VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Ko var pateikt par noklusēto? Sniedze Sofija Kāle, mākslas zinātniece Inga Meldere. “Neuzrakstīts” 07.01.–13.02.2011. “kim?” laikmetīgās mākslas centrs | |
| Rūpēs par slinkākiem kultūrtūristiem, kam nebija dukas vai vaļas pagājušajā vasarā aizbraukt un apskatīt tepat kaimiņos notiekošo 14. Viļņas glezniecības triennāli un Latvijas pārstāvju veikumu kopējā darbu skatē, pašmāju “kim?” laikmetīgās mākslas centra telpās bija noorganizēta gleznotājas Ingas Melderes personālizstāde Unwritten jeb “Neuzrakstīts”. Man, par laimi, bija izdevība skatīt Viļņas glezniecības triennāli klātienē, lai novērtētu, cik organiski un pilnasinīgi Latvijas mākslinieki Jānis Avotiņš un Inga Meldere iederējās kopējā darbu skatē. Kā Viļņas, tā Rīgas izstādē bija aplūkojamas Ingas Melderes ārvalstu rezidencēs Francijā un Somijā tapušās gleznas, taču krietni atšķīrās to ekspozīcijas konteksts – no mākslinieces darbu skates kaimiņos tika atlasīta puse un izstādīta kā pilnvērtīga personālizstāde. Lai nokļūtu Ingas Melderes personālizstādes telpās Rīgā, nācās šķērsot Romāna Korovina sadzīviskiem piedzīvojumiem un asprātībām piebārstīto telpu. Korovina tīšā koķetērija ar mākslas un nemākslas robežu bez atraktivitātes ietvēra skaidri definētu retoriku, savukārt Ingas Melderes personālizstādei trāpīgāku apzīmējumu par “Neuzrakstīts” neizdevās atrast. Ieejot telpā, ko varētu dēvēt par “bez piecām minūtēm kubs”, pavērās akurāti pa perimetru, izmantojot trīs sienu plaknes, izkārtotas 15 gleznas, starp kurām lieliski iekomponēta vieta kolonnu stabiem. Nebija nedz darbu nosaukumu, nedz kādu citu špikeru, kur palūkoties pēc dauzonīgā Korovina trokšņa apstulbinātajam skatītājam, pēkšņi nokļūstot tik daudznozīmīgi klusējošā vidē. Gleznu izvietojuma augstums bija vidusmēra cilvēka sejas līmenī, tas uzrunāja ar savu intimitāti, it kā aicinot uz dialogu tête-à-tête. No šādas intimitātes cilvēki parasti atbrīvojas, taču Ingas Melderes glezniecība gribot negribot liek sasprindzināties, cenšoties izsekot izplūdušajām “darbu iemītnieku” gaitām, kuri vienā audeklā pārvēršas par ēnām, bet citā kļūst par aktīviem dabas vērotājiem. | |
| |
| Jāatzīst, ka mazliet kaitināja šāda noslēpumainība. Stāvot pretim gleznām, kas pašai māksliniecei atsauc atmiņā konkrētu stāstu, bet skatītājam paliek neizdibināmas, pārņem izjūta, ka centies lasīt šifrētu dienasgrāmatu. Neatrodot “Rozetes akmeni”, atliek vizuāli tveramais prieks par hieroglifu ritmu un zīmju skaistumu (lasi: glezniecisko valodu). Leonardo da Vinči savā laikā rakstīja dienasgrāmatu spoguļrakstā, drīzāk gan praktisku apsvērumu nekā slepenības auras vadīts, viņš izgudroja veidu, kā kreilim ērtāk fiksēt sakāmo. Tāpat šķiet, ka vairāki jaunās gleznotāju (un ne tikai!) paaudzes dīgsti, izvairoties no neērtiem un galu galā arī neatbildamiem jautājumiem par mākslas būtību, atraduši divas pieejas, ņemot par atskaites punktu – es kā mikrokosms. Vienā gadījumā mākslinieks skaidri definē savu darbu uzdevumu un apzināti konstruē attēlu, bet otrā ļaujas impulsīvam apkārtējās pasaules tvērumam, attīstot “izvairīgo” komunikācijas veidu. Ingas Melderes personālizstāžu sarakstā ir atrodami arī mēģinājumi konceptualizēt darbu saturu, piemēram, 2009. gada pavasara solo projekts “Mājsaimnieces” galerijā “Pārdaugava”. Tas bija atturīgs centiens caur gleznām un instalācijām runāt par feminismu, tomēr mākslinieces rokrakstā iekodētā izvairība atstāja plašu telpu asociācijām. Galu galā radās jautājums, vai katrs sievietes vai vīrieša darbs nav uzskatāms par “femīnu” vai “maskulīnu”, ja to radījis attiecīgā dzimuma pārstāvis un viņa veikumā var saskatīt mājienus uz Latvijā noklusētām, taču pasaulē aizvien nenovecojušām dzimtes idejām. Meklējot skaidrojumus Ingas Melderes daiļradei, lieti noderēja paralēli personālizstādei notikusī mākslinieces privātkolekcijas skate Vecrīgas klubā “Nabaklab” (no 14. janvāra līdz 9. februārim). Izstādē bija apkopota daļa no Ingas Melderes iemantotajiem kolēģu veikumiem, kas atlasīti tikai pēc viena – patikšanas principa. Izmantojot parunu “Pasaki, kas ir tavi draugi (iemīļotie mākslinieki), un es pateikšu, kāds (gleznotājs) esi tu”, nedaudz ieskatīsimies šajā izstādē izliktajos darbos. Daigas Krūzes, Andas Lāces un Intas Stalidzānes gleznās samanāma radniecīga pasaules refleksija Ingas Melderes pieejai, kad, balstoties uz apkārtredzamo realitāti, tiek veidoti tēlaini tās atvasinājumi, izvairoties no konkrēta stāstījuma. Jāpiebilst, ka bez kolekcijā iekļautajām gleznām ir arī jaunāku kolēģu pienesums šīs pieejas izkopšanā, piemēram, Sandas Undzēnas vai Paulas Zariņas audekli. Šāda mākslinieka nostāja aktīvāk iesaista skatītāju, liekot caur neaizklātajiem laukumiem vai neizteiktajiem paskaidrojumiem iesaistīties minējumos, emociju viļņojumos, kā arī izjūtu impulsu veicinātajos pārdomu procesos. Otru nosacīto izstādes iedalījumu varētu veidot no Anša Butnora un Ērika Apaļā gleznām. Tajās atklājas naivitāte un vienkārša atvērtība – klusa un pārliecinoša atbilde sarežģītajai un brīžiem pilnīgi nesaprotamajai ārpasaulei. Ingas Melderes gadījumā bērnišķīgā atvērtība vislabāk nolasāma caur darbu nosaukumiem. Personālizstādē “Neuzrakstīts”, atsakoties no darbu parakstiem, ir noskausta Ingas Melderes glezniecībai otra raksturīgā iezīme – “deminutīvs”, tāda izteikta sirsnība. Tieši ar nosaukumu palīdzību “mīklainajos” vides apstākļos sīkās, maigi noapaļotās figūriņas un sadzīviskās detaļas atdzīvojas. Ne visās gleznās ir uztaustāms konkrētās realitātes ierosinātais asociāciju cēlonis, taču pāri visam Ingas Melderes darbos valdzina viņas krāsu izjūta. Niansēti pelēkie un sudrabotie toņi, kombinēti ar dziļu tumšo, okera vai mēļie krāsas iestarpinājumi – tas viss veido saspēli, kas uzskatāma par nemainīgu viņas darbu kvalitāti. Sākot ar spožo 2008. gada debijas personālizstādi “Attelpa”, uzrunājošākā bija un ir viņas glezniecības valoda un krāstoņu rotaļu izraisītā magnētiskā noskaņa. Kaut arī Ingas Melderes kompozīciju uzbūve un detaļas noliedz akadēmisko izpratni par glezniecību, būtiskākā viņas izteiksmes daļa meklējama šī mākslas veida fundamentā – krāsu izjūtā. | |
| Atgriezties | |
