VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Robots ienist dziļāk Stella Pelše, mākslas zinātniece Topošā Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcija: Juris Putrāms. Kamikadze – propagandists. 1990 | |
| Kā viens no 20. gs. 80. gadu robežpārkāpēju paaudzes Juris Putrāms – grafiķis, gleznotājs, akciju un instalāciju veidotājs – ir pazīstams ar ekspresīvi sirreāliem, groteskiem tēliem, ku¬ros saskatīti arī individuāli jūtīgāki un introvertāki vaibsti salīdzinājumā ar pārējo supergrafiķu kopu (Andris Breže, Ojārs Pētersons, Kristaps Ģelzis u. c.)(1), simbolizējot politiskā un sociālā pārejas perioda traumu, transformāciju un pretošanās aspektus. Arī vēlāk tapušie hibrīdie hameleonu, ugunskrupju un embriju veidoli atklāj cilvēciskā elementa trauslumu un nosacītību, kā arī permanentu vēlmi atsegt subjektīvi atklāto patiesību līdz maksimāli iespējamam dziļumam. “Katrs fakts atstāj aiz sevis pēdas. Reti – cerīgas.”(2) | |
 Juris Putrāms. Kamikadze – propagandists. Objekts. Tērauds. 235x96x50cm. 1990 | |
| Tērauda objekts “Kamikadze – propagandists” bija eksponēts izstādē “Latvija – 20. gadsimta kūlenis. 1940.–1990. gads” (kuratore Helēna Demakova), kas notika 1990. gadā izstāžu zālē “Latvija”, izcēlās ar daudzām lielizmēra instalācijām Fluxus un Arte Povera garā un tiek uzskatīta par nopietnu soli ceļā uz laikmetīgās mākslas prakses un kuratora institūcijas nostiprināšanu: tā “uzrādīja jau nobriedušu un pārliecinošu jaunas formveides un konceptuālās domas mijiedarbi. (..) Tas bija mēģinājums konceptuāli iezīmēt vēsturisko attīstības kūleni, kas Latvijai bija jāpārmet pēc ilgstoša izolācijas perioda, mēģinot iekļauties pasaules kultūras apritē.”(3) Objekta eksponēšanas veids un konteksts šai gadījumā ir svarīgs – aplūkojot to izolēti uz horizontālas virsmas, metāla skulptūra atgādina no ierindas izgājuša, nosacīti cilvēkveidīga robota bezpalīdzīgu ārējo čaulu. Izstādē figūra bijusi piekārta ar galvu uz leju diagonālā izvērsumā, it kā ilustrējot kādu izmisīgi pašnāvniecisku darbību (piemēram, triekšanos ar galvu pret zemi), šai gadījumā “kamikadzes” termins nosaukumā ir atsauce uz japāņu lidotāju pašnāvnieku praksi Otrā pasaules kara laikā. Šīs tēmas pavedienu var pēc patikas ritināt tālāk, piemēram, par mākslas (vai sabiedrības pārveides) augstākiem mērķiem, kas padara nesvarīgas individuālās dzīves. Visai atbilstoši mākslinieka autsaidera paradigmai – provocēt, izaicināt, likt domāt un nejusties komfortabli – pats Putrāms ir personāžs, kas apzināti kāpj pāri ikdienas, normalitātes un izdevīguma robežām. “Putrāma darbi vienmēr uztverami visai plašā kontekstā, tiem raksturīgs plakātisks literārisms, tomēr it kā uzskatāmais naratīvs Putrāma darbos nereti uzvedas kā zivtiņa – pamāj makšķerniekam ar asti un ienirst dziļāk.”(4) Proti, nekāda viena neapšaubāma lasījuma uzspiešana nenotiek. Kā gan mehāniskajai figūrai piemērojama cilvēciskās upurēšanās mēraukla augstākas idejas vārdā? Robots, kurš ieprogrammēts propagandas vārdā pašiznīcināties, vispirms šķiet nepārprotami norādām uz padomju pagātni – režīmu, kas apspieda indivīda unikalitāti un tiecās visus pārvērst uz komunisma nākotni maršējošos robotos. Tomēr cilvēkus, kas piespiedu kārtā vai arī labprātīgi “robotizējušies”, var uzlūkot kā daudz plašāka mūsdienu eksistenciālo problēmu loka iezīmes, bet procesa otrā pusē – pagaidām sensacionālie pētījumi, ielādējot cilvēka īslaicīgo apziņu robota nemirstīgajā ķermenī.(5) (1) Austriņš, Raivis. Supergrafiķi. Rīga: Neputns, 2008, 19. lpp. (2) Juris Putrāms. No: Mākslas izstāde “Latvija – 20. gadsimta kūlenis. 1940.–1990. gads”: Skiču katalogs 1. Sast. Helēna Demakova. Rīga: Jāņa sēta, 1990, 56. lpp. (3) Krese, Solvita. Izstāde “Latvija – 20. gadsimta kūlenis. 1940.–1990. gads”. No: Robežpārkāpēji. 80. gadu māksla [CD]. Sast. un atb. red. Ieva Astahovska. Rīga: Laikmetīgās mākslas centrs, 2005. (4) Lejasmeijere, Ieva. Mākslinieks cīņā par mieru. Studija, 2001, aprīlis–maijs, 14. lpp. (5) Vēvers, Jānis. Nokopēta apziņa sola nemirstību. Diena, 2010, 10. aug., 16. lpp. | |
| Atgriezties | |
