VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Saredzamā skaņa Kaspars Groševs, mākslinieks Optofonica (Line, 2009) Mark Fell – Attack on Silence (Line, 2008) | |
 Optofonica | |
| Optofonica (Line, 2009) Pavisam droši kustīgie attēli ieņēmuši visai stabilu vietu uz sienas (un ne tikai) arī eksperimentālās mūzikas koncertos, nereti gan kalpojot kā kustīga tapete uzmanības noturēšanai brīžos, kad smadzenes dod nodevīgu signālu par izklaides trūkumu organismā. Tomēr citkārt šī skaņas un attēla savienība kļūst nedalāma, ļaujot tajā iestigt kā biezā masā un atklāt citādi nemanāmas detaļas un nianses, nevis lai tā vietā vienmuļi blenztu uz izgaismotu “ābolīti”. Aptuveni pirms gada Optofonica, kas sevi dēvē par radošo laboratoriju, kurā saplūst māksla un zinātne, savu līdzšinējo darbību ietērpa gandrīz divarpus stundu garā DVD ar līdzi nākošu 52 lapaspušu grāmatiņu. Tas braši pieteikts kā aicinājums klausītāju / skatītāju tiekties uz ierasto uztveres robežu pārkāpšanu, nevis gaidīt “ierastus” estētiskus kairinājumus. Uzreiz jāsaka, ka raiba izlase, turklāt vēl DVD formātā, ir visai staipīgs materiāls uztveres robežu pētīšanai: kā nu kurš spēs un vēlēsies šo mantu pārbaudīt. Daļa no darbiem itin labi darbotos pielāgotā izstāžu telpā, ļaujot attēlu vērot pienācīgā lielumā un skaņu dzirdēt atbilstošā skaļumā un izkārtojumā (disks ir pielāgots gan 5.1, gan stereo skaņu sistēmām), un visdrīzāk tam arī ir radīti. Te prātā nāk Granular Synthesis instalācijas, kas klātienē rada sagrābjošu, hipnotisku efektu, aicinot pie gigantisku, vienkrāsainu ekrānu rindas pavadīt vai visu dienu. Savukārt, izdoti taustāmā formātā, tie kalpo vien kā notikuma liecība. Zīmīgi, ka Optofonica diskā iekļauts arī Granular Synthesis ilggadējais dalībnieks Ulfs Langheinrihs (Ulf Langheinrich) ar sev raksturīgu darbu, kurā hipnotiskas basa dūkoņas pavadībā lēnām attālinās ņirbošs sīku, kustīgu daļiņu jūklis, līdz to aprij koši zils, mirgojošs vizuāls “troksnis”. Lai vai kā, materiāls ir sagatavots dāsni – iekļauti 23 videodarbi, ko veidojuši vesels lērums vairāk vai mazāk zināmu mūzikas, mākslas un zinātnes kausētāju. Lai arī liela daļa darbu šķiet vien savstarpēji sinhronizētu, bet citādi nesaistītu komponentu kopums, kurā bilde pavada skaņu (un otrādi), atsevišķi video ir atzīmēšanas vērti. Izlasi ievada Evelīnas Domničas (Evelina Domnitch), Dmitrija Gelfanda (Dmitry Gelfand) un Ričarda Kartjēra (Richard Chartier) kopdarbs Sonolevitation, kas būtībā ir visai zinātniska skaņas levitācijas eksperimenta / performances dokumentācija. Augstas frekvences skaņas vilnis noteiktā attālumā tiek reflektēts pret metāla gabalu, radot tādu kā bezsvara kabatu gaisā, kurā lidinās vairākas sīkas zelta lapiņas. Vienlaikus nelielie objekti modulē arī skaņas raksturu, radot visai kodīgu sīkšanu, kas video versijā atšķaidīta ar nedzirdamāku un dobjāku skaņu nianšu izcēlumu. Šo darbu arī varētu uzskatīt par visatbilstošāko skaļajam izdevuma uzsaukumam. Nākamie video gan drīzāk atgādina estetizētus skaņas vizualizatorus, līdzīgus tiem, kas atrodami vai visās mūzikas atskaņošanas programmās. Turklāt katrs pamatīgi izstiepts apcerīgā digitālo abstrakciju detaļu demonstrācijā. Kaut kādā ziņā “Sonolevitācijai” līdzīgs ir Kanta Horio darbs Em#3, kurā elektromagnētiskie viļņi uz kaut kā bungu membrānai līdzīga “dancina” vairākas adatas, radot pat nedaudz komisku horeogrāfiju, ko pavada dunošs magnētisks troksnis un adatu skrāpēšanās solo. Protams, šāds izdevums nevar iztikt arī bez skaņu instalāciju mākslinieka Zimoun, kas šeit sadarbībā ar Pe Lang piedāvā sev raksturīgu darbu, kurā daudz sīku, mehānisku ierīču haotiski cirkulē, savā starpā saduroties un radot kukaiņiem līdzīgu skaņas ņirboņu. Tāpat kā lielākajā daļā Zimoun darbu, kaut kāda mehāniska ietaise tiek pavairota simtkārt, radot ausij patīkamu skaņu rakstu. Šķiet, mākslinieks šai drošajai receptei līdz pat mūža galam varēs piemeklēt jaunus ingredientus. Vēl šajā bilžu un skaņu jūklī var atzīmēt Basa van Kolveika (Bas Van Koolwijk) vizuāli un skaniski trokšņaino darbu, ko ar 3D brillēm iespējams skatīties arī papildu dimensijā, kā arī Miras Kaliksas (Mira Calix) sadarbību ar Quayola un Autobam: sintētiskas baznīcas gotiskās vitrāžas sprēgāšana un plaisāšana. Tomēr vairums darbu pārsvarā ir zemāku vai augstāku toņu “skaņu ainavas”, izlases formātam nodevīgi liekot saprast, ka lielākā daļa tā saukto muzikālo eksperimentētāju brīžiem kļūst paredzami un vienmuļi. Attiecīgi uz kopējā fona atsevišķi (citkārt vienlīdz neinteresanti) darbi izceļas ar dinamiku, citādāku estētiku vai pat vienkāršu kodolīgumu. Vairums skaņdarbu itin mierīgi varētu pastāvēt arī bez vizuālās daļas, kas bieži šķiet drīzāk nevajadzīga ilustrācija. Tāpat arī pats izlases formāts aprij dažu labu veikumu. Skaidrs, ka laboratorijai jāparāda savas darbības augļi un šo kompilāciju mierīgi var nosaukt par kvalitatīvu produktu, tomēr katra atsevišķā darba skatīšanās / klausīšanās pieredze ļoti lielā mērā atkarīgā no tehniskiem, telpiskiem un visādiem citādiem blakus apstākļiem. Mark Fell – Attack on Silence (Line, 2008) Varētu teikt, ka elektroniskās mūzikas leibla paspārnē esošā izdevniecība Line ir specializējusies uz skanošu video un vizualizētu skaņu ierakstu izdošanu, – tā sarūpējusi Optofonica DVD, kā arī vairākus citus līdzīgus izdevumus, tostarp Marka Fela disku. Tomēr šis darbs no iepriekš minētā atšķiras kā nakts pret dienu. Marks Fels visai aktīvi darbojas gan tā sauktās ekstrēmās datormūzikas lauciņā, gan veido instalācijas un interaktīvas performances. Darbā Attack on Silence (“Uzbrukums klusumam”) viņš pievēršas sakrālās ģeometrijas tematikai, iemiesojot to pārliecinošā minimālisma formā. Arī Felu, līdzīgi kā Džemu Faineru (Jem Finer) ar viņa tūkstošgadu kompozīciju, iedvesmojuši Tibetas dziedošie trauki, kuru kompleksās harmonijas stimulē garīgo attīrīšanos un var palīdzēt sasniegt apziņas dziļākos līmeņus. Kā var noprast, Fels šo trauku sakrālās ģeometrijas principus izmantojis, lai radītu šī ieraksta trīs skaņdarbus, kurus visus raksturo tīri, sintētiski skaņu toņi, kas brīžiem ir ritmiski repetatīvi un mainīgi, bet brīžiem nesteidzīgi un tikko jūtami maina frekvenču augstumu un intensitāti. Arī darba vizuālo daļu veido tīras krāsas un to pārejas, askētiskas ģeometriskas formas un brīžiem vienlīdz nemanāmas pārmaiņas. Disku ievada pavisam īss un intensīvs izmantoto toņu demonstrējums, kam seko darba nākamā daļa, kurā redzam nelielu, centrā izvietotu un sarūtotu četrstūri. Krāsu attiecības un raksturs mainās atkarībā no skaņas izmaiņām, un kopā tas rada monolītu materiālu, kas pakāpeniski izspēlē dažādas krāsu un skaņu variācijas, mēģinot piekļūt šī mākslas darba patērētāja apziņai. Tas vislabāk parādās darba noslēdzošajā daļā, kas vairāk nekā 40 minūšu garumā mērķtiecīgi ievelk sīcošu, pat griezīgu toņu plūdumā, kuru pavada koša vertikāla krāsas kūļa pakāpeniska izšķīšana. Šis nu reiz ir fiziski sajūtams minimālisms. Neapšaubāmi, arī šis ieraksts ir taustāms pierādījums Marka Fela eksistencei un radošajai darbībai, tomēr tajā pašā laikā arī pietiekami pārliecinošs ieraksts un, iespējams, iedarbīgs palīglīdzeklis jaunu apziņas līdzekļu apzināšanai. Abus ierakstus iespējams iegādāties www.12k.com/line. | |
| Atgriezties | |
