VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Mūsdienu humānists Sniedze Sofija Kāle, mākslas zinātniece Andris Eglītis. “Dzīves apstākļi” 25.11.–18.12.2010. Bijušās bankas telpas Kaļķu ielā 15 | |
| No 25. novembra līdz 18. decembrim ar galerijas “21” aizbildniecību Kaļķu ielā 15 bija apskatāma gleznotāja Andra Eglīša personālizstāde “Dzīves apstākļi”. Apgrozoties mākslas aprindās, ir jūtamas gaidas, ar kādām jau vairākus gadus tiek sveiktas jaunā gleznotāja personālizstādes. Līdzšinējais sniegums patstāvīgajā daiļrades ceļā apliecina, ka Andris Eglītis ir konsekvents reālists, no kura it kā neko “jaunu” nesagaidīsi, tomēr – kā gan skaidrot viņa gleznu uzrunājošo spēku? Reālisma diskutablās pozīcijas vislabāk atklājās 20. gadsimtā, kad fotogrāfija izcīnīja savas tiesības atrasties mākslas statusā, pierādot,ka kameras acs cilvēka rokās ir tikpat kā ota gleznotājam. Ja reālisma jēdzienu aplūkojam plašāk, tad to iespējams skaidrot ar mimētisko mākslas tradīciju, kas ir pretēja abstrahējošai pieejai. Kopējā mākslas attīstība, attālinoties no plakanās sakrālās glezniecības virzībā uz profānās dzīves attēlojumiem, neraugoties uz dažādiem stiliem, cauri gadsimtiem saglabā reālā / abstraktā mijiedarbi. Jāņem vērā, ka “plašākā reālisma” stāvoklis reizēm var izrādīties sevi diskreditējošs, ja atsevišķas tā modifikācijas izvērtējam no patiesīguma principiem. Piemēram, apķērīgie Padomju Krievijas ideologi jau 1936. gadā, ieviešot sociālistisko reālismu, atskārta, ka ar mimēzes palīdzību mākslas darbos iespējams konstruēt un uzturēt “dzīvus” nākotnē sasniedzamās sociālisma paradīzes labumus. Savukārt dažus gadu desmitus vēlāk fotoreālistu izkoptā vizuālā valoda – objektīva, maksimāli “īstenībai” atbilstoša pasaules fiksācija – izpaudās kā tieša apkārt redzamo vietu un lietu reproducēšana, kur ikdienišķie priekšmeti ieguva iepriekš mūsu apziņā nepiedzīvotu (it kā nepatiesu) patstāvīgu esamību. Turpretim, raugoties uz Andra Eglīša gleznu realitāti, pārņem humāns pasaules iespaids. Vai tie būtu industriāli rajoni vai lauku ainavas ar izteiktu horizonta nobīdi (“Glezna Nr. 18” un “Glezna Nr. 12”), laikabiedru portreti (“Marta”), vientulīgu jaunceltņu stāvi lakoniskā izplatījumā (gleznas no personālizstādes “Zem debess juma”, kas tika nominēta un arī izvirzīta Vilhelma Purvīša balvai 2009. gadā), aizaugušas un pamestas dzelzceļa stacijas (darbi no 2009. gada personālizstādes “Es gribu būt tur”; pašlaik nominēta 2011. gada Vilhelma Purvīša balvai ) vai ikdienā izmantotie sīkumi (izstāde “Lietu kārtība”) – visur jūtams iekšējs cilvēcīguma samērojums ar apkārtni. Gleznotāja motīvu izvēle ir pieticīga un nepretencioza – visiem atpazīstama ikdiena, tās uztverei nav nepieciešama nekāda īpaša sagatavotība, bet paša skatītāja dzīves pieredze un atskārsmes jūtīgums. Kopējā Latvijas laikmetīgās mākslas kontekstā Andra Eglīša gleznas izceļas kā visdemokrātiskākās, jo lietots klasisks (plašākā sabiedrības daļā par “mākslu uzskatāms”) medijs un atpazīstams “saturs”. | |
| |
|
Spītējot mākslinieka skeptiskajai attieksmei pret savu darbu skaidrošanu, dzīvesgājumā viņš reiz ir rakstījis šādi: “Gleznas kā studijas, nevis savas varēšanas apliecinājumi, tiekšanās pēc ideālās pasaules jeb tieksme pēc patiesības, jeb vēlme pārbaudīt suģestējošas, pārņemošas, skudriņas izraisošas mākslas iespējamība – ir šā brīža Bioetanola (Andra Eglīša – S. S. K.) radošās darbības motīvi.”1 Apzinātie centieni gleznotajā realitātē ietvert “ideālo pasauli” rada vilkmi, kas notur neatslābstošu interesi par viņa daiļradi. Savā jaunākajā personālizstādē Andris Eglītis turpina iepriekš iesākto realitātes fiksēšanu, taču nedaudz citādāk. “Dzīves apstākļi” ir salīdzinoši patstāvīgu gleznu kopums, ko iespējams ērti apvienot zem tik plaša nosaukuma. Katras pamestās tukšās biroja telpas viducī izstādīta viena glezna – logs, caur kuru iespējams apjaust būtību, kas atrodas aiz darbos reproducētās realitātes. Izstādes katalogā mākslas zinātniece Ieva Kulakova trāpīgi formulējusi šo ideju: “Dzīvē viss dažkārt notiek otrādi. Lai vedinātu uz būtisko, jārunā par mazāk būtisko. Proti, lai runātu par dzīves jēgu vai ideāliem, jārunā par ikdienu, par to, no kā tā sastāv.”2 No izstādes kopējā konteksta kā atvadas lieliskajai izstādei vecajā noliktavā pie Cēsu dzelzceļa stacijas izkrīt glezna “07.08.2010.”, visas pārējās vieno tīra eļļas tehnika un atgriešanās pie senāk lietotajiem rāmējumiem. Mākslinieks ir centies uzsvērt redzamās realitātes kadrējumu. Gleznotāja intuitīvā veidā atlasītie, kā dienasgrāmatas piezīmes virknētie dzīves mirkļi ir fragmenti no kādas nekad nepabeidzamas mozaīkas. Līdzīgu pieeju nolasām izmantotajos apstrādes paņēmienos: atstātas zīmējuma pēdas (“10.05.2010.”), neaizklāti audekla laukumi (“23.08.2010.”), trūkstošas detaļas (“25.10.2010.”) – tas viss gleznu virsmās spilgti izpauž nepabeigtību. Savukārt krāsu smērējumi, notecējumi un skrāpējumi (“22.04.2010.”) iesaista cīņā ar “perfekto” realitātes atveidu, netieši norādot, ka būtiskais meklējams aiz jutekliski tveramā. Atšķirībā no citām Andra Eglīša personālizstādēm gleznu plaknēs caur nepabeigtību, “defektiem” un rāmējumiem ir ienākušas nepārprotamas norādes, ka tas, ko jūs redzat, nav viennozīmīga realitāte. Vai to varētu interpretēt kā realitātes kapitulēšanu absolūtā priekšā? Saistošāka šķiet ideja, ko atkārto Rīgas leģenda: kad pilsēta būs gatava, tā nekavējoties nogrims jeb pazudīs nebūtībā. Arī glezna, kas nav pabeigta, piedāvā daudz plašākas interpretācijas iespējas, tajā vēl ir atrodama līdz galam neizsmeltā radošā sākotne. Vieglais un plānais triepiens, maigās toņu pārejas apvienojumā ar nepabeigtību rada izjūtu par izvēles brīvību (“23.08.2010.”). It kā Andrim Eglītim būtu izdevies apstādināt laiku, ko novēro kāds ar pozitīvās gaidās aizturētu elpu. Šeit nav jāsteidzas ar eksistenciālu lēmumu pieņemšanu, kas izšķirs rītdienas gaitu, bet jāļaujas mirkļa burvībai (“17.04.2010.”). Pilnīgi pretējas asociācijas uzmācas, nolūkojoties darbos, kuros dominē mākslīgā gaisma. Šajā smacīgajā vidē arī cilvēki izskatās neveseli (“10.02.2010.”), samocīti un saguruši (“12.01.2010.”). Māju omulīgi veidotā istaba (“08.03.2010.”) un pat daba (“22.09.2010.”) lampu gaismā it kā sačokurojas sevī un kļūst nepieejama. Andra Eglīša neuzbāzīgā nopietnība (ko mūsdienu mākslā var uzskatīt par zināmu uzdrošināšanos) ievelk skatītāju gleznotajā realitātē, atraisot dzīvas izjūtas. Patstāvīgi skatāmie gleznu audekli uzbur autonomu pasauli, kur it kā nebūtisks realitātes fragmentējums var būt tik daudzšķautņains, uzrunājošs un dziļš – kā cilvēka mūžs. Neraugoties uz tīšajām formas nepilnībām, tie ir apstākļi, kuros atrodamas patiesas un spēcīgi uzrunājošas liecības par dzīva cilvēka klātbūtni. 1 www.makslaxogalerija.lv/eng/artists/andris-eglitis-2. 2 Kulakova, Ieva. Ar galvu pie zemes, ar kājām – debesīs. No: Dzīves apstākļi: Andra Eglīša personālizstādes katalogs. – Rīga: Galerija 21, 2010. | |
| Atgriezties | |
