VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Radošās ekstāzes būtība Dace Lamberga, Mākslas zinātniece Par albumu "Biruta Baumane. Glezniecība" (Rīga, 2010) | |
| Galerijas “Daugava” izdotajā vērienīgajā reprodukciju albumā “Biruta Baumane. Glezniecība” (mākslinieks Juris Petraške¬vičs) mūsu klasiķes iespaidīgais sniegums no 20. gadsimta 40. gadiem līdz 21. gadsimta sākumam apkopots 364 reprodukcijās. Sastādītāja un teksta autore mākslas zinātniece Anda Treija lasītājam neviļus gan it kā taisnojas par sāpīgo atlases procesu, jo kopā nofotografēti 1230 (!) darbi. Taču arī šī viena trešdaļa pilnasinīgi atspoguļo patiesi daudzveidīgo Birutas Baumanes radošā mūža veikumu, hronoloģiskā secībā ļaujot baudīt gan izteiksmes līdzekļu attīstību, gan izvēlēto pamattēmu loka noturību. Pastāv uzskats, ka pat viskvalitatīvākā reprodukcija nekad nesasniegs oriģināla līmeni, tomēr šāds godbijīgi veidots, hrestomātisks darbu apkopojums, šķirot lapu pa lapai, ļauj lieliski iepazīt radoši vitālas personības mērķtiecīgos formas meklējumus. Mani allaž fascinējis Borisa Bērziņa fenomens – katrs viņa darbs no gleznas līdz parastas lodīšu pildspalvas zīmējumam veido pilnībā pabeigtu, vienotu veselumu. Reprodukciju albums ļauj secināt, ka arī Birutas Baumanes rokraksts iedzīvina šo retam māksliniekam tiešām Dieva doto pārliecinoši viengabalaino ieceres, kompozīcijas, zīmējuma un krāsas tvērumu. Kopš bērnības palicis atmiņā, kā kādā izstādē mans tēvs raksturoja Birutu Baumani kā izteikti vīrišķīgu gleznotāju, un kopš tā laika kā matricā iespiedies vizuālais tēls, ko rada mākslinieces audeklos valdošā, savam laikam tik novatoriskā drosmīgo, melno kontūru dominante, izteiksmīgi plastiskie ķermeņi un vieliski piesātinātā krāsu gamma. Tam simtprocentīgu apliecinājumu atradu arī 364 darbu apkopojumā. | |
 Biruta Baumane. Pirtī. Kartons, eļļa. 62x81 cm. 1946 | |
| Apjomīgo albumu ievada neredzēti 40. gadu jaunības darbi, pilni ekspresionistiskas kaisles un drūmu zemes krāsu toņu, liecinot par 30. gados latviešu glezniecībā iecienīto 20. gadsimta sākuma flāmu meistaru ietekmi, ko Biruta Baumane pārfrāzējusi individuālā, temperamentīgā otas rakstā. Neraugoties uz kara apstākļiem, tapšanas posms ir bijis auglīgs laiks, kad Latvijas Mākslas akadēmijā Biruta Baumane apgūst gleznošanu pie pedagogiem, kuri vienlaicīgi pieder pie izcilākajiem meistariem, – Valdemāra Tones un Jāņa Liepiņa. Jau pašos pirmajos patstāvīgajos darbos viņa liekas tik apskaužami brīva savā pašizteiksmē, šo neatkarīgo atraisītību saglabājot visu mūžu. Reprodukciju kolekcija ļauj izsekot, kā veidojas tēmas, kas saistītas ar cilvēka dzīvi, ar vareniem zemnieku un zvejnieku tipāžiem, līksmām lauku kāzām, ar mākslu – teātri, baletu un cirku, ar sievietes ķermeņa plastiku neskaitāmos aktos. Portretu modeļi: Aleksandrs Junkers, Kārlis Miesnieks, Vizma Belševica, Māris Villerušs, Valdis Jancis, Helēna Romanova, Ģirts Jakovļevs, Harijs Liepiņš, Anna Priede, Miervaldis Ozoliņš, Alfrēds Jaunušans, Lidija Freimane un Antra Liedskalniņa atklāj radošu laikabiedru, izcilu personību plejādi. Pašportretos kopš pirmā 1947. gadā pakāpeniski ienāk skarbāki vaibsti, dziļš emocionāls pārdzīvojums, traģisms, cilvēciskas mokas, taču vienalga vīd spēks un pārliecība. Klusajās dabās Biruta Baumane pārliecinoši turpina gleznot savu skolotāju Tones un Liepiņa aizsāktos uzstādījumus ar māla traukiem, zivīm, āboliem, izmantojot franču fovistu iecienīto melno kontūru un uzsverot lauku cilvēka vitāli pamatīgo apkārtējo vidi. Lauku kāzu skatos nāk prātā Jāņa Liepiņa kroga ainas ar smeldzīgo spēlmaņa tēlu, bet kailfigūru gleznojumos – Ģederta Eliasa miesīgās peldētājas, taču, nevairoties atklāt iedvesmas avotus, Biruta Baumane vienlaicīgi rāda izteikti individuālu pasaules redzējumu. Mani vienmēr fascinējusi zaļā māja, kas jau kopš 80. gadiem pavīd vairākos audeklos. It kā vienkāršs, vēsi zaļš Pārdaugavas koka namiņš, taču to ietin tik savdabīgi nostalģiska noslēpumainība. Māksliniece gleznojusi arī krāsainus Itālijas un Parīzes skatus, skarbās Lofotu salas, tomēr tieši Pārdaugavas un Latvijas mazpilsētu ainavu burvībā izpaužas neviltota pievilcība. | |
 Biruta Baumane. Pēc ziemas. Audekls, eļļa. 70x100 cm. 1982 | |
| Izcila personība, mērķtiecīga pārliecinātība, radoša viengabalainība. Kopumā tādu iespaidu rada albumā “Biruta Baumane. Glezniecība” apkopotā darbu kolekcija. 1995. gadā tika izdota Birutas Baumanes spēcīgi uzrakstītā autobiogrāfija “Es dzīvoju”, un Andai Treijai, rakstot ievadu, likumsakarīgi nācies no tās iespaidoties. Ievadā lasītājs ne tikai iepazīstas ar pašas Birutas ceļu uz mākslu, aizraušanos ar baletu, ieskatās ceļojumos un tēmu izvēlē, bet arī iepazīst draugu un laikabiedru loku. Biruta Baumane ir patiesi spēcīgas paaudzes pārstāve, Boriss Bērziņš vien ko nozīmē. Vilis Ozols, Gunārs Cīlītis, Aleksandrs Stankevičs – 1969. gada “Grupas portrets”, kura centrā bālā Birutas seja ar izaicinošo matu vilni un ne mazāk izaicinošo rozā lakatu ap kaklu, manuprāt, uzskatāms par vienu no spilgtākajām ikonām latviešu portretu glezniecībā. Kā jebkurš cilvēks, viņa ir nesaraujami saistīta ar savu laiku, gan ar tā vērtībām, gan dažādiem ierobežojumiem, taču savā talanta spēkā Biruta Baumane vienmēr ir lepni stāvējusi ikdienai pāri. Anda Treija ievadā tikai garāmejot piemin padomju laika rēgu – sociālistisko reālismu, ko, viņasprāt, nevar attiecināt ne uz Birutas Baumanes, ne latviešu glezniecību kopumā. Tomēr tā atstātās negatīvās pēdas mūsu mākslā nevarēsim noliegt, jo padomju ideoloģijas paspārnē audzētais virziens tika cildināts un uzturēts spēkā ar visiem līdzekļiem tieši pašā gleznotājas daiļrades uzplaukuma laikā. Tāpēc, izceļot Birutas Baumanes, spožas mākslas virsotnes, savdabību, likumsakarīgi rodas vēlme pēc pamatīgākas, padziļinātākas darbu analīzes, kas atklātu viņas radošo neatkarību morāli degradējošā laikmeta kontekstā, bet reprodukciju albumu varētu uztvert kā pamatakmeni nākotnei – sarežģītās un pretrunīgās 20. gadsimta otrās puses mākslas vēstures pētniecībai. | |
| Atgriezties | |
