VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Harmonizētā kakofonija Sniedze Sofija Kāle, Mākslas zinātniece Heincs Hermans Jurčeks. “Improvizācija par tēlu bojāejas tēmu” 04.09.– 01.10.2010. Galerija “Alma” | |
| Līdz 1. oktobrim galerijā “Alma” bija aplūkojama kopš 2005. gada Lietuvā dzīvojošā vācu gleznotāja Heinca Hermana Jurčeka (Heinz Hermann Jurczek) personālizstāde “Improvizācija par tēlu bojāejas tēmu”. Pateicoties Lietuvas mākslas zinātnieces un kuratores Ramintas Jurenaites gādībai, Heinca Hermana Jurčeka gleznas Rīgā bija aplūkojamas jau iepriekš – izstādē “Viļņas mākslas aina pēc 2000”, kas notika 2009. gadā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē “Arsenāls”. Šoreiz rīdziniekiem bija dota iespēja iepazīties tuvāk ar gleznotāja izkopto vizuālās valodas savdabību. Vasilijs Kandinskis, abstraktās mākslas “kolumbs”, izteikdamies par savu glezniecību, ievilka mūzikas un vizuālās mākslas paralēles: “Krāsa ir taustiņi, acis ir harmonija, dvēsele ir klavieres ar daudzām stīgām. Mākslinieks ir roka, kas spēlē, pieskaroties tam vai citam taustiņam, lai panāktu vibrācijas dvēselē.” Heinca Hermana Jurčeka izstādes sakarā gribas paturpināt abstrakcijas un mūzikas sasaisti un piesaukt kakofonijas jēdzienu, jo gleznās kombinēta ļoti atšķirīga vizuālā valoda. | |
 Heincs Hermans Jurčeks. Boom II. Audekls, akrils. 180x130 cm. 2009. Publicitātes foto | |
| Glezniecības vēsturē abstrakcionisms turpināja attīstīt “tīrās” mākslas ideju un vēl dziļākā cieņā nolieca skatītāju un kritiķu galvas gleznotāja – ģēnija priekšā, liekot vairākas stundas meditēt pie divās krāsās noklāta audekla un censties uztvert tajā ietvertos priekšstatus par pasauli un emocionalitāti. Heincs Hermans Jurčeks it kā patapina abstraktās mākslas formu, taču tikai tādā mērā, cik tā nosaucama par bezpriekšmetisku. Abstrakcija Lietuvā dzīvojošā gleznotāja audeklos lietota līdzīgi kā izstādes nosaukumā iekļautais citāts jeb parafrāze par Vasilija Kandinska formulēto jēdzienu “improvizācija”, ko viņš savā laikā skaidroja kā mākslas darba sacerēšanu, paļaujoties uz iedvesmu un nejaušiem impulsiem. Heinca Hermana Jurčeka gleznās ir lietots dažādu vizuālu elementu un atsauču kopums, kas veido savstarpēju pārklāšanos. Sterilās, bieži pretkrāsās ar trafaretu palīdzību ievilktās strīpainās joslas un laukumi (Breakthrough, Power Transmission II) atsauc atmiņā konceptuālismā attīstīto “nemākslas” uzstādījumu. Rūpnieciski veidotie zigzagi ielu bruģī un ceļa stabiņos, kas radīti, lai “iemidzinātu” vai – gluži pretēji – uzturētu modrību, raksturīgi pēc abstrakcionisma ienākušajai tā sauktajai vēsajai mākslai. Vairākos audeklos (Boom II, Pluralistic Piece) samanāmie citāti no komiksu ilustrācijās izplatītajiem domu vai sarunu “burbuļiem” vai sadursmi attēlojošiem sprakšķiem ienes nenopietnības noskaņu. Uz kopējo gleznās izmantoto vizuālo elementu fona – monohromi laukumi vai braši akvareļveidīgi plūdinājumi, rūpīgi iežogoti krāsu ritmi – šis zīmējuma iesvītrošanas tehnikas piegājiens izceļas ar tīšu neveiklību. Bezpriekšmetisko elementu savienošanā Heincs Hermans Jurčeks izmanto atraktīvu pieeju – pretkrāsas, diagonāles, nogriežņus, dinamisku laukumu saspēli, ar ko nereti izdodas panākt sadursmes efektu. Ar roku cītīgi punktētais štrihs vai nelīdzenais rūtojums disonē ar trafaretu bezkaislīgo perfekciju, tāpat kā abstrakcionismā izkoptā sekošana “tīrās” mākslas idejai konfliktē ar vizuālās valodas citātiem, veidojot troksni gleznas kopējā skanējumā, ko harmonizē labā kompozīcijas izjūta. | |
 Heincs Hermans Jurčeks. Morfoloģija II. Audekls, akrils. 180x130 cm. 2009. Publicitātes foto | |
| Pretēji Vasilijam Kandinskim, kurš saviem darbiem piešķīra bezkaislīgu numerāciju, vācu gleznotājs ir konkrētāks, piedēvējot nosaukumus, kas savā nozīmē iekļauj kustību jeb impulsus attiecībā uz gleznā redzamo, piemēram, Power Transmission II, vai ironiju kā Comic Piece II. Vārdiskais formulējums gleznās ietvertajām abstrakcijām piebur zināmu cilvēciskumu – sasaisti ar mūsu pasaulē novērotajiem procesiem (Breakthrough, Greenhouse, Indoor Games I, Upswing, Fine Tuning), liekot skatītājam krāsu nogriežņos, laukumu saspēlēs un telpu lūzumos saskatīt atpazīstamas situācijas un dzīvē sastaptas noskaņas. Taču šo mirklīgo izjūtu izgaiņā izstādes ironiskais nosaukums – tēlu bojāejas tēma, ar kādu jārēķinās, dzīvojot 21. gadsimtā, kad uzņēmīgākie censoņi periodiski pasludina un atgādina mākslas vai mākslinieka nāvi, bet prakse iet nopakaļus un atdzīvina kritušos. Pretrunīgais vizuālās izteiksmes lietojums Heinca Hermana Jurčeka gleznās veidojas par uzskatāmu “alibi”, gadījumā ja kāds iedomātos celt apsūdzību par dekoratīvisma izkopšanu mūsdienu mākslā. Atšķirībā no daudzām sievietēm gleznotājām, kas ļaujas vienkāršam ornamentu skaistumam, Lietuvā dzīvojošais mākslinieks aizgūst pilsētvidei raksturīgus elementus un apvieno tos telpiskās, atraktīvās konstrukcijās ar “asa sižeta” piesitienu un veselīgu devu ironijas. | |
| Atgriezties | |
