VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Laimes lācis Elita Ansone, mākslas zinātniece Ilze Avotiņa. “Laimes lācis” 07.05.–08.07.2010. Galerija “Alma” | |
| Ilzes Avotiņas izstādi par laimi ievadīja Rogīra van der Veidena (1399 vai 1400–1464) altārgleznas “Noņemšana no krusta” interpretācija. Ciešanu piepildītajā ainā Marijas un palicēju sāpes ir bezgalīgas. Apustulis Jānis ar Marijas pusmāsām tur ļimstošo Kristus māti. Tieši Marijas ģībonis van der Veidena gleznā esot līdz tam nebijusi Jaunās Derības notikumu interpretācija Nīderlandes mākslā. Marijas ķermeņa izliekums vienā ritmā atkārto Kristus pozu, uzsverot abu vienotību. Cilvēcisko bēdu kāpinājums kliedz gotiskā ekspresijā, bet viņu stāvi jau ieguvuši renesanses apjomu un harmoniskas proporcijas. Ilze Avotiņa šo gleznu esot apbrīnojusi kopš akadēmijas laikiem, sevišķi Kristus skaistumu, miruša svētā mieru un apgarotību. Kompozīcijas fascinācija cauri gadiem neizbālēja, gluži otrādi – pienāca tāds brīdis dzīvē, kad radās iekšēja nepieciešamība ķerties pie Rogīra van der Veidena gleznas kopijas veidošanas. 2008. gadā mūžībā aizgāja mākslinieces tēvs gleznotājs Harijs Kārkliņš. Tēvs Ilzi ievadīja glezniecībā un bija garīgi tuvs. Ģimenes radošo pēctecību Ilze izteica jau 2007. gadā LMS galerijā sarīkotajā izstādē “Krāsu attiecības”, kur kopīgā ekspozīcijā vienotību apliecināja trīs paaudzes – Harijs Kārkliņš, Ilze Avotiņa, Katrīna Avotiņa un Kristīne Luīze Avotiņa. Tēvam aizejot, Ilze izdzīvoja no krusta noņemšanas procesu, kurā līdzīgi kā gleznā piedalās ģimene un līdzgājēji. Bet noņemšana no krusta ir arī atbrīvošana un miera iegūšana. “Bērēs ir kaut kas tik skaists un svinīgs, tās liek gatavoties un koncentrēties šim brīdim,” saka Ilze. Tēva nāve, apglabāšana un pilnīga nodošanās šim procesam mākslinieces dzīvē ienesa arī viduslaiku mistērijai līdzīgu brīnuma pieredzi. Izdzīvojot sēras un apceri, gleznojot un raudot tapa altārgleznas interpretācija “Sāpju gaismā” (2008). Ilzes Avotiņas variantā, kaut arī tēli, to novietojums un pozas precīzi atkārto van der Veidena altārgleznu, viss ir citādāk. Pārmaiņas, ko māksliniece pati norāda, – no Kristus rētām plūstošās asinis ir zilas, nevis sarkanas, tādējādi tās sasaucas ar Marijas zilo kleitu un uzsver abu tuvību. Tomēr šī ar prātu ieviestā konceptuālā detaļa ir nieks salīdzinājumā ar citādumu, ko nosaka mākslinieces krāsu izjūta. Krāsu spilgtais vienkāršojums rada sirreāli savādu figūru un telpas sajūtu, darbība, liekas, vairs nenotiek realitātē. Un ne jau tāpēc, ka izgaisušas detaļas un bagātīgais ornamentu raksts no tērpiem. Šķiet, glezna tapusi kāda nereāla, spilgta apgaismojuma iespaidā, kas ietekmējis apziņu un uztveri. Krāsu pretējība un izgaismošanās rada vizionāru ainu, ne šejienes attēla efektu. Dzeltenas, dievišķi žilbinošas gaismas vidē darbojas deviņas figūras, kas scēniski piedalās kopīgajā Kristus ķermeņa noņemšanas notikumā, taču būtībā katra atsevišķi sevī pārdzīvo nāves neizbēgamību dzīvē. Viengabalaino lokālo laukumu – dzeltenā, melnā, sarkanā, zaļā, zilā un lillā – kontrasti rada fotonegatīva iespaidu, nedaudz spocīgu sajūtu, it kā darbība risinātos kādā savādā vidē, citā dimensijā, varbūt paradīzē. Šādi skatoties, Ilzes Avotiņas glezniecību iespējams iekļaut vizionārās mākslas parādību lokā, kas tiecas atspoguļot mistisku pieredzi, alternatīvus apziņas stāvokļus, “citurienes” eksistenci. Vizionārās mākslas ģenēze meklējama romantismā, simbolismā un sirreālismā, kas labi sader ar Ilzes Avotiņas mākslas raksturīgu iezīmi: māksliniece vienmēr savos tēlos ietver simbolisku nozīmi. | |
 Ilze Avotiņa. Laimes lācis. Audekls, akrils. 180x150cm. 2009. Foto: Normunds Brasliņš | |
| Unikālais Ilzes Avotiņas mākslas kontekstā ir tas, ka viņa daiļrades programmatiskajā uzstādījumā tiekusies radīt pozitīvas emocijas, izvēlējusies gleznot dabu, cilvēku, portretu, pilsētu harmoniskumā vai kāpinātas emocionalitātes jūsmā. “Sāpju gaismā” mākslinieces vairāk nekā trīsdesmit gadus ilgajā radošajā mūžā ir pirmais darbs, kurā viņa glezno sāpes. Izstādē par laimi sāpes bija neatņemama veseluma sastāvdaļa. Lai aplūkotu “Noņemšanas no krusta” oriģinālu Prado, Ilze lūdza ģimeni doties tādā kā svētceļojumā jau pēc darba “Sāpju gaismā” tapšanas. Ja ļaujas un to vēlas, dziļu bēdu kontrasts ļauj spēcīgāk izjust laimes sajūtu, ko arī atnesa šis ceļojums. Madridē Avotiņu ģimeni gaidīja lācis pie zemeņu koka – Madrides simbols, kas kaut kā saistījās ar Andreja Upīša Laimes lāci. Ilze nolēma vest Laimes lāci uz Rīgu. Darīt kaut ko, kas ir viņas spēkos, lai mēs visi te kļūtu laimīgāki. “Tā vieta, kas ir slima, ir jāizstaigā, jāuzliek daudzas rokas un sirdis, lai palīdzētu, tikai kopdarbā var kaut ko izdarīt, vibrācijas maina telpu, vidi, domas,” – tā Ilze. Laime, kā zināms, ir komplekss jautājums, kas atkarīgs no mūsu bioloģiskā un psiholoģiskā stāvokļa un cieši saistīts ar reliģisko un filozofisko uzskatu sistēmu. Laimes jēdziens jauno laiku vēsturē nemaz nav tik sens. Tiesa, antīkajā pasaulē laime bija filozofiskās domāšanas objekts, arī Buda laimi meklēja prāta mierā, taču viduslaiku kristietībā cilvēciska vienkārša laime pati par sevi tika apspiesta, un laimes ideju atkal aktīvi sāka apspriest apgaismības laikmetā. Šodien cita starpā “Vikipēdijā” rakstīts, ka laimi rada pozitīvas emocijas un pozitīvas aktivitātes – jēgpilna, priecīga iesaistīšanās dzīvē –, kas man liekas visai saprātīgs laimes sasniegšanas veids. Ilze saka: “Laime ir apzināties, ka esi vesels, un novērtēt to kā lielāko vērtību. Katram jāatbild uz jautājumu “Kas ir laime?”. Laime jāatrod sevī. Jāatrod sava misija, savs uzdevums. Es visās gleznās esmu domājusi par izglītības jautājumu – kā lai izveidojam garīgi veselu cilvēku?” Pasaulē visvairāk lasītais medicīnas žurnāls British Medical Journal 2008. gadā publicēja pētījumu, kas tika veikts divdesmit gadu garumā, iesaistot tajā 5000 personas. Tika konstatēts, ka sabiedrībā cilvēku starpā notiek “laimes apmaiņa”, tā izplatās kā vīruss no cilvēka uz cilvēku. Tiek runāts par laimi sociālo tīklu ietvaros un secināts, ka cilvēku attiecībām ir vistiešākais sakars ar cilvēku laimi. Latvijas sabiedrība, protams, arī ir viens sociālais tīkls ar pavisam konkrētu laimes koeficientu, ko mūsu visu veselībai par labu nāktu paaugstināt, un izstāde “Laimes lācis” tieši ar to arī nodarbojās. Četrās no astoņām izstādes gleznām liels, balts, smaidošs mīļums lāča izskatā ir kā laimes metafora. Draugs un kompanjons, deju partneris un mīļākais, gluži kā sūtnis, ar ko kopā realizēt “Vikipēdijas” laimes formulu – jēgpilnu iesaistīšanos dzīvē. Lācis ir liels, balts, mirgojošs prieks, burtiski tā arī tas uzgleznots – ar plīvojošiem varavīksnes lāsumiņiem nosētu balto kažoku. Pārsteidzošs, neparasts tēls, kas, atsaucoties uz Upīša Laimes lāci, liek atcerēties pēc lugas “Laimes lācis” motīviem 1940. gadā uzrakstīto stāstu “Sūnu ciema zēni” un nolaidīgo dzīvi šajā ciemā. “Sūnu ciems atrodas tik dziļi Lielajā mežā un tik tālu no citām cilvēku mītnēm, ka tikai visklusākajās mēness naktīs varēja sadzirdēt pirmajos kaimiņos gaili dziedam.” Gandrīz vai neticami, ka globalizācijas realitātē saglabājas Sūnu ciema domāšanas ģenēze. Man pašai kā trāpīgs, Latvijai atbilstošs un mūsdienām tuvs liekas salīdzinājums ar Dogvilu (pēc Larsa fon Trīra), kur cilvēku it kā “nevainīga” savtība soli pa solim pārvēršas atbaidošā nežēlībā. Tomēr Avotiņas metode nav kritizēt, par slikto – ne vārda. Viņai ir konkrēts uzstādījums, uzdevums, mērķis – vest ārā no pašiznīcinošas destrukcijas, kas Latviju smacē ar itin visa kritiku ik uz soļa. Nevis pelt un kritizēt, bet iedvesmot un spārnot. Būtībā tas ir neošamanisms. Tāda kā buršanās – tas, ko tu vēlies, ir jāpiesaista, jāiztēlojas, jāvizualizē, jānosauc vārdā. Būtiski, ka seni un ezoteri paņēmieni savā ziņā ir tuvi arī šobrīd populārajām psihoterapijas metodēm un personības pašattīstības koncepcijām. Piemēram, “Cilvēka potenciāla kustība” (The Human Potential Movement / HPM), kas radusies 60. gados Rietumos, cenšas attīstīt dzīves kvalitāti, laimi, radošumu un piepildījumu. Simpātiska ir ideja, ka cilvēku savstarpējais sociālais tīkls var nest pozitīvas pārmaiņas un attīstīt ikvienā mītošo radošo potenciālu. Transpersonālas psiholoģijas mijiedarbība uzsver arī ezoterus, fiziskus, mistiskus un garīgus aspektus, kas sasaucas ar “Jaunā laikmeta” uzskatiem. “Cilvēka potenciāla kustībai” arī ir terapeitiski mērķi, kas, tiecoties humanizēt sociālā tīkla sadarbību, cenšas mazināt atsevišķu indivīdu sociālo izolāciju. Tā ka Laimes lācim ir valstiska mēroga misija! Ilzes Avotiņas glezniecībā ir arī iešifrētas zīmes, kuru uzdevums – iedarbināt individuālas transformācijas procesu ikvienā no mums. Proti, nu jau divus pēdējos gadus māksliniece savos darbos ieglezno latvju rakstu zīmes, iedziļinās to nozīmē un cenšas iesvārstīt šo zīmju enerģētisko darbību. Gleznā “Tuvošanās” līksmā braucienā ar divriteni un Madrides simbolu – lāci ar zemeņu koku padusē uz bagāžnieka devusies meitene greznajā Bārtas tautastērpā. Galvu reibinošā ornamentika, rakstu joslas un grupas, ritms un dinamika, Latvijas un Spānijas karogi, luminiscējoši pretkrāsu salikumi rada optiski lēkājoša, mirguļojoša karuseļa iespaidu. Teiksmaināk izskan titulglezna “Laimes lācis”, kurā atpazīstama Eiropas nolaupīšanas mitoloģija. | |
 Ilze Avotiņa. Tuvošanās. Audekls, akrils. 180x180cm. 2009. Foto: Normunds Brasliņš | |
| Abos darbos iešifrēti tautas raksti, dominē saules zīme – dzīvības devējas, gaismas un siltuma, mūžīgas kustības simbols; tā kā saule vienmēr atgriežas, tā ir arī jauna iesākuma vēstnese. Saule, dodot gaismu, padara lietas redzamas, tā ir kosmiskās inteliģences avots. Dažādu zīmju struktūras iespējams integrēt citās zīmēs, tās izaug cita no citas, pāriet cita citā, tās iespējams attīstīt un vienu ievest nākamajā. Kā dzīvē – viena labi paveikta lieta veicina nākamās veiksmi. Daudzviet arī vijas Māras – auglības, zemes un ūdeņu valdnieces – līklocis. Laimas – dvēseles un gara sargātājas – slotiņas. Ilze veido savus rakstus, ved tos uz priekšu ar dziļāku domu – dot mums papildu spēku un veiksmi. Apjomīgāko pētījumu par latvju zīmēm veicis Valdis Celms, tas izdots grāmatā “Latvju raksts un zīmes”, un šo grāmatu izmanto arī Ilze. Vai mēs varam zināt, ko ar cilvēku dara zīme, tās krāsa, forma, savstarpējais novietojums? Zinātāji apgalvo, ka zīmes strādā. Tiesa, haosa teorijā milzīgais daudzums neparedzamo mijiedarbojošos spēku nedod iespēju prognozēt šo spēku darbības rezultātu tālu uz priekšu nākotnē. Tomēr tiem, kas tic kādam kosmiskam saprātam, visa šī dabas spēku mistērija ir loģiska kārtība un latvju rakstu zīmju matrices – vizuālas kārtības struktūras. Teorētiski spriežot, ja mēs domājam par jēgu, nozīmi, kāda ir katrai zīmei, mēs savā apziņā ienesam attiecīgu kodu, kas, lai arī mijiedarbojas ar visiem citiem apkārt esošajiem kodiem, tomēr ietekmē mūsu domas, izteiktos vārdus, savukārt, ja šie vārdi sasniedz arī kādas ausis un prātus, notiek tālāka domu izplatība. Ticība atgriezeniskajai saitei starp cilvēka psihi un lietu un dzīvo būtņu pasauli liek palūkoties uz Ilzes Avotiņas mākslu arī animisma kontekstā. Uzskats, ka visam piemīt gars un dvēsele, bija svarīgs antīkajā pasaulē. Savukārt Senās Romas Lukrēcija uzskats, ka visi priekšmeti izstaro sīkas daļiņas, kas iedarbojas uz maņu orgāniem, pārsteidzoši līdzīgi atspoguļojas Ilzes Avotiņas glezniecības vibrācijā, kuru rada sīkais punktojums, kā arī luminiscējošo krāsu optiskais efekts, ko tālāk jau saskaņā ar 20. gs. teorētiskās fizikas pētījumiem var apcerēt kvantu brīnumainās dabas sakarā kā kvantu misticisma mākslu. Mani ļoti interesē šī mūsdienu mākslinieku integrālā domāšana, kad dažādu psiholoģisku un socioloģisku, arī fizikas teoriju mehānismos tiek ieplūdināti pat pirmatnēji reliģiski priekšstati un notiek eksperimenti ar neošamanisma vai neopagānisma elementiem. Tas liek atcerēties mākslas darba funkcijas pirmsākumus kā rituāla un kulta priekšmetam. Ilzes Avotiņas gleznas ar latvju rakstu zīmēm man gribas ievietot šajā nišā, jo visas zīmes ir gleznotas ar šamanisku mērķi. Pievēršoties arī citiem izstādes darbiem, nedrīkst aizmirst, ka tie veltīti pusgadu ilgajai dzīvei Barselonā un tapuši, kopā ar ģimeni 2009.–2010. gadā pievienojoties Kristīnes Luīzes Avotiņas studijām Escola Massana mākslas skolā. “Mēs, mana ģimene, bijām visi kopā, pusgadu prom no mūsu sabiedrības! Varēju pilnībā nodoties savām domām. Un sapratu, ka ir jāmīl, jāstrādā un viss jādara daudz vienkāršāk,” stāsta Ilze. Izstādē “Laimes lācis” bija daudz konkrētu Barselonas un Madrides detaļu. Slavenā Gaudi Gueja parka plastika un ornamentika, Latvijas zvirbuļa vietā stājies krāsains papagailis, neparastais Madrides zemeņu koks un spāņu sieviešu tipāži. Ilze bija iecerējusi arī uzgleznot kādas slavenas spānietes tēlu, un “Barselonas apskāviens” ir Penelopes Krūzas portrets no kāda žurnāla, mīļā apskāvienā aktrise pieplakusi lācim, burtiski ieplūdusi viņa saulainajā, dzeltenajā apjomā. Barselonā tika veikts arī eksperiments. 1992. gadā notika eksperiments ar luminiscējošām krāsām, kas kļuva par Ilzes Avotiņas visas daiļrades unikālo izvēli, savukārt 2010. gadā māksliniece iegādājās fosfora krāsu, kuru iespējams redzēt tikai tumsā. Tā izmantota gleznā “Paloma”, kas tapusi pēc Pikaso muzejā iegādātas zīmējuma “Sieviete ar putna masku” reprodukcijas. Varētu likties pārsteidzoši, ka izstādē, kur sievišķīgas būtnes dejo, apkampjas, mīļojas, rotaļājas ar lielu, baltu ķepaini, ir arī cīnītāja tēls – erceņģelis Mihaēls (“Sargeņģelis”). Tā prototips ņemts no Pjēro della Frančeskas (1420?–1492) poliptiha “Svētais Augustīns” (1460–1470). Tomēr tas norāda, ka ikviena izvēle mūsu dzīvē prasa cīnītāja stāju, un autore gluži kā erceņģelis veic misiju – nest laimi, radīt laimi, gleznot laimi. Viņas izvēlē ir nelokāma konsekvence un skaidrs mērķis, līdzībā ar gaismas nesēju erceņģeli Mihaēlu – labā cīņa ar ļauno. Izstāde “Laimes lācis” bija aicinājums uz individuālas transformācijas procesu un garīgas pašapzināšanās iniciāciju mīlestības un laimes vārdā. | |
| Atgriezties | |
