VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Pilsētas apdziedātāja Vineta Kaulača Sniedze Sofija Kāle, mākslas zinātniece Vineta Kaulača. “Vingrinājumi mnemonikā” / Exercises in Mnemonics 13.01.–08.02.2011. Māksla XO Gallery | |
| Pēc ilgākas pauzes ar personālizstādi “Vingrinājumi mnemonikā” par sevi pārliecinoši atgādināja gleznotāja Vineta Kaulača. Viņas uzmanības centrā gandrīz vienmēr ir bijusi pilsētas ainava, taču tajā mūsdienīgākajā izpratnē, kur nav iespējams izvairīties no laika un skatiena dzelžainās disciplīnas uzspiestajām prasībām. Katrs svabadais laika sprīdis kļūst par deficītu un privilēģiju, ko iespējams izmantot, koncentrējoties uz būtiskāko. Personālizstādē “Vingrinājumi mnemonikā” bija sakausētas divas līdz šim mākslinieces daiļradē izkristalizētās pieejas: fascinējošā mirkļa notveršana statiskā, taču ar gaismas noskaņām bagātinātā pilsētvides ainavā (“Gaisma pa ceļam”, “Telpas. Sarkanā gaisma”), par ko varēja pārliecināties arī 2004. gada gleznu sērijā “Pastaiga”, un garām slīdošās kustības sagūstīšana (“Telpas. Pāreja II”, triptihi “Paātrinājums” un “Samazinājums”) – kā 2005. gada izstādes “Vienlaicīgi” darbos. Izraugoties vienotus ikonogrāfiskos tēlus – tuneļus un ejas –, abas pieejas sakausējās organiskā kopumā. Izstāde bija iekārtota uzteicami – kā vienots veselums. Veikli variējot gleznu un zīmējumu izmērus, kā arī pašu darbu eksponēšanu (izkliedētie mazformāta kadrējumi, rūpīgi savirknētās gaismas kastītes un svinīgi izliktie triptihi), bija radīts atraktīvs, taču vienlaikus arī nosvērts izstādes iekārtojums. Aktīva spēle telpā. Jo sevišķi izteiksmīgi tas izpaudās darbā “Telpas. Pāreja I”, kur sintezēta fotogrāfiju, trīsdimensiju un gleznotā realitāte, demonstrējot katra medija piedāvāto variāciju par konkrēto vietu. Cik lakonisks un noslēpumaini klusējošs bija gājēju tunelis tēlniecībā, tik romantizēts fotogrāfijā. Savukārt glezniecībā savaldzināja Vinetas Kaulačas ķirurģiskās spējas fragmentēt jeb izgraizīt konkrēto realitāti un iekomponēt atbilstoša formāta audeklā tā, ka detaļas kļūst būtiskas un iegūst pašvērtību. Vadoties pēc vienas pazīmes – manipulēšanas ar jutekliski tveramo realitāti cilvēku uztverei pietuvinātā veidā, Vinetas Kaulačas glezniecību varētu “ievilkt aiz matiem” fotoreālistu pulciņā. Nebūtu prātīgi upurēt mākslinieka savdabību, lai apmierinātu vēlmi ierāmēt katru parādību attiecīgi sanumurētā un sasistematizētā plauktiņā, – jo sevišķi tāpēc, ka Vinetas Kaulačas gadījumā realitāte tiek izmantota kā instruments, lai piekļūtu cilvēka vizuālajai uztverei un tās pētniecības apcirkņiem. Izvēloties gleznot pilsētu īpatnā apgaismojumā – slīpos ziemas saules staros, zeltainā pievakarē, mijkrēslī vai mākslīgo uguņu ņirbā –, skatītāja uztverē tiek uzšķilts spēcīgs atmiņu vilnis. Kāpinātam apgaismojumam piemīt neatvairāma juteklība, tas var kļūt tikpat vielisks kā smarža vai pieskāriens un atdzīvināt bijušos mirkļus. | |
| |
| Gaismas kastītēs iemānītajos diapozitīvu lieluma zīmējumos (“Telpiskā atmiņa”) bija iemūžināti konkrētu pilsētu vaibsti. Cilvēkam ar nelielu ceļošanas pieredzi tur atklājās nevis pazīstamas vietas, bet gan rūpīgi organizētas un ritmiskas struktūras. Ikdienā tās veido pilsētā pārvaramas šķēršļu joslas – augstas un platas, metropoles telpu pāršķeļošas ēkas, apejamas sētas vai pārskrienamas ietves. Pāris organizēti izkārtotās ar flomāsteru uzvilktās svītriņas apmāna redzi un liek domāt vertikāļu, horizontāļu, diagonāļu telpā, kur neuzkrītoši iezogas arī laika un pieredzes apjausma. Gleznās lietotie izteiksmes līdzekļi vairāk rosināja estētiskus pārdzīvojumus nekā filozofisku apceri. Vineta Kaulača bija izvēlējusies iemūžināt starptelpas – tuneļus un ejas, ko ikdienā veicam, lai no viena punkta nonāktu otrā. Attīrītas no cilvēku stāviem, šīs telpas kļūst par gaismas rotaļu laukumiem un vedina uz asociācijām ar impresionistiem. Klods Monē reiz pavadīja veselu gadu, studējot Ruānas katedrāles transformācijas gaismas un atmosfēras maiņas ietekmē. Mūsdienu māksliniekam, ietaupot īres naudu un laiku, pateicoties fototehnikas attīstībai, ir iespēja izsekot gaismas rotaļām, strādājot darbnīcā. Ruānas katedrāles neilgu laiku garākais baznīcas tornis tika pabeigts 1876. gadā, tas iemiesoja sava laika celtniecības sasniegumus estētiskā formveidē un kontinuitāti ar pagātnes mantojumu, savukārt metro būves pārstāv mūsu pasaules vienu no būtiskākajiem aspektiem – funkcionalitāti un iespēju ātri pārvietoties telpā. Flīzētās grīdās atmirdz saule reklāmas cienīgā, žilbinošā smaidā, kamēr garām slīdošās stiklotās un metāliskās virsmas veido kustīgu pulsāciju iespaidu, dažbrīd atspulgojot kā ūdens virsma. Kustības un vizuālās realitātes šķietamība ik pa laikam ir saistījusi Vinetas Kaulačas uzmanību, piemēram, arī 2005. gada personālizstādē “Attālums” Latvijas Mākslinieku savienības galerijā vai 2006. gada izstādē “Skatiena ātrums” galerijā “Māksla XO”, kur vairāk dominēja garām slīdošo mašīnu un šosejas spuldžu ņirba. Šoreiz kustības tvērienos bez zilgani dzeltenīgā bija ieslīdējis sudrabotāks, vēsāks vai kakao krāsas kolorīts statiskajos darbos. Nevajadzētu pārspīlēt Vinetas Kaulačas mākslas unikalitāti. Palūkojoties kaut vai pašmāju rādiusā, atrodam līdzīgu pilsētvides un “garāmejošā, slīdošā cilvēka efekta” pētniecību, izmantojot monohromus toņus un lielāku abstrahēšanas pakāpi, ko vairākus gadus izkopj arī gleznotāja Mārīte Guščika. Vineta Kaulača gleznās vairāk koncentrējas uz konkrētiem skatiena un laika jēdzieniem, turklāt dara to ļoti konsekventi, īpaši piedomājot par izkārtojumu telpā. Rūdītā glezniecības pieredze garantē Vinetas Kaulačas personālizstādēm nemainīgu kvalitāti, taču “Vingrinājumi mnemonikā” bija īpaši “svaigi” un iedarbīgi ar vienotā ansambļa iespaidu. | |
| Atgriezties | |
