VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Zīmola radīšana Zane Oborenko, vizuālo mākslu teorētiķe Saruna ar galerijas ArtPromotion02 vadītāju Annu Sausverdi-Ellger | |
| Brīdī, kad Latvijā oficiāli paziņotas recesijas beigas un vispārējie ekonomiskie dati uzrāda pozitīvākus skaitļus, nekā cerēts, diskusijas par Latvijas tirgus veicināšanu un eksporta attīstību ir aktuālākas nekā jebkad. Par to, vai laikmetīgā māksla arī var veiksmīgi pretendēt uz iekļūšanu eksporta preču klāstā un konkurēt ar citu valstu produkciju, sarunājamies ar galerijas ArtPromotion02 īpašnieci un vadītāju Annu Sausverdi-Ellger, kas jau kopš 2002. gada darbojas ārpus Latvijas – Vācijā. | |
 Anna Sausverde-Ellger ar Kasparu Zariņu Art Vilnius mākslas gadatirgū. 2009 | |
| Zane Oborenko: Cik sen jau darbojaties kā galeriste, un kā tas sākās? Anna Sausverde-Ellger: Literatūra un māksla mani ir interesējusi vienmēr. Jau kopš agras jaunības esmu apmeklējusi notiekošās izstādes, stundām un ar baudu klimtusi pa Ermitāžas zālēm Pēterburgā. Kad uz Puškina muzeju Maskavā, šķiet, 1970. gadā tika atvesti impresionistu darbi no Parīzes, stāvēju divdesmit piecu grādu salā, lai tiktu tos apskatīt. Kā daudz kas cits, tā bija sagadīšanās, ka kļuvu par galeristi. Kad pēc universitātes beigšanas sāku strādāt, man radās izdevība iziet vairākus nopietnus mākslas vēstures kursus Pēterburgā un Maskavā, kas, protams, nāca par labu manām teorētiskajām zināšanām. Savukārt pirmā, varētu teikt, daļēji privātā mākslas galerija Rīgā tika atvērta 1986. gadā viesnīcā “Latvija”, un, piekrītot tajā strādāt, sapratu, ka varu to darīt. Sapratu, ka varu pildīt šo starpnieka funkciju starp mākslinieku un iespējamo pircēju, varu iedrošināt viņu uzsākt tiešu dialogu ar mākslinieku... Sākoties jauniem laikiem, reģistrējos kā individuālais uzņēmējs un sāku nodarboties paralēli ar divām lietām – biznesa loģistiku un mākslu. Pirms tam jau paspēju pabūt Ķīnā un Amerikā ar mūsu mākslinieku darbiem. Faktiski biju pirmā, kas ar tiem izgāja ārpus Latvijas jau uz pie¬ņemtiem tirgus noteikumiem. Tāds bija sākums – pavisam netradicionāls kā viss tai laikā. Z.O.: Kā jūs uzsākāt savu darbību Vācijā? A.S-E.: Vācijā mani uzrunāja galeristi, kuriem radās interese par Latvijas mākslu, un sākumā es biju tāds kā padomdevējs, centos radīt priekšstatu par to, kas mēs esam šai tirgū, kādas mums ir tradīcijas un no kurienes mēs nākam. Lielākajai daļai no viņiem bija zināma Krievija, Krievijas māksla, 70. gadu avangards, bet tas, ka bija Rīga un Rīgas skola, Rīgas grupa, mākslinieki, kas tieši tāpat piedalījās Parīzes un Berlīnes avangarda kustībās, nebija viņiem zināms. Sekoja vairākas izstādes, bet es vēl tikai palīdzēju to organizēšanā. Kad pārcēlos uz dzīvi Vācijā, pamazām iedzīvojos un sāku integrēties, izprast vietējo mentalitāti, mākslas līmeņus un plūs¬mas. 2002. gadā reģistrēju savu galeriju ArtPromotion02. Dzīvojot nelielā ciematā Vācijas dienvidrietumos, protams, arī galerista darbs atšķiras no kolēģa, kas strādā kādā no metropolēm. Nestrādāju ga-rāmejošai publikai, rīkojot izstādes, tradicionāli izsūtu ielūgumus. Ir izveidojies savs klientu loks, tie galvenokārt ir privātkolekcionāri. Tas ir mans galvenais darbības virziens – izzināt privātkolekciju specifiku un uzrunāt kolekcionārus. Z.O.: Cik viegli bija ielauzties svešā vidē? A.S-E.: Tas nav viegli, un šis process ir tikai sācies. Draudzīgas attiecības neveidojas. Ir ļoti pieklājīgas attiecības, bet tādas atklātības vai vispār: “O! Jūs no Baltijas? Nāciet, mēs jūs atbalstīsim un jums visu parādīsim,” – tāda lieta neeksistē. Es esmu galeriju apvienības biedre, un nekad vēl neviens ga¬lerists no šīs apvienības pie manis nav bijis un nav uzdevis nevienu jautājumu. Taču reizēm sanāk arī kopīgs darbs pie izstādēm, piemēram, sadarbība ar vācu kuratori Lietuvas laikmetīgās mākslas izstādes iekārtošanā Eiropas Centrālajā bankā Frankfurtē (24.06.–17.09.2010.) bija milzīgs ieguvums tieši personību un arī zināšanu līmenī. Par to pirmām kārtām pateicos bankas mākslas kolekcijas kuratorei Heikei Siterei (Heike Suetter). Strādāt ar viņu man bija liels prieks, tā bija iepēja salīdzināt viedokļus, izdiskutēt tā vai cita mākslinieka radošo darbību, mūsdienu mākslas tendences, cenu politiku, izsekot izstādes organizēšanas formālai pusei. Daudz labāk tagad orientējos Lietuvas pēdējā gadu desmita mākslā, redzu tās pozīcijas Eiropas tirgū. Z.O.: Vai jūtat, ka pieaug interese par Baltijas valstu mākslu? A.S-E.: Mana pieredze rāda, ka, ja māksliniekam ir ko teikt, interese būs vienmēr. Taču nākamais jautājums – vai pirks? Cik liela ir pasaules mēroga komercinterese? Attiecībā uz mūsu mākslu tādas nav. Visu nosaka vārdi. Ejot iekšā mākslas gadatirgu Art Basel, Frieze, FIAC paviljonos, potenciāliem pircējiem jau šie vārdi garantē augstākā labuma preci, tā teikt. Katrs mākslinieks, kas tur piedalās, ir savukārt aprobēts zīmols (pats par sevi brand name). Faktiski ir vienalga, no kuras valsts viņš nāk. Taču šis zīmols ir jāveido, māksliniekā ir jāiegulda, un mēs izejam no tā, ka viņam ir talants. Piedalīšanās tādos gadatirgos maksā desmitiem tūkstošus, bet saruna par naudu ir atkal atsevišķa saruna. Protams, stāstot, ka Würth kolekcijā, kas ir viena no 100 lielākajām pasaules privātkolekcijām, ir Kaspara Zariņa un Rituma Ivanova darbi (pirmie no Baltijas māksliniekiem), iespaids ir acīmredzams. Tas atver durvis. Bet citā kontekstā mūsu vārdi vēl maz ko izsaka. Piemēram, Žilvina Kempina vārds vidusmēra kolekcionāram neko neizteiks, kaut arī viņš Parīzes galerijas Yvon Lambert ietvaros piedalījās centrālajā Bāzeles mesē Art Basel 2010, kur tika nopirkti visi trīs viņa mākslas darbi. Viņš dzīvo Ņujorkā, un viņam klāt vairs nevar tikt. Viņš ir tur – pašā augšā –, un tomēr viņa vārdu vēl nezina tā, kā zina citus. Vai arī mūsu Miks Mitrēvics – jau starptautiski atzīts mākslinieks. Redzēju viņa ekspozīciju aprīlī Art Brussels beļģu galerijā Jozsa, biju patīkami pārsteigta. Pārliecinājos, ka daudzi kritiķi zina viņa vārdu, bet ne pircēji, kas pērk vārdus... | |
 Linas Jonikes darbi izstādē "Laikmetīgā māksla no Lietuvas" Eiropas Centrālajā bankā. 2010. Foto: Andreas Varnhorn. Pateicība: ECB | |
| Z.O.: Ar ko saistāt iemeslus lietuviešu mākslas plašākai pazīstamībai salīdzinājumā ar Latviju vismaz mākslas pazinēju vidū? A.S-E.: Es neteiktu, ka lietuviešu māksla ir plašāk pazīstama, varbūt pareizāk būtu teikt, ka tieši šajā pēdējās desmitgades periodā mākslas procesos Lietuva ir tikusi tālāk. Izskaidroju to ar lietuviešu veiksmīgu sadarbību ar Polijas kuratoriem un apriti, nopietnu un jau ilgtermiņa Viļņas CAC darbu. Arī ar jaunās paaudzes aktīvu pozīciju un uzdrošināšanos. Mākslas tirgus dzīvo un “barojas” no labi aprobētas klasikas, pie kuras pirmkārt pieskaitāms klasiskais modernisms, un no hype, kam toni uzdod Londona un Bāzele. Z.O.: Un kā ir ar igauņu mākslu, vai esat strādājusi un sadarbojusies arī ar viņu galeristiem vai māksliniekiem? A.S-E.: Nedaudz orientējos igauņu grafikas tirgū. Zinu, ka, piemēram, Andris Vītoliņš ar prieku, bez šīs latviešu grūtsirdības sadarbojas ar kādu Tallinas galeriju. Taču vēl neesmu nopietnus priekšlikumus igauņu māksliniekiem izteikusi, mēģinu šīsdienas igauņu mākslu izprast labāk. Z.O.: Vai Baltijas māksla varētu kļūt par vienotu zīmolu, vai tā paliks tikai kā ģeogrāfisks vietas apzīmējums? A.S-E.: Grūti prognozēt. Mēs zinām, ka tādā spēcīgā, mākslai impulsus nesošā laikā kā 19.–20. gs. mija vienots zīmols ne¬radās, vienmēr runājam par personībām, ietekmēm. Baltijas valstu ekonomika un sociāli kulturāla rakstura fenomeni šodien nav obligāti savstarpēji saistīti. Pirms iestāšanās ES Baltijas valstīm vajadzēja izpildīt virkni nosacījumu, kas tika ātri, bez pretrunām veikti. Citādāk izskatās brīvprātīga sadarbība ikdienā, to arvien uzskatāmāk regulē tirgus pats. Kāpēc lai pēkšņi mākslas izpausmes vienotos? Pagājušogad “Rīgas galerijai” laimējās Līgas Purmales un Rituma Ivanova darbus piedāvāt un veiksmīgi pārdot Sotheby’s Londonā krievu mūsdienu mākslas sadaļā, pievienojot kaut kur vien pieticīgi LV kā papildu cenrādi. Neredzu vēsturiski veicinošus faktorus Baltijas zīmolam, ja nu vienīgi tas veidosies aiz pragmatiskiem tirgus apsvērumiem. Domāju, ka tas varētu notikt, ja radīsies pastiprināta interese un investīcijas Austrumeiropas tirgum. Nav mazsvarīgi, ka pašreiz mākslas tendences iet autentiskuma virzienā, cool vairs nav aktuāls. Šeit redzu ļoti lielu iespēju mūsu mākslai. Visuzskatāmāk tas patlaban redzams citā mākslā, Alvja Hermaņa teātrī, kurš ar savu stāstīšanas prasmi ir viens no vispieprasītākajiem režisoriem Eiropā. Z.O.: No kā, jūsuprāt, ir atkarīga kolekcionāru izvēle par labu kādam mākslas darbam? A.S-E.: No zināšanu līmeņa, vecuma, no tā, kāda galerista rokās viņi nonāk un cik daudz naudas viņi atvēl mākslai. Vienā vārdā to sauc par mārketingu. Tad, kad zīmols ir izveidots un kāds slavens cilvēks mākslas darbu ir iegādājies, sāk pirkt visi. Tas ir izšķirošais moments. Piemēram, kā Fransuā Pino izveidoja Džefa Kūnsa zīmolu, ko visi joprojām grib iegūt. Z.O.: Galeristi bieži vien attiecībās ar kolekcionāriem ir izdevīgā pozīcijā, vai nevar izveidoties tāda situācija, kad galerists savam klientam pārdod vienalga ko? A.S-E.: Protams. Ir jārunā par to, kādi ir kritēriji, pēc kuriem mēs vērtējam to, kas ir laba māksla. Par jaunu mākslu, kas modē ir tagad, pateikt, vai tā ir laba… šodien tas nav iespējams, ir vajadzīgs laika atstatums. Vieglāk laikam ir pateikt, kas ir slikta māksla, bet tas nenozīmē, ka to neviens nepirks. Domāju, ka divas trešdaļas no tā, kas ir tirgū, vispār nevar uzskatīt par mākslu. Bet, tā kā māksliniekam un tam, ko viņš rada, ir izveidots “zīmols” caur prestižām galerijām, kurām ir uzticība, tad uz to arī kolekcionāri paļaujas. Kā Sāči savā laikā izvilka ķīniešus… Tagad neviens par to vairs nešaubās. Ķīniešos tika ieguldīts, un tāpēc ir arī interese šai “precei” turēt cenu. Kā tika radīts Neo Rauhs. Neviens neapstrīd, ka tas, ko viņš dara, ir lieliski. Visi atsaucas uz Leipcigas skolu. Vai kāds var skaidri formulēt, kas tā ir par skolu? Domāju, tās tomēr ir dažādas lietas – māksla pēc būtības un kā tiek radīts mākslinieka vārds, lai tas aizietu tirgū kā nepstrīdams luksuss. Z.O.: Kādi ir jūsu kritēriji tam, kas ir laba māksla? A.S-E.: Ir jāiziet no divām lietām: māksla tomēr nāk no amatnieciskās prasmes, un ir jābūt arī šim amatnieciskajam rokrakstam, un tam ir jābūt profesionālam; no otras puses, ir jābūt maģijai, brīnumam, jābūt klikšķim starp mākslinieku un skatītāju. Mākslinieks jūt netveramo, neredzamo. To es saprotu ar vārdu “maģija”. Bieži jaunu mākslinieku darbos redzam gan pop, gan op, sava veida déjà vu, tas laikam ir neizbēgami, taču svarīgi, lai viņiem pašiem būtu ko teikt, lai tas nepaliek pozas līmenī. Biju nupat Cēsu Mākslas festivālā un tur sev atklāju Andas Lāces darbus. Ar gleznotāju Arturu Bērziņu sastrādājamies. Viņam ir ko teikt, un man prieks par to. Principā labam māksliniekam ir jābūt ģēnijam ar savu vēstījumu. Z.O.: Vai ir viegli pārdot “maģiju”? A.S-E.: Tas ir ļoti dažādi. Nāk dažādi cilvēki, un, ja es redzu, ka viņi paši ir ieinteresēti, un ja ir noticis kaut kāds kontakts, tad es mēģinu saprast, vai drīkstu iejaukties. Ja drīkstu, tad mēģinu viņiem to pasauli atvērt un to prieku parādīt. Līdz ar to man ir jākonkurē ar visu komerciālo, kas ir ik uz stūra, un ir jāmāk pastāstīt, ka šī ir tā īstā lieta un ka jūs to vēl sapratīsiet. Ir arī cilvēki, kas nāk ar savu interjeru iekārtotājiem, un māk-slas darbi tiek piemeklēti pie zaļā dīvāna ar mazliet kaut ko sarkanu un ar zelta maliņu. Tur es nevaru īpaši iejaukties. Tur darbojas absolūti cita vērtību sistēma, kurā abstraktā māksla tiek traktēta tikai kā dekoratīvais elements. Z.O.: Pēdējo gadu laikā ir attīstījušies mākslas padomdevēju pakalpojumi. Kā jūs kā galeriste to vērtējat? A.S-E.: Mākslas padomdevējiem ir citi mērķi, un viņi strādā ar nedaudz citām mērķa grupām. No vienas puses, viņi nodarbojas ar kolekciju veidošanu pēc uzdevuma, no otras puses, viņus bieži aicina naudīgi uzņēmumi veidot dažādus pasākumus. Biznesa vidē ir izveidojusies izpratne par mākslas pozitīvo ietekmi uz tautsaimniecību. Vācijā kopš 19. gs. vidus ir zināma tradīcija un mākslas virziens, ko sauc par Kunst am Bau (māksla uzņēmumos, ražotnēs vai sabiedriskās telpās). Tradīcijas pamatā ir ideja, ka kāda daļa no jaunbūves budžetā (sākotnēji tas bija 1%) tiek atvēlēta mākslai. Šodien vēlme atbalstīt mākslu pieder pie labā toņa. Firmas to saprot un gan izstāda mākslu savos interjeros, gan ekonomiska vai finansiāla rakstura pasākumus papildina ar mākslu tās dažādās iz¬pausmēs. Ir uzņēmumi, kas sniedz pastāvīgu atbalstu kādai mākslas vai kultūras iniciatīvai, tādējādi veicinot garīgumu tīrā aprēķina tirgū. Lielu pasākumu organizē¬šanā šādi māk¬slas padomdevēju pakalpojumi ir ļoti vērtīgi, bet, teiksim, tādā nišā kā gleznu iznomāšana bankām – tur atkal notiek savstarpēja konkurence ar galeristiem. Z.O.: Ir pagājis gads kopš iepriekšējās sarunas ar “Studiju”. Toreiz atzināt, ka Latvijā mākslas tirgus tā augstākā izpratnē neeksistē. Vai, jūsuprāt, ir notikusi izaugsme šī tirgus attīstībā? A.S-E.: Man grūti teikt, vai kaut kas ir mainījies. Uzskatu, ka ir viens mākslas tirgus, kurā mēs ieņemam kaut kādu vietu. Mūsu niša joprojām ir ļoti provinciāla. Tam ir savi iemesli, bet šobrīd man liekas, ka notiek atvēršanās. “kim?”, piemēram, notiek vienreizējas aktivitātes, bet tradicionālajā sektorā atmosfēra joprojām paliek diezgan provinciāla. Lielāka aktivitāte bija vērojama labo ekonomisko ienākumu gados, kad tika aktīvi pirkti un pārdoti vecmeistari, kad arī atsevišķas bankas un uzņēmēji veidoja savas kolekcijas. Tas bija prestiža jautājums, lai katram būtu savs Purvītis vai Rozentāls. Nerunāsim par to, cik viņi visi īsti, bet tas viss ir ļoti lokāli. Piemēram, baltvācu gleznotāja Johana Valtera-Kūrava neliels darbs kādā galerijā Latvijā maksā ap divdesmit tūkstošiem latu. Tā nav tirgus cena. Tā ir tikai vietējā tirgus cena, jo šeit viņa vārds kaut ko nozīmē vienīgi tādēļ, ka jaunbagātnieki periodiski grib ko pie sienām mainīt. Vācijā viņa darbi nekad nav maksājuši tik daudz. Tas norāda, ka aprite norit ļoti lokālā, noslēgtā tirgū. Tiek izcelts tas, kas ir savs, notiek tāda paštīksmināšanās. Un irpar maz apmaiņas. Arī tas, ka galeristi sēž tik ļoti katrs savā alā kā zirnekļi un skatās cits uz citu ar skaudību, neveicina šolietu. Galerista uzdevums ir ne tikai pārdot, bet, kā jau teicu, vienlaicīgi veidot mākslinieka zīmolu. Mākslinieks ir arī jāizglīto, jāaizsargā, jāaizstāv. Šī tirgus pamatā darbojas infra¬struktūra kā jebkurā tirgū, un Latvijā tās vēl tikpat kā nav. Tā vietā, lai savstarpēji tiktos, apmainītos ar viedokļiem, ar pieredzi, kas visiem nāktu par labu, atsevišķi galeristi mēģina sevi nodrošināt ar pēc iespējas vairākiem uz ilgāku laiku pēc komisijas noteikumiem no māksliniekiem paņemtiem darbiem cerībā tos pārdot. Tirgus plūsmu un izaugsmi šī vis¬vienkāršākā līmeņa komercija veicina minimāli. Z.O.: Vai tas ir pieņemami, ka bieži vien mākslinieks ir tas, kurš maksā galeristam, lai notiktu izstāde? A.S-E.: Es biju ļoti pārsteigta, kad to uzzināju. Z.O.: Veidojas situācija, kurā galeristam nav nepieciešams domāt par savas galerijas attīstību un ir iespējama stagnācija. A.S-E.: Jā, bet nav jau sperts solis uz priekšu. Jo trūkst kritikas uzmanība, Latvijā tie esat jūs – “Studija” un “Kultūras forums”, “Māksla Plus”, kas ir vairāk aprakstoša, un tas ir arī viss. Iztrūkst Rietumu kritiķu viedokļa, provocējošu debašu, neviens informāciju nenodod tālāk. Trūkst iespējas māksliniekiem sevi salīdzināt vai pretstatīt kādas izstādes ietvaros Eiropas mērogā. Turpinot par Latvijas mākslas tirgus attīstību – pašlaik ir manāma tendence, ka Latvijas kolekcionāri pēc aktīvā iepirkšanās procesa grib savu mākslu izstādīt un lepoties ar to, viņi grib, lai tā kļūst par pašsaprotamu vērtību. Taču tā ir vērtība ļoti lokālā nozīmē. Viņi pamazām saprot, ka ar mākslu, kas viņiem pieder, ir kaut kas jādara, lai celtu tās prestižu un līdz ar to tirgus vērtību, lai tos gribētu īrēt muzeji vai izstāžu organizētāji. Nedarot neko, šo mākslas darbu vērtība necelsies. Šajā procesā ir jāiegulda. Un šeit, man šķiet, Lietuva jau ir pussoli priekšā. Ja nemaldos, priekšpēdējā izdevumā jūs, “Studija”, rakstījāt par kādu kolekcionārus izglītojošu iniciatīvu Viļņā. Z.O.: Kā jūs definētu labu galeriju? A.S-E.: Laba galerija, pirmkārt, ir tā, kurai paveicies ar spīdošu galeristu, kas ir apveltīts ar intuīciju un nākotnes vīziju. Tam jābūt cilvēkam, kurš prot ieraudzīt, saprast un riskēt. Otrs ir viņa kontakti. Trešais – infrastruktūra, kas ļautu māksliniekam justies labi, lai viņš varētu strādāt tikai ar vienu galeriju un galerists mākslinieku varētu materiāli atbalstīt. Tas viss ir ideālā variantā. Māksliniekam ir jādomā par savu mākslu, nevis par menedžmentu. Ja viņš būtu tik gudrs, ka spētu izanalizēt visu, ko galerists dara nepareizi, tad viņam nevajadzētu nest darbus uz galeriju. Tādēļ jau ir šis vidusposms, kas spēj būt par starpnieku un prot labā līmenī visu noorganizēt un pārliecināt tirgu, ka viņa produkts ir unikāls. Z.O.: Cik liela loma ir kuratoriem visā šajā procesā? A.S-E.: Es nedomāju, ka Latvijā trūktu mākslas vēsturnieku vai kultūras teorētiķu, kas spētu organizēt labas izstādes. Trūkst izaicinājuma. | |
| Atgriezties | |
