VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
Vai kādam tas jāstāsta?
Ilze Vavilova, mākslas zinātniece
Sandra Krastiņa. "Vai kādam tas jāstāsta?"
04.03.-23.03.2009. Galerija "Daugava"
 
"Vai kādam tas jāstāsta?" - skan gana intriģējoši, lai pirmajās pavasarīgajās marta dienās nevis meklētu kādu aizvēja stūri, kur saulē pagozēt savu bālo degunu, bet dotos palūkoties, kādus tad noslēpumus slēpj Sandras Krastiņas personālizstādes nosaukums.

Sandra Krastiņa pieder pie mākslinieku paaudzes, kas latviešu mākslas telpā ienāca 20. gs. 80. gadu sākumā. Kopā ar savas paaudzes jaunajiem gleznotājiem Aiju Zariņu, Ievu Iltneri, Jāni Mitrēvicu, Edgaru Vērpi u. c. viņa radikāli mainīja sabiedrībā pastāvošos priekšstatus par latviešu tradicionālo glezniecību. Radošo darbību sākot ar figurālo glezniecību, Sandra Krastiņa 90. gados pamazām pievērsās abstrakcijai. Par nozīmīgāko izteiksmes līdzekli mākslinieces glezniecībā kļuva krāsa. Tieši izsmalcinātais un dziļais ultramarīns, tāpat kā šabloniskais "mazā cilvēciņa" motīvs un faktūru spēles, spilgti izteica gleznotājas rokrakstu, ko, kaut reizi redzējis, nešaubīgi pazīs ikviens izstāžu zāļu un galeriju apmeklētājs.

 
Sandra Krastiņa. Kristāla kurpīte. Audekls, akrils. 170x175cm. 2008. Foto: Sandra Krastiņa
 
Izstāde "Vai kādam tas jāstāsta?" pārsteidza, lai neteiktu - šokēja. Skatītāju vērtējumam atklājās pavisam cita Sandra Krastiņa. Tā vietā, lai ieslīgtu apcerīgā pašapmierinātībā, kas tik raksturīga zenītu sasniegušām radošām personībām, un operētu ar pārbaudītām vērtībām un paņēmieniem, māksliniece izvēlējās riskēt, nostājoties uz meklējumu ceļa. Tas neapšaubāmi ir drosmīgs lēmums, vēl jo vairāk apzinoties, ka aizsāktais ceļš ir neatgriezenisks, pretējā gadījumā tas būs tikai apliecinājums profesionālai un garīgai nevarēšanai.

Galerijā izstādītie darbi pielika pārliecinošu punktu gleznotājas "zilajam periodam" - starp tikai viens ("Pinēja", 2006), gluži kā vientulīga atsauce tekstā, attiecināms uz aizgājušo laiku, tādējādi simbolizējot tā beigas un kaut kā jauna sākumu. Jaunajās, ar 2008. un 2009. gadu datētajās gleznās māksliniece konsekventi atteikusies no ierastās zilās krāsas, priekšroku dodot te pavasarīgi krāsainai, te monohromai toņu paletei.

 
Sandra Krastiņa. Svētki. Audekls, akrils. 170x175cm. 2008. Foto: Sandra Krastiņa
 
Arvien izteiktāka kļūst gleznotājas interese par tēlojumu, kaut arī dominējošā loma joprojām pieder abstrakcijai. Izstādes sižetiskā līnija neveidoja vienotu kompozīciju, taču asociāciju līmenī radās sajūta, ka gleznā attēlotais, it kā šķietami mazsvarīgā brīdī apstādinātais filmas kadrs slēpj sevī ko dziļi personisku un intīmu. Tās varētu būt bērnības atmiņas un dzīves laikā uzkrāta personiskā pieredze, kas darbos izlauzusies ar simbolisku spēku - papīra sniegpārslu un leļļu virteņu veidolā.

Darbu tematiskā un stilistiskā daudzveidība nenoliedzami atspoguļo mākslinieces daudzšķautņaino personību, taču vienlaicīgi rada iespaidu par izstādes it kā retrospektīvo dabu. Tomēr viengabalainības trūkums, manuprāt, šoreiz ir nevis trūkums, bet pašmērķis. Sandras Krastiņas izstāde ir eksperiments: pārejas posms vai jauna ceļa sākums - to rādīs laiks.

 
Atgriezties