Sieviete Latvijas kino Mārtiņš Slišāns, kino kritiķis Inga Pērkone. "Es varu tikai mīlēt... Sievietes tēls Latvijas filmās" (Rīga: Neputns, 2009.) |
|
Kino zinātnieces Ingas Pērkones grāmata "Es varu tikai mīlēt..." atklāj sievietes tēla redzējumu un pārvērtības Latvijas kino gadsimta gaitā. Ar jauno darbu, kas seko grāmatai "Kino Latvijā. 1920-1940", autore apliecina, ka ir viena no interesantākajām mūsdienu personībām Latvijas kino pētniecībā un kritikā.
Šo īso ieskatu ar zinātnisku precizitāti, tomēr plašam lasītāju lokam saistošā izklāstā uzrakstītajā grāmatā varētu veltīt tikai tās virsrakstam vien. Šķiet, ka universāla sievišķības kvintesence, Latvijas ekrāna un reizē reālas dzīves sieviešu laime un traģēdija vienlaikus izsakāma šajos nedaudzajos vārdos: "es varu tikai mīlēt...". Šī sauciena balsi un atbalsi jo simboliskāku vērš grāmatas priekšējā vāka attēls no filmas "Purva bridējs" - Ulda Pūcīša atveidotais Edgars noliecis galvu uz Vijas Artmanes tēlotās Kristīnes pleca. Seja kā ikona. Tēls kā daudzu nozīmju simbols, kuru aprakstošie vārdi būtu tikai lieks komentārs ar sirdi izjustajam.
Labākajiem gaumes kanoniem atbilstoši noformētas grāmatas veidā Latvijas kino pētniecības fondam tagad pievienojies skaidri strukturēts un vēsturiskā perspektīvā veidots skatījums par sievietes gaitu mūsu kino. No Kaudzīšu "Mērnieku laikiem" un Jaunsudrabiņa "Aijas" ekrāna pilnasinīgajiem lasījumiem līdz pēdējo gadu autorkino piedāvātajiem sievietes-lelles tēliem Unas Celmas filmās - tāds ir autores skatīto tēlu diapazons. Milda Klētniece, Dzidra Ritenberga, Velta Līne, Astrīda Kairiša, Lilita Ozoliņa, Akvelīna Līvmane, Rēzija Kalniņa - katras aktrises vārds un tēlu galerija kā vesels Latvijas kino mentālais slānis. Un, protams, Vija Artmane kā sieviete - zvaigzne, kam veltīta izcilības kanonam atbilstoša grāmatu noslēdzošā nodaļa.
Ingas Pērkones teksts ir vielisks, piepildīts, bet reizē bez liekām atkāpēm. Patīkami precīzi dozētas un erudītas ir atsauces uz kino vēstures procesiem gan Rietumos, gan Austrumos. Par būtiskiem grāmatas atskaites punktiem ņemtas jau kopš 20. gs. 70. gadiem pasaulē arvien pieaugošu popularitāti ieguvušās dzimuma (gender) studijas, kas Latvijas patriarhālajā sabiedrībā sāk aktualizēties tikai tagad, kā arī modernā feminisma klasikas atsauces, sākot ar Žana Pola Sartra dzīvesbiedres Simonas de Bovuāras darbiem.
Ja šī perspektīva, kas sievieti skata kā vēstures, sociālo apstākļu un kultūras (nevis bioloģiski, emocionāli vai garīgi) definētu būtni un reizē uzliek zīmogu arī dzimuma studiju tendenciozitātei, būtu vienīgais skatpunkts, tad grāmatu varētu mierīgi nolikt zinātniekiem un pētniekiem paredzētā specializētās literatūras plauktiņā. Par laimi, tā nav. Šo sausuma sajūtu lasītāja mutē, kas vietām rodas arī atsevišķās akadēmiskā teksta pasāžās (bez kurām gan pētnieciskajā literatūrā, ja tā necenšas tapt par populārzinātnisko tekstu, grūti izvairīties), autore prot veldzēt ar emocionāli zīmētiem izvērsumiem. Rezultātā Ingas Pērkones teksts veido plūdumu kā upe starp intelektuālo un emocionālo - labo un kreiso - krastu un šajā plūdumā rod līdzsvaru.
|
| Atgriezties | |
|