VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Izšūtā neuzvedība Barbara Feslere, māksliniece Saruna ar mākslinieci Gadu Ameru | |
| Ēģiptē dzimusī un Ņujorkā dzīvojošā māksliniece Gada Amera (Ghada Amer) jau divdesmit gadus zīmējumos, gleznās, skulptūrās un dārza instalācijās pēta varas attiecības, kas izteiktas dzimuma un dzimuma piederības arhetipos. Tomēr Gadas mākslinieciskie meklējumi, kuri saistīti ar seksuālo identitāti un sociālo normu ievērošanu, neaprobežojas tikai ar saturu (noteiktu vārdu definīcijām vai pornogrāfisku tēlu virknēm) vai tā nozīmēm, bet tiecas uz tālāku formālu apdomu, kas apsver paša medija (politisko) nozīmi un nepārtraukti rada jaunas tehniskas kombinācijas. Studējot mākslu Francijā, Gadu īpaši saistīja glezniecības nozare, taču viņa to uztvēra kā savveida aizliegto, vīriešu pārvaldīto teritoriju. Savā ziņā viņa jutās izslēgta, un tas mudināja meklēt sievišķu valodu, kas būtu apveltīta ar personisku izteiksmes spēku, lai radītu tādu kā vīriešu spēkam pretēju planētu. 90. gadu sākumā Gada sāka izmantot izšūšanu kā tipiski sievišķu instrumentu, neatsakoties no glezniecības estētikas un bieži (ironiski) atsaucoties ne tikai uz nesenāko mākslas vēsturi – abstrakto ekspresionismu, popārtu –, bet arī uz Matisu, Pikaso un citiem. Pirmā izšuvumu sērija, kurā parādītas sievietes, veicot mājas darbus, Gadu neapmierināja. Viņa juta, ka attēlotajām sievietēm pārāk uzspiesta to tradicionālā loma. 1992. gadā Gada aizsāka izšūtās pornogrāfijas ciklu, kas viņai atnesa milzīgus panākumus. Ar pornogrāfiju šajā gadījumā saprotama sacelšanās pret morālo likumu ne vien musulmaņu kultūrā, bet arī Rietumos. Ar nenoteikto, tikai nojaušamo attēlojumu Gadas nolūks ir radīt vispārēju sievišķu telpu, kurā sievietes ir pilntiesīgas un caur baudu sasniedz sevis apzināšanos. Lielākā šī cikla daļa rāda sievietes, kas pašapmierinās vai skūpstās cita ar citu. Rietumu – baltajām – sievietēm kā vadošajai grupai jārunā visu sieviešu vārdā un jāgāž fallocentriskās koncepcijas par pasīvajām un klusajām sievietēm, atklājot un stiprinot pašām savu valodu un baudu. Tajā pašā laikā Gada apzinās briesmas, kas pastāv, izmantojot attēlus, kurus vīrieši radījuši citiem vīriešiem. Viņa apzinās, ka, izmantojot šos instrumentus, var “sasmērēt rokas“. Līdztekus pastāvīgajai izšūto gleznu darināšanai Gada Amera jau gadiem eksperimentē, izmantojot teksta fragmentus, skulptūras un dārza instalācijas. Viņa ir radījusi gleznu ciklu ar tādu vārdu kā “brīvība”, “miers”, “drošība” un “bailes” definīcijām. Arī dārza instalācijās viņa bieži izmanto vārdus vai simbolus, radot paradoksālu nozīmi. Piemēram, darbā “Mīlestības kaps” (Love Grave, 2003) viņa zemē iegravēja vārdu “mīlestība”, tādējādi izveidojot kapu (mirušai) mīlestībai, savukārt darbā “Miera dārzs” (Peace-Garden, 2002) Gada izveidoja miera simbolu no gaļēdājiem – vienīgajiem agresīvajiem, karojošajiem augiem. Pēdējos gados Gada Amera izvērsusi sadarbību ar Irānā dzimušo un Ņujorkā dzīvojošo mākslinieku Rezu Farkondē (Reza Farkhondeh). Viņi kopīgi pabijuši vairākās mākslinieku rezidencēs, un sadarbībā tapušie mākslas darbi izraisījuši lielu interesi. | |
 Reza Farkondē un Gada Amera savā studijā Ņujorkā. 2010 | |
| Barbara Feslere: Gada, tev ir bijušas izstādes visā pasaulē, visprestižākajās mākslas iestādēs un galerijās, tavi darbi bijuši izstādīti MACRO Romā, Bruklinas Mākslas muzejā un divreiz arī Venēcijas biennālē. Tu esi sadarbojusies ar Deitch-Project, Gagosian Gallery un pašlaik sadarbojies ar Cheim & Read Ņujorkā. Pēdējā laikā tavi darbi guvuši augstu novērtējumu lielās mākslas izsolēs. Kā tu izskaidrotu savus ievērojamos panākumus un to noturību? Gada Amera (smejoties): Manuprāt, tā ir veiksme. Esmu izmantojusi situāciju, kad mākslinieki no perifērijas pēkšņi sāka izstādīt savus darbus un kļūt pazīstami Rietumos. Sākumā manas izstādes noritēja ne pārāk ievērojamās iestādēs ar pilnīgi nepazīstamiem kuratoriem, kuri kļuva patiesi atzīti tikai vēlāk. Manas darbības sākumā viss notika ļoti tālu no prominentām institūcijām. Tikai pēc izstādes “Zemes burvji” (Les Magiciens de la Terre) 1989. gadā Pompidū centrā Parīzē, kuras kurators bija Žans Ibērs Martēns (Jean Hubert Martin), cilvēki apjauta, ka pastāv vēl arī cita mākslas pasaule. B.F.: Tāds kā “eksotisks bonuss”? G.A.: Tieši tā. Un tā es nokļuvu mākslas tirgū un uz slavas skatuves. Visa pamatā bija veiksme. B.F.: Tomēr panākumi bija nepārtraukti un noturīgi. Vai tu daudz strādāji? G.A.: Jā, es smagi strādāju un devos prom no Francijas. Ņujorka ir pasaules mākslas centrs, un, ja jūs vēlaties kļūt par mākslinieku, jums jādodas turp. Patiesību sakot, man ir ļoti paveicies satikt īstos cilvēkus īstajā brīdī – viss notika drīzāk vienkāršā nekā stratēģiskā veidā. B.F.: Vai, tavuprāt, līdzās “eksotiskajam bonusam” pastāv arī “sieviešu bonuss” kā reakcija uz vīriešu pārvaldīto (mākslas) pasauli? G.A.: Nē. Drīzāk pastāv “sieviešu malus(1)”. B.F.: Joprojām? Vai nevienlīdzības problēmas netiek uzskatītas par pārvarētām? Vai tev nešķiet, ka šī situācija mūsdienās ir uzlabojusies? G.A.: Nē, manuprāt, labāk ir būt ēģiptietei nekā sievietei. Sievietes mākslas darbiem ir ļoti grūti sasniegt augstas cenas nozīmīgā izsolē. Pat ļoti slavenas Rietumu sievietes, kā savulaik Luīze Buržuā, saskaras ar šādām grūtībām. Nē, tas it nemaz nav mainījies. B.F.: Kāds ir sieviešu īpatsvars mākslas izsolēs? G.A.: Man nav zināmi precīzi dati, bet nesen es lasīju interesantu rakstu par mākslas gadatirgu Bāzelē, kur pirmie 40 vispārstāvētākie mākslinieki ir tikai vīrieši. B.F.: Neticami! G.A.: … tikai pēc 40 māksliniekiem sarakstā parādās pirmā sieviete. | |
 Reza Farkondē & Gada Amera. Turku saldumi. Papīrs, kokgriezums. 90.2x121.3cm. 2008 | |
| B.F.: Kādi mākslas darbi var izdzīvot un darboties mūsdienu tirgū? G.A.: Es nezinu. Mani tas neuztrauc, es nevaru ciest tirgu un iespēju analīzi. B.F.: Vai tu savā darbā esi izjutusi kādas pašreizējās ekonomiskās krīzes sekas? G.A.: Jā, protams, kā jau visi. Pagājušajā gadā šis bizness piedzīvoja lielu sabrukumu. Tad es mainīju galeriju, un nu man veicas daudz labāk. B.F.: Vai, tavuprāt, pastāv tirgus diktēti noteikumi, kas ietekmē mākslas produkcijas saturu, kad mākslinieks tirgū pierādījis savu vērtību? G.A.: Es esmu plaši pazīstama ar izšūtajām gleznām, tomēr tas nebūt nav vienīgais, ko es radu, – ir arī dārza projekti, zīmējumi, videomāksla, performances, taču cilvēki pazīst un pieprasa tikai šo ierobežoto manu darbu daļu. Visu pārējo ir ļoti grūti pārdot vai pat izstādīt. Visi vēlas zīmolu. B.F.: Pat kuratori no tādām iestādēm, kas nav atkarīgas no pārdošanas ienākumiem? G.A.: Nē, kuratoriem šī tendence nav tik izteikta. B.F.: Es pieļauju, ka viņi ir brīvāk domājoši. G.A.: Pilnīgi noteikti. Taču tu vēlējies runāt par tirgu. B.F.: Jā, jo, manuprāt, pat bezpeļņas iestādes tomēr ir saistītas ar tirgu. G.A.: Nē, tā nav. Piemēram, Rosa Martinesa, neatkarīga kuratore, kas piedalījās Venēcijas biennāles organizēšanā. Viņa nevēlējās gleznas, taču desmit reizes aicināja mani veidot “Dārzus”. Par to, ka es varu turpināt nodarboties ar šiem projektiem, jāpateicas tieši šiem progresīvajiem kuratoriem. B.F.: Es vēlējos norādīt, ka neatkarīgās un oficiālo iestāžu telpas ir saistītas ar tirgu tādējādi, ka tirgus šajās iestādēs, kas var un drīkst uzņemties lielāku risku, pakalpo pats sev. Šīs telpas pirmās var izstādīt mazāk zināmos māksliniekus, iekams galerijas par viņiem ieinteresējas, pieņemot, ka šīs iestādes ir darbu kvalitātes garants. G.A.: Jā, tam es piekrītu. B.F.: Tagad mēs varētu apspriest tavus darbus, kas iemantojuši ļoti provokatīvu reputāciju. Nākot no musulmaņu kultūras, kur nav atļauta cilvēka ķermeņa attēlošana, tu konfrontē sabiedrību ar izteikti vīrišķu Rietumu pornogrāfisko vizuālo kultūru. Izšūtajās gleznās šis saturs vēl ir apslēpts un tikai nojaušams, taču jaunāko akvareļu vēstījums ir brutāli nepārprotams. Vai šī provokācija ir stratēģija publicitātes nodrošināšanai, vai arī uz šiem pašapmierināšanās darbiem mums jāraugās kā uz mākslinieka personības metaforu un pornogrāfiskās gleznas attēlo mūsu sabiedrību, kas pelna naudu ar “patiesajām” jūtām, piemēram, ar mīlestību, vai ar autentiskumu vispār? G.A.: Manu darbu mērķis nekad nav bijis būt provokatīviem. Man nav stratēģijas būt izaicinošai, un es nevēlos būt izaicinoša. To, ka es pievēršos pornogrāfijai, nosaka personiski motīvi, manas kultūras nosacījumi, kas seksualitāti pasludinājuši par kaut ko sliktu vai amorālu. Es to daru sevis dēļ. Ķermeņa un, protams, arī seksualitātes attēlojums ir aizliegts ne tikai musulmaņu kultūrā, bet arī ebreju un kristiešu kultūrā un reliģijās. Tā ka es nedaru neko citādāku kā tad, ja būtu uzaugusi ebreju vai protestantu kontekstā. Pie tam es neuzskatu, ka pornogrāfija ir mīlestības vai jebkādu jūtu pārdošana. Tā ir baudas pārdošana. Pornogrāfijā nekādu jūtu nav. B.F.: Kādēļ tu nolēmi savos mākslas darbos pievērsties sieviešu stāvoklim? G.A.: Jo es esmu sieviete, tas skar mani personiski. Savā mākslā es runāju par sevi. Tā ir kā savveida pašportrets. | |
 Gada Amera. Mīlestības kaps. Izrakta zāle un zeme. 2003 | |
| B.F.: Kāda ir tava pieredze par to, kā sabiedrība uztver tavu vēstījumu? G.A.: Es nevēlos nodot sabiedrībai nekādu vēstījumu. Manu darbu mērķis ir būt poētiskajai pašizteiksmei bez jebkādiem nolūkiem attiecībā uz sabiedrību. B.F.: Jau gadiem ilgi tu sadarbojies ar Rezu Farkondē. Vai, tavuprāt, māksliniekiem būtu jāpārvar viņu solipsiski egocentriskais darbības veids un jāpievēršas lielākai mijiedarbībai? G.A.: Mums abiem ar Rezu šī sadarbība ir ļoti svarīga. Tā palīdz pārvarēt mūsu robežas un kritiski izvērtēt mūsu darbības un domāšanas veidu. Savstarpējā mijiedarbība pasargā mūs no mūžīgas vienu un to pašu struktūru atkārtošanas, palīdz izturēt krīzes un pieņemt pārmaiņas mūsu darbā. Līdz ar to, kad mēs kopīgi radām gleznu vai zīmējumu ciklus, ikviens darbs ir izteikti atšķirīgs no pārējiem. Mēs atrodam spēku izvairīties no mehānismiem, kas atkārtojas, kritiski izvērtējot viens otru nepārtrauktā radošā procesā. Pēdējā zīmējumu ciklā, ko radījām kopā(2), mēs pirmo reizi atteicāmies no izšuvumiem. Jāatzīstas, ka es nebiju pārliecināta par šo izvēli, taču Reza pamudināja uzdrošināties veikt jaunus eksperimentus. Tagad šis lēmums ir kā atbrīvošanās no milzīga spiediena. Tirgus vienmēr pieprasa tādus darbus, kas kļuvuši par zīmolu, un tas savažo mākslinieku. Mūsu sadarbība ne vienmēr bijusi ērta formāli, jo daudziem bija grūti pieņemt darbus ar diviem parakstiem. Tādēļ 2001. gadā es ieviesu slepenu zīmi, lai apzīmētu mūsu kopējos darbus: RFGA. Mūsu jaunajā galerijā šis jautājums atrisināts bez grūtībām – mēs izturamies tā, it kā būtu trīs mākslinieki: Gada, Reza un Gada & Reza. B.F.: Gada, mēs esam pazīstamas jau divdesmit sešus gadus. Es joprojām ļoti labi atceros, kā mēs pirmo reizi satikāmies Villa Arson mākslas skolas ēdnīcas rindā Nicā. Līdz tam un arī pēc tam mūsu dzīves ir bijušas ļoti atšķirīgas, tomēr, manuprāt, tas ir lieliski, ka mēs atkal sastopamies šajā intervijā – astoņpadsmit gadus pēc tam, kad es Cīrihē mūsu mākslinieku telpā ProjektRaum organizēju vienu no tavām pirmajām personālizstādēm. Ja tagad tavā priekšā atrastos ap divdesmit vienu gadu veci jaunieši, kādas tolaik bijām mēs, kad pirmo reizi satikāmies un uzsākām mūsu pirmo mākslas izglītību, – kādu padomu nākotnei tu viņiem sniegtu? G.A.: Sniegt padomus nav viegli. Bez šaubām, es uzskatu, ka ir ļoti svarīgi nodarboties ar mākslu, lai turpinātu veikt patiesu un autentisku izpēti, un, protams, nekoncentrēties tikai uz karjeras veidošanu vai lielās naudas pelnīšanu… B.F.: Liels paldies! (1) “Sieviešu malus“ (latīņu val. malus – slikts) – šeit pretstats apzīmējumam “sieviešu bonuss”. (2) Gadas Ameras un Rezas Farkondē izstāde “Dārzi tepat blakus” (The Gardens Next Door) Galeria Filomena Soares Lisabonā būs apskatāma līdz 2010. gada 6. novembrim. /No angļu valodas tulkojusi Ilva Šinta/ | |
| Atgriezties | |
