 Lietas no dažādām pusēm
Stella Pelše, mākslas zinātniece
|
| | | Nikolaja Bulmaņa (dz. 1929), trimdas žurnāla “Jaunā Gaita” ilggadējā redaktora, agrāk publicēto rakstu izlase (1973–2007) ir tematiski un žanriski daudzveidīga. Pirmkārt, tie ir konkrētu izstāžu apskati (gan trimdas izstādes, gan Venēcijas biennāles, gan vēlākajā posmā arī izstādes Latvijā); otrkārt, monogrāfiskas ievirzes esejas par atsevišķiem māksliniekiem. To vidū ir gan pietiekami populāri un arī šeit izstāžu zālēs paviesojušies personāži (Vija Celmiņa, Edvīns Strautmanis, Raimonds Staprāns, Laimonis Mieriņš u. c.), gan arī mazāk zināmi vārdi (Jānis Strods, Valda Ostreihere, Gundars Robežgruntnieks). Sastopami arī pārskata tipa materiāli, piemēram, Toronto Sv. Jāņa draudzes dievnamā rīkoto izstāžu hronika, vai arī papildinājumi mākslas biedrību vēsturei Latvijā, kur uzzināmas detaļas par Mūksalas mākslinieku biedrības priekšteci – grupu “Ziemeļzieds”. Aptverta arī latviešu trimdas organizāciju darbība, sava laika politisko dilemmu analīze (konservatīvo trimdinieku un padomju funkcionāru vienotā fronte kontaktu kavēšanā) un dažbrīd tīri provokatīvas ierosmes mākslas izglītības un kultūrpolitikas jomā (“Kas būtu zaudēts, ja likvidētu Rozentāla mākslas vidusskolu?”, 341. lpp.). Tomēr vispirms Bulmanis ir mākslas kritiķis ar lakonisku, veiklu stilu, kurš darbu formālo struktūru eleganti sasaista ar emocionālās iedarbības metiem, neaizmirstot gan latviešu mākslas vēstures kontekstu (saiknes ar starpkaru perioda un senākām parādībām), gan sava laika Rietumu mākslas procesu dinamiku. Visai atraktīvs ir Bulmaņa lietoto mākslas terminu klāsts, piemēram, šeit jau iegājušies redīmeidi tiek latviskoti par “gataveņiem”, objet trouvé analogs būtu “atradeņi” (te gan var traucēt cita, senāka šī vārda nozīme – pamestie bērni), interesants veidojums ir arī “ikdienuļi” (domājot ikdienišķos priekšmetus popārta kontekstā). Vienlaikus, protams, tekstos netrūkst arī tieši pārceltu anglicismu (“distortācijas”, “evokatīvs”, “homāža” u. c.), kas raksturo dominējošās valodas spiediena situāciju. Grāmatas problemātiskākā zona ir ilustrāciju daļa; divi krāsaino attēlu bloki (galvenokārt no autora privātkolekcijas), protams, dod noteiktu priekšstatu par aprakstīto, tomēr dažu personību veikuma vizuālā puse paliek nezināma. Tas attiecas, piemēram, uz Rutu Grāvleju, kuras instalācijas turklāt pieder pie autora nozīmīgākajiem mākslas pārdzīvojumiem un izpelnījušās izvērstas apceres. Bez vizuāla priekšstata niansētās darbu analīzes var izskanēt tukšgaitā; palīgs neatlaidīgākiem informācijas meklētājiem ir beigās iekļautais mākslinieku saraksts. |
| | 
Edvīns Strautmanis.Poko Devu. 20.gs. 90.gadi
Janis Kalmite. Rija. 1959
|
| | | Cauri grāmatai vijas latviešu trimdas mākslas izstādēm raksturīgās pārblīvētības un paviršības kritika (piemēram, nelāgā prakse rīkot dziesmu svētkiem pieskaņotās izstādes viesnīcu parocīgajās, bet mākslai nepiemērotajās telpās). Sasaucoties ar Klementa Grīnberga klasiskajiem argumentiem, Bulmanis vēlas uzturēt dzīvu augstās mākslas nopietno virsuzdevumu: “(..) vāja māksla, izdzīta no dievišķiem dār¬ziem, var omulīgi tīksmoties izgreznotu koka šķīvju, izrakstītu podu un daiļi izaustu brunču sabiedrībā. Un tam visam uzspiež banāli pazīstamo etnogrāfiski iekrāsoto etniķu zīmogu, kur starp mākslu un amatniecību ievilktas divas horizontālas svītriņas. Šāda vienādošana degradē mākslu un ieved daiļamatu pretenciozu ilūziju bezpatiesības pasaulē” (62. lpp.). Kā pietrūkst latviešu mākslai? Vismaz 70. gados Bulmanis ar zināmu patosu apgalvo – pietrūkst avangarda: “Laba, nopietna, noturīga māksla, protams, atrodama arī ārpus avangarda meklējumiem, bet tikai avangardam ir spēks piedot kāda laikmeta mākslai jaunu virzību, un tikai šāda jauna virzības meklēšana nodrošina mākslai nepieciešamās atjaunošanās potences. Avangarda māksla nav novatoriska trakošana oriģinalitātes dēļ, bet gan pirmā jausma jaunai, dziļākai un tālākai redzēšanai. Mākslas virzības spēks.” (64. lpp.) Avangardista ampluā gan modificējas 90. gados, rakstot par Sorosa Mūsdienu mākslas centra–Rīga rīkotajām izstādēm, piemēram, par Jāņa Mitrēvica speķi izstādē “Valsts”: “Šodienas visatļautības laikmetā izkārt muzejā gaļas gabalus ir tāda laušanās vaļējās durvīs ar visai zemu uzdrošināšanās vērtību” (450. lpp.), – vietējā kontekstā tā gan varētu arī nemaz nebūt tik zema. Sajūta, ka netradicionālo žanru kopēji vēlas uzurpēt patiesās mūsdienu mākslas statusu, Bulmanim liek secināt, ka “šī māksla ir elitāra un ka tās balstītāji veido cieši saaustu savstarpējās kopapziņas un apbrīnas kopāturētu, līdzekļu sagādes ziņā efektīvu, bet kopapjomā salīdzinoši mazu tīklu” (452. lpp.), savukārt “tradicionālo žanru mākslai visumā ir dziļākas saknes un lielāka noturība. Kopumā tā ir introvertāka, ar lielāku pašrefleksijas potenciālu, ar lielāku varbūtību uz nozīmīgāku sublimācijas zonu paplašināšanās potenciālu” (453. lpp.). Katrā ziņā spēja paskatīties uz mākslas lietām no dažādām pusēm nenoliedzami ir autora stiprākā puse, kas garantē lasītājam atzīstamu intelektuāla piedzīvojuma devu. |
| | | Atgriezties | |
|
