VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| “Studijas” aptauja 2010 | |
| Ir skaidrs, ka neizdosies pateikt visu par to, kāds ir bijis aizejošais 2010. gads kultūrā, bet tik daudz jau pateikts šīgada sešos “Studijas” numuros. Tāpat kā jebkurā jomā, gads ir bijis sarežģīts, bet katram citādāks. Šogad Latvijā sasniegta viena no augstākajām truluma koncentrācijām pēdējos divdesmit gados. Trulums, vienaldzība, apātija un stagnācija ir jēdzieni, kas ielikti dāvanu kastītē ar nosaukumu “krīze”. 2010. gadā pārsteigumus sagādājuši gan kultūras notikumu rīkotāji, gan skatītāji, gan arī valsts ierēdniecība. Pirmie pārsteidz ar izdzīvošanas spējām, tā pastiprinot aizdomas, ka mākslinieki pārsvarā darbojas laukā, ko sauc par “ēnu ekonomiku“. Skatītāji sagādājuši jaunus rekordus “Muzeju nakts” un “Baltās nakts” rīkotājiem. Kvantitatīvie rādītāji ir lieliski, bet par pasākumu kvalitāti tomēr profesionāļu vidū viedokļi dalās, jo ir aizdomas, ka “tusiņš” un “par brīvu” ir īstie faktori, uz kuriem šie rekordi balstās. Pieļaujamās kvalitātes latiņa kultūras pasākumos šogad dažkārt bijusi nolaista kritiski zemu. Savukārt valsts ierēdņi spējuši pārsteigt ar īpašo retoriku kultūras nozīmes novērtējumā un vienkāršajām matemātiskajām konsolidācijas metodēm. Tā ka varam secināt – vienaldzīgo nav. Savu aptauju veidojām, balstoties uz trīs grupu (valsts amatpersonas, kultūras institūciju vadītāji un mākslinieki, kritiķi) viedokļiem. Kā smejies, Sarmīte Ēlerte uz aptaujas jautājumiem atbildēja kā Nacionālās kultūras padomes priekšsēdētāja, bet šobrīd jau ir kultūras ministre. Nezinu, ko lai domā, kas vēl tik nenotiks ar citiem aptaujātajiem. Kāpēc īpaši izcēlām institūciju vadītājus? Tāpēc, ka, mūsuprāt, šogad nozīmīgākās mākslas un kultūras aktivitātes organizēja tieši viņi. Un kāpēc aptaujājām māksliniekus – tāpēc, ka viņu atbildes parasti ir visinteresantākās. Es domāju, ka Jums būs grūti nepiekrist, izlasot tās. Vienalga kuro reizi pēc kārtas lasītu Jāņa Avotiņa atbildi par to, kas nepieciešams, lai Latvijas mākslas aina būtu pilnīgāka, beigās pie sevis nosaku: “Āmen.“ Esiet mierīgi, bet modri, jo nekad nevar zināt, “ko mākslinieks ar to ir domājis”. Visiem māksliniekiem novēlu nākamajā gadā nedzirdēt šo jautājumu izstāžu atklāšanā. Skatītājiem – tiešām esiet modri! 2011. gadā “Studija” būs. AMATPERSONAS Kāpēc valsts pārvaldes funkciju vērtēšanas galaziņojumā kultūra Latvijā atzīta par vienu no visnenozīmīgākajām un mazvērtīgākajām nozarēm? Sarmīte Ēlerte, LR Kultūras ministrijas Nacionālās kultūras padomes priekšsēdētāja, kopš 03.11.2010. – LR Kultūras ministre: Tāpēc, ka šībrīža latvietim ir bāla nacionālās identitātes sajūta, un tāpēc, ka ir vāja Latvijas nacionālā valsts. Kultūra ir nesaraujami saistīta ar šīm divām lietām. Otrs iemesls – intelektuāļi no mākslu pasaules pārāk maz piedalās vērtību un nevērtību šķirošanā un diskusijā. Roberts Ķīlis, Latvijas valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisijas priekšsēdētājs: Izpratne par kultūras pamatnozīmi sabiedrības un valsts dzīvē pieprasa reālu ilgtermiņa domāšanu. Funkciju vērtējums noticis, balstoties uz īstermiņa prioritātēm. Turklāt daļai no vērtētāju paaudzes grūti pieņemt ideju par kultūru kā publisku labumu ekonomiskā nozīmē. Tas, ka kultūra ir tāda pati infrastruktūra kā ceļi un kabeļi, ir nesaprotams vēl. Visdrīzāk tas prasīs laiku šādu izpratni panākt. Baiba Pētersone, Valsts kancelejas direktores vietniece politikas koordinācijas un valsts pārvaldes lietās: Pirmkārt jautājumā ietvertais apgalvojums neatbilst patiesībai. Funkciju izvērtēšanas rezultātos attiecībā uz funkciju kopu “Kultūra, sports, atpūta” piedāvātais samazinājuma apjoms ir 7% jeb 5,6 miljoni latu. Ja nodala sporta funkcijas, atbalstu reliģiskām organizācijām un, piemēram, arhīvu pakalpojumus, tad tīrajai kultūrai piedāvātais samazinājums ir tikai 2,8 miljoni latu jeb 3,5%. Lielākie procentuālie samazinājumi vērtēšanas rezultātā ir citām funkciju kopām. Piemēram, ekonomiskās darbības nodrošināšana (kas ietver plānošanas reģionu administrācijas, kā arī atbalsta pasākumus, kuri dublējas ar struktūrfondu aktivitātēm) – piedāvātais samazinājums ir 9% jeb 16 miljoni latu. Sabiedriskajai kārtībai un drošībai, kur ierosināts veikt optimizāciju, vērtētais samazinājums ir gan 6%, bet latos tas sastāda 17 miljonus. Ministriju centrālajiem aparātiem procentuālais samazinājums ir otrs lielākais – 8,2%, kas gan dod mazu samazinājumu latos – 3,6 miljonus, jo kopējā vērtēšanai pakļautajā 1 miljardā ministriju daļa ir tikai 1%. Protams, var apšaubīt noteikto vērtēšanas kritēriju svarus. Metodiskā pieeja bija, ka par visnozīmīgākajām tika atzītas funkcijas, kas tieši nodrošina valsts pastāvēšanu un rīcībspēju, valsts pārvaldes minimumu. Šādas prioritātes pamatā bija apsvērums, ka daudzas funkcijas – piemēram, sociālo nodrošinājumu, vides aizsardzību, arī kultūru – iespējams nodrošināt arī tad, ja Latvijas Republika nepastāv. Bet ir valsts funkciju pamatkodols, bez kura valsts nespēj funkcionēt. Kā otrs nozīmīgākais kritērijs pēc svara tika iekļauta valsts konkurētspēja, kas ietver arī izglītību un zinātni. Otra kritēriju skala aptvēra ar labu pārvaldību un funkciju optimizāciju saistītos kritērijus: funkcijas, ko var veikt tikai valsts (piemēram, parlamenta un valdības uzturēšana, nodokļu administrācija, diplomātiskais dienests), sabiedrībai svarīgi pakalpojumi, valsts starptautiskās saistības utt. Ir saprotams, ka funkciju izvērtējumu pozitīvi nevar uztvert neviens, jo tas nozīmē samazinājumus pilnīgi visās nozarēs un visos pakalpojumos. Tomēr labāk ir virzīties uz kaut cik izsvērtu samazinājumu, nevis atkārtoti īstenot vienkārši procentuālu griešanu procentuāli visiem vienādi. Svarīgākais šajā pieejā ir tas, ka līdz ar samazinājumu tiek piedāvāti priekšlikumi arī būtiskām reformām, kas daudzās jomās tomēr vēl arvien nav veiktas. Kuri, Jūsuprāt, bijuši nozīmīgākie notikumi mākslā 2010. gadā? Sarmīte Ēlerte: Alvja Hermaņa antropoloģiskie latviešu pētījumi, šis cikls gan pārsniedz viena gada robežas. Roberts Ķīlis: Zanes Bērziņas izstāde “E-statiskās ēnas”. Baiba Pētersone: Es patiešām nevaru piedāvāt kaut cik pamatotu vērtējumu mākslas dzīves notikumiem, jo kultūras patēriņš prasa laiku, kura pēdējo gadu laikā palicis arvien mazāk. Man subjektīvi visnozīmīgākās ir bijušas divas Ilmāra Blumberga izstādes. “Stikla pērlīšu spēle”, tāpēc ka tas saistās ar jaunības intelektuālo romantismu un dažiem Heses skatījumiem, kas ir palikuši svarīgi visu dzīvi, lai gan, protams, šī saikne starp Blumberga izstādi un Heses darbu nebūt nav tik ļoti viennozīmīga, bet nu tā tomēr ir, jo teksts un nosaukums noteikti dominē uztverē. Īpaša bija Ilmāra Blumberga izstāde “Pats par sevi” un “Sma Dzen Es” jēdziens. Individuālā ES apziņas saistība ar kolektīvo ES – debess smadzenēm ir tēma, par ko esmu domājusi visu dzīvi. Kā Es rada Ne-Es un otrādi, ir tik ļoti interesanti pamanīt, ko citi par to domā. Kas nepieciešams, lai Jums Latvijas mākslas aina šķistu pilnīgāka? Sarmīte Ēlerte: Mākslas aina, tās recenzēšana un esejiska apspriešana pazūd un fragmentējas daudzos mazos izdevumos. Tam grūti izsekot, zūd pārliecība, ka ir viens medijs, kas nosegtu daudzmaz visu svarīgāko, svaigāko, interesantāko. Roberts Ķīlis: Pirmkārt, mūsdienīga, maksimāli nesnobiska mākslas kritika. Otrkārt, gatavība un šīs gatavības demonstrēšana uzrunāt dažādas auditorijas, iet, ja vajag, tirdzniecības centros, ielās, bērnudārzos, it īpaši, uzrunājot bērnus. Baiba Pētersone: Nezinu, mākslu nevar uztvert kā pasūtījumu. Tā drīzāk ir brīnums, kas ar pateicību jāpieņem tad, kad tas atgadās. Var tikai novēlēt vairāk brīnumu. INSTITŪCIJAS Kā izdevies īstenot Jūsu vadītās organizācijas mērķus un idejas 2010. gadā? Solvita Krese, Laikmetīgās mākslas centra direktore: Šogad viens no mūsu mērķiem bija kļūt atvērtākiem un tuvoties savam skatītājam. Tādēļ arī vienā no savām biroja telpām atvērām “Ofisa galeriju” – projektu telpu, kurā attīstījām izstāžu sēriju “Māksla kā komentārs” un noorganizējām astoņas izstādes, kā arī izglītības programmas ietvaros aicinājām visus interesentus uz daudzskaitlīgām lekcijām un mākslinieku portfolio skatēm. Festivālā Survival Kit, kas norisinājās tukšajās veikalu telpās un tika veidots sadarbībā ar dažādām radošajām iniciatīvām, kuras pēdējā gada laikā “uzdīgušas” Rīgas pilsētas telpā, mums bija iespēja uzrunāt ļoti plašu sabiedrības daļu. Mums izdevās arī izveidot atbalsta programmu “Brigāde”, kas palīdz attīstīt radošas iniciatīvas, kurām piemīt arī sociālā funkcija un kuras spēj nodrošināt ilgstpējīgu darbību. Mēs ceram, ka šīs iniciatīvas kā pozitīvi piemēri ieviesīs izmaiņas mūsu pilsētvidē. Līdzās refleksijai par aktuālajiem procesiem mūsdienu sabiedrībā turpinājām darbu pie otras mūsu prioritārās darbības līnijas – laikmetīgās mākslas vēstures izpētes. Tika izdots apjomīgs analītisku tekstu, eseju, interviju un dokumentālu materiālu krājums par 90. gadiem. Tapa arī vērienīgs pētījums par padomju laika mākslas “neoficiālajām” norisēm, kas rezultēsies izstādē “UN CITI virzieni, meklējumi, mākslinieki Latvijā 1960–1984” un skatītājiem atklās mazāk zināmas lappuses padomju posma Latvijas mākslā, pievēršoties parādībām un māksliniekiem, kas palikuši ārpus sava laika mākslas kanona. Kaspars Lielgalvis, Mākslas centra VEF teritorijā vadītājs: Ja piever acis uz pašreizējām finansiālajām grūtībām, tad Mākslas centram šis ir īpaši nozīmīgs gads, jo tas atrodas savā veidošanās stadijā, un tas, kādi būs pirmie deviņi mēneši kopš šīgada aprīļa, kad tika prezentēts Mākslas centrs, noteikti iespaidos visu tā turpmāko attīstības gaitu. Mēs vēl neesam atraduši savu donoru un esam sākuši organizēt dažādus notikumus pašu spēkiem ar nelielu Rīgas domes un Britu padomes Latvijā piešprici atsevišķiem pasākumiem, lai kļūtu pamanāmi un mūsu idejās kāds sāktu arī ieklausīties. Domāju, ka esam pietiekami redzami parādījuši savu nesavtīgo vēlmi radīt jaunu, aktīvu kultūras punktu Rīgā, kas nākotnē varētu kļūt par vienu no tiem kontaktpunktiem starp Latvijas jaunajiem kultūras darboņiem un starptautisko kultūras apriti, kuri šeit ir tik nepieciešami, lai ieplūdinātu jaunas asinis kultūrā un motivētu jaunos un jau nobriedušos māksliniekus un mūziķus, kā arī citu kultūras nozaru pārstāvjus atkal sasparoties. Zane Onckule, "kim?" direktore: Apejot dažādus prozaiskās ikdienas radītos ierobežojumus, iepriekš noteiktie kvantitatīvie rādītāji šīgada robežās izpildīti teicami, un šajā sakarā īpašs prieks par ie¬priekš neapgūtu un neuzrunātu sabiedrības grupu patieso interesi “kim?” uzdoto jautājumu atbilžu meklējumos. Citas, mazāk izmērāmās ilgtermiņa ieceres plūstoši pāriet nākamajā gadā tālāk attīstāmo un īstenojamo pasākumu plānā. Kuri, Jūsuprāt, bijuši nozīmīgākie notikumi mākslā 2010. gadā? Solvita Krese: Pasaules mākslas kontekstā kārtējās megaizstādes – 6. Berlīnes biennāle un Manifesta 8. Lokālajā mākslas telpā kā pamanāmākos notikumus var nosaukt festivālu Survival Kit un Cēsu Mākslas festivālu. Paralēli varēja vērot daudzskaitlīgas veiksmīgas izstādes “kim?” un galerijā “Alma”. Kaspars Lielgalvis: Personīgi mani ļoti spēcīgi iespaidoja brauciens pa Šveices rezidencēm un mākslas centriem, kā arī Spinnerei apmeklējums Leipcigā un saruna ar kādas galerijas Vīnē īpašnieku Hansu Knollu. Otrs nozīmīgākais bija Arlas fotofestivāla apmeklējums, trešais – dalība “Filca simpozijā” Lietuvā. Diemžēl Latvijā nevienu mākslas notikumu nevaru nosaukt par nozīmīgu, ja neskaita jauna Mākslas centra rašanos VEF teritorijā. Zane Onckule: Nekas konkrēts un atsevišķi izdalāms, jo viss ir mēreni nozīmīgs. Izstādes, biennāles, mākslas tirgi, grāmatas, žurnāli – gads šeit un ārpus robežām ir bijis informācijas pārpildīts. Šādas aktivitātes rada fonu izpratnei par laikmetīgo mākslu, proti, kāda tā parādās mūsu acu priekšā vai kāda tā vēlas tikt uztverta, un mūsu (arī kā auditorijas) pienākums un interese ir to caur publisku prezentēšanu pētīt tālāk, radot nākamos “nozīmīgākos notikumus“. Kā, Jūsuprāt, mediji ietekmē mākslas procesus? Kuru mediju sniegtā informācija Jums ir visnoderīgākā? Solvita Krese: Dažādiem medijiem ir pilnīgi atšķirīgas lomas. Profesionālo mākslas izdevumu (kuru diemžēl mums ir pavisam nedaudz: “Studija”, “Foto Kvartāls”, “Dizaina Stu¬dija” un “Kultūras Forums”) loma būtu analizēt un vērtēt mākslas norises, tādējādi būtiski ietekmējot arī pašu procesu. Sarūgtina profesionālas un analītiskas mākslas kritikas trūkums Latvijas mediju telpā. Manuprāt, nepietiek tikai ar kādas izstādes, mākslas darba vai norises aprakstīšanu. Izvērtējumam reizēm svarīgāka ir spēja aplūkot mākslas procesu plašāka konteksta, tradīcijas vai teorētiskās platformas ietvarā. Mediji, kuru loma primāri ir informatīva, Latvijā pārstāvēti visai plaši. Grūti pat izvērtēt, tieši kuru informācijas avotu sniegtās ziņas izmantoju visvairāk. Kaspars Lielgalvis: Uzskatu, ka medijiem vajadzētu sākt iesaistīties Latvijas kultūras procesu analizēšanā un diskusijā par to, kā pārvarēt krīzi un kā tos padarīt demokrātiskākus un jaunradi veicinošākus. Kā latviešu mākslu popularizēt ārpus tās robežām, citiem vārdiem – kā paplašināt kultūras tirgu, kas Latvijā ir stipri sarāvies, bet mēģinājumi to paplašināt ir bijuši neefektīvi – sava individuālā rakstura dēļ. Esmu dzirdējis, ka ar papildu finansējumu tiekot stimulēta latviskā dizaina veidošana. Tā liekas tāda Skandināvijas kopēšana, kur ir spēcīga rūpniecība un dizains un dizaina izglītība tiek attīstīta jau gadu desmitiem. Mums tas ir jaunievedums un nav ne rūpnīcu, ne dizaineru tik lielā apjomā kā mākslinieku, kuru skaits ir mērojams simtos un kuri vairs nav jāstimulē, tikai jāinvestē pārdomātā tirgus paplašināšanā. Zane Onckule: Latvijas mediji savu iespēju robežās stāstoši komentē nesenās pagātnes notikumus un kampaņveidīgi pievēršas atsevišķu aktualitāšu padziļinātam apskatam. Faktiski visi mediji, kas aktīvi darbojas vietējā vidē, pilda analogi saistošu informatīvās afišas lomu. Kuras ir nozīmīgākās ietekmes šodienas mākslā? Solvita Krese: Neskatoties uz pašreiz pasaules mākslas telpā vērojamo nomadismu, kas atspoguļojas mākslinieku darbos kā dažādu ietekmju vai drīzāk iespaidu un atsauču kaleidoskops, joprojām pieprasīti ir lokālajā specifikā un situācijas analīzē balstīti mākslinieku darbi. Vērojama pastiprināta interese par Āfrikas mākslas scēnu. Bet citi mākslas pasaules viedokļu veidotāji, kas netiecas pēc eksotiskiem atklājumiem, joprojām aktualizē modernisma idejas un tālaika mantojumu. Kaspars Lielgalvis: Ir jūtama tendence mākslu padarīt daudz aktīvāku tieši sociālā ziņā. Reizēm tā bāžas virsū cilvēkiem, riskējot zaudēt savu iracionālo pamatvērtību. Netiek saudzēta nedz ticība augstākiem ideāliem, nedz estētiskais skaistums. Priekšplānā tiek izvirzīts viens pamatnoteikums – tai jābūt pamanāmai, otrs – tai jākļūst praktiskai. Skumji. Zane Onckule: Tiekšanās pēc patiesības, kas paredz arī autoritāšu un ietekmju atzīšanu. Kādi būs Jūsu vadītās organizācijas svarīgākie notikumi 2011. gadā? Solvita Krese: Pavasarī norisināsies izstāde “Paralēlās hronoloģijas. Izstāžu neredzamā vēsture”, kas iepazīstinās ar bijušās Austrumeiropas avangarda mākslas izstāžu un tām paralēlu norišu vēsturi sociālisma periodā. Tajā nozīmīgu daļu veidos līdz šim mazzināms ieskats arī Latvijas un citu Baltijas valstu avangarda mākslas notikumos. Izstādi sadarbībā ar Laikmetīgās mākslas centru organizē Ungārijas mākslas institūcija Tranzit.hu, kas ir daļa no ļoti aktīva un starptautisku reputāciju guvuša organizāciju tīkla Tranzit.org (viņi ir arī vieni no Laikmetīgās mākslas biennāles Manifesta 8 organizētājiem). Izstādi pavadīs starptautiska konference, kurā tiks aplūkots Austrumeiropas mākslas process nesenajā pagātnē. Rudenī plānots nākamais Survival Kit mākslas festivāls, kas centīsies iezīmēt aktuālās sabiedrības norises un izmaiņas pilsētvidē. Turpināsies izstāžu sērija “Māksla kā komentārs”, kā arī tiks turpināta un attīstīta izglītības programma. Kaspars Lielgalvis: Nākamgad mums būs pirmie ārzemju rezidenti. Turpināsim sadarbību ar ārvalstu institūcijām par kultūras apmaiņas pasākumiem “Balto plankumu” ietvaros. Zane Onckule: Lekcijas, sarunas, iespieddarbi, vasaras nometne u. c. mazāki un lielāki notikumi, kam kopā būtu jāveido priekšstats par to, uz kādu diskusiju vēlamies aicināt. Kādu Jūs redzat Latvijas mākslas ainu nākotnē? Solvita Krese: Skatoties uz nākamo gadu, kopaina rādās diezgan bēdīga. Turpināsies izdzīvošanas maratons. Turpināsies samazināties vietējais finansējums kultūrai. Dzīvību mēģinās izvilkt muzeji un citas mākslas intitūcijas. Kā pozitīvu iezīmi var prognozēt mazu, fleksiblu radošo iniciatīvu attīstību, kas pašreizējai situācijai ir adekvātākais formāts. Sāks atkopties mākslas tirgus. Arvien vairāk mākslinieku pārcelsies dzīvot ārpus Latvijas, tas veicinās viņu ieplūšanu starptautiskajā apritē. Kaspars Lielgalvis: Rīgai vajadzētu izmantot savu ģeogrāfisko un arhitektonisko potenciālu, lai izveidotu aktīvu satikšanās punktu starp Rietumiem un Krieviju. Un, tā kā uz Rīgu negribēs braukt lielie artisti, kurus interesē lielākas metropoles, lai vispār uzsāktu kaut kādu kultūras apmaiņu, sākumā vajadzētu pievērst uzmanību tieši alternatīvajiem kultūras pārstāvjiem. Tādēļ nākotnē paredzu alternatīvās kultūras uzplaukumu Latvijā! Tas būtu tik jauki, ja arī VEF būtu pilns ar visādiem jocīgiem ārzemju tipiņiem, kas te ceptu augšā mākslas darbus kā plāceņus! Zane Onckule: Kā vienu lielu nebeidzamu masu kultūras festivālu ciklu. MĀKSLINIEKI, KRITIĶI Kuri, Jūsuprāt, bijuši nozīmīgākie notikumi mākslā 2010. gadā? Jānis Avotiņš, mākslinieks: Vijas Celmiņas personālizstāde Ņujorkā. Viktora Timofejeva mākslinieka prakse glezniecībā, mūzikā, skulptūrā, zīmējumos, skeitošanā, ornamentos, ainavās, ielās, pilsētā. Skaists piemērs savas izcelsmes (kultūras) apzināšanai un iedzīvināšanai, to turpinot aktīvā tēlainā refleksijā. Galerijas Tulips & Roses programma. Romana Ondāka jaunākie darbi. Pēteris Bankovskis, mākslas kritiķis: Varbūt Zahas Hadidas projektētā laikmetīgās mākslas muzeja pabeigšana Romā. Pasākums nozīmīgs ar to, ka muzejā, kā dzirdēts, vispār neesot ekspozīcijas. Simboliski: mūžīgajā pilsētā, kur mākslu gadu tūkstošiem apropriē un izmanto kā būvmateriālu paaudze pēc paaudzes, laikmetīgā māksla reprezentējas kā neiznīcināms un neapropriējams “nekas”. Inese Baranovska, mākslas zinātniece, kuratore: Latvijā – Ausekļa Baušķenieka darbu retrospektīvā izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Pasaulē – MAXXI muzeja atklāšana Romā: izcila arhitektūra un konceptuāli pārliecinošas muzeja kuratoru veidotās ekspozīcijas. Jegors Jerohomovičs, laikraksta "Diena" žurnālists: Par nozīmīgāko notikumu mākslā Latvijā uzskatu Andra Gaujas filmu “Ģimenes lietas”. Spēcīgs, sociāli ass autora darbs, kurā mūsdienu dzīves skarbā realitāte (nežēlība, atstumtība, balanss uz laimes un nelaimes robežas) iegūst pārliecinošu skanējumu, pateicoties vizuālās mākslas (kino) paņēmieniem. Pasaules notikumu kontekstā lielu iespaidu uz mani atstāja Marinas Abramovičas retrospektīvā izstāde un performance The Artist Is Present Modernās mākslas muzejā Ņujorkā. Vērtīgs ieguvums Eiropas muzeju kartē – Zahas Hadidas projektētais Nacionālais 21. gadsimta mākslas muzejs (MAXXI) Romā un Deivida Čiperfīlda rekonstruētais Jaunais muzejs Berlīnē. Sarmīte Māliņa, māksliniece: Kriša Salmaņa “Bezmiegs”, Evelīnas Deičmanes “Lielais nemiers”, Kristapa Ģelža abas šīgada izstādes (Ģelzis man patīk vienmēr), Ulda Brieža fotoizstāde “Laika mednieks”, Katrīnas Neiburgas video ekspozīcija Dzelzceļa muzejā, Andreja Kovaļova fotoizstāde Turcijas vēstniecībā, Laimoņa Blumberga “Mūžīgais skaistums”. Blumbergs arī man patīk vienmēr. Un tad Ģirts Muižnieks, Helēna Heinrihsone, Ivars Heinrihsons – vērtības, kas vienmēr ir vērtības. Vēl arī rožu ziedēšana Rundāles pils dārzā. Inga Meldere, māksliniece: Šķiet, ka grūti minēt ko atsevišķi konkrētu, bet kopumā kā notikums – pašas mākslas rakstura mainīšanās. Tieši pēdējā gada laikā tai, sociālpolitisku problēmu nogurdinātai, ir tendence kļūt vairāk intīmai, uz personiskām atmiņām, pārdzīvojumiem balstītai. Ojārs Pētersons, mākslinieks, LMA profesors: Kas attiecas uz Latvijas mākslas procesiem, citu starpā pieminēšanas vērta ir mākslinieku F5 (Līga Marcinkeviča, Ieva Rubeze, Mārtiņš Ratniks), Ģirta Korpa, Kaspara Podnieka, Evelīnas Deičmanes, Mika Mitrēvica, Kristīnes Kursišas, Maijas Kurševas, Katrīnas Neiburgas, Armanda Zelča, Kriša Salmaņa grupas izstāde “Rīga dimd” Rostokas 1000 kvadrātmetru lielajā izstāžu telpā (Kunsthalle Rostock). Šķiet, tā bija viena no pēdējo gadu vislielākajām Latvijas mūsdienu mākslas izstādēm ārpus Latvijas. Otrs – mākslinieku Rūtas Kiškītes, Darjas Meļņikovas, Kaspara Groševa un Mika Mitrēvica dalība Raumas biennālē (Somija). Trešā, manuprāt, pamanāmā, notikumam līdzīgā ir izstāžu virkne: Sarmīte Māliņa, Kristaps Kalns. “Kas man ko slēpt, sēžot vienam rožu dārzā”; F5 (Līga Marcinkeviča, Ieva Rubeze, Mārtiņš Ratniks). “Dārznieks”; Anta Pence, Dita Pence. “Objekti un video”; Reinis Hofmanis. Sale; Ieva Epnere. “Zaļā zeme”; Krišs Salmanis. “Bezmiegs”; Maija Kurševa. “Trīskājains gadījums”; Bass de Būrs. “Dzeguze”; Evelīna Deičmane. “Lielais nemiers”; Dace Džeriņa. “Dārgumu telpa”; Kaspars Podnieks. “Neparasta vieta”, u. c. (kopumā 35) izstādes, ar ko mākslinieki pagodinājuši 2010. gadā “kim?” izstāžu telpas – galerijas RIXC, “FK” un “VKN”. Krišs Salmanis, mākslinieks: Tino Segala notikumi Gugenheima muzejā, Štošekas kolekcijā Diseldorfā un Bonnas Mākslas muzejā man “uzsita asini” vispārliecinošāk. Laima Slava, mākslas zinātniece: Latvijā – Nacionālā mākslas muzeja ēkas rekonstrukcijas skiču projektu konkurss, CoBrA & Co izstāde “Arsenālā”, Kristapa Ģelža vētrainā atgriešanās ar virkni personālizstāžu galerijā “Māksla XO” (arī Berlīnes mesē) un darbiem kopskatēs, Edvarda Grūbes personālizstāde “Arsenālā”, Cēsu Mākslas festivāls, “kim?” projekta intensīvais izstāžu darbs, Katrīnas Neiburgas un Agneses Krivades projekts “Patiesībā...” Dzelzceļa muzejā un Cēsīs. Pasaulē no redzētā – Ernesto Neto The edges of the World Heivorda galerijā, Henrija Mūra darbi Tate Britain, Sergejam Djagiļevam veltītā izstāde Viktorijas un Alberta muzejā Londonā. Alise Tīfentāle, mākslas zinātniece: Latvijas kontekstā nozīmīga solās būt vēl tikai gaidāmā izstāde “UN CITI virzieni, meklējumi, mākslinieki Latvijā 1960–1984”. Tāpat paliekoša nozīme ir Latvijā pirmās mūsdienu fotomākslai veltītās galerijas “FK” izveidei “kim?”. Vilnis Vējš, mākslinieks: Man personiski visnozīmīgākā izstāde – “UN CITI virzieni, meklējumi, mākslinieki Latvijā 1960–1984“, kas brīdī, kad rakstu atbildi uz šo jautājumu, vēl nav atklāta. Jūsu atklājumi mākslā 2010. gadā. Pēteris Bankovskis: Neko neesmu atklājis. Inese Baranovska: Tas, ka, par spīti krīzei, Latvijas mākslas dzīve nav viss novārgusi, bet apliecina savu dzīvotspēju. Manuprāt, tieši šogad visdažādāko paaudžu mākslinieki sevi atklājuši vēl neredzētās kvalitātēs: Ilze Avotiņa, Aigars Bikše, Kaspars Brambergs, Dace Džeriņa, Ieva Epnere, Helēna Heinrihsone, Reinis Hofmanis, Kristaps Ģelzis, Maija Kurševa, Anda Lāce, Katrīna Neiburga, Krišs Salmanis, Olga Šilova, Pēteris Sidars un citi. Jegors Jerohomovičs: Stokholmas Moderna Museet notikušajā amerikāņu gleznotāja Eda Rašas izstādē uzzināju, ka viņa uzvārds (oriģinālā Ruscha) jāizrunā nevis “Raša”, bet “Rušejs”. Vēl viens atklājums – izcilā amerikāņu portretiste Elisa Nīla (1900–1984), kuras izstādi vasarā apmeklēju Londonas galerijā Whitechapel. Sarmīte Māliņa: Mākslinieks, kuram “kim?” (galerijā “VKN”) bija video ar kuģi un cilvēciņu (Gvido van der Verve, “Viss būs kārtībā”). Inga Meldere: Personiski lielākie atklājumi gan šogad saistīti ar mūziku un kino, bet permanentās dzīvesvietas maiņa ārpus Latvijas robežām Somijā pie atklājumiem liek minēt skandināvu moderno un laikmetīgo mākslu, īpaši somu mākslu un tās kolekciju EMMA ESPOO Helsinkos. Patīkami pārsteidz aktivitātes Lietuvas laikmetīgajā mākslā. Ojārs Pētersons: Esmu 2010. gadā atklājis četras potenciāli aizdomas raisošas personas Latvijas mākslā, bet, tā kā viņām vēl nav ne jausmas, ka viņas tādas ir, – vārdos nenosaukšu. Taimvillšov, kā teica klasiķi. Krišs Salmanis: Iepriecināja partizānu veloceliņu parādīšanās Rīgas ielās – kā pēdējo gadu jēdzīgākais grafiti tie lika domāt, ka sociāli aktīvai mākslai dažkārt tomēr nav ne vainas. Aizpildījās arī daži robi manās mākslas vēstures zināšanās. Spilgtākais ir zinātnieka Kloda Šenona vārds. Laima Slava: Auseklis Baušķenieks savā daudzveidībā un attīstībā. Alise Tīfentāle: Latvijas fotomākslas daudzveidīgās izpausmes un ciešās saiknes ar Rietumu modernisma kultūru 20. gs. 60. gados, par spīti dzelzs priekškaram. Kā arī šīs tradīcijas pārrāvums un pārsteidzošā vēstures neklātbūtne vietējā mūsdienu fotomākslas diskursā. Vilnis Vējš: Kamēr bijusī Latvijas “mākslas nomenklatūra” kolapsē, atklājot arvien nejaukākas grimases, netrūkst mākslinieku, kas rada brīnišķīgas izstādes: Harija Branta retrospekcija Viļņā, Kaspara Bramberga personālizstāde galerijā “D. FAB.”, “Jānim Blankam – 40” galerijā “Alma” un Ronalda Rusmaņa “Lidmašīnas” galerijā “21”. Kā, Jūsuprāt, mediji ietekmē mākslas procesus? Kuru mediju sniegtā informācija Jums ir visnoderīgākā? Pēteris Bankovskis: Ja māksla pastāv kā kaut kas definējams un esošs, tad mediji to nekā neietekmē, jo mediji nav ne reāli, ne taustāmi, tie ir tikai meli un fikcija. Ja arī māksla ir tikai meli un fikcija, tad jau gan tur viss visu ietekmē. Bet tas mani neinteresē. Inese Baranovska: Mediji nenoliedzami ietekmē mākslas publicitāti, atpazīstamību un novērtējumu sabiedrībā, tie var vairot tā vai cita autora popularitāti, bet mākslas procesus rada paši mākslinieki: labs mākslinieks būs labs mākslinieks neatkarīgi no tā, cik reizes viņa vārds parādīsies interneta portālos, avīžu un žurnālu slejās vai privātās dzīves hroniku lappusēs. Visu cieņu “Kultūras Dienas”, “Rīgas Laika” un “Studijas” radošajiem kolektīviem! Jegors Jerohomovičs: Mediji Latvijā mākslas procesus neietekmē, bet atspoguļo tos savu iespēju robežās. Tik mazā valstī kā Latvija medijam ir grūti nopietni ietekmēt procesus mākslā – nepieciešams plašāks vēriens, pieredze un reputācija, paša medija attīstības vēsture. Kultūras un mākslas jomā man šķiet noderīgākā informācija, ko piedāvā laikraksti The Art Newspaper, The Guardian, The New York Times, žurnāli Art World un Art Review. Sarmīte Māliņa: Neietekmē (ietekmē tikai tā, ka rāda Bikši un Vītoliņu TV ekrānā). Man patīk žurnāls “Studija”. Inga Meldere: Teiktu, ka mākslas procesi ietekmē medijus. Visnoderīgākā informācija, manuprāt, rodama periodiskajos izdevumos un par mākslu rakstošos blogos. Pie izdevības ieskatos FlashArt, Parket, Kunstforum un citos. Akadēmisko grāmatnīcu mākslas nodaļas vienmēr piedāvā ko pavisam svaigu arī ierastā “skatījuma uz mākslu” ziņā. Nenovērtējama iespēja šogad bija trīs mēnešus regulāri izmantot pavisam nesen atklāto Andrē Malro mediatēku Strasbūrā, Francijā. Ojārs Pētersons: Kā vēl nekad. Protams, pāri visiem ietekmes ziņā stāv internets. Otrā vietā no medijiem – izstādes, seko galeriju darbs un drukātie izdevumi. Man visnoderīgākais ir internets. Krišs Salmanis: Latvijā nekā neietekmē, labākajā gadījumā izplata informāciju par gaidāmiem notikumiem. Un šajā ziņā novērtēju tās institūcijas, kas apguvušas internetu. Laima Slava: Mākslas procesus ietekmē pati mediju daudzveidīgā eksistence, arvien jaunās tehnoloģijas un iespējas. Domāju, ka informatīvie mediji mākslas procesus ietekmē maz (nav jau padomju laiki, kad dzīvi reāli varēja samaitāt negatīva recenzija centrālajā presē), vienīgi informē par tiem. Informācijas daudzveidība par mākslas procesiem medijos savukārt ietekmē (vismaz vajadzētu ietekmēt, ja šāda daudzveidība būtu) sabiedrības uztvert spēju, atvērtību pret laikmetīgo mākslu. Procesi kā tādi veidojas mākslas iestāžu (skolu, augstskolu, galeriju), gadatirgu utt. vidē. Noderīgi, protams, ir žurnāli “Studija”, “Foto Kvartāls” un “Dizaina Studija”, šo to pievieno “Kultūras Diena”, taču par vizuālo mākslu – minimāli. TV sižeti, kas saistās ar vizuālo mākslu, ir nožēlojami fragmentāri. No pasaules – praktiskākais ziņotājs ir The Art Newspaper. Protams – ziņas tīmeklī ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa. Alise Tīfentāle: Publikāciju un plašsaziņas līdzekļu uzdevums un mērķis nav no ārpuses ietekmēt procesus, jo teorija ir šo procesu būtiska sastāvdaļa. No latviešu valodā publicētiem izdevumiem mākslas zinātnē nopietnu ieguldījumu sniedz “Mākslas Vēsture un Teorija”, kritikā – “Kultūras Forums” un visi izdevniecības “Neputns” mākslas žurnāli. Vilnis Vējš: Tradicionālie mediji savu ietekmi ir zaudējuši. Nejūtu tajos svaigu domu plūsmu. Sev nepieciešamo informāciju atrodu internetā, pa mobilo telefonu, sarunās ar draugiem. Pie tiem, kas informāciju par mākslu speciāli nemeklē, baidos, nekas arī nenonāk. Jūsuprāt, nozīmīgs izdevums vai publikācija par mākslu 2010. gadā. Pēteris Bankovskis: Latviešu žurnāls “Studija”, krievu žurnāls Arthronika, Daces Lambergas grāmata par Valdemāru Toni. Inese Baranovska: Daces Lambergas monogrāfija par gleznotāju Valdemāru Toni un Laimas Slavas sastādītā Ausekļa Baušķenieka monogrāfija (izdevniecība “Neputns”). Apsveicami, ka beidzot arī mums, latviešiem, ir pārskats par leģendārajiem deviņdesmitajiem (Laikmetīgās mākslas centrs), tomēr ar šo vizuāli biezo izdevumu vēl nav pielikts punkts, drīzāk tas rosina turpināt pētījumus... Gardēža cienīgu baudu mēdz sagādāt Viļņa Vēja un Jāņa Borga recenzijas periodikas izdevumos. Jegors Jerohomovičs: Laikmetīgajā mākslā – Helēnas Demakovas rakstu krājums “Nepamanīs. Latvijas māksla starptautiskā kontekstā” (izdevniecība “¼ Satori”). Klasiskajā mākslā – apgāda “Neputns” izdotās monogrāfijas par Ausekli Baušķenieku, Valdemāru Toni un Edvardu Grūbi. Sarmīte Māliņa: Ulda Brieža “Laika mednieks”. Vēl es savā plauktā gribētu grāmatu “Latvijas muižu dārzi un parki”. Inga Meldere: Ļoti simpātisks šķiet Germano Celant Loise Bourgeois The Fabric Works izstādes pavadošais katalogs – grāmata. Vienmēr ar interesi lasu Viļņa Vēja izstāžu recenzijas, taču pašai nozīmīgākā tomēr ir bijusi personiskā sarakste ar kolēģiem gleznotājiem un mākslas zinātniekiem. Ojārs Pētersons: Žurnāls “Studija”, īpaši, skatot kopā ar elektronisko sadaļu internetā. No jauniem – žurnāli Kaleidoscope, Mousse (atrodams, piemēram, jaunajā “kim?” lasītavā). Margaritas Ziedas grāmatiņa par Moniku Pormali (izdevniecība “Neputns”). Krišs Salmanis: Džo Skenlena eseja par Tino Segalu žurnālā Artforum pavasarī. Laima Slava: Rakstu krājums “Deviņdesmitie”, Daces Lambergas grāmata par Valdemāru Toni, Margaritas Ziedas “Monika”. Alise Tīfentāle: Ievas Astahovskas sastādītais rakstu krājums “Deviņdesmitie. Laikmetīgā māksla Latvijā”, Helēnas Demakovas “Nepamanīs. Latvijas laikmetīgā māksla un starptautiskais konteksts”, kā arī monumentālās monogrāfijas “Johans Valters” (Kristiāna Ābele) un “Valdemārs Tone” (Dace Lamberga). Vilnis Vējš: Režisora Viestura Meikšāna runa vienā no tiem neskaitāmajiem radošo ļaužu saietiem, kuriem nav nekādas jēgas. Kas, Jūsuprāt, nepieciešams, lai Latvijas mākslas aina būtu pilnīgāka? Jānis Avotiņš: Pirmā perspektīva, domājot par šo jautājumu, būtu tonizējošā. Lai tā būtu pilnīgāka, jāuzdod būtiski un paškritiski jautājumi. Kaut vai sākot ar to, kas ir Latvijas mākslas aina. Ja jautājums ir par Latvijas mākslas atmosfēru un ko pasākt, lai tā būtu iedvesmojošāka un cilvēciskāka, tad jāuzdod daudzi citi būtiski jautājumi. Ja daudzus gadus fondi finansē mākslu, bet prieka ir maz, ja veiksmīgu karjeru gandrīz nav, diskursi noslāpst sākumā, iesaistīšanās mākslas tīklos visbiežāk ir izņēmumi, tad ainas pilnības virzienā pirmais nepieciešamais ir domāt, kā tieši tiek izlietoti finansiālie resursi un – daudz svarīgāk – šo ieguldījumu konsekvences, jo nedzīvojam laikos, kad mākslas spēku spēj noteikt tikai laiks. Otra perspektīva šim jautājumam ir relaksējoša. Latvijas mākslas aina ir pilnīga, cik vispār kāda organizēta forma var būt pilnīga. Tā ir neliela. Tā ir izteikti noslēgta un tāpēc droša pat tad, ja pastāv iekšēja hierarhija. Formāli tai piemīt visi nepieciešamie komponenti. Izdevniecība, kas izdod biezus, krāsainus reprodukciju albumus. Lielākā mākslas balva Austrumeiropā. Vairāki krāsaini, mākslai veltīti žurnāli. Vairākas nodokļu finansētas izstāžu zāles. Daudzi mākslas apskatnieki un kritiķi. Kolekcionāru vidū parādās arī jauni vārdi. Venēcijas biennālēs piedalās lielā vienprātībā izvēlēti mākslinieki. Arī autoritāšu jautājums ir skaidrs kā mūsdienu mākslas, tā arī mākslas vēstures jautājumos – tas ir viens vai pāris cilvēki. Savstarpējās lojalitātes gaisotne pat rada skaistas un spēcīgas ģimenes atmosfēru. Latvijas mākslas aina ir tuvu pilnībai. Pēteris Bankovskis: Pati māksla. Inese Baranovska: Skatīties pāri horizontam, cienīt sevi un citus, izvairīties no pašpietiekamas tīksmināšanās vai vaimanāšanas šaurā “trusīša radu un draugu” pulciņā. Visiem kopā – kā māksliniekiem, tā kuratoriem, koordinatoriem, galeristiem, kritiķiem, pētniekiem, funkcionāriem un pārējiem – darīt darbu ar misijas un aicinājuma apziņu, nevis tikai pienākuma vai sīku privāto ambīciju pēc. Jegors Jerohomovičs: Gribētos, lai būtu vairāk konceptuāli pārdomātu, kvalitatīvu starpžanru projektu, kuros mākslinieki sadarbotos ar dizaineriem, arhitektiem, inženieriem, mūziķiem, režisoriem, zinātniekiem un pētniekiem. Lai šo darbu rezultāts būtu redzams ne tikai galerijā un muzejā, bet arī pilsētvidē, teātrī, koncertzālē un citā telpā, kur māksla var konfrontēt skatītāju. Gribētos, lai Latvijā varētu redzēt vairāk mūsdienu tēlniecības. Sarmīte Māliņa: Laikmetīgās mākslas muzejs. Un trīsreiz biezāks “Kultūras Dienas” izdevums, kas iznāk katru nedēļu. Inga Meldere: Liekas, ka tomēr ir par maz kritiskuma visā un pret visu, kas šobrīd notiek. Ojārs Pētersons: Joprojām aktuāls ir Latvijas mākslas “mūžīgais” izaicinājums – provinces situācija. Triviāli, bet ir tie paši divi ceļi – vest šurp uz Latviju citu valstu māksliniekus (izstādes, rezidences) un atbalstīt Latvijas mākslinieku darbību un tālākas studijas ārpus valsts. Dažādi piemēri – Kristīne Kursiša (Maskavas Augstākie režijas un scenāriju kursi), Evita Vasiļjeva (Gerrit Rietveld Academie Nīderlandē), Miks Mitrēvics (HISK – Higher Institute for Fine Arts Beļģijā), Evelīna Deičmane (Berlīnē) utt. – rāda šādas pieejas produktivitāti. Krišs Salmanis: “kim?” un Laikmetīgās mākslas centra darbība, regulāri piesaistot starptautiskus māksliniekus un rīkojot izglītojošus pasākumus, daudz dod mākslas ainas pilnīgošanai. Ja veiksies arī pārējiem centriem, tad būs jāsāk vairāk domāt par auditorijas paplašināšanu. Laima Slava: Laikmetīgās mākslas muzejs un normāls finansējums Valsts kultūrkapitāla fondam. Svarīgi, lai tā būtu maksimāli ieraugāma, tātad – vairāk izglītotu un ar misijas apziņu bruņotu kuratoru un pasaules mākslas tirgū ielauzties spējīgu galeristu. Alise Tīfentāle: Vairāk akadēmisku pētījumu un kvalitatīvu, analītisku tekstu par mūsdienu procesiem, kuri tos ļautu aplūkot un izvērtēt plašākā pasaules 20. un 21. gadsimta mākslas vēstures un teorijas kontekstā. Vilnis Vējš: Nopietna vērtību revīzija. | |
| Atgriezties | |
