VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Tabaka. Bez komentāriem Vilnis Vējš, mākslas kritiķis | |
| Maija Tabaka turpina vilināt un mulsināt: izstādēs, kuras veltītas latviešu pēckara mākslai, pie viņas darbiem skatītāji “aizķeras”: stāv ilgāk, pēta sīkāk. Tā tas bija izstādē “Mākslinieks. Portrets. Pašportrets” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (2009. gada decembris–2010. gada janvāris), tāpat arī ekspozīcijā “Glezniecība Latvijā 1950.–1990. no Latvijas Mākslinieku savienības kolekcijas”, kas no aizvadītā gada maija līdz augustam bija skatāma “Rīgas mākslas telpā”. Pat ja Tabakas gleznas nav īpaši izceltas (kā “Portretos”), ja tās ievietotas pagalam spiedīgos apstākļos visspožāko latviešu glezniecības sasniegumu kontekstā (“Rīgas mākslas telpā”), to magnētisms nemazinās. Gluži otrādi – konvencionāli atzītu glezniecisku vērtību sablīvējumos daudzi citi meistardarbi zaudē daļu vienreizējības un atklāj to saistību ar noteiktu tradīciju, rada vielu salīdzinājumiem, bet Tabaka atkal “izlec”. 2010. gada nogalē Ivonnas Veihertes galerijā tika izstādītas pēdējos gados tapušas gleznas – to skaitā no jauna gleznota versija leģendāram, taču latviešu skatītājam vairs nepieejamam darbam “Džungļi” (pirmoreiz radīts 1977. Gadā Rietumberlīnē). Šis autores pašas rosinātais atskats pagātnē liek secināt: viņa ir visspilgtākā sava laika māksliniece, – to var droši apgalvot, pat nepievienojot šādās frāzēs ierasti izlīdzinošo “viena no...” un atstājot vārdu “spilgts” bez paskaidrojumiem. Kādēļ tā? Atbildi varētu meklēt izdevniecības “Jumava” izdotajā Līgas Blauas grāmatā “Maija Tabaka. Spēle ar dzīvi”, kas droši vien paredzēta bestsellera liktenim. Tie ir atmiņu stāstījumu pieraksti, kuru stiprā puse ir vēstījuma autentiskums (tekstā gluži vai sadzirdama Maijas Tabakas godīgā, tomēr apdomīgā runas maniere), bet vājā – žurnālistiska virspusējība. Tā vien šķiet, ka intervētāja, šifrējot balss ierakstus, pilnīgi ļāvusies mākslinieces atmiņu uzvilnījumiem tā vietā, lai par nozīmīgiem notikumiem pārjautātu vēlreiz un kaut ko arī noskaidrotu pati. Grāmatā ir maz gadskaitļu. Teksta kompozīcija aprobežojas ar sadalījumu simt stāstiņos, kas dažs nav pat lappusi garš. Arī ilustrāciju klāsts ir skops (atbildīgā redaktore Evija Veide). Nemaz nav solīdam izdevumam nepieciešamo zemsvītras piezīmju, priekšvārda vai pēcvārda un komentāru. Taču tie būtu ļoti nepieciešami, jo vairākas mākslinieces frāzes, izteiktas raksturīgā lakonismā, tomēr sniedz būtiskus viņas mākslas iespējamo interpretāciju aizmetņus. | |
| |
| “Dzīves teātris”, “Tabakas kundzes teātris” – šādi nodaļu nosaukumi uzsver Maijas Tabakas vairākkārt izteikto savas mākslas salīdzinājumu ar teātri; tas kā klišeja tiek atkārtots itin bieži, tomēr bez īstas iedziļināšanās. Grāmatā atstāstīts gadījums, kad topošā māksliniece 60. gadu sākumā gājusi pa ielu plandošā mētelī, ar vīriešu katliņu galvā un no aizkara darinātu lakatu ap kaklu, izraisot garāmgājēju izbrīnu un nievas. Tas liecina par ko vairāk nekā tikai sievišķīgu greznošanās kāri (lai gan arī tai būtu sava vieta mākslinieces darbības analīzei feminisma diskursā). Ļoti līdzīgi ir rīkojies, piemēram, performances žanra klasiķis Andris Grīnbergs, kurš kā tāds ticis novērtēts ar lielu laika distanci, pateicoties ārzemju kuratoru interesei. Līdzīgi, lai gan ne tik ekstrēmi kā Grīnbergs, kas savu dzīvi pārvērta mākslas darbos, ietērpjot un izģērbjot savu un sievas Intas Grīnbergas ķermeni, Maija Tabaka ir laikmeta zūdošo izpausmju hroniste, gan precīzi fiksējot savu modeļu izskatu, gan būdama, kā to mūsdienās droši vien sauktu, “stiliste”. Grāmatā varam lasīt par Rundālē pavadītu vasaru, kad “pils un tās spēles mums bija protests sešdesmito gadu uzspiestajai vienveidībai un pelēcībai” (75. lpp. – bez gadskaitļa precizējuma!), kas līdz ar citām kolorītām epizodēm Maijas Tabakas daiļradi ieraksta ne tikai glezniecības, bet arī body-art un hepeningu mākslas koordinātās, kuras sociālās un simboliskās nozīmes tikai palēnām tiek apzinātas un pētītas. Tomēr atšķirībā no Grīnberga, kura radošajai programmai nebija izejas uz publiskās mākslas sfēru, Maija Tabaka izvēlējās un viņai bija iespēja realizēt citu – gleznotājas lomu. Šī piederība pie “visu mākslu mākslas” vedina pētīt Tabakas gleznas akadēmiski atsvešināti, tomēr viņas personība izpaužas arī, problematizējot estētiskas pieredzes autonomiju un konfrontējot to ar triviālas vizualitātes zīmēm. Grāmata atklāj šīs pieejas reizē stihisko un labi apzināto, programmatisko raksturu. “Spēlē ar dzīvi” ir neskaitāmas epizodes, kurās stāstīts par mākslinieces garderobes izvēli dažādos gadījumos. Tās sākumā šķiet kuriozas kā nodeva sieviešu žurnālu tematikai (grāmata tapusi sadarbībā ar izdevniecību “Santa”), bet vēlāk sniedz ne vienu vien atslēgu viņas mākslas tēlainības izpratnei. Pati galvenā no tām – paplašināta skatījuma iespēja, kurā glezniecība vairs nav tradicionāli nodalāma no performatīvas, situatīvas estētiskas žestikulācijas. Maijas Tabakas gleznas ir labs piemērs dažādu 20. gadsimta Rietumu mākslas virzienu vienlaicīgai apropriācijai padomju kultūras telpā. Patiešām, Maijai Tabakai ir liela loma tā sauktās asociatīvās gleznas jēdziena leģitimācijā latviešu mākslā (sk.: Konstants, Zigurds. Maija Tabaka: Reprodukciju albums. Rīga: Liesma, 1983) un ar to saistītajā izteiksmes brīvības paplašinājumā. Iespējams pat, ka šīs kustības sākums ir precīzi datējams – ar 1969. gada darbu “Seno laiku kuģi”, kurā senu gravīru un ilustrāciju motīvi savienoti fantasmagoriskā kompilācijā. Ne bez pamata šī glezna 2010. gadā tika restaurēta un eksponēta izstādē “Un citi virzieni, meklējumi, mākslinieki Latvijā 1960–1984”. Un arī ne bez diskusijām, jo mākslinieces sekojošo daiļradi nekādi nevar pieskaitīt oficiāli noraidītiem vai diskriminētiem mākslas strāvojumiem. Tomēr, par savu darbības jomu izvēloties t. s. figurālo glezniecību – padomju laika prestižāko un īpaši stimulēto mākslas formu –, Tabaka tajā ieved veselu pulku formālu un ideoloģisku jauninājumu, kas reizēm robežojas ar diversijām. Tabaka plaši lieto asociatīvās kompozīcijas principu, kurā tiek izjaukta laika un telpas viengabalainība, kombinēti klasiski izstrādāti fragmenti, kam tomēr atšķirībā no kolāžas ne vienmēr ir skaidri definētas robežas, veidojot savdabīgus vēstījuma “pārrāvumus”. Šādā glezniecībā līdzās dabas studijām kļūst iespējamas atsauces uz sapņa, romantiskās fantāzijās dzimušiem redzes tēliem. Vēl viena Maijas Tabakas talanta īpatnība ir, kā viņa pati to formulēja intervijā šovasar, īpaša “stereoskopiska redze”. Tās apzināta izkopšana ļāvusi gleznas plaknē radīt optiskas ilūzijas, objektu telpiskuma un telpas dziļuma efektus, kas komplektā ar attēlu montāžu piedāvā īstus rēbusus priekšplāna un fona, objektu un vides attiecībās. Trešā raksturīgā iezīme, kas Maijas Tabakas glezniecību atšķir no laikabiedru veikuma, ir figūru attēlojums kustībā, mirkļa fiksējumā. Viņa atmiņās pārliecinoši atklāj, kādos apstākļos dzimusi “kontraversālā doma: darīt pretēji – iet uz momentu, uz netveramo” (87. lpp). Šī ideja Tabaku sarado ar romantiski reālistiskai glezniecībai šķietami pretēju virzienu – fotoreālismu, kas arī 70. gados piedzīvoja pēkšņu uzplaukumu Imanta Lancmaņa, Līgas Purmales un Miervalža Poļa darbos. Atšķirībā no minētajiem Maija Tabaka gan neatdarina fotogrāfijas kadrējumu, turklāt sākotnēji esot modelējusi figūru pozas un rakursus “galvā”. Tomēr skatītājs Tabakas gleznās var saskatīt brīnumainu uzvedumu, inscenētu norišu pēdas neatkarīgi no tā, vai tās norisinājušās dabā vai mākslinieces iztēlē. Jāpiebilst, ka, par lielām skumjām nākamo paaudžu pētniekiem un varbūt arī kolekcionāriem, mākslinieces izvēle ir bijusi pēc katras gleznas pabeigšanas iznīcināt tās izejmateriālus – skices, uzmetumus, fotogrāfijas. Šādas izšķiršanās negaidīti konceptualizē laika zūdamību un mākslas spējas būt tā vienīgajai patiesajai lieciniecei kā māksliniecei svarīgu tēmu. Līdz ar formālām inovācijām Maijas Tabakas glezniecībā izpausmi ir radusi arī padomju laika neformālās kultūras tēlu galerija. Piemēram, slavenā glezna “Kāzas Rundālē”, ko māksliniece pati uzskata par savu “radošo dzimšanu”, ir ne tikai uz audekla iemūžināta vīzija, bet reāla artistiska notikuma interpretācija. Vēsturiski kostīmi, stilizācijas, modes apģērbi un aksesuāri, Rietumu populārās kultūras zīmes ideoloģiski it kā “uzlauž” figurālās glezniecības un portreta žanra kanonus, inficējot stagnācijas gadu parādes formu ar marginalizētas estētikas vīrusiem. Maija Tabaka, klasificēta kā portretiste, tiešām ir radījusi virkni konvencionāli interpretējamu portretisku šedevru, kuros var meklēt gan psiholoģiskas, gan tipiskas pazīmes, tomēr konsekventi tiekusies izplūdināt mākslas dalījumu “augstajos” un “zemajos” žanros, detalizēti fiksējot grima un frizūru, tērpu un aksesuāru modi. Šajā aspektā viņas daudzkārt minētā un arī atmiņu grāmatā plaši atspoguļotā viesošanās Rietumberlīnē 1977. gadā vērtējama kā dubultaģenta misija: protams, tā nenotika bez varas iestāžu mandāta, ar uzticētu misiju popularizēt padomju mākslu un uzlabot tās tēlu “kapitālisma nometnē”, taču tas, ko vara saņēma pretī, bija – prorietumnieciska orientācija mākslinieku sabiedrībā, kuru māksliniece pati steidzās izplatīt, darbojoties Mākslinieku savienības izstāžu kuratores amatā un īpaši saskarsmē ar jaunākajiem kolēģiem, kā arī milzums informācijas un iedvesmas, kas vēlāk nospēlēja vēsturisku lomu režīma sabrukumā. Komentāru trūkums Maijas Tabakas memuāros ir kā dzenulis potenciālajiem pētniekiem tādus uzrakstīt – kaut vai tādēļ, ka daudzas viņas aizsāktas līnijas latviešu mākslā tā arī palikušas savrupas, bez turpinājuma un tādēļ nav analizētas cēloņu un seku sakarībās. Zīmīgi, ka, par spīti skatītāju mīlestībai un arī formāliem pagodinājumiem, kādus māksliniece saņēmusi, tie vienmēr nākuši komplektā ar zināmu aizdomīgumu un neizpratni no akadēmisko aprindu puses, – varbūt šīs vides izteikti maskulīnā un elitārā noskaņojuma dēļ? Kā būtu, ja Maijai Tabakai pašai būtu skolnieki un sekotāji, kā tas viņas mēroga personībai pienāktos? Lietojot teātra analoģijas, protams, iznāktu pavisam cita luga. | |
| Atgriezties | |
