VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Levita gudrībā veldzējoties Jānis Borgs, mākslas kritiķis Ieskats Sola Levita “Paragrāfos par konceptuālo mākslu” un “Teikumos par konceptuālo mākslu” | |
| “Idejas vienas pašas var būt mākslas darbi; tās atrodas attīstības ķēdē, kas, iespējams, noved pie kādas formas. Visas idejas nav jārealizē materiālā,” savos “Teikumos par konceptuālo mākslu” 10. “bauslī” vēstī Sols Levits (Sol LeWitt), viens no konceptuālisma un arī minimālisma pamatlicējiem un lielajiem teorētiķiem. Solomonu, kas reiz pārtapis “Solā”, mēs zinām kā tīru amerikāņu mākslinieku, kura ebreju vecāki ieceļojuši Jaunajā Pasaulē no Krievijas. Un arī kā 20. gs. otrās puses pasaules avangarda dižmeistaru. Tomēr, neraugoties uz Sola Levita izteiktajām šaubām, šoreiz realizācija materiālā, kas iemiesojusies “kim?” izdotajā brošūriņā, izrādījusies varen svētīga. Tas ir tieši tāds apgaismības produkts, kādu laišana klajā īsteni piedienas vienam laikmetīgās mākslas centram. Patiesi misionāru cienīgs pasākums. Domājams, lielai publikas daļai, kas sevi pieskaita pie mākslas baudītājiem, tieši konceptuālisms varētu būt bijis visgrūtāk “norijamais kumoss”. Tā “difūzums”, radošā automātisma iespējamība, jau minētā nematerialitāte un nereti pilnīgi jebkāda estētisma noraidījums daudzus cilvēkus noved dziļā mulsumā – bet kur tad paliek skaistums? Jo mūsu kultūras pieredze sabiedrības apziņā pamatīgi iekalusi “nesatricināmu” pārliecību un atziņu, ka māksla var izpausties tikai caur estētiku. Viedais klasiķis Fjodors Dostojevskis pat ticēja, ka skaistums glābšot pasauli. Gan, vērojot, kā cilvēki savā alkatībā un tumsonībā to ar vislielāko dedzību nīdē, jāsecina, ka še tomēr varētu vairāk līdzēt kāds pamatīgi sakārtots koncepts. Un diez vai tikai iz mākslas dzīlēm nākošs... Vērīgi palasot Sola Levita paragrāfus un teikumus, ik¬viens atvērts prāts var gūt daudzas atbildes uz ne vienu vien neskaidrību mūsdienu mākslas jautājumos. Levita teksti ļoti skaidros formulējumos rosina vēlreiz pārdomāt mums tikai šķietami saprotamos un tradicionālos pieņēmumus par mākslu. Par šajā jomā virmojošo relativitāti Sols Levits 18. teikumā atgādina, ka “pagātnes mākslu parasti saprot, izmantojot tagadnes koncepcijas, tādējādi pagātnes māksla tiek pārprasta”. Mēs, protams, varam šeit arī polemizēt. Konceptuālisti visai strikti nodala sevi no “nekonceptuālās” mākslas, priekšplānā izvirzot idejas dominanti: “Procesā, kas sākas ar ideju un beidzas ar gatavu darbu, mākslinieka griba ir sekundāra. Viņa patvaļība nav nekas cits kā ego izpausme” (7. teikums). Gluži loģiski jāpieņem, ka māksla ir vienīgi domāšanas for¬ma, kas sākotnēji ir tikai nemateriāla (kaut kā “projekts” smadzenēs). Visas pārējās vizuālās izpausmes, ko mēs parasti uztveram kā mākslu, ir tikai un vienīgi šī domāšanas “projekta” piepildījums materiālā, kas šādi var arī nenotikt. Mākslas fakts var tikpat labi palikt nemateriālajā vidē, nepārtopot mākslas aktā. Tomēr, apzinoties, ka sākotnēji “konceptuāls projekts” ir vajadzīgs pat tādai elementārai bioloģiski motivētai darbībai kā aiziet pačurāt, būtu jāatzīst, ka koncepts automātiski ir arī jebkāda mākslas akta pamatā. Kurš artefakts nesakņojas kādā idejā? Ja nu vienīgi Sola Levita “Paragrāfu” ievadā piesauktajiem mērkaķiem ne. Līdz ar to dažas konceptuālisma pamatnostādnes varētu pat izrādīties apšaubāmas. Ja visās šajās teorijās tomēr nepieļaujam kādas nosacītības iespēju, akcentu maiņu no primārā uz sekundāro, šajā gadījumā izceļot tieši koncepta un idejas prioritāti jeb “koncipēšanu” kā darba metodi. Varbūt paradoksālā kārtā iepretī neskaitāmajiem konceptuālistiem, kuri darbojas telefona grāmatas “ideju” līmenī, šī virziena apustulis Sols Levits ir izrādījies negaidīti vizuāls un monumentāls mākslinieks. Un vēl jo vairāk – gandrīz visa viņa māksla piesātināta ar fascinējošu estētismu. Šo rindu autoram pērnā gadsimta 80. gados Bāzeles Kunsthallē laimējās pieredzēt vērienīgu Sola Levita personālizstādi, kas palika atmiņā kā viens no lielākajiem mākslinieciskajiem mūža pārdzīvojumiem. No tādiem, ko aiznes sev līdzi pat kapā. Sols Levits ar savu mākslu ir pierādījis teorijas vitalitāti un spēju pārtapt materiālā izcilībā. Kam pamatā, domājams, ir totāli neapstrīdams konceptuāls “granīts” – ģeometrija. Sola Levita darbības pētnieki šeit taisnīgi atrod arī krievis¬kus iedvesmas avotus un paralēles. Pirmkārt tiek piesaukts dižais Kazimirs Maļevičs, tad arī krievu konstruktīvisti, kuru kultivētais ģeometrisms satricināja pasauli. Varētu teikt, ka Sols Levits ir izaudzis uz un no melnā kvadrāta – 20. gadsimta mākslas superkoncepta. Un arī viņa “impakts” uz mūsdienu kultūru ir nepārvērtējams, ja, piemēram, transportējam Sola Levita minimālisma atklāsmes uz laikmetīgo arhitektūru un dizainu. Sola Levita “Paragrāfi par konceptuālo mākslu” un “Teikumi par konceptuālo mākslu” atklāj mums dažus postmodernisma stūrakmeņus, kas ir būtiski visas šīs kultūras konstrukcijā. Un parāda mākslinieciskās domas attīstības iespējamos virzienus. Pateicoties filozofa Jāņa Taurena tulkojumam un komentāriem, nu tā Levita mācība izskanējusi arī latviski. 1 Priesteris, tempļa kalpotājs jūdaismā. | |
| Atgriezties | |
