VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Netaupīt uz niansēm Laima Slava, mākslas zinātniece Saruna ar Jāni Zuzānu | |
|
Pirmā Purvīša balva ir pasniegta, eksperti sāk darbu pie nākamām nominācijām. Šo Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ilgi auklēto projektu īstenot ļāva SIA Alfor ievērojamais atbalsts. Vērojot tās valdes priekšsēdētāja JĀŅA ZUZĀNA ieinteresēto un tajā pašā laikā ļoti diskrēto darbību žūrijā, radās vēlme kaut mazliet tuvāk iepazīt mūsu mākslas dzīves vismaz desmit gadu dāsnāko privāto mecenātu. "Vīna studijas" mājīgās telpas, uz sarunu rosinošā vide šķita šim uzdevumam vispiemērotākā, un tā nu vispirms ķērāmies pie vīna izvēles. Turklāt izrādījās, ka šī vieta ir arī Zuzānu ģimenes iemīļota. "Vīnu ļoti mīl mana kundze. Pirms gadiem pieciem sešiem viņa izdomāja, ka grib apmeklēt vīna skolu. Teicu: es gan negribu, - bet, tā kā esam ģimene, tad bija jāiet vien līdzi. Tā arī es noklausījos to vīnziņu kursu, pat kaut kādu papīru dabūju. Noklausījos un nekā no tā nesapratu, visu palaidu garām. Tomēr sākums tas bija, kaut kas laikam aizķērās, sāku atšķirt labu vīnu no slikta. No tā mirkļa vairs nevarēju iedzert par vidēju klasi zemākus vīnus - ja nav, tad nav vispār. Šoreiz es izvēlējos klasisko burgundieti. Man liekas, ka burgundietis ir vīnu karalis. Saka jau, ka bordo ir smalkāks, bet man šķiet, ka īstais ir burgundietis. Tas ir senāks. Vieglāks. Aristokrātiskāks. Veidojot notikumus, pie mums bieži vien ir tāda nelaime - lielās līnijās viss ir izdarīts, bet "nogaunerējas" uz sīkumiem, ietaupa uz niansēm. Taču nianses ir tās, kas piešķir cēlumu." | |
 Jānis Zuzāns. Foto: Didzis Grodzs | |
|
Laima Slava: Kur savā "vīrieša komplektā" ievietosiet attiecības ar mākslu? Jānis Zuzāns: Ļoti augstu. Māksla man ir hobijs, daļa no manis, tā palīdz man pārslēgt smadzeņu puslodes. Viena no manām brīvā laika lasāmvielām ir mākslas uzziņas literatūra. Gan par māksliniekiem, kas aizsaulē, gan par jauniem, esošiem, kuri man pašlaik ir aktuāli. Zināšanas paplašina cilvēka apvārsni - jo vairāk tu zini, jo vairāk saproti citus cilvēkus, viņu argumentus. L.S.: Kas jūs pamudināja ņemt rokās mākslas leksikonu? J.Z.: Ja tev rokās nonāk glezna, tu gribi uzzināt vairāk par autoru, viņa nozīmi mākslas dzīvē. Ne visi mākslinieki taču atstāj pēdas mākslas vēsturē! Un ir tādi, bez kuriem mūsu klasiskā mākslas aina nebūtu pilnīga. Gatavojoties sarunai, palasīju Māras Lāces interviju - es viņai simtprocentīgi piekrītu par kolekcionāriem un procesu, patiešām ir tā, ka viss sākas ar nejaušību. Ir siena, vajag interjera priekšmetu - līdz kaut kādam laikam man tā bija. Un tad ar vienu bildi es izdarīju apzinātu izvēli - es zināju, ka gribu Induļa Zariņa gleznu. Ar šo darbu man radās interese par metodiskāku pieeju. Tā tas arī sākās. Līdz ar to gribējās uzzināt kaut ko vairāk par pašu profesoru Induli Zariņu - viņš tad jau bija nelaiķis. L.S.: Tagad aktuāls ir Latvijas kultūras kanons. Jums ir tam savs saraksts? J.Z.: Pirms Purvīša, Valtera un Rozentāla būtu Hūns, Feders, arī Belzēns, kaut viņš ir mazāk pazīstams. Grosvalds, Kazaks, Suta - visu ekspresionistu grupu varētu nosaukt. Tiem, kas dzīvoja īsu mūžu, mākslas mantojums nav liels. Tajā pašā laikā tiem, kas nodzīvoja ilgāk ... ne viss viņiem ir labs. Piemēram, Uga Skulme un Oto Skulme. "Portreta kompozīcija", protams, ir absolūts ka nons... Viens no maniem favorītiem noteikti ir Jānis Pauļuks. Tad - Boriss Bērziņš. Un ļoti man patīk Auseklis Baušķenieks! Varbūt tas klasiskums tur tā neizpaužas, bet viņš ar savu ironisko pieeju, veselīgo humoru ir vienkārši lielisks! Filozofs. Man viņš patīk. Kad viņš vēl bija dzīvs, Jaunsaules ielas darbnīcā mēs runājāmies, dzērām kafiju, viņš ļoti interesanti stāstīja. L.S.: Jums patīk sarunāties ar māksliniekiem? J.Z.: Kā ar kuriem. Ir jau dažādi cilvēki, ar vieniem tas izdodas vieglāk, ar citiem ne. Ar Baušķenieku sarunāties bija ļoti viegli, ļoti draudzīgs cilvēks. Mēs parunājāmies par radiotehniku, viņš izrādīja man visus savus dažādos konstruktorus - fantastiski! L.S.: Kam jūs dodat priekšroku, izvēloties mākslas darbu, - esat emociju cilvēks vai izvēlaties vērtīgu lietu? J.Z.: Gan - gan. Domāju, ka sākumā šī aizraušanās veidojas tīri emocionāli. Patīk. Tevi uzrunā. Kaut kas tur ir. Bet kaut kādā brīdī emocionālais papildinās ar racionālo. Ja tas tev emocionāli nu tā patīk, ka bez tā tu nevari, tad to lietu vajag izdarīt līdz galam. Tu iegādājies. Vai apmierini sevi citādākā veidā, ja tas ir dārgi. Es tomēr cenšos paanalizēt. Ja tās emocijas nav tik spēcīgas, es domāju par autoru un viņa darbu plašākā - vēstures, kultūras kontekstā. Man nav tā, ka es gribētu no katra autora pa darbam, bet man ir savs mazais sarakstiņš, kurus es gribētu, lai man būtu. Kaut kas jau man ir. Un pie iespējas esmu gatavs mainīt pret ko labāku. Man būtiskais nav kvantitāte, bet kvalitāte. Bet ir autori, kur man ar vienu nepietiek. Piemēram, Baušķenieks. Es labprāt izveidotu viņam galeriju, ja man būtu iespējas. L.S.: Kāpēc ne - daudzi par to priecātos! J.Z.: Redzēju Lasvegasā - tur hoteļi ierīko savas mākslas galerijas. Dažādas. Ir māksla, dizains. Katrs lielais hotelis iepērk mākslu un veido pastāvīgās galerijas. Ekspozīcijas mainās. Reizēm divas trīs viesnīcas kooperējas, un tur var redzēt labu Monē, Pisaro, Sezanu - mākslu, kas taču ir ļoti dārga. Arī moderno mākslu. L.S.: Jūs pieļaujat, ka mākslas darbs ir ieguldījums? J.Z.: Šinī mirklī tas varētu arī nebūt pats labākais ieguldījums, jo tirgus ir krītošs. Tas ir mans viedoklis. Vecmeistaros ieguldīt šajā mirklī nudien nav izdevīgi, varbūt vienīgi par ļoti saprātīgu cenu. Bet no kolekcijas izveides viedokļa vērtīgāk ir ieguldīt jaunajos, jo viņu darbiem ir cita cena un lielāka iespēja (ja mēs runājam par biznesu) - ja šis mākslinieks sevi parādīs, atdeve būs daudz augstāka nekā no vecmeistara. Vecmeistars ir kā zelts, ko tu noliec seifā, tas tev tur "nostaigā" 10% robežās, un, kad vajag, tu pārdod. Vismaz savu tu nezaudēsi. Tas ir no biznesa, no peļņas viedokļa. Bet vislielākais gandarījums man ir par Padegu. Tas man ir kabinetā pie sienas. L.S.: O, tas ir ļoti interesanti! Paraksturojiet savu kolekciju? J.Z.: Kolekcija ir jauna. Neesmu gatavs par to runāt sīkāk. Citreiz. L.S.: Vai jūs savas kolekcijas darbus turat pie sienas vai glabājat krātuvēs? J.Z.: Pārsvarā pie sienas. Mēģinu atrast brīvās plaknes... Tas, kā tu dzīvo, liecina par to, kas tu esi. L.S.: Tas nozīmē, ka tā visa ir māksla, ar kuru jūs esat gatavs kopā dzīvot... J.Z.: Ir varbūt daži jaunie, ar kuriem tomēr ne. Man ir bijis tā, ka esmu noņēmis bildi, teiksim, guļamistabā (man tur Pauļuks stāv - no 50. gadiem, kad viņš plenērā gleznoja ainavas: jūrmalas meži, kāpas). Gribēju nomainīt ar citu. Tad es staigāju kā tāds kāmis pa māju, bildi pasitis padusē, - bilde laba, bet tai vietā neder. L.S.: Un kas tagad jums tur atrodas? J.Z.: Arī Pauļuks! L.S.: Tātad Pauļuka enerģijā jums ir kaut kas ļoti tuvs? J.Z.: Jā, man viņš patīk, viens no favorītiem. Ja koncentrētos uz diviem, tad tie būtu Pauļuks un Baušķenieks. Bet viņi nav salīdzināmi. Trešais būtu Boriss Bērziņš. Atkal citādāks. Manuprāt, Pauļukā ir tāds ekstraverts spēks, kas no bildēm nāk, no krāsu salikuma, triepiena, no viņa dabū kaut kādu enerģiju. Ar diviem vilcieniem viņš panāk ceļu, egli iešvīkojis, un viss ir! Borisa sievietes man ļoti patīk, Jāņu meitenes - tik vitālas, rubensiskas! L.S.: Kas ir jūsu iemīļotākie mākslinieki? J.Z.: No pasaules - van Gogs un Gogēns. Van Gogs ar savu neatkārtojamo gleznošanas stilu. Saulespuķes, Arlas ainavas. Es varētu visu mākslas vēsturi nosaukt: Tintoreto, Botičelli. No latviešu māksliniekiem arī Purvītis, Rozentāls, Valters, Grosvalds. Tieši tās Austrumu bildes, strēlnieki pat mazāk. No Kazaka ļoti patīk "Sievietes jūrmalā". Es jau saprotu, ka "Bēgļi" ir kanons... Arī Leonīds Mauriņš ļoti patīk, viņa lauku ainavas, deformētie cilvēki, sapņi pavasara naktī, variācijas par Rahmaņinova tēmu... L.S.: Vai darbu izvēle ir atkarīga no māju sajūtas? J.Z.: Mākslai ir liela nozīme māju sajūtas radīšanā! Mēs vairākkārt esam mainījuši dzīves vietu, un visu laiku līdzi kā centrālais darbs nāk Līgas Purmales glezna, manas sievas mīļākais darbs. Miglains rīts, dūmaka. Tie ir tie latvieša bērnības rīti ar rasu un miglu. To tu esi sajutis, pamostoties laukos pie vecāsmātes un vecātēva... L.S.: Vai jums ir kādas bērnības refleksijas, saistītas ar mākslu? J.Z.: Tā izteikti ne. No skolas - 7. vidusskolas - mēs gājām uz rudens izstādēm. Man patika. Bet no bērnības drīzāk smaržas nāk prātā. Kad Jaunais Rīgas teātris rāda "Garo dzīvi" un jāiet pa koridoru, kur smaržo pēc vecajām drēbēm, momentā atceries komunālo dzīvokli. 60. gadu komunālo dzīvokli. L.S.: Jūs tāds kārtīgs Rīgas puika esat? J.Z.: Jā. No komunālā dzīvokļa. L.S.: Kādas mākslas krātuves tagad vislabprātāk apmeklējat? Vai ir iemīļoti darbi, pie kuriem patīk atgriezties? J.Z.: Ir. Man patīk Amsterdamas van Goga muzejs. Fantastisks. Alise Tīfentāle "Studijas" rakstā par mūsdienu mākslu citē frāzi, ka mūsdienu māksla nekā cita nevar dot kā vienīgi lētas izpriecas un vieglu šoku. Tad es tā aizdomājos - varbūt tā arī ir taisnība? Uz kurieni māksla iet? Redzēju Ķīnas jaunās mākslas izstādi Saāči galerijā. Ļoti bieži tā robežojas ar vēlmi pārsteigt. Bet kritušais eņģelis mani uzrunāja un glezna ar puisīti krūmos arī. Taču vīri ratiņos - jebkura tirāna dzīves gals tāpat ir nevarība, aprūpe, bezspēcība! To pasaules varenajiem derētu redzēt. Trīs dažādi mākslas pasniegšanas veidi - glezniecība, tēlniecība, instalācija, un katram ir sava iedarbīga doma. Bet par to frāzi var padomāt. Arī Luvru es apmeklēju regulāri. Eju pie t. s. mazajiem holandiešiem. L.S.: Un ne pie Monas Lizas? J.Z.: Eju garām un vienmēr priecājos, paejot malā labi var redzēt visu to pūli: visi fotografē, kaut fotografēt nedrīkst! Bet tālāk tajā galerijā ir ļoti labi da Vinči, Rafaēla, Ticiāna darbi, kam visi iet garām. Manā skatījumā tie ir daudz labāki! L.S.: Lūk, ko nozīmē zīmols! J.Z.: Ļoti pareizs vārds, jo mūsdienās no tā vairs nevar izvairīties! Svarīgs ir mākslas mārketings, kas izveido zīmolu. Luvras katalogā to var redzēt - izrēķināts, ka cilvēks var uztvert tikai kādus deviņus darbus, un tur kā bildītes tie arī ir atzīmēti, lai zinātu, kur iet. Zīmols ir jāizveido, arī mūsdienu mākslai tas ir nepieciešams. Ja kādu mākslinieku izveidos par zīmolu, tad arī viņam tās lietas aizies! L.S.: Vai jums neliekas, ka Purvīša balva varētu būt zīmola veidotājs? Tērnera balvai Lielbritānijā savulaik tas izdevās... J.Z.: Tas būtu ļoti vērtīgs pienesums. Process ap šo balvu rāda, ka tas ir sējums auglīgā zemē, cilvēki nāk un vaicā - kura tad tā balva ir, tātad sajūta ir, ka balva jau iesēdusies cilvēku prātos kā kaut kas pastāvīgs un tradicionāls. L.S.: Vai ticat, ka balvas mākslai kaut ko nozīmē? J.Z.: Man šķiet, ka balvas ir vajadzīgas. Ja mēs runājam par nacionālo mākslu, tad tā ir kā pieturas zīme. Tieši kā Purvīša balvas logo! Zīme, ka ir novilkts kāds laika nogrieznis un izvērtēts un ir pasniegta balva kādam, kas šajā nogrieznī atzīts par labāko. Vērtējums, protams, ir subjektīvs, tā mirkļa domu un viedokļu kopums. Katrs izvirzītais jau ir labs! Aiz strīpas palikušie ir tikpat labi. Ja balva spētu dot arī kaut ko latviešu mākslas atpazīšanas veicināšanai tālāk pasaulē, tas būtu vienkārši lieliski. Starptautiska žūrija arī varētu būt ceļš uz to. Pēc nākamās balvas mēs redzēsim, kāda ir pašu dalībnieku attieksme pret to. Pēc pirmās man likās, ka viņi ir ļoti ieinteresēti. Viedokļi par rezultātu ir dažādi, un tas ir tikai labi. L.S.: Vai jums kā, cik var spriest, pārliecinātam glezniecības mīļotājam nesagādāja vilšanos, ka pirmo Purvīša balvu saņēma Katrīna Neiburga, māksliniece, kas strādā ar kustīgu attēlu? J.Z.: Domāju, ka Katrīna Neiburga bija pelnījusi šo balvu, par ko liecina profesionālas, daudzpusīgas žūrijas lēmums. Uzskatu, ka ikviens no astoņiem pretendentiem bija spēcīgs un īpašs, tomēr tas, ka balvu ieguva Katrīna, acīmredzot ir likumsakarīgi šodienas apstākļos - lai arī tās nav jaunas mākslas formas, tie ir dziļi personiski pārdzīvojumi un emocijas, šķietamas nejaušības, kas patiesībā ir rūpīgi pārdomātas. Pilnīgi pievienojos kopējam žūrijas viedoklim. Ļoti korekti un atbildīgi ir strādājuši atlases eksperti. Nav otra tik vērīga sekotāja šim procesam kā paši mākslinieki, un, ja eksperti būtu pieļāvuši lielas kļūdas, tad jau mēs dzirdētu par to atsauksmes. Sliktu es dzirdējis neesmu. L.S.: Vai zināt savam līdzīgus uzņēmumus, kas atbalsta kultūru? J.Z.: Austrijā mūsu partneri atbalsta Vīnes Operu un kinomākslu. Sadarbība ar muzeju veidojās ļoti cēloņsakarīga, tā sākās ar Candy Bomber, un tas labi startēja. Tad Lāces kundze piedāvāja atbalstīt muzeja ilgi lolotu projektu - Purvīša balvu. Ar partneri izrunājām - laba lieta, varam atbalstīt. Līdz šim esam atbalstījuši koncertus un pastāvīgi atbalstām Bērnu fondu - jau vairāk nekā 15 gadus atsevišķas programmas bērniem invalīdiem un bērniem, kas cietuši no fiziskas vardarbības. Un Nacionālo teātri mēs atbalstām. L.S.: Esat gatavs būt desmit gadus Purvīša balvas atbalstītājs. Kāds būtu jūsu lielākais gandarījums šī procesa gaitā? J.Z.: Svarīgi, lai pa šiem desmit gadiem izveidotos tradīcija. Ir svarīgi noturēt vismaz pirmās piecas balvas, tad vēl nākamās piecas. Balvai svarīgākais ir tradīcija un prestižs, lai standarti būtu tik augsti, ka to gribētu. Būtiski - dot summu, lai mākslinieks gadu brīvi varētu radīt. Man būs prieks pēc desmit gadiem sapulcināt balvas ieguvējus un redzēt, cik bagāta ir šī aina. L.S.: Latvijas sabiedrībā šodien vērojamas sarežģītas attiecības ar kultūru. Tai labprāt tiek piemērots liekēdes statuss. Kā jūs to komentētu? J.Z.: Es nedomāju, ka attiecības ir sarežģītas ar kultūru, bet ar Latvijas kultūru gan. Pārāk daudz ienāk amerikāniskais, viegli sagremojamais. Nesauksim to par popkultūru, bet par masu kultūru. Jo mēs par mākslu runājam vairāk kā par kaut ko virs vidusmēra, kur var pieslēgties ar visām maņām un arī ar prātu. Mums trūkst izglītības, nav programmas, kā šo robu aizpildīt. Man šķiet, te būtu darbs divām ministrijām - Kultūras ministrijai un Izglītības un zinātnes ministrijai skolu programmās vairāk vajadzētu paredzēt vizuālās mākslas. Ir jāmudina caur mākslu ieraudzīt skaisto, un tam jānotiek atraktīvi: bērns jāmudina zīmēt, kopēt, atdarināt - sajusties kā māksliniekam, ieiet tēlā, lai pamēģina būt kā Gogēns! Aktivitāte vienmēr ir iedarbīgāka par redzes iespaidu. Un oža taču vēl vairāk pastiprina šo uztveri, teiksim, krāsas smarža... Runā par augstskolu izglītību, kas atstāta novārtā: ir humanitārā, bet nav eksaktās. Taču mums jau arī humanitārās īsti nav! Mums ir juristi un ekonomisti - protams, tos arī vajag, bet ne jau visi ar to nodarbosies! Tie, kam rūp savu bērnu nākotne, to saprot. Ja rūp vide, kurā dzīvot, sabiedrība, kurā attīstīties, augt, sevi pieteikt, arī novecot un nomirt, tad tevi šīm lietām ir jāinteresē. Ja tu dzīvo šeit, Latvijā, nevis Londonā, Parīzē vai kur citur, tad viena no būtiskākajām lietām ir savu sakņu, savas kultūras apzināšanās. Es neteiktu - savas izredzētības, bet - sava atšķirīgā un kopējā apzināšanās pasaulē, Eiropā. Kultūra un tās sastāvdaļa māksla ir fundamentāla sevis apzināšanai. Cilvēki mīl sarindot vērtības. Blaumanis mums ir vērtība, Rainis, Purvītis mums ir vērtība un Pauļuks, un Bērziņš. Un būs mums jaunas vērtības. Šīs vērtības ir jāiemāca mūsu bērniem, viņiem ir jāgrib tās iemācīties, mums ir jādomā par jauniem veidiem, kā to sasniegt. | |
| Atgriezties | |
