VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Troksn!s Kaspars Groševs, mākslinieks Haswell & Hecker – Blackest Ever Black (Warner Classics, 2007) Russel Haswell – Value+Bonus (No Fun Productions, 2010) | |
 Haswell & Hecker. Blackest Ever Black. CD | |
| Haswell & Hecker – Blackest Ever Black (Electroacoustic UPIC Recordings) (Warner Classics, 2007) Divi no mūsdienu pamanāmākajiem trokšņotājiem – Rasels Hasvels (Russel Haswell) un Florians Hekers (Florian Hecker) – radījuši visai pamatīgu un pat nosacīti akadēmisku darbu, ko, nešaubos, liela daļa klausītāju varētu atzīt par samērā biedējošu vai pat mokošu klausāmvielu. Tomēr viss aizsākās pirms vairāk nekā pusgadsimta ar pavisam cēlsirdīgu vēlmi cilvēkiem bez muzikālās izglītības dot iespēju intuitīvi radīt skaņdarbus. Ideja par grafisku zīmējumu pārvēršanu mūzikā elektroniskās mūzikas celmlauzim Jannim Ksenakim (Iannis Xenakis) radās jau 50. gadu sākumā, tomēr pilnībā to izdevās realizēt tikai 25 gadus vēlāk, sadarbojoties ar zinātniekiem CEMAMu (Centre d’Etudes de Mathématique et Automatique Musicales) centrā Parīzē. UPIC (Unité Polyagogique Informatique du CEMAMu) datorizētā sistēma ļauj “uzzīmēt” skaņdarba struktūru uz interaktīvas plaknes: vertikālā ass nosaka skaņu augstumu, savukārt horizontālā – ilgumu. Komponists uzskatīja, ka rokas zīmējumā apvienojas prāta aprēķins un dabiskas nejaušības. Lai arī iecerēta kā plaši pieejama ierīce, kas ļautu mūziku radīt ikvienam, UPIC tā arī nesāka ražot masveidā, savukārt pats Ksenakis to izmantojis gaužām maz, piemēram, 1978. gada skaņdarbā Mycènes Alpha iemiesoti komponista zīmējumi, kas atgādina dzīslainas, organiskas formas. Hasvels un Hekers nolēma no jauna iedzīvināt UPIC un izmantot to jauna darba radīšanai. Atrodoties CCMIX (Ksenaka Mūzikas kompozīcijas centrs) rezidencē, māksliniekiem radās iespēja eksperimentēt ar dažādiem vizuāliem materiāliem – abstraktiem zīmējumiem, mākslas darbu reprodukcijām, pornogrāfiju, šausmu attēliem utt., lai iegūtu pēc iespējas daudzveidīgākus rezultātus. Šajā ierakstā dzirdamais darbs, kurš akadēmiskā garā sadalīts četrās daļās, samontēts no rezidencē iegūtajiem materiāliem, kas allaž atšķirīgās kombinācijās tiek izmantoti arī abu kopīgajās uzstāšanās reizēs, un katra no daļām ir numurēta. Mākslinieki parasti koncerta organizētājus lūdz nodrošināt maksimāli jaudīgus gaismas efektus; par to varējām pārliecināties arī Rīgā – UPIC Diffusion Session #17 laikā klausītājus aprija biezi dūmu mutuļi, krāsaini lāzerstari, apdullinošas stroboskopa gaismas un, protams, no visām pusēm uzbrūkošas UPIC skaņu mikrodaļiņas. Koncerta vieta kļuva par karstu pirti, kurā grūti ieiet, tomēr, kad tas izdarīts, svelme apņem un uzlādē. Šis ieraksts, neraugoties uz it kā formālo un pat nedaudz nodrāzto uzstādījumu – izmantot šokējošus attēlus mūzikas radīšanai –, ir vērā ņemams sasniegums abu mākslinieku daiļradē, kuri lielākoties pazīstami ar šķietami nekontrolētām datora ģenerētu trokšņu improvizācijām. Blackest Ever Black ir meistarīgi sastiķēts no visdažādākām UPIC izskaitļotām elektroniskām skaņām – spalgi sīcošām, saraustītām, dūcošām un plūstošām –, kas brīžiem kļūst pat spocīgi melodiskas. Tomēr ierakstā nav ne smakas no pašmērķīgas tīksmināšanās par jauno rotaļlietu vai mehāniskas attēlu pārkonvertēšanas trokšņu straumē. Šo darbu ir radījuši divi gaisu elpojoši cilvēki, kuri spējuši visu elektronisko signālu lērumu secīgi sakārtot un samontēt vairāk nekā 70 minūšu garā opusā, nebaidoties ne no griezīga pārsātinājuma, ne klusuma pauzēm, kas brīžiem liek iztrūkties. Skarba nedabisko skaņu tīrība un pat paradoksāls dzidrums šo ierakstu atšķir no lielākās daļas šābrīža trokšņu mūzikas ierakstu un ierindo pēdējās desmitgades interesantāko mūzikas notikumu sarakstā. | |
| |
| Video no UPIC “difūzijas sesijām” atrodami mākslinieku blogā haswellhecker.blogspot.com. Ieraksts nopērkams boomkat.com un citur. | |
 Russel Haswell. Value+Bonus. CD | |
| Russel Haswell – Value+Bonus (No Fun Productions, 2010) Bez veiksmīgās kopdarbības abi mākslinieki arī individuāli ir aktīvi gan mūzikā, gan vizuālajā mākslā, izdodot ierakstus, organizējot un piedaloties izstādēs, koncertējot utt. Ievērību guvušas Hekera pēdējās skaņu mākslas izstādes tāpat kā pagājušajā gadā izdotais albums Acid in the Style of David Tudor, kura nosaukumā ir atsauces gan uz reiva mūziku, gan leģendāro avangarda mūziķi un pianistu Deividu Tjūdoru, kas piedalījies arī Džona Keidža slavenā darba “4’33” pirmatskaņojumā, un abu neiespējamo kombināciju. Atšķirībā no Hekera ausīm nedraudzīgo matemātisko trokšņu sterilitātes Hasvela solo ieraksti lielākoties skan pavisam pretēji – brutāli, netīri un nekontrolējami. Viņa zināmākajos albumos Live Salvage sērijā mūzikas jau tā haotisko raksturu vēl vairāk saduļķo koncertu ierakstu specifika, kuros dzirdama gan cilvēku sarunāšanās, gan skaņu mijiedarbība ar dažādo telpu akustiku. Pēdējais Hasvela veikums piedāvā jaunu skatpunktu uz viņa daiļradi un ekstrēmo trokšņu mūziku vispār. Pirmo disku ievada testa skaņdarbi, kuru laikā nedaudz absurdā veidā tiek pārbaudīta klausītāju skaņu sistēma – vai labais un kreisais kanāls strādā, vai dzirdamas ļoti zemas basu frekvences un spalgāki trokšņi. Tam seko brīdinājums, ka “mākslinieks un ierakstu kompānija vēlētos brīdināt klausītājus, ka pastāvīga šo ierakstu klausīšanās lielā skaļumā var traumēt jūsu audio sistēmu un ausis. Lūdzam negriezt skaņas līmeņus līdz maksimumam.” Un tad sākas TROKŠŅ! (nO!se). Visa sākumā ir sintēzēto pamattrokšņu demonstrācija, to nosaukumā atklājot visas praktiskās detaļas – trokšņu izcelsmi, kā arī izmantoto skaļruņu jaudu. Līdzīgi nākamajā, pēc kārtas astotajā skaņdarbā dzirdam sīnusa skaņu vilni, kas pakāpeniski tiek griezts aizvien skaļāk un skaļāk, līdz pārvēršas par griezīgu šalkšanu. Šķiet, pirmie astoņi gabali ir kā mentāla un praktiska sagatavošana gaidāmajam – nežēlīgām, ausis plēsošām trokšņu improvizācijām, kas ierakstītas “dzīvajā” bez kādas pēcmontāžas. Hasvels uz albuma vāciņa godīgi atklāj visus izmantotos līdzekļus, līdzīgi kā skaņdarbu nosaukumi vēsta par to raksturu un izcelsmi. Nākamajos skaņdarbos tiek izspēlētas vairākas trokšņu improvizācijas, lielākoties atgādinot noise mūzikas “klasiķus”, tomēr atsevišķos gabalos parādās Hasvela interese par popmūzikas un deju mūzikas dekonstrukciju, piemēram, Acid nO!se sākas ar tipiska 80. gadu reiva basa līnijas sekvenci, kas drīz pāraug burbuļojošā trokšņu vētrā, savukārt Coventry līdz nepazīšanai tiek izkropļota dobja tehno ritma cilpa. Pirmo disku noslēdz Hasvelam raksturīgs koncerta ieraksts, kurā pēc intensīvas uzstāšanās dzirdamas cilvēku sarunas, kuri tikko dzirdēto salīdzina ar daudzkārt pavairotām Džimmija Hendriksa ģitāras skaņām. Albuma otro disku (bonuss) ievada vienmuļa sintētisku kaiju klaigāšanas un viļņu šalku montāža, kam seko stundu gara, negraizīta radio FM, MW, LW un SW viļņu skanēšana, nesteidzīgi meklējot interesantus sarunu un labi atpazīstamas mūzikas fragmentus. Atbilstošs nobeigums nesatricināmā aukstasinībā izpildītam ierakstam, kas brīžiem ir gan neciešami smacējošs, gan asprātīgi konceptuāls. Ierakstu iespējams iegādāties www.nofunproductions.com. | |
| Atgriezties | |
