VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Nezināmais Valters un viņa skola Stella Pelše, mākslas kritiķe "Starp Baltiju un Berlīni: Gleznotājs Johans Valters-Kūravs (1869-1932) kā mākslinieks un skolotājs" 07.02.-16.04.2009. Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs | |
|
Johans Valters-Kūravs (notušējot vācisko izcelsmi, līdz šim vairāk pazīstams kā Jānis Valters) līdz ar Jani Rozentālu un Vilhelmu Purvīti, no vienas puses, veido nacionālās mākslas aizsācēju kanonisko trio, kuru vārdus nāktos zināt katram skolas beidzējam. Patiesi, Valtera "Jelgavas tirgus" (1897), "Pīles" (1898) vai daudzie "Peldētāju zēnu" varianti ir 19.-20. gs. mijas neoromantiskā skatījuma ikonas, ar ikdienišķi poētiskajiem dabas un cilvēku tuvplāniem atšķiroties gan no Rozentāla eksperimentiem ar jūgendstila un simbolisma starptautisko arsenālu, gan no Purvīša konsekventi ainaviskās, monumentalizējošās noslieces. Citāda ir arī Valtera biogrāfija - jau 1906. gadā viņš no Latvijas aizbrauc un turpmāko dzīves daļu pavada Vācijā. Padomju ideoloģijas kontekstā daļēji pieņemams izrādījās viņa agrīnais reālistiski impresionistiskais periods, studijas Pēterburgas Mākslas akadēmijā, darbošanās pulciņa "Rūķis" lokā un Jelgavā, savukārt vēlāk, kā rakstīja tālaika autori, "dzīvodams Vācijā, Valters pamazām pilnīgi pāriet modernistu nometnē, nonāk mākslas strupceļā un mirst Berlīnē 1932. gadā" (Lapiņš, A., Eglītis, A. Jānis Valters. Rīga: LVI, 1953, 28. lpp.). Ar ko varam nomainīt šos anekdotiskos "strupceļa" konstatējumus? Paveikts nav maz, jo mākslas vēsturniece Kristiāna Ābele ar Valtera pētniecību nodarbojas jau vairāk nekā desmit gadus, sadarbojoties ar mākslinieka un viņa skolnieku pēctečiem, kā arī kolekcionāriem. Sagaidot Valtera 140. jubileju, šogad paredzēts publicēt apjomīgu monogrāfiju, kas šo sašķelto dzīvesstāstu beidzot apvienotu psiholoģiski, biogrāfiski un mākslinieciski pamatotā veselumā, bet Jelgavas muzejā skatāmā izstāde ir viens no šī pētniecības procesa publiski pieejamajiem augļiem - Valters, kādu šeit neesam redzējuši. Proti, tie ir Valtera un viņa skolnieku darbi no ārzemju privātkolekcijām. | |
 Johans Valters-Kūravs. Potenšteinas pils. Kartons, eļļa. 22x26,5cm. 20.gs. 20.gadu sākums. Foto: Sabatier Galerie & Kunsthandel KG, Verden | |
|
Sadarbībā ar Sabatjē galeriju (Sabatier Galerie & Kunst-handel) veidotā izstāde no 2009. gada 18. septembra līdz 29. novembrim būs apskatāma arī Citadeles muzejā Berlīnē, savukārt jau cita tikšanās ar Valteru gaidāma rudenī - Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā. Gleznotāja dzimtajā Jelgavā izstādītie darbi attiecas gan uz daiļrades agrīno periodu (līdz 1906), gan Drēzdenes (1906-1916) un Berlīnes (1917-1932) posmu. Visplašāk pārstāvēts tieši Drēzdenes laiks. 19. gs. beigu un gadsimtu mijas darbi vēl atbalso akadēmiski brūngano kolorītu, Barbizonas skolas uzmanīgos dabas atdzīvināšanas mēģinājumus ("Strauts mežmalā - vasaras noskaņa", 19. gs. 90. gadi) un reālisma ikonogrāfijai tipiskos nabaga ļaužu portretējumus ("Meitene ar grābekli zemnieku mājas priekšā", 1896), tomēr neizvēršot sociālu kritiku uz glezniecisko kvalitāšu rēķina. Salīdzinot Latvijas un Drēzdenes perioda darbus, nav konstatējams krass lūzums, drīzāk gan pakāpeniska postimpresionistisko impulsu adaptācija, kāpinot plakanību un dekorativitāti, kā arī maigi pelēcinātā kolorīta vietā dodot priekšroku spožākām krāsām. Aplūkojot divus gandrīz identiskus motīvus ("Birztala ziemā", 19. gs. 90. gadi; "Birztala", ap 1910-1912), redzams, kā tiek reducēta dziļuma ilūzija un plenēra gaismēnas efekti, pastiprinot krāsu intensitāti un mozaīkas struktūrai līdzīgo triepienu pašvērtību. Pagarināto otas vilcienu dinamika attāli sasaucas ar Vinsenta van Goga manieri, tikai rāmākā, harmonizētākā variantā ("Labības statiņi", "Mākoņi virs ainavas ar zaļām pļavām", ap 1912-1914; "Drēzdenes skats ar Cvingeru", ap 1914, u. c.). | |
 Johans Valters-Kūravs. Birztala ziemā. Kartons, eļļa. 23x29,5cm. 19.gs. 90.gadi. Foto: Sabatier Galerie & Kunsthandel KG, Verden | |
|
Ap 20. gs. 20. gadiem Valtera rokraksts kļūst dramatiskāks, ļaujot nojaust sezanisma un ekspresionisma iespaidus. Palete top tumšāka un trauksmaināka ("Hildesheimas valnis", 1918), iezīmējot kādreiz tik nīsto "pāriešanu modernistu nometnē", kas izvērsās Berlīnes periodā. Viņa "Sēdošs sievietes akts" (20. gadu sākums), salīdzinot to ar darbu "Modelis studijā" (ap 1910-1913), atklāj notikušo evolūciju - blīvi apjomīgo gleznojumu, labi jaušamo gaismas avotu un skaidri nolasāmās tumši gaišo laukumu attiecības nomainījuši vibrējošu kontūru ietverti, pulsējoši dažādu toņu triepieni, kas it kā tiecas atbrīvoties no sasaistes ar objektu virsmu. Daži Valtera 20. gadu sākuma gleznojumi ("Potenšteinas pils") neviļus liek piesaukt Vasilija Kandinska 1909.-1910. gada darbus, kuru ainaviskajos motīvos vēl "dreifēja" dažādu atpazīstamu objektu "atlūzas" (piemēram, namu jumtu kontūras) un dominēja dinamiski, kalnup vērsti kompozicionāli risinājumi. Kaut arī Valtera un Kandinska draudzības hipotēzes Kristiāna Ābele jau pārliecinoši atmaskojusi kā citvalstu galeristu komerciālo interešu veicinātu mītradi, savādais planējums telpā starp reālistisku un abstraktu tēlojumu (kas Kandinska gadījumā bija daudz īslaicīgāks) novedis pie visai salīdzināmiem rezultātiem. Valtera skolnieku (pārsvarā - skolnieču) darbos stilistiskā pārmantojamība ir uzskatāma (dabas iespaida mērenas transformācijas ar krāsas, formas un triepiena akcentējumu), tomēr individuālās atšķirības arī nosakāmas. Minnas Kēleres-Rēberes gleznas atgādina paraup-jas mozaīkas, brīžiem tuvojoties fovistu neapvaldītajai krāsainībai, Elza Lomane vairāk nosvērusies uz ekspresīva sezanisma pusi, bet Eva Langkammere iecienījusi smalkākas zaļgano un pelēcīgo toņu gammas, jūtīgākus un niansētākus triepienus. Intriga rodas, zem virknes darbu ieraugot dubultu parakstu: Hanss Canks un Villijs Gērike. Vai te darīšana ar kādu kolektīvu jaunradi, analogu padomju laika brigāžu glezniecībai? Īsti ne, tomēr totalitārisma kontekstam ir sava, šoreiz citāda loma - tā kā šie gleznotāji bijuši pāris, nacisma laikā, lai izvairītos no represijām par savu dzīvesveidu, viņi izveidojuši ko līdzīgu kopīgam artelim vai darbnīcai, kur arī abu mantojums galu galā sajaucies. Canka un Gērikes darbu atšķirību nosaka industriālie motīvi, kā arī ekspresīvs skičveidīgums un tendence izcelt tumšu līniju uz homogenizētu krāslaukumu fona. Jelgavas muzejā pieejams arī izvērsts katalogs trīs valodās ar Kristiānas Ābeles veidotu plašu biogrāfisku pārskatu un mākslas pētnieka Dr. Ralfa F. Hartmaņa (Berlīne) pētījumu par Valtera skolniekiem. | |
| Atgriezties | |
