VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Nebaidies mirkli pasapņot / gan jau zvaigznes vietā stās / kā dziesmai skanīga nots / tā cilvēkam vārds ir dots Zane Onckule, mākslas kritiķe | |
| I Šis teksts ir vārdu virknējums un komatu lietojums, sekojot mākslas rakstības semināram, kas norisinājās 18. un 19. februārī “kim?” laikmetīgās mākslas centrā. Māksla, Rakstība un Seminārs ir vārdi, kas atsevišķi un kopā veido īpašu personiskās rakstīšanas manieres jēgu. Semināra mērķis bija izaicināt intelektu, izmantojot savveida “ekskursiju”, tādas kā takas dažādām tālākām domas un rīcības aktivitātēm. Lektori un semināra dalībnieki divu dienu garumā atrada brīvu brīdi sanākšanai kopā nolūkā radīt gaisotni, labvēlīgu klimatu tam, ko varētu nosaukt par praktisku darbošanos bez (ī)pašām praktiskajām darbībām (neskaitot katra paša veiktās piezīmes uz izdales materiālu lapām, protams). Tā bija teoretizēšana par prakses teoriju. Fona noskaņa bija pilsētā tikko atklātās izstādes, kā arī gaidāmais Purvīša balvas pasniegšanas notikums. “Kā rīkoties teikuma vidū?” – starta punkts bija ideja, interese un nepieciešamība organizēt pasākumu, veltītu mākslas rakstībai (ko īsti ar šo vārdu apvienojumu un vai vispār to saprotam, kā par to domāt u. c. detaļas varētu arī turpmāk tekstā netikt apskatītas). Iepriekšējās sarunās un diskusijās ar semināra kuratori un ieceres autori Maju Vismeri (Maja Wismer) domas par rakstīto materiālu attīstījās vispārīguma virzienā, proti: rakstītā materiāla lietošana. Kas un kā lieto rakstīto materiālu? Būtiska lieta semināra ietvaros bija mēģinājums “virzīties prom no divdimensionāla teksta trīsdimensionālu iespēju virzienā” – kā lietot tekstu vai drukāto mediju kopumā (fona nianse ir tāda, ka rakstīšana nāk no lasīšanas…). Cits intereses aspekts tika saistīts ar to, ka pēdējo gadu laikā tik daudz iesakāmo lasīšanas tekstu un dažādu rādītāju ir rotējuši mākslas sfērā, līdz esam nonākuši pie atskārsmes, ka visa kā ir par daudz un no jauna būtiski kļūst “atvērt” tekstu. Ne tikai minēt, uzskaitīt virsrakstus, bet reāli arī turēt rokā objektus – grāmatas. Tāpēc vieslektori tika aicināti ņemt līdzi tekstus, katalogus un citas grāmatas nolūkā ar tām iepazīstināt, par tām runāt un rezultātā atstāt tās šeit uz vietas kāda cita tālākai atvēršanai. | |
| |
| I Paša vai citu iepriekš uzrakstīts teksts ir labs sākumpunkts un darba materiāls, kas aicina domāt slāņos, pietuvināties attāluma un distances jautājumiem un iegūt no zaudēšanas (“no sākuma tavējo un tad katrs savējo”). Šeit pieskaitām samērošanu, kompilāciju, kopēšanu un citēšanu. Bez tā visa neiztikt, jo jaunradītajam tekstam jābūt saistošam un labā nozīmē viegli lasāmam, ļaujot lasītājam pārvietoties pa paragrāfiem, meklēt citus vārdus, atsauces, starpatsauces un izvēlēties, no kā atteikties, ja nepieciešams. Mākslas rakstības meistara uzdevums ir sniegt piemērus, kā “lasīt” mākslu ar teksta palīdzību, savā veidā “kūrēt” auditoriju. Kopumā visi teksti ir kā dīvaini vārdi – tie atslēgas vārdi, kas nāk prātā, atgādinot, ka tu šobrīd lasi vai arī – ko konkrēti lasi. Šie vārdi – palīgi palīdz veidot tekstu “karti”. Iestarpinājums pārdomām: vai šo pašu formulu var piemērot, arī atrodoties pretējās pozīcijās – saskaroties ar papīru un zīmuli, datora tastatūru un ekrānu? Virzoties tālāk pēc noskaņojuma-kā-uz-rakstīšanu noskaidrošanas, pāris padomu: jāraksta par sevi, tādējādi veicinot sociālo potenciālu, tomēr kaut kā nosaukšana vārdos nenozīmē uzreiz rakstīt komunikācijas vārdā, no kā savukārt būtu jāatradinās. Sāciet rakstīt citā valodā, adaptējiet un tulkojiet tekstu, domājiet angļu, krievu vai citās valodās, izaicinot uz jaunu teksta gravitāti. Mainiet kritisko praksi, ieviešot spēles ar valodu (jāatceras – latviešu valoda ir mazāk analītiska nekā sintētiska, un samērojamības vārdā tas rakstītājiem var vairāk traucēt nekā līdzēt). Valoda ienes distanci, tāpēc teksts, no vienas puses, kļūs vairāk formāls nekā aprakstošs, jo rakstītājam ir sveša veida attiecības ar svešo valodu. Turklāt vai mākslas darba aprakstīšanai vēl ir kāda nozīme? Vai aprakstīts mākslas darbs momentāni pārtop par valodu, uz ko (patīkami) skatīties? Vai tā jau ir pats mākslas darbs? Tāds plūstošs un kustīgs notikums kā dzejolis? Brīdī, kad viss kļūst par pārlielu jautājumu, pārstājiet uz to atsaukties. I Pārteikšanās, sakot impression, bet ar to domājot inspiration vai obsession vietā – possession. (Cik) daudz zināšanu ir nepieciešams, lai veiksmīgi radītu pārpratumu konceptu. Semināra īpatnība bija neziņas aura. Sākot ar to, par ko īsti lektori runās, un beidzot ar viņu izvēlēto grāmatu nosakumiem (iepriekš gan izslēdzot grāmatu pārklāšanās iespējamību, kādam no lektoriem izvēloties publikāciju, kas jau atrodas plauktā). Mērķis bija koncentrēties uz tekstu telpisko dimensiju, tos ne tikai uzskatīt par virsrakstiem vai “muguriņām” gara uzskaitījuma ietvaros, bet savienot ar momentiem, kas rodas situācijās, kad cilvēki runā par grāmatām, atver tās. Un vēl tie šķietami mazie vizuālie prieki par tipogrāfiju, dizainu, papīra smalkumu – viss, kas attiecas uz formas un satura draudzību. I Visi teksti (writings) lielā mērā ir “grabažas”, tajā pašā laikā rakstība ir sevis paša jaunizveidošana, lasot, piemēram, klasiķu tekstus, mēs kļūstam par autoru laikabiedriem. Semināra ietvaros lektore Judīte Švarcbarte (Judith Schwarzbart) aicināja klātesošos citu pēc cita skaļi nolasīt kādu rindkopu no Žaka Ransjēra (Jacques Ranciere) darba The Ignorant Schoolmaster. Māksliniece ar izteiksmīgu lasīšanas manieri Laura Prikule savu rindkopu noslēdza ar frāzi, kas komentēja šī darba ietvaros aprakstītā pasniedzēja īpatņa Žozefa Žakoto (Joseph Jacotot) 1818. gadā Luvēnas Universitātē (University of Louvain) franču literatūras kursā sniegto intelektuālo piedzīvojumu – lekciju, kura norisinājās ar divām svecēm vāji apgaismotā nelielā telpiņā un sākās ar frāzi: I must teach you that I have nothing to teach you. Šeit mēs nonākam pie tā, ka nerunāšana, bet (tīra) rakstīšana par problēmu ir problēmas radīšana. Mākslas rakstība pret kritisko rakstību, klasiskā rakstība pret eksperimentālo rakstību. Tālākai interesei un tematikas cilāšanai noderīgi jēdzieni, jo vienmēr būtu jāapzinās, no kādām pozīcijām tu raksti. Personiskā interese jēgas absurdās nozīmes virzienā liek domāt Vitgenšteina “Traktāta” garā ar korekcijām, ka “viss, ko redzam, var arī būt rakstīts”. Tralala. “Cauri rīta dūmakai paveras skats uz Austrumu pilsētu. Tās miers ir nesatricināms, tikai Vējš laiski dzenā tuksneša smiltis. Kādu dienu pilsētā ierodas Sieviete, kas savaldzina Vēju. Abi ļaujas kaislei. Lai varētu būt tuvāks Sievietei, Vējš pārvēršas par vīrieti, taču kā vīrietis viņš sāk iegrožot Sievietes brīvību. Viņa vēlas atgriezties pie savas stabilās un drošās dzīves, taču, reiz izbaudījusi brīvību, Sieviete nespēj rast mieru stabilitātē,” raksta Aija Bley sava jaunākā darba pieteikumā. Filmas māksliniece Patrīcija Brekte bija pieteikusies semināram, tomēr, iespējams, viņas neesamības tur iemesli ir tepat tuvumā. | |
| Atgriezties | |
