VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Rīts mežā Pēteris Bankovskis, mākslas kritiķis Daiga Krūze un Krišs Salmanis. “Laika bedre” 17.02.–06.03.2011. RIXC Mediju telpa | |
| Vienā no tām ļoti aukstajām februāra dienām gāju skatīties Daigas Krūzes un Kriša Salmaņa izstādi “Laika bedre” RIXC Mediju telpā. Krišs Salmanis, saģērbies biezā ziemas mētelī, ausaini galvā un dūraiņiem rokās, mani ielaida izstādes telpā un pats aizgāja kaut kur citur – kur siltāks. Man tukšajā istabā vajadzēja pavadīt vismaz 14 minūtes (tik ilga ir Salmaņa animācijas filmiņa). Aplaidu skatienu apkārt kādreizējai tēlnieces Leas Davidovas-Medenes darbnīcai un redzēju, ka izstāde ir divi darbi un lakonisks tekstuāls paskaidrojums. Viens darbs bija samērā milzīga glezna (5 metrus plata, 6 metrus augsta, tēlniecības darbnīcas augstie griesti ļauj tādu tur novietot). Audekls bija uzvilkts uz kvalitatīva, metināta alumīnija profilu apakšrāmja, kas piestiprināts pie sienas. Pie pretējās sienas bija cits audekls uz tāda paša ražojuma apakšrāmja konstrukcijas. Tas bija horizontāli izstiepts, salīdzinājumā ar gleznu pat diezgan niecīgs un kalpoja kā ekrāns, uz kura tika projicēts Salmaņa mākslas dabs. Krūzes glezna bija no tām ekspresīvajām abstrakcijām, kādu nu jau vismaz kādu pusgadsimtu pasaulē netrūkst: švīkājumi, pleķi, daudz brīvas vietas – apmēram tā. Salmaņa animācija bija tāda: tukšā telpā, ko veido lineārā perspektīvā “tvertas” divas sānsienas, grīda, griesti un galasiena, kura vēlāk izrādās kā tāds logs, griestos izgaismojas viens “dienasgaismas plafona” kvadrātiņš, tad vēl kāds, tā lēnām tas notiek, tad vienubrīd sāk izgaismoties ātri un daudz kvadrātiņu, dažiem no tiem iedegoties, dzirdami raksturīgi sprakšķi, citiem – ne, visu to pavada Jēkaba Nīmaņa skaņu partitūra – sīkšana, dīkšana, kas tikpat kā nav sadzirdama, taču ir ar tendenci pieņemties spēkā, līdz beigu beigās sasniedz vērā ņemamu intensitāti brīdī, kad animētajā ģeometriskajā telpā vairs griestos jauni kvadrātiņi neizgaismojas, bet aiz galasienas – loga – aizslīd gaismas aplis, tāda kā uzlecoša saule. Tad viss apklust un izdziest un var sākties no jauna. | |
| |
| Tāda izstāde. Mūslaiku Latvijā laikmetīgās un droši vien arī nelaikmetīgās mākslas izstādēs viss lasāmais mēdz būt arī angļu valodā. Tā arī šoreiz. Izstādes nosaukums “Laika bedre” angliskots kā Time Pit. Latviešu nosaukums, protams, vedina domāt par kaut ko cēlu: par kosmoloģiju, laiktelpas izliekumu un citām nesaprotamām un tāpēc brīnišķīgām lietām. Angļu valodā laika bedrei atradu šādu skaidrojumu: Something that absorbs a significant amount of time but offers little-to-no benefit (www.urbandictionary.com), – kaut kas tāds, kas aprij krietnu daudzumu laika, bet pretī nesniedz tikpat kā neko. Iedomājos, ka diezin vai nu tā būs, ka abi mākslinieki, kuri, vismaz spriežot pēc atsauksmēm, nominācijām u. tml., ir starp jaunās paaudzes pamanītākajiem, varbūt arī veiksmīgākajiem, ir sarīkojuši šo izstādi aukstās telpās, kas skatītājiem darbdienās atvērtas no plkst. 17, tikai tāpēc, lai gadījuma pēc ienākušam apmeklētājam nolaupītu viņa laiku, bet pretī nedotu neko. Jautājums par to, kāpēc kāds mākslinieks rada, bez šaubām, ir interesants, bet arī sarežģīts. Jā, ir bijuši un droši vien arī tagad ir tādi, kas rada kaut ko, tikai un vienīgi lai slavētu Radītāju un pateiktos Viņam par to, ka dzīve uz šīs pasaules un radīšanas spējas un iespējas vispār ir dotas. Taču vairākums mākslinieku visos laikos, arī Daiga Krūze un Krišs Salmanis, rada citu iemeslu pēc. Tāpēc, ka viņiem tā iemācīts, tāpēc, ka pastāv kultūras tradīcija izpausties radoši, tāpēc, ka šīs tradīcijas ietvaros individuālais skatījums, iemaņas, talants liek ainot vai atainot, prezentēt vai reprezentēt, reflektēt ar šādu vai tādu zīmju un nozīmju, paņēmienu un tehniku palīdzību. Turklāt šīs prezentācijas un refleksijas mēdz būt vairāk vai mazāk pastarpinātas. Par pastarpinātājiem var kalpot kā skola, mode, konjunktūra, tā radošā subjekta individualitātes īpatnības. Par visu to izstāžu skatītājiem gan nav nekādas daļas. Viņu daļa ir redzamais un pašu mākslinieku paskaidrotais. Tā, lūk, Daiga Krūze skaidro, ka viņa gleznojusi (apstrādājusi lielo audeklu ar akrila krāsām) tādā impulsu secībā, kādu viņas gara valstībā ienesušas jutekliski tvertās meža skaņas, no rīta mostoties putniem, kokiem un debesīm. Savukārt Krišs Salmanis skaidro, ka viņu uz animācijas filmiņas veidošanu pamudinājis kāds cits rīta notikums: krievu ķīmiķa Dmitrija Mendeļejeva (1834–1907) pamošanās, saprotot, ka naktī izdevies nosapņot ķīmisko elementu periodiskās tabulas aprises. Skaidrs, ka Krūzes glezna ir iespējama tikai abstrakti spontāna, tāda pati kā neprognozējamā un neatkārtojamā dabas trokšņu mošanās, turpretī Salmaņa darbs iespējams tikai racionāli izprātots, jo to ir impulsējusi ne tikai prātā skaidrojamā tabula, bet arī jau pirms Salmaņa dzimšanas tapušie un tradīcijas ruļļos fiksētie fakti un nostāsti: par ķīmiju, par tās elementiem, par bārdaino Mendeļejevu, viņa ieviesto 40 grādu degvīna standartu un divām sievām, par elementu atklāšanas peripetijām, kurām krievu zinātnieks nebija nedz sākums, nedz gals. Šādā nozīmē Krūze ir reāliste, bet Salmanis – romantiķis, kurš savu tēlojumu balsta kultūras tradīcijā un tikai. Protams, abi mākslinieki ir konceptuālisti, bet tas mani šoreiz neinteresē nemaz. Mani interesē pavisam kaut kas cits – abus darbus vienojošais motīvs. Un tas ir rīts mežā. Īstā, smaržīgā, varbūt pat pirmatnējā mežā un cilvēku izgudrotās, sarežģītās, mūsdienās par patiesu pieņemtās zinātnes tumšajā mežā. Atcerējos kādu citu, 1889. gadā gleznotu rītu mežā. Ja ne citur, tad uz konfekšu papīriņiem daudzi būs redzējuši divu krievu gleznotāju (viņi bija ķīmiķa Mendeļejeva laikabiedri) Konstantīna Savicka (1844–1905) un Ivana Šiškina (1832–1898) darbu “Rīts priežu mežā”. Tur Šiškina gleznotā gaismas caurstrāvotā meža ainavā Savickis iegleznojis lāceni un trīs lācēnus. Tā arī Krišs Salmanis iegleznojis Daigas Krūzes dabas izjūtā tādu kā iespēju padomāt par to, kā un kāpēc cilvēku galvās un priekšstatos par dabu kārtojas elementi. Savukārt abu tagadnes mākslinieku darbs iegleznojas Leas Davidovas-Medenes darbnīcas atmosfēras paliekās, kas domu taciņai liek aizvīties līdz izstāžu zāles “Arsenāls” priekšai, kur Davidovas-Medenes modernistiskās akmens galvas ir noslēpumainas kā seno Meksikas džungļu iemītnieku olmeku darinātās. Bet no Davidovas-Medenes jau vairs nav tālu atpakaļ līdz latviešu modernisma ziedu laiku krāšņajai plejādei, kas Pirmā pasaules kara gados mācījās Penzas mākslas skolā. Bet šīs skolas direktors kādu laiku bija lācīšu gleznotājs Savickis. Un, Savicki iedomājoties, varam iedomāties latviešu modernismu. Un, latviešu modernismu iedomājoties, varam iedomāties latviešu postmodernismu un konceptuālismu. Un aplis noslēdzas. Starp citu, jaunākie Mendeļejeva tabulas elementi dabā nemaz nav atrodami. Zinātnieki tos iegūst, nē, drīzāk jau konstatē kādu sekundes miljono daļu, dzenājot elementārdaļiņas pa paātrinātāju elektromagnētiskajiem tuneļiem, pa apļiem. | |
| Atgriezties | |
