce uz šo subkultūru ir fakts, ka viens no šiem pērtiķiem nes melnu saulessargu. Bet – kādēļ tieši pērtiķi? Tā vietā, lai attēlotu cilvēkus, Blumkvista rāda pērtiķus, kas iznerroti – ietērpti cilvēku drēbēs. Iespējams, viņa piedāvā ieskatu alternatīvā tagadnē, kur pērtiķi spēlē mūsu lomu sabiedrībā. Mēs ilgojamies uz brīdi aizstāt mūsu realitāti, un teātris ir šīs ilgošanās rezultāts. Blumkvistas darbos, gluži tāpat kā teātrī, mēs skaidri redzam ilūziju, un mūsu vēlme aizmirst realitāti kļūst nepārvarama. Atsaukšanās uz 19. gs. Blumkvistas fotogrāfijās ir periodiska. Gan darbi no sērijām “Tumšā planēta” (The Dark Planet) un “Pēdējā zelta varde”, gan jaunākais darbs “Lejup pa upi I, II” (Down By The River I and II) – visi atgādina fotogrāfijas, kas košās krāsās retušētas ar roku. Tā bija iecienīta tehnika 19. gs. beigās, un Benjamins to dēvēja par maldīgu piederību pie “imperiālistu buržuāzijas”. Tomēr šī tehnika tajā laikā bija plaši izplatīta Eiropas vizuālajā kultūrā. Šādas montāžas ar retušām, ienesot pasaku un mitoloģiskos tēlus fotogrāfijās, kurās redzamas sievietes un bērni, var skatīt 19. gs. beigās radītajos attēlos un pastkartēs. Blumkvistas darbi nešķiet atdalīti no Rietumu fotogrāfijas un vizuālās kultūras vēstures – tie ir spēcīgs tās atspoguļojums. Pernilla Setermane dzīvo un strādā Stokholmā. Viņa ir studējusi fotogrāfiju Zviedrijā un Somijā un saistāma ar abu šo valstu mākslas ainu. Māksliniece piedalījusies labu slavu guvušajā Helsinku skolas projektā un ceļojošajā izstādē “Fotogrāfija un video TAGAD” (Photography and Video NOW) 2010. gadā. Savā pirmajā 2010. gadā publicētajā monogrāfijā “Uzvedies” (Behave) Setermane rāda divas fotogrāfiju sērijas – “Kad” (When) un “Pamatnoteikumi” (Ground Rules). Sērijā “Kad” viņa pētījusi trīs paaudžu sievietes. Daļa no attēliem fotografēti viņas vecmāmiņas, mātes un viņas pašas mājās. Sērijā Setermane visaptveroši pievēršas objektiem, kas atrodas katras personas tuvumā. Tuvuma sajūta veido saikni starp Setermanes darbu dažādajām sērijām. Sērijā “Pamatnoteikumi” māksliniece pievērsusies vieglatlētiem līdzīgi kā sievietēm sērijā “Kad”. Uzmanīgi un vērīgi Setermane uzņem detaļu tuvplānus, kas svarīgi dažādu identitāšu veidošanā. Sarežģītās attiecības starp attālumu un tuvumu, disciplīnu un maigumu šajās fotogrāfijās rod gan līdzsvaru, gan rada spriedzi. Tas veido paralēles starp mātes un meitas attiecībām un atlēta vai atlētes sava ķermeņa pazīšanas sajūtu. Tas pats sakāms par sēriju “Tuvu” (Close), kas veltīta jāšanas sporta kultūrai. Šo fotogrāfiju vērotāji tiek ievesti pasaulē, kur augstā vērtē ir godīgums, bet sasniegumu noslēpums glabājas sava vai cita ķermeņa pārvaldīšanas mākā. Setermanes fotogrāfijām ir dokumentāla ievirze, tomēr tās pasniegtas kā faktu un fikcijas apvienojums. Objektivitātes iespējamība viņas darbos ir izslēgta, tā aizstāta ar atklātām realitātes dekonstrukcijām. / No angļu valodas tulkojusi Ilva Šinta / | |
| Atgriezties | |
