VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Viļņu saviļņojuma viļņos Jānis Borgs, mākslas kritiķis Mārtiņš Ratniks. “Projekcijas” 18.02.–27.03.2011. “kim?” laikmetīgās mākslas centrs | |
| Pērnā gadsimta sešdesmito gadu sākumā, vēl būdams gauži zaļš mākslas skolas audzēknītis, pēc nodarbībām, mājās pārnākot, mēdzu vaļoties ģimenes Philips radioklausījumos. “Sērfojumus” pa Rietumeiropas muzikālo programmu kanāliem itin bieži nomainīja ilgstoša gremdēšanās daudzveidīgos radioburkšķos, kurkstēšanā, pīkstienos un purkšķos, ko visi citi “normālie” ļaudis dēvēja par radio trokšņiem un traucējumiem. To jocīgumu un savādību uztvēru un baudīju kā kaut kādu alternatīvu mūziku. Izjutu tur nervus kutinošu marsiāniski akustisku poēziju. Tiesa, vecāki vai draugi dažkārt mani pieķēra šādu “slepenu seansu” transā. Rājienus par laika niekošanu reizēm nomainīja pat slēptas bažas par manu mentālo stāvokli. Tas ir saprotami, jo vēl bija tradicionālismā dziļi ievīstīti padomju laiki. Taču arī šī dīvainā pieredze nedaudz vēlāk, jau septiņdesmitajos gados, palīdzēja ar entuziasmu un bez lielākām kultūras barjeru pārvarēšanas grūtībām apgūt pasaules avangarda mūzikas plašumus, kur arī “burkšķim un sprakstienam” jau bija sava vērtība. Pamazām apkārt veidojās arī retu domubiedru loks (Boriss Avramecs, Vitauts Drande, Juris Ābols, Jānis Krievs, Ojārs Ābols...). Tolaik gan ne prātā nevarēja ienākt doma, ka reiz piedzīvošu šādas “citādākas”, zinātnes un tehnoloģiju pasaulē sakņotas mākslas plašu izvērsumu Latvijas kultūrvidē. Tas lēnīgi evolucionēja jau no agrīnām performancēm, kinētiķu un citādu “dizaineru” eksperimentiem, no Hardija Lediņa aktivitātēm, Induļa Bilzēna inspirētām globālo komunikāciju akcijām... Tā pamatīgāk sapriecājos, kad jau tagadējā Latvijā parādījās E-LAB “tīklu” mākslas “audēji”. Zinātnē sakņotās mākslas lieta mūsdienās ir krietni sabiezējusi, guvusi ievērību un atzinību. Par to tagad liecina, piemēram, arī “elektroniķa” Mārtiņa Ratnika nominēšana Vilhelma Purvīša balvai. Viņa jaunāko elektronisko videodarbu prezentāciju “Projekcijas” varējām vērot “kim?” laikmetīgās mākslas centra izstāžu zālē. Mārtiņš Ratniks mums ir zvaigzne ar spožu starojumu un internacionālu mākslinieciskās “radiācijas” pieredzi. Un tā arī šeit bija skaidri jūtama. Jo “drošā roka”, ar kādu tika vadīta meistara koncepciju “viļņu plūsma” uz visās nozīmēs augstvērtīgu un tehniski nevainojamu piepildījumu, sniedza mums kārtējo mākslinieka nopietnības un augstā statusa apliecinājumu. | |
| |
| Izstādes aptumšotajā telpā Mārtiņš Ratniks prezentēja trīs dažādas “oscilografiski dinamiskas” projekcijas. Maģiski suģestējošu iespaidu atstāja centrālais darbs. Tur elektroniskā līnija savā bezgalīgajā astoņnieku trasē veidoja smalku mežģīņu pinumu. Tā mehāniski precīzā progresija pakāpeniski vērta visu ekrāna laukumu no melnas tumsas spožā baltumā. Bet tad atkal kustības cikls ritēja pretējā attīstībā. Brīnišķais estētiskais piedzīvojums vērojuma gaitā vērtās filozofiskā apcerē, it kā vēlreiz pierādot itin budistisku atziņu, ka Visumā vienīgā absolūtā konstante ir nemitīgās pārmaiņas. Un pie viena apliecinot, ka še mums tikai šķietami ir darīšana ar dekoratīvi ornamentālu darbu. Jo šāda matemātiskā māksla ļauj ielūkoties arī esības dzīļu dimensijās. Citās projekcijās Mārtiņa Ratnika elektroniskie zīmējumi savā nemitīgajā kustībā pa ekrāna plakni rāda ģeometriski iluzoras telpiskas situācijas. To sakarībā autors savā komentārā patiesi atzīmē, ka tās ir tikai apziņā radītas šķietamības, smadzeņu darbības “kļūda”. Patiesībā tur ir tikai plakne, jo acs jau uztver vienīgi plakanas projekcijas. Visa redzamā izvērtēšana un analītiskie procesi rit smadzenēs, kas mums sniedz mesidžu par telpas esamību. Šo misēkli šajā gadījumā gan savukārt novērš zināšanu uzkrājums, kas redzamā interpretāciju būtiski koriģē. Te Mārtiņa Ratnika paustās atziņas par redzēšanas īpatnībām būtu vietā nedaudz papildināt un pat koriģēt. Pasauli mēs redzam tādu, kādu zinām. Mēs redzam tikai to, ko zinām. Jo vienu un to pašu realitāti redz gan muša, gan kaķis, gan cilvēks – bet pilnīgi dažāda ir tās interpretācija šo radību apziņā. Un pilnīgi ierobežota ar katras konkrētās apziņas kapacitāti. Realitāte ir kaut kas neierobežots, bet bioloģiskā apziņa – vienmēr ierobežota. Līdz ar to secinājums – viss, ko redzam, ir tikai nosacīta šķietamība, kuras interpretācija atkarīga no mūsu apziņas līmeņa un jaudas. Un jebkura realitātes projekcija acī ir tikai daļēji pilnīga (ierobežota ar uztvērēja – acs – iespējām), un arī to saprotam vienīgi savu smadzeņu jaudas un uzkrāto zināšanu robežās. Aiz tām paliek bezgalība, kuras atklāsmi varbūt varam nemitīgi paplašināt, bet nekad nenonākt pat pilnības tuvumā. To visu var paust vienkāršā formulā – tas, ko tu redzi, nekad nav tas, ko tu redzi. Jeb, kā reiz rakstīja krievu dzejnieks Aleksandrs Tvardovskis: За далью – даль (aiz tāles – tāle)... Ievadā paustās autora atmiņas Mārtiņa Ratnika izstādes sakarībā saslēdzas ar mūziķu apvienības Clausthome censoņu Laura Vorslava un Ģirta Radziņa sniegumu ekspozīcijas akustiskajā pavadījumā. To raksturoja šo skaņražu darbības joma – “ dažāda veida radiofrekvenču skenēšana, radiosignālu kolekcionēšana, skaņas atgriezeniskās saites un modulāciju eksperimenti”. Ļaujoties visu šo mākslas viļņu saviļņojumam, nevilšus iejutos leģendārajā Henrija Mortona Stenlija piedzīvojumā, kad viņš bija devies uz Āfriku dižā un par pazudušu uzskatītā britu pētnieka Dr. Deivida Livingstona meklējumos. 1871. gada 10. novembrī Stenlijs nonāca pie Tanganikas ezera Udžidži pilsētiņas tuvumā, kur vietējo lokā ieraudzīja baltādainu džentlmeni. Un abu tikšanos ievadīja leģendārā Stenlija frāze: Dr. Livingstone, I presume? (“Dr. Livingstons, es pieņemu?”). Tas varbūt ir tieši tas, ko arī vēlējos teikt, Mārtiņa Ratnika projekcijās lūkojoties. Loks ir noslēdzies. Jauni loki liecas... | |
| Atgriezties | |
