VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Neizprotamā attāluma sajūta: Jānis Murovskis Iliana Veinberga, Mākslas kritiķe Jānis Murovskis. “Jauni darbi” 14.09.–25.10.2010. Latvijas Zinātņu akadēmija | |
 Jānis Murovskis. Kurmja rakums. Sietspiede. 102x72 cm. 2009. Foto: Jānis Murovskis | |
| Minētais notikums ir saistošs vairāku aspektu dēļ. Pirmkārt un galvenokārt tādēļ, ka šie dažādie uzmanības vērtie aspekti iemiesoti visai nelielā un prom no kultūras epicentriem iekārtotā izstādē, kas bez īpašas vajadzības un zināšanām tā arī varētu paslīdēt garām nemanīta. Piemēram, apstāklis, ka Latvijas Zinātņu akadēmijas ēkā notiek mākslas izstādes, – no vienas puses, tas ir labs iemesls ikvienam interesentam izlauzties no savām ikdienas gaitām un nokļūt vietā, izcilā staļinisma arhitektūras piemineklī, kur citādāk bez īpašas vajadzības (kas daudziem varētu arī nerasties visa mūža garumā) varētu tā arī nenokļūt, no otras – arī pašiem Latvijas Zinātņu akadēmijas iemītniekiem, kuri ir pieraduši lielākoties pie eksakto zinātņu formālajām ekspozīcijām, šis ir labs treniņš pieņemt arī cita formāta radošas izpausmes. Ekspozīcija 2. stāvā bija neliela – vien deviņas 2009. un 2010. gadā sietspiedes tehnikā darinātas grafikas, kas glīti iekļāvās un izrotāja senāta sēžu zāles un citu vadības kabinetu oficiozo foajē. Taču ļoti harmoniskais izkārtojums neļāva neievērot šos darbus, un, pievēršoties tiem, savukārt atklājās tikpat harmoniska pasaule. Primārais iedvesmas avots, šķiet, ir bijusi japāņu kultūra. Apspēlēts Fudzi kalns, sakuras ziedēšana, Tokijas krāsu jūklis. It kā centrālas un pat Japānā nebijušiem labi zināmas tūristu vietas, vien šie populārie atslēgas punkti tverti patiesā emocionalitātē, nekautrīgi paļāvīgā atvērtībā, piemēram, ķiršu ziedēšanas pārpilno sajūtu mākslinieks iedod, attēlojot kontrastus, maigos ziedus, to neaptveramo daudzumu, kas izvēršas “ziedēšanas trakumā” un vizualitātes kontrastā ar “melniem strazdiem, kuri lēkā starp ziediem pa melnajiem stumbriem”. Protams, mākslas darbā neviens no šiem tēliem nav tieši iedzīvināts, attēls ir daļēji abstrakts, jo galvenie elementi ir krāsa un ritms, ar ko pietiek, lai radītu vajadzīgo sajūtu. Formālā ziņā darbi ir fascinējoši! | |
 Jānis Murovskis. Krematorija. Sietspiede. 102x72 cm. 2009. Foto: Jānis Murovskis | |
| Tokijas raibums un krāsu jūklis lietus laikā kļūst tik acīm nekontrolējams, ka “iestājas aizsargreakcija – viss šķiet melnbalts”. Un tālāk mākslinieks piebilst: “Gribas ar kādu aprunāties. Gribas mājās.” Lūk, šis ir otrs aspekts, kas Jāņa Murovska sietspiedēs ir tik uzrunājošs, – vienkāršā, cilvēciskā emocionalitātes deva. Izstādē tas lieliski parādījās darbos, kuru tēma nepārprotami ir Latvijas ainava, Latvijas kultūra un ikdienišķo pieredžu lauks, kas saspēlējas ar Japānas pieredzēm: “Kurmja rakums”, kurā tiek apgalvots, ka katrā lauku sētā ir savs Fudzi kalns, un kalna galotnes un mākoņu gredzenu redzējums “Vasarā”, kurā no “Sarkandaugavas staltajiem skursteņiem sīvu sēru sviež, no Cēsu puses negaiss nāk”. Kāpēc es vēlos akcentēt tieši šo cilvēcisko emocionalitāti? Neraugoties ne tikai uz lieliskajām grafikām, bet arī uz darbiem, kuros jauktas tehnikas iet pāri noteiktu materiālu robežām koncepcijas un telpiskuma pasaulē, Murovskis atšķirībā no citiem saviem laikabiedriem nav populārās uzmanības fokusā. Iemesls tam varētu būt grafikas medija pakārtotība citiem, “vērtīgākiem” medijiem lokālajā hierarhijā. Iespējams, tāda lieta kā emocijas, jutekliskums, jūsma, personisku pārdzīvojumu intīma kontemplācija, dekorativitāte tiek rezervēta sievietēm un bērnu grāmatām, kamēr fokusā esošo vīriešu (un bieži vien arī sieviešu) kopējā īpašība ir prozaisko materialitāti transcendentējošas idejas, no nepastarpinātas pieredzes atsvešināti “nekatri” koncepti vai pat neslēpta agresija. Murovska māksla tāda nav, tā ir pārāk “silta”, ar pārāk jūtamu autora dzīvīgo klātbūtni tajā. | |
 Jānis Murovskis. Tokijas lietus. Sietspiede. 102x72 cm. 2009. Foto: Jānis Murovskis | |
| Varbūt arī Latvijā nav spēcīgu teorētiķu vai teorētiķu vispār, kuri varētu veidot un strādāt ar diskursiem, kas kļūtu par dominējošajiem šejienes kultūras telpā, taču tas nenozīmē, ka mākslas faktu veidošana un vērtēšana notiktu kaut kā stihiski; kārtulas droši vien ir, bet tās lielākoties ir intuitīvas, proti, visi zina, kas un kāpēc notiek, bet nevar to izteikt, jo sapratne balstās izglītības, pieredzes un laika gaitā uzkrātās informācijas druskās, nevis kādā apgūtā tradīcijā. Būtu vietā uzdot jautājumu – kāds tad zīmējas šis Latvijas “intuitīvais, vārdos neizsacītais diskurss”? Ne jau šajā materiālā man būtu jāsniedz atbilde, vien pagaidu novērojums ir, ka tā ietvaros notiek nemotivēta un varbūt pat neapzināta pašcenzūra, kuras rezultātā daudzas saistošas un auglīgas lietas paliek aiz uzmanības borta, padarot Latvijas kultūras ainu diezgan vienveidīgu. | |
| Atgriezties | |
